Māris Olte: vai gribam bērniem dot ēst to, ko paši ēdam?

“Kamēr esi viens, tas, ko tu ēd, nešķiet tik svarīgi, bet, tiklīdz parādās cilvēki, par kuriem tu esi atbildīgs, uzturs automātiski kļūst par vienu no prioritātēm. Rodas jautājums - vai mēs bērniem gribam dot ēst to, ko paši ēdām līdz šim? Tiklīdz tu sāc meklēt kaut ko labāku, atrodi ceļu uz eko veikalu. Meklējot tālāk, nonāc pat līdz savai dobītei. Mēs dzīvojam Ērgļos un uztura pamatu cenšamies izaudzēt paši. Kartupeļus, būšu godīgs, man neizdodas izaudzēt labi, tāpēc pērku no kaimiņa. Mums ir normāls pagrabs ar burciņām, saldētava ir pilna – tur ir viss, sākot no gaļas, beidzot ar ogām. Tās mežā savācam paši vai arī sarunāju ar kādu, kuram ir mazāka rocība, tādējādi ļaujot nopelnīt. Tviterī bija forša pērle: nopērkot produktu vietējā veikalā tu, iespējams, ļauj veikalnieka meitai aiziet uz deju kursiem, bet, iztērējot naudu lielveikalā, tā aizplūst nezināmā virzienā lielo tirgotāju makos. Zūd cilvēciskā saikne.

Maniem bērniem patīk iet uz veikalu, un izslēgt viņus no šīs spēles būtu stulbi, kaut vecmamma ļauj pirkt visus tos sūdus, un man tas nepatīk. Taču aptuveni gada laikā viņi izdarījuši savus secinājumus. Pa šo laiku ir bijušas gan vēdersāpes, gan pumpas, un nu viņi veikalā izvēlas Smiltenes biezpiena tortīti, jo tā ir garšīga. Es esmu priecīgs, jo nebiju gaidījis, ka tas nokārtosies tik viegli.”

“Aptuveni puse pārtikas, ko ēd mani bērni, ir augusi Latvijā, un esmu drošs, ka tā ir tīra. Pamazām atradu pareizos cilvēkus, kuri atbild par to, ko viņi pārdod, medniekus, kuri savu gaļu vispirms notur, nevis uzreiz svaigi nokautu lopu sadala pa gabaliem un samet plastmasas maisos. Tās ir milzīgas produktu kvalitātes atšķirības, jo tas, kā produkts tiek gatavots, ir ārkārtīgi svarīgi. Piemēram, mājas vīns vai vīns no Čīles. Ir pozīcijas, kurās Čīles vīns vinnē, bet, ja runa ir par vietējo resursu, es labāk izvēlos Latvijas mājas vīnu. Cilvēki iepērkas lielveikalos, jo pilsētā radīts iespaids, ka alternatīvas nav. Dažreiz šķiet, ka cilvēki nezina – tirgū visu nosaka pieprasījums, nevis piedāvājums, un, ja būtu pieprasītas veselīgas, ar atbildību tirgotas preces, viss būtu citādi. Pamainot savu darbību, tu vari mainīt pasauli sev apkārt. Eko mode jau nav tādēļ, lai viens audzētājs būtu pārāks par otru. Eko audzētāji parasti izvēlas nevis daudzumu, bet kvalitāti, bet šī kvalitāte maksā. Turklāt, ja tu esi normālās attiecībās ar kaimiņiem, jūs varat vienoties, ko kurš audzēs. Jāatceras, ka starpposmu radīšana ir birokrātijas atbalstīšana.

Ēdot ekoloģisku, Latvijā ražotu pārtiku, organisms ar mums runā latviešu valodā. Tas ir dialogs ar sevi. Varbūt sākums visām nelaimēm esi tieši tu – tur, kurš izvēlies cīsiņu... Iespējams, ja tu nebūtu savu organismu, kurš ir Latvijā audzis un tūkstošiem gadu te dzīvojis, barojis ar kaut kādām figņām, ar veselību viss būtu kārtībā. Tas ir tāpat, kā balodim pateikt – tagad tu dzīvosi vannā ar siltu ūdeni. Nevajag kļūt par patērētājsabiedrības locekli, ar kuru iespējams viegli manipulēt. Vismaz man ir svarīgi tādam nebūt.”