Paradokss: kāpēc mums ir vieglāk otram dot nekā kaut ko pieņemt?

Pamanīt citu vajadzības, saprast, kā viņi jūtas, un palīdzēt tiem, kurus dzīve nolikusi mazāk privileģētā stāvoklī, – tas viss pasargā mūs no sabiedrībā iecienītā egocentrisma. Taču medaļai ir arī otra puse – kad dot un palīdzēt citiem kļūst svarīgāk nekā saņemt, sākas apburtais loks, kurā nodari pāri pati sev. Vai esi ievērojusi, ka arī tev mēdz būt grūti pieņemt mīlestību, rūpes vai labus vārdus? Vai dažkārt nodur acis un nezini, ko atbildēt, ja kāds tev izsaka komplimentu, uzslavē vai pateicībā kaut ko uzdāvina? Ja neesi radusi no sirds priecāties par rūpēm, atlīdzību un citām laipnības izpausmēm, – lūk, biežākie iemesli, kāpēc tā. Tikai atpazinusi, kas tev traucē pieņemt dzīves dāvanas, vari to mainīt.

Ir cilvēki, kas nespēj izturēt komplimentus un ikreiz, kad viņus apbrīno, kaut ko noņurd zem deguna. Citi nespēj pieņemt pateicību par palīdzību, aizbildinoties, ka tas bijis tikai nieks un atlīdzība ir lieka. Mirklis, kad cilvēks kaut ko pasniedz otram, ir visnotaļ emocionāls, un tas saņēmējā var radīt dziļu iekšēju viļņošanos. Jo, redz, kā ir – lai kaut ko pieņemtu no citiem, jāspēj atzīt un akceptēt arī pašam savu jūtīgo un līdz ar to – trauslo personības daļu. Ja jūties daudz komfortablāk dodot, ne ņemot, iespējams, tu turi cilvēkus drošā attālumā, sargājot sevi no negatīvām emocijām. Šaubu nav – šādā veidā mēs nudien izvairāmies no sliktām emocijām, bet tikpat lielā mērā – arī no patīkamām un patiesas saskarsmes.

Ieteikums nevis nodurt acis, samulst vai izmantot kādu citu iecienītu aizsardzības taktiku, bet gan kādreiz ieskatīties otram acīs un piekrist tam, ko viņš saka. Pielaid otru sev kaut uz brīdi mazliet tuvāk! Šķiet biedējoši? Nekas. Atalgojums par drosmi sekos ļoti drīz – sajutīsi, cik tomēr patīkama ir kaut acumirklīga emocionālā saikne ar otru. Ļaujot sev just un paust sajusto, katrs kompliments vai smaids raisīs tikai labas sajūtas. Nebūs aizsardzības un liekas taisnošanās, vienīgi prieks un pateicība.

Kad mēs kaut ko dodam, mēs savā ziņā kontrolējam situāciju – emocionāli noskaņojamies (vienalga, uz sekundi vai divām nedēļām) un, kad jūtamies gatavi, tad rīkojamies. Tāpēc kādu uzslavēt vai uzdāvināt ziedus mums bieži vien nav problēmu, toties padoties patīkamajai sajūtai, kad pēkšņi apdāvina mūs, šķiet teju vai neiespējami. Starp citu, ja ir liela vēlme dot un tikpat liela nevēlēšanās saņemt, iespējams, arī dāvanas citiem nepavisam nenāk no atvērtas un dāsnas sirds, bet gan kalpo kā līdzeklis, lai radītu laipnu un iejūtīgu paštēlu.

Kad apdāvina tevi, situācija savā ziņā kļūst nekontrolējama, un tas var radīt milzu spriedzi. Tātad tava dzīves skola – apzināties un pieņemt, ka nevari kontrolēt pilnīgi visu un – arī nevajag. Mēģini kļūt elastīgāka, atbrīvojies no vēlmes atrasties pie kontroles pults vienmēr un visur, un dzīve tev atklās daudz jaunu un patīkamu emociju spektrus.

3. Bailes no saistībām

Iespējams, bērnībā tu nesaņēmi mīlestības apliecinājumus tāpat vien – labus vārdus tu dzirdēji tikai par labām atzīmēm vai sasniegumiem sportā, bet ne tāpēc, ka vienkārši esi. Skarbi skan, bet tādā gadījumā vecāki izmanto savus bērnus, lai apmierinātu vajadzību izrādīties citiem vai pašiem savās acīs – saņemot lietiskos pierādījumus, ka ir audzinājuši pareizi. Ja audz ar domu, ka tevi novērtē tikai pēc sasniegumiem, ur liela iespēja, ka nejutīsies komfortabli kaut ko pieņemt tāpat vien. Ikreiz, dzirdot komplimentu, modīsies senā sajūta, ka tevi izmanto. Citiem vārdiem sakot – no tevis gaida vēl kaut ko vairāk, un labie vārdi ir tikai sākums. Protams, tev var izrādīties taisnība – uzslavai var būt mērķis stimulēt strādāt vairāk vai labāk. Gadās arī tā. Taču tu vairs neesi bērns un vari pati izvēlēties, kā rīkoties pēc uzslavas vai algas pielikuma – uztvert to kā pamudinājumu uzlabot savu sniegumu vai... vienkārši pateikt paldies.

Uzskats, ka saņemšana ir savtīga piesavināšanās, var nākt no reliģiskiem priekšstatiem vai audzināšanas, bet rezultāts ir viens un tas pats – tas rada lielu vainas izjūtu. Turklāt, kā rāda dzīves piemēri, dziļi ieejot reliģijā, dzīve kopumā tiek tendēta uz ciešanām, nevis uz laimi un baudīšanu, un kaut kā pieņemšana šķiet grēks.

Taču neviena galējība nav laba. Skaidrs, ka narcisms – īpašība, kad cilvēks uzskata sevi pārāku par citiem un ir pārliecināts, ka viņam pienākas vairāk par visiem – nav vēlama parādība, taču tikpat nevēlama (pat destruktīva) ir tās pretmets – pilnīga atteikšanās. Labāka attieksme – visu pieņemt ar pazemību un pateicību, paralēli dāsni dodot citiem. Tas ir dzīves modelis, kas nes tuvāk saskaņai ar sevi un pasauli vairāk nekā pārspīlējumi.

Nereti cilvēki, kaut ko saņemot, kļūst aizdomīgi – hm, kas aiz tā visa slēpjas, viņam noteikti kaut ko no manis vajag... Tāda dīvaina izjūta – kā parādā paliekot. Nav viegli saņemt ar domu, ka dzīvē nekas nenāk tāpat vien. Rodas ambivalentas jūtas – kāpēc man jākļūst par parādnieku, ja man deva, neprasot, vai man to vajag?! Pret dāvanas pasniedzēju var pat raisīties visnotaļ negatīvas emocijas.

Protams, dažkārt cilvēki tiešām dod ar domu, ka kādreiz vajadzēs otra palīdzību. Taču ne visi. Saliekot visas situācijas automātiski vienā maisā, apbēdināsi tos, kas vēlējās iepriecināt no tīras sirds, negaidot pretī. Šis stereotips nav auglīgs – labāk no tā atteikties, jo tas laupa daudz patīkamu emociju un iespēju iepriecināt devējus.