Vai tētis var būt mamma? Tendence - vientuļo tēvu skaits pieaug
Latvijā trešdaļa bērnu aug nepilnās ģimenēs. Vairākumā gadījumu bērnus audzina mammas, taču pēdējos gados pieaug arī vientuļo tēvu skaits. Kā tētis tiek galā ar mammas lomu, kā tas ietekmē stipro dzimumu un kādi ir tēva audzināšanas plusi un mīnusi, pārdomās dalījās ģimenes psihoterapeiti Jolanta Ūsiņa, Sandis Ratnieks, Kaija Gulbe un psiholoģe Vita Kalniņa.
Latvija ir starp tām Eiropas valstīm, kurās vērojama pozitīva tendence – vīrieši aizvien biežāk iesaistās bērnu audzināšanā, un nereti tieši tēvi rosina doties uz konsultāciju pie psihoterapeita, lai atrisinātu kādu ģimenes problēmu, uz optimistiskas nots sarunu sāk ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa. Tas ir ļoti būtisks aspekts, jo pēdējo trīsdesmit gadu laikā, detalizēti pētot tēvu iesaisti bērnu audzināšanā, pētnieki secinājuši – tēva loma bērna dzīvē ir lielāka, nekā tas tika novērots kādreiz.
Zināmākais Kosmosa, Dieva un Zemes likumu modelis: vīrietis mīl sievieti, sieviete vīrieti, sieviete iedvesmo vīrieti, vīrietis iedvesmu materializē, gāžot kalnus un stumjot mākoņus, sieviete – dzemdē vīrietim bērnu, tādējādi pārvēršot mīlestības enerģiju taustāmā notikumā, un iņ – jaņ aplis ir noslēdzies. Ar abu pušu atbildību: vīrietis ir atbildīgs par sievieti un bērnu, sieviete – par bērnu un vīrieša spēju turpināt gāzt kalnus.
Tomēr laiks, emancipācija un labklājība ieviesusi būtiskas korekcijas šajā idilliskajā labas kopdzīves uzmetumā – bērns vairs nav tikai sieviešu pasaules privilēģija, un spēles laukumā aktīvi sevi pieteicis vīrietis. Ar ko varam sevi apsveikt. Kā apgalvo psihologi, tēva loma nozīmē viņa paša kā pieauguša vīrieša attīstību un pilnveidošanos.
Mūsdienās vīrietis nav tikai ģenētiskā materiāla devējs, mednieks, apgādnieks, sargātājs, viņš ir arī tēvs, kurš, izspēlējot tēva lomu, ietekmē ne vien bērnu emocionālo, kognitīvo un sociālo attīstību, bet arī transformē sievietes pasauli. Jokā – vīrietim būs tāda sieva, kādu viņš pats sev to izveidos – ir vairāk nopietnības nekā dažā labā attiecību pamācības traktātā.
Tomēr nereti uzdevums nāk ar apgrūtinājumu. Vīrietis ar bērnu paliek viens, jo sieviete paceļ cepuri un dodas tālēs zilajās. Uz Angliju, Īriju vai pie jauna brūtgāna, vai iekarot pasauli. Mūsdienās vīrietis, kas viens audzina vienu vai vairākus bērnus, vairs nav izņēmums, arheoloģisks retums, dinozaurs. Vientuļās mātes loma ir vēsturiski aprobēta, taču tēvam ar bērnu uz rokām nākas iesoļot neapgūtā – mīļuma un rūpju – teritorijā. Tam ir savi riski, tomēr atšķirībā no vientuļās mātes tēvam ir mazāk gatavu priekšstatu, tālab tiek dotas plašākas iespējas improvizēt.
Un tomēr – lai cik mīļi un iedvesmojoši vīrietis ar bērnu pie rokas izskatītos no malas – kas īsti notiek ar vīrieti, kad mainās prioritātes un viņš sāk spēlēt divas lomas: skrien pa māju ar priekšautu un putras katlu rokā, dzied šūpuļdziesmas un mazgā nosmulētas mutes. Kur vēl mājsaimniecība, kas prasa rūpes, jāgatavo ēst, jāiepērkas, jāmazgā grīda, jāslauka putekļi, jāaplaista puķes, jāsavāc izmētātās rotaļlietas, jāgludina veļa, pēc tam jāķeras pie mājasdarbiem ar bērnu, kurš noguris, slims, niķīgs vai vienkārši negrib neko darīt. Turklāt tas notiek nevis reizi ceturksnī vai mēnesī, bet katru dienu.
Jautājums: kas notiek ar vīrieti, par ko viņš kļūst? Rūpju nomocīts neirotiķis, kurš nevis projektē kosmosa kuģi, bet gan zina, kur un kā iepirkties vislētāk, vai žēlojams upuris, kurš dažkārt to vērš trumpī un izspēlē kā sieviešu ķeramo tīklu? Vai viss ir tieši otrādi: viņš ir stiprais, visu varošais varonis, kurš atpogā sabiedrības sirdi ar paraugcienīgām rūpēm, gādību un atbildību?
Dzīvē scenāriju, kad vīrietis var palikt viens ar bērnu vai vairākiem bērniem, ir daudz, turklāt katra situācija individuāla un neatkārtojama. Tomēr dažas tendences iezīmējas gana skaidri, kuras arī apskatīsim.
Un tā: mamma dodas strādāt uz ārzemēm, mājās paliek vīrietis ar bērnu. Jolanta Ūsiņa piebilst, ka tā ir visai izplatīta situācija Latvijā. Sieviete sākumā domā, ka pastrādās trīs mēnešus un atgriezīsies, bet prombūtne ieilgst. Bērna komunikācija ar mammu notiek pa telefonu vai skype – katru dienu, dažreiz vairākas stundas dienā. Šķiet, ka ar to vajadzētu pietikt, taču – nedzīva tehnoloģija nevar aizvietot dzīvu cilvēku. Balsij telefonā vai neskaidrajam attēlam datora ekrānā nevar pieskarties, pieglausties, nevar sajust zīžainos matus, nevar ieelpot mammas smaržu, aptaustīt vēsos pirkstu galus, bet visas šīs sīkās nianses bērnam ir bezgala svarīgas. Jolanta Ūsiņa komentē: bērns zemapziņā dusmojas uz mammu, bet negatīvas emocijas izpauž pret tēvu, kas savukārt nesaprot, ko dara nepareizi, jo cenšas pēc labākās sirdsapziņas. Tēvs, kas parasti ir ieņēmis stingru pozīciju, jūtas apjucis, jo nezina, kas bērnam tajā brīdī nepieciešams, un, pat ja apjauš, nesaprot, kas ar to jādara tālāk.
“Viņš ir it kā divi vienā – mamma un tētis, tomēr mammu tētis aizvietot nevar,” secina speciāliste. “Fiziskais kontakts ar mammu ir ļoti svarīgs bērna attīstībai, viņa nedrīkst būt neaizsniedzama kā dārgakmens, kas kaut kur ir un mirdz, bet kam nav iespējams piekļūt. Mēs tagad zinām, ka arī vīrieši raud, tomēr vīrieši emocijas pauž citādāk nekā sievietes. Mazais raudošais puisītis vai meitenīte alkst apķerties ap kaklu tieši mammai. Ja bērnam trūkst mammas klātbūtnes, emocijas var tikt bloķētas, kas ar laiku sevi pieteiks noteiktu problēmu veidā. Tā var būt slimošana, tā var būt asociāla uzvedība, noliegums, agresija. Jāņem vērā arī tas – ja vīrietis viens audzina meitu, nākas ne vien mazgāt zeķu bikses un pīt bizes, bet arī vannot bērnu un mācīt personisko higiēnu. Ir arī šāds, neviennozīmīgs un svarīgs aspekts.”
Kā arī – jāmāca meitai tikai sievietei piemītoša uzvedība, jāieved nezināmajos ūdeņos, ko sauc par sievietes pasauli, ko ģimenē bērns apgūst automātiskā režīmā – atdarinot.
Situācijas sarežģītības pakāpi, kad tēvs viens audzina bērnu, ļoti būtiski nosaka bērna vecums, norāda eksperti. Ģimenes psiholoģiskā atbalsta centra Līna psihoterapeits Sandis Ratnieks skaidro: “Pirmajos trijos dzīvības gados tiek likts pamats cilvēka personībai, un šajā periodā māte kā aprūpes persona ir neaizstājama. Māte simbolizē drošību un rūpes, viņas klēpis, kurā bērns ir pavadījis deviņus mēnešus, ir iekļaujoša, sargājoša vide. Ja mātes nav, šie apstākļi jārada citam cilvēkam. Kad bērniņš ir tikko dzimis, tēvs vairāk atbalsta sievieti, kura baro un auklē bērnu, bet ar laiku veido savas attiecības ar bērnu. Simboliski tēvs ir tas, kas pārgriež nabas saiti. Kad bērnam ir abi vecāki, tēvs mazo iedrošina izpētīt pasauli, palīdz iziet pasaulē.” Tomēr, ja ir izveidojusies situācija, kurā vīrietim jāuzņemas gan mammas, gan tēva loma, iznāk, ka viņš vienlaikus skrien divos pretējos virzienos. Psiholoģe Vita Kalniņa skaidro: “Ja tēvs pārņem mammas uzdevumus, otra – tēva – loma, kas ir ne mazāk svarīga, var palikt neizspēlēta. Mammas ziņā ir čubināšanās, apmīļošana, apmazgāšana, apģērbšana, paēdināšana, tēva uzdevums ir citādāks. Viņš pārgalvīgāk rotaļājas ar bērnu, mudina uzdrīkstēties, improvizēt, kad mamma parasti saka: ak dies, nu ko jūs tur varat trakot. Ja vīrietis vienatnē audzina bērnu, viņš ir pārslogots, jo ir jāstrādā, jāgādā un viss jādara par abiem, ir jābūt gan stipram un varošam, gan maigam un sasildošam.”
Tieši tādās situācijās puikam nereti tiek liegts tēvs, vīrietis – iekarotājs, vīrietis – vadonis, tas, kurš stumda mākoņus, pārgalvīgais, riskējošais, jaunu pasauli radošais, jo viņa paraugs tobrīd vāra zupu, savukārt meitenei var iet secen sapņi par stipro, romantisko elku, pēc kā viņa vēlāk izvēlēsies savu vīrieti, jo tētim romantika nav prātā, viņam jālāpa meitai zeķes.
“Mums gan nav tiesību teikt, ka viens no vecākiem ir svarīgāks nekā otrs,” turpina Vita Kalniņa. “Vēl nesen ar tiesnesi runājām, ka mūsdienās bieži tēvi ir cietēju lomā, jo sievietes uzskata, ka bērni ir viņu īpašums. Analizējot izplatītākās situācijas, nereti izrādās, ka pēc šķiršanās ne jau tēvs negrib tikties ar bērnu, bet vecāki nespēj savas attiecības sakārtot tādā līmenī, lai tiktos un kopīgi audzinātu bērnu, tāpēc tēvs distancējas un vispār atsakās no bērna.” Tomēr, kā jau sākumā tika minēts, arvien biežāk dzīve izspēlē neierastāku variantu – ģimene tiek šķirta, un tiesas prāvā, ja tā var teikt, uzvar tēvs. Bērns paliek pie viņa, bet mamma drīkst apraudzīt bērnu nedēļas nogalēs. Vai – pāris šķiras, un mamma pati izvēlas šādu tikšanās režīmu – parasti kā pagaidu variantu, taču – sākumā gan tiek solīts pēc iespējas ātrāk ņemt mazo pie sevis, bet laika gaitā plāni mainās – nu sievietei ir cita dzīve – karjera, attiecības, citi bērni.
Scenārijs Nr. 2. Svētdienas mamma.
Psiholoģe Vita Kalniņa: “Ja tēvs aizvainojumā ir pagrābis bērnu, attiesājis, paliek jautājums – ko tālāk? Man ir zināmi gadījumi, kad tēvi ir uzvarējuši cīņā, bērns ticis viņiem, bet es šaubos, vai viņi ir gandarīti. Vai tāds tēvs spēs apmierināt bērna vajadzības, ja pats ir dziļi aizvainots, depresijā un katru vakaru cenšas norīt neapmierinātību?
Mūsdienās šķiršanās tiek uzskatīta par attiecību krīzes atrisinājumu. Visās attiecībās nākas piedzīvot krīzi, bez kuras nav iespējama attīstība, jo tieši tā – izejot cauri dažādiem sarežģījumiem – paveras jaunas iespējas un resursi. Turklāt šķiršanās būtībā nav risinājums, cieš visi, pat ja process noritējis nosacīti viegli. Ja ģimenē ir kopīgs bērns, tā ir ilūzija, ka vecāki var izšķirties.”
Juridiski tas, protams, notiek, bet dzīvē vecāki paliek saistīti vismaz līdz laikam, kamēr bērns izaug, pat ja katrs ir nodibinājis jaunu ģimeni, vai – viens vai otrs partneris neliekas par bērnu ne zinis.
Runājot par situāciju, kad mamma satiekas ar bērnu tikai brīvdienās vai svētkos, Sandis Ratnieks norāda: ar katru dienu, kļūstot arvien lielākam, bērns aizvien biežāk domā, kāpēc mamma nav kopā ar viņu. “Bērniem piemīt maģiskā domāšana, un diemžēl viņi mistiskā veidā atrod vainu sevī. Ikviens bērns, kas aug bez mātes, nemitīgi risina tēmu par mātes atraidījumu. Ja mammas solījums – iekārtošos un ņemšu tevi pie sevis –, netiek turēts, bērna emocionālas vajadzības, kuru piepildīšanā mātei ir svarīga loma un kuras aug kopā ar bērnu, samilst līdz bīstamiem apmēriem.” Jo īpaši tas notiek situācijās, kad mamma ir dzīva, vesela, varbūt dzīvo vai strādā blakus kvartālā, pēc sabiedrības parametriem ir veiksmīgi realizējusies personība, viņai nav atņemtas mātes tiesības, viņa nav degradējusies personība, tomēr viņas nav, bērnam nav mammas.
Jolanta Ūsiņa praksē novērojusi: bērni ir gatavi uz visu, lai vecāki atkal būtu kopā. Liekot lietā fantastisku izdomu, bērns cenšas atgūt mammu un tēti, terapijas laikā viņi atklāj, ka grib, lai mamma un tētis atkal apprecas. Der pat mazumiņš, kaut vai tas, ka abi parunājās vai stāv viens otram blakus. Psihoterapeite stāsta: “Manā praksē bija gadījums, kad bērns, kurš labi mācījās, ar korektoru aizkrāsoja labās atzīmes, vietā ierakstot nesekmīgas, jo zināja – tad abi vecāki ieradīsies skolā. Tādā veidā ar sevi pārņemtajiem vecākiem bērns izmisis vēsta: pamaniet, es esmu! Jā, tā ir – bērni manipulē! Bet kāpēc?! Viņa mērķis ir ļoti saprotams – viņš mīl abus vecākus, lai kā mēs, pieaugušie, tos vērtētu, tāpēc vecākiem tik būtiski ir sadarboties.” Speciāliste piebilst, ka var minēt arī pozitīvus piemērus, kad šķirti vecāki, pamanījuši bērna uzvedībā kādu nelāgu simptomu, dodas pie speciālista un saka: mēs nezinām, kā šādā situācijā rīkoties. Kā būt labiem vecākiem, kā palīdzēt bērnam.
Liela nozīmē ir arī tam, kā bērns interpretē ģimeni, vecāku attiecības, ko viņš nemācās no grāmatas, bet saskata ģimenē. Ko bērnam nozīmē vārdu savienojums vecāki ir kopā. Varbūt tie ir strīdi, trauku sišana, kliegšana, asaras, kautiņi, bet varbūt tas nozīmē to, ka tēva nekad nav mājās vai viņš iegrimis pārraidē, ko rāda pa televizoru, bet varbūt tās ir kopīgas brokastis svētdienas rītos, iešana uz kino, sportošana, došanās uz laukiem, viss, kas vieno, saliedē, dod drošības izjūtu.
Psihoterapeits Sandis Ratnieks uzsver: būtiska nozīme, vai cilvēks viens audzina bērnu, apstākļu spiests, vai tā ir bijusi viņa brīva izvēle. “Nereti sievietes vienas audzina bērnus tāpēc, ka vīrietis bēg no atbildības. Cita situācija – kad sieviete vēlas bērnu, bet attiecības ar vīrieti ne. Reducējot visu pedagoģiju, to var ietvert divos vārdos – ir jāmīl un jādisciplinē! Patiesība ir pa vidu, bet līdzsvaru starp šiem svaru kausiem vientuļajam vecākam atrast ir grūti. Ar pliku mīlestību vien nepietiek, bērnam ir jāiemāca arī cienīt citus cilvēkus, bet cieņu veikalā nopirkt nevar. Un tieši te izgaismojas viens no būtiskākajiem aspektiem – bērna emocionālās vajadzības, kam jāatrod laiks, gribēšana, spēks.
“Nē, mātes mīlestību tēvs iedot nevar,” vēlreiz apstiprinot iepriekš teikto, nosaka psihoterapeits. Vienkārši tāpēc, ka mīlestībai ir dzimums, sievietes jūtas ir citādākas nekā vīrieša. Pilnvērtīgai bērna attīstībai ir vajadzīgas abas dzimumu jūtu, emociju, enerģijas izpausmes – tāds nu reiz ir Dieva un dabas plāns. Tomēr, kā saka, velns nav tik melns, kā to krāso. Pētnieki norāda uz vairākiem plusiem, kas var būt, ja tēvs audzina bērnu viens. Un tā: tēvi bērniem vairāk uzticas, viņi ir rotaļīgāki un kreatīvāki, tēvi vairāk paļaujas uz bērnu, sniedz lielāku brīvību, iemāca racionāli domāt un atrisināt dažādas dzīves situācijas, viņi nav sīkumaini un mazāk uztraucas par to, ko domā sabiedrība. Un visbeidzot – tēvu bērni ir izglītotāki, emocionāli sagatavotāki dzīvei un gudrāki, jo pētījumi ir pierādījuši: tēvu iesaistīšanās audzināšanā būtiski ietekmē bērnu kognitīvo attīstību. Jāpiebilst, ka šie ir rietumu speciālistu novērojumi, kas vedina secināt – labklājības līmenim šādā situācijā jābūt tik nodrošinātam, ka vārdi pārgurums, stress, nemitīgs naudas trūkums ir svešvārdi.
Mīnuss varētu būt tas, ka, iespējams, vīrietis līdz galam nenovērtē bērna emocionālās vajadzības, jo pēc būtības ir racionālāks nekā sieviete. Tomēr, ja vecāki bērnu mīl un cenšas darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, katrs būs labs savā veidā – bērnu spēj izaudzināt gan tēvs, gan māte.
“Viena no vīrišķības pazīmēm ir atbildības izjūta,” uzskata psihoterapeite Kaija Gulbe. “Putekļu slaucīšana vīrieti nepadara nevīrišķīgu. Sadzīviskas problēmas var vienmēr atrisināt, piemēram, noalgojot palīgu vai lūdzot atbalstu ģimenes sievietēm – mammai, krustmātei, tantei. Nav vajadzības visur meklēt problēmas, ir jāmeklē risinājumi.” Kaija Gulbe zina gadījumus, kad pie tēviem izaug labā nozīmē izteikti sievišķīgas meitenes. “Tēvs spēj apliecināt meitenei, ka viņa skaista un mīlama, radot veselīgu sievišķības apziņu. Patiesībā bērnam vissvarīgākais ir tas, ka viņa vecāki ir pārliecināti par to, ko uzņēmušies un dara. Visas bērna vēlmes apmierināt nevar ne tēvs, ne māte, ko arī nevajag.”
Psiholoģes Vitas Kalniņas viedoklis par mātēm, kuras pametušas savus bērnus: “Es neticu, ka sieviete, kurai bijusi cieša piesaiste bērnam, tā vienkārši piecelsies un aizies. Protams, dzīve ir dzīve, var gadīties visneiedomājamākais. Tomēr visbiežāk ir ta: mamma fiziski atrodas blakus bērnam, bet emocionāli viņam ir nepieejama. Viņa tur bērnu klēpī, bet pati iegrimusi internetā, televīzijas seriālā, telefona sarunā. Viņa dara, baro, runā, bet patiesībā atrodas tālu prom no bērna. Līdz no darba atnāk tētis, kurš ir emocionāli pieejams bērnam. Lūk, un, ja kādu dienu šāda emocionāli atsvešināta mamma pazūd, vai tiešām tas ir tas šausmīgākais, kas var notikt bērna dzīvē?” Skumji, bet šādas mammas mūsdienās nav retums. Protams, vieglākais ir pateikt fui un bakstīt ar pirkstu, tomēr skaidrs, ka šāda mamma pati bērnībā nav bijusi laimīga. Mēs nevaram otram dot to, kā mums nav pašiem. Ja sieviete nav saņēmusi mīlestību, viņa to nevar arī dot – emocionāla bada nomāktas sievietes nespēj būt labas mammas. Patiesībā šai sievietei nepieciešama nopietna psihoterapija, bet, ja blakus ir vīrietis, kas saka: tu esi slikta mamma mūsu bērnam, tāpēc man tevi nevajag, turklāt vēl pierāda, ka ir labāks, tas sievieti iedzen vēl dziļākā depresijā un strupceļā. Sievieti nomoka vainas izjūta, un viņa dzīvo ciešanās. Izvēle aiziet, atstāt bērnu ar tēvu, ar ko viņam ir it kā labāk, var notikt uz smagas depresijas fona. Vēl kāds iemesls – nespēja emocionāli piesaistīties bērnam, vēlme aiziet no ģimenes var būt traumatisku dzemdību sekas. Ja sieviete smago pieredzi nav pārstrādājusi, palikusi dzemdību traumā, viņa tā arī nespēj izveidot kontaktu ar bērnu un pieņem lēmumu atstāt bērnu tēvam.”
Bērna vecāki ir šķīrušies, vienošanās: divas nedēļas bērns dzīvo pie mammas, divas nedēļas pie tēva. Abās mājās bērnam ir sava gulta, galds, skapis, rotaļlietas. Tomēr vecāki pa telefonu turpina risināt nesaskaņas: kurš pirks bērnam apģērbu, apmaksās sporta nodarbības, kur bērns uzturēsies brīvdienās. Mamma kliedz uz bijušo vīru: nezvani man, kad esmu darbā. Vīrietis atbrēc: liec mani mierā vakaros.
Jolanta Ūsiņa to sauc par eksperimentu ar bērnu, kurā netiek ņemtas vērā mazā cilvēka emocijas. Vita Kalniņa apstiprina: mūsdienās iespējami dažnedažādi attiecību modeļi, tomēr pieredze liecina: reti kad vecāki domā, kā izveidot turpmāko dzīvi tā, lai neciestu bērns. Biežāk šķirtie vecāki pievēršas savām vajadzībām, tāpēc ir skaidrs, ka ciešanas būs, jo bērns ilgojas gan pēc tēva, gan mātes. Bērnam nav vajadzīgas nemitīgas izklaides, dārgas dāvanas vai sacensība, kurš labāks – tēvs vai māte, bet sava dzīves telpa un drošības izjūta.
Jolanta Ūsiņa: “Bērns ir nopietns tilts uz iepriekšējo dzīvi, saite, kas vīrieti un sievieti sasien uz visu atlikušo mūžu. Ja bērns dzīvo pie tēva, mēs terapijā runājam, kad mamma zvanīs, kā tas tiks darīts, kā notiks tikšanās, lai tas nebūtu traucējoši. Ja cilvēki ir izšķīrušies, ne viens, ne otrs nedrīkst bez brīdinājuma, ar blīkšķi iebrukt otra dzīvē, iztraucējot ierasto kārtību. Vai tas izdodas? Skaidrs, ka ne vienmēr, tomēr būtu jācenšas. Gadās, ka sieviete grib atjaunot attiecības ar vīrieti (vai otrādi) un to dara ar bērna palīdzību, izmantojot viņu par vidutāju. Kad mātes vai tēva dzīvē parādās citas partnerattiecības, kas tiek slēptas, bērns tik un tā jūt, ka pieaugušā pasaule ir mainījusies. Bērns ir kā indikators visam, kas notiek vecāku dzīvē.” Tam piekrīt arī psiholoģe Vita Kalniņa: “Dažreiz vecākiem ir ilūzija, ka viņi nedrīkst šķirties, kamēr bērni ir mazi, jāgaida, kad viņi paaugsies, tad gan katrs var šauties uz savu pusi. Patiesībā bērni ģimenē notiekošo lieliski jūt, turklāt pusaudžu vecumā vecāku šķiršanās trauma ir vēl nopietnāka un dziļāka. Visbiežāk neatrisinātās ģimenes dzīves laikā esošās problēmas, kas, iespējams, bija šķiršanās iemesls, jau šķirtie vecāki pārceļ uz jauno dzīvi, bet bērns tā arī paliek kūļājamies starp abiem vecākiem.”
Nobeigumā Kaija Gulbe prāto: “Tiek uzskatīts, ka sievietes ir emocionāli jūtīgākas, tāpēc viņām varētu būt vieglāk saprast bērnu. Tomēr, ja vīrietim ļautu ar bērnu pavadīt tik daudz laika, kā to dara sievietes, varbūt izrādītos, ka viņa izpratne par bērnu būtu skaidrāka, precīzāka un jūtīgāka. Mēģinājums pateikt, ka vīrietis viens nespēj audzināt bērnu, vismaz ne tik labi kā sieviete, ir sievišķais šovinisms. Cik daudz vispār mēs, sievietes, ļaujam vīriešiem būt par tēviem, neiejaucoties ar aizrādījumiem: tu dari nepareizi. Es zinu, kā ir pareizi. Pētījumi liecina: pēdējās simtgadēs sievietes ir kļuvušas izteikti vīrišķīgākas.” Tas vien nozīmē, ka mamtētiem ir ļoti lielas izredzes.
Kur šķirt laulību?
Pērn tiesā laulību šķīra aptuveni viens tūkstotis pāru, bet pie notāra – vairāk nekā pieci tūkstoši. Kādreiz laulību šķīra tikai tiesa, un tas bija ilgs un dārgs process. Pirms trim gadiem atļāva gadījumos, kad pāris labprātīgi vienojas, laulību šķirt arī pie notāra. Tomēr pieredze liecina: priekšstats, ka laulību pie notāra var izšķirt ātri un lēti, daudzos gadījumos ir izrādījies maldīgs. Ar ko jārēķinās, šķirot laulību pie notāra?
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere:
– Ja laulība tiek šķirta pie notāra, pāra starpā tiek noslēgta privāta vienošanās, kurai nav tāda juridiska spēka kā tiesas spriedumam. Ja, laikam ejot, situācija mainās un viens no vecākiem neievēro privāto vienošanos, piemēram, nemaksā uzturnaudu bērnam, lai to piedzītu, otram tik un tā jāvēršas tiesā. Diemžēl pieredze liecina, ka strīda lietas tiesā mēdz skatīt gadiem, jo tā puse, kas nav apmierināta ar spriedumu, lietu mēdz pārsūdzēt. Sociālajam dienestam un bāriņtiesai ir jāuzrauga, lai bērns nepaliktu bez uzturlīdzekļiem laikā, kamēr vecāki tiesājas. Parasti gan bērni vairāk cieš no emocionālas vardarbības, jo vecāki mēdz manipulēt ar bērnu, noskaņojot pret otru no vecākiem. Kopumā iespēju miermīlīgi šķirties ar notāra starpniecību vērtēju pozitīvi, jo mūsdienās ir aizvien vairāk ģimeņu, kas šķiras korekti, domājot par bērnu vajadzībām. Nevaram teikt, ka šķiršanās pie notāra ir ātra un viegla, jo līdz notāra durvīm pāris jau ir nogājis smagu izvēles ceļu. Ja cilvēks neievēro vienošanos, kas noslēgta pie notāra, kur ir garantijas, ka viņš ievēros tiesas lēmumu? Ir cilvēki, kas ignorē arī tiesas noteiktās saistības. Strīda lietas, kurās iejaukti bērni, ir ļoti smagas, tāpēc, piemēram, Rīgas pašvaldība pāriem, kuru laulībā iestājusies krīze, piedāvā mediācijas pakalpojumu. Mediators palīdz novērst strīdus vai, ja vajag, šķirt laulību, nesaasinot savstarpējās attiecības, bet saglabājot tās neitrālas, lai varētu turpināt audzināt bērnu.
