Eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas saule un pasaule. Neganti sarežģītas!

Kā, jūsuprāt, 2016. gada laikā mainījusies pasaule?

2016. gads ieies vēsturē ar vairākiem ļoti nopietniem pagriezieniem, kuru sekas mēs manīsim ilgākā laikposmā. Man šķiet, ka pagājušā gada laikā Eiropa ir paklupusi vairākos veidos, tomēr nopietnākais klupiens noticis ASV. Nav brīnums, ka valsts ir sadalījusies puse uz pusi, republikāņos un demokrātos. Biedējoši, ka cilvēks, kuru neviens neņēma nopietni, kad viņš pieteica savu kandidatūru republikāņu partijā (kas ir stabila, konservatīva un savā ziņā paredzama), atļaujas atdzīvināt aizspriedumus, kas publiskajā telpā nīdēti gadu desmitiem. Tramps pauž, ka politkorektums zināmiem slāņiem nākot tikai par sliktu. Tiem, kas jūtas atstāti novārtā, viņš saka: “Tagad jūs varēsiet revanšēties, es jums ļaušu atkal izvērsties.” Viņš piedāvā nevis pacelt augstāk tos, kam vajadzētu mazliet palīdzības, bet pazemināt pārējos, turklāt izsaka naidīgus komentārus par citām valstīm.

Trampa uzvedība tiešām šķiet dīvaina.

Cilvēks vēl pirms stāšanās amatā jau bija paguvis apvainot visu pasauli! Amerika, protams, ir ekonomiska lielvara, bet, ja viņi tā uzvedīsies, tad turpinās slīdēt uz leju. Ļaudis ir nobažījušies objektīvu iemeslu dēļ. Starptautiskās lielfirmas arvien pārvietojas turp, kur ir lētāks darbaspēks. Tiklīdz valsts mazliet atkopjas un sāk prasīt normālas algas, viņi ar savu fabriku aizvācas citur, aiz sevis atstājot daudz neapmierinātu ļaužu. Trampa kungs var solīt, ko grib, bet mašīnas vairs nekad neskrūvēs ar rokām. Tas sākās Japānā – roboti skrūvē, divi cilvēki skatās, vai neiedegas sarkanā gaisma, bet trešais reizi 24 stundās izslauka grīdas. Laiku nevar pagriezt atpakaļ – informācijas tehnoloģijas un robotizācija uzņem arvien lielākus apgriezienus, vienkāršo fabrikas darbu kļūs arvien mazāk. Ir vietas programmētājiem, izgudrotājiem, bet ne katrs ir matemātiķis – ģēnijs. Pasaule mainās, tā ir bijis vienmēr. 19. gadsimtā tā mainījās līdz ar industrializāciju. Kāpēc latviešiem bija tik smagas klaušas? Jo muižnieki sāka mazo ražošanu – piemēram, degvīna tecināšanu, un uzlika zemniekiem arvien lielākas graudu nodevas. Tagad pārmaiņas notiek tik strauji, ka publika tām īsti nevar izsekot. Nereti to nespēj arī politiķi. Tāds cilvēks kā Tramps nostājas publikas priekšā un saka: “Es visu mainīšu uz labu!”

“Atdošu darba vietas”?

Jā! “Jūs atkal būsiet diženi, visi atkal varēs pirkt mājas!” Nu, paklausieties, pēc 2008. gada krīzes visu pazaudēja cilvēki, kas bija maksājuši hipotēkas, jo bija sacelti procenti, bet viņš tik sola to, ko nekādi nevar realizēt! Publika ir kā aitu bars, viņiem emocionāli tik ļoti gribas tam ticēt, ka aizmirstas spriest ar prātu. Līdzīgas tendences ir arī Eiropā – dažs sola zvaigznes no debesīm rīt uz brokastu laiku. Beigu beigās nāksies ieskatīties īstenībai acīs, un tas būs bēdīgi, jo nebūsim tam sagatavoti.

Grūti saprast, kā pēc tik progresīva līdera kā Baraks Obama varēja nākt Donalds Tramps.

Redziet, Obama nepildīja visus savus solījumus.

Cilvēki ir vīlušies?

Jā! Viņš solīja: “Yes, we can!” Bet kas sanāca? Krīze. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izmesti no mājām, zaudējuši darbu. Vienam procentam Amerikas pieder 80% visas bagātības, kopējais labums sakoncentrēts ārkārtīgi mazā lokā. Domāju, pirms franču revolūcijas aristokrātijai nebija tik milzīga vara, kāda tagad ir lielfirmu un baņķieru rokās. Cilvēki to pamana. Daži slāņi kļūst arvien bagātāki, bet citu apstākļi ne tikai neturpina uzlaboties, kā bija kopš Otrā pasaules kara, bet slīd atpakaļ. Viņu bērniem nav izredžu apgūt profesiju un labi pelnīt – Amerikā sūtīt bērnu prestižā universitātē ģimenei nozīmē parādu uz mūžu.

Jūs esat ļoti uzņēmīgs cilvēks, kas joprojām dara daudz. Kā jūs domājat – nabadzību Latvijā nosaka galvenokārt cilvēku neuzņēmība, vai tomēr tai ir ekonomiski iemesli?

Latvijā procesi ir ļoti līdzīgi kā citur. Arī mums bija smagā industrija, gan ļoti vecmodīga – padomju laiku dzelži vienkārši nebija konkurētspējīgi. Ne jau tikai pāreja no komunisma uz brīvo tirgu bija vainīga. Jau teiktais, ka fabrikas pārvieto turp, kur ļaudis strādā par vēdera tiesu, ir vēsturisks process, tāpēc nebērsim sev pelnus uz galvas, ka esam tik šausmīgi neveikli un neveiksmīgi. Vienu nelāgu mantojumu gan mums vēsture ir atstājusi – Padomju Savienībā dzīves līmenis bija ļoti zems. Uzdevums pārorientēt visu ekonomiku, pielāgoties straujai globalizācijai, robotizācijai un arvien atvērtākiem tirgiem mums sakrita ar periodu, kad atvērās durvis uz pasauli, un nācās konstatēt – ja mēs vispār sākam sacensību, tad ne jau no vienādām starta pozīcijām. Domājot par laiku, kad biju amatā, man šķiet, ka pa tiem astoņiem gadiem mēs noskrējām lielu gabalu, atgūstot daudz ko no zaudētā. Mūsu sāpīgākā problēma patlaban ir tā, ka atvērto robežu dēļ plūst prom ļaudis. Ekonomikai ir grūti atkopties, ja pazūd darba darītāji, sevišķi uzņēmīgākie un izglītotākie. Ja mūsu izskolotie ārsti, augsti speciālisti, aizbrauc uz citu zemi, kas no viņu prasmēm plūc augļus, mēs esam nopietni zaudētāji. Man brīžam ienāk prātā ķecerīga doma – Padomju Savienība laida ebrejus uz Izraēlu, liekot atmaksāt par izglītību. Visi brēca, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums, taču tas ir loģiski. Cik Norvēģija ir ieguldījusi to ārstu un māsiņu izglītībā, kurus aizvilina pie sevis? Bet mums viņu pietrūkst.

Ļoti izplatīta ir parādība, ka te medicīnas māsas strādā divas un pat trīs slodzes, kas pat īsti nav atļauts, bet cilvēki ir spiesti to darīt, lai savilktu galus.

Tas ir šausmīgs burvju loks. Skaidrs, ja speciālists konstatē, ka citur var pelnīt nevis divreiz, bet desmitreiz vairāk, grūti pārmest, ka viņš grib to izmantot. Vai vienkārša darba strādnieks, kas izdomājis: lai dabūtu labāku darbu šeit, viņam vajag automobili, bet nevar atļauties to nopirkt. Aizbrauc uz Norvēģiju vai citur cerībā sapelnīt, bet nemaz nav tik viegli, jo izrādās, ka tur ir lielāka dzīves dārdzība. Mūsu cilvēkiem šis ir smags periods, taču aptaujās dīvainā kārtā ir konstatēts, ka cilvēku subjektīvā labsajūta un apmierinātība ar dzīvi tikai daļēji ir saistīta ar reālajiem apstākļiem. Ja saka – mēs šausmīgi jūtamies, es drīzāk teiktu – mēs šausmīgi jūtamies, jo ir tumšs un drēgns, esam sliktā omā, mums ir sezonālā depresija. Objektīvie apstākļi dažam tiešām ir šausmīgi, bet ļoti daudziem nav.

Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver pasauli?

Arī tas. Cik augstu jūs to latiņu uzstādāt. Ja skatāties seriālu televīzijā vai raugāties uz Trampa dzīvokļa fotogrāfijām, kur viss ir vienā zeltā, un domājat, ka jums arī to vajag, nu, tad jau cilvēks var būt tikai nelaimīgs!

Šķiet, austrumeiropieši Trampa potenciālo sadarbību ar Putinu redz kā slaveno grafiti uz Berlīnes mūra sienas, kur Brežņevs skūpstījās ar Honekeru. Kā jūs domājat, vai tas mūs var apdraudēt?

Diemžēl Trampa kungs nu reiz ir tāds cilvēks, kas spēj mainīt domas vienā laidā no rīta līdz vakaram, un ir neiespējami prognozēt, kā viņš beigās reaģēs. Mans minējums būtu, ka viņš ir Narciss, ar sevi ārkārtīgi pārņemts egomaniaks, kurš uzsver: “Es atkal padarīšu Ameriku diženu”, ar to domājot: “Būšu diženākais prezidents vēsturē!” Bet, piedodiet, tieši to pašu Putins saka par Krieviju. Ja tagad šos, starp šimpanzēm un gorillām sauktus par alfa tēviņiem, noliks aci pret aci – cik liela bučošanās un draudzība tur iznāks? Varbūt drīzāk kautiņš? Man šķiet, abi sapratīs, ka vienā brīdī intereses saduras, bet kā viņi reaģēs... Vienādi biedējoša ir gan viņu pārliekā mīlestība, gan tas, ka Tramps staigā ar koferi, kuram ir sarkanā poga.

Viņš tiešām staigā ar to koferi?

Amerikas prezidentam vienmēr ir adjutants, kas nēsā koferi līdzi. Jācer, ka Trampam apkārt būs ļaudis ar veselo saprātu un viņš emociju uzplūdā nesadomās kaut ko uzsākt. Jo viņš ir teicis: “Mēs noslaucīsim teroristus no zemes virsas.” Kaut kas līdzīgs ir dzirdēts no Žirinovska. Starp citu, viņš ir kā Kremļa izmēģinājuma balons – pauž ekstrēmus viedokļus (piemēram, Krima jāpaņem atpakaļ), un visi domā, ka viņš kārtējo reizi tikai tā izrunājas. Bet tad – skaties un brīnies! – notiek tieši tas, ko Žirinovskis solījis! Tāpat visi teica – Tramps nemūžam netiks par prezidentu...

Ja runājam par cilvēktiesībām, toleranci pret minoritātēm, citu rasu cilvēkiem, tad tagad incidenti ne tikai Amerikā, bet arī citviet pasaulē liecina, ka neiecietība tomēr ir dzīva. Kad piekauj poļu strādniekus Lielbritānijā, to pat nevar nosaukt par rasismu, jo tie ir vienas rases cilvēki.

Tā ir ksenofobija, naids pret ārzemniekiem. Kad iebraucām Vācijā kā bēgļi, man puikas skrēja pakaļ un gribēja piekaut. Vecāki strādāja pie angļiem, mūsu dzīvoklis bija vācu privātajā rajonā, kad nācu mājās no skolas, puikas mani gaidīja. Par laimi, man bija zināmi visādi apvedceļi, četri dažādi veidi, kā nokļūt mājās. Man bija astoņi deviņi gadi, biju tieva kā skelets, mazs skuķītis. Bet viņi fiziski tā īsti nekad neuzbruka, tikai saukāja dažādos vārdos – netīrie ārzemnieki, netīrie polack... Paldies Dievam, biju ļoti laba skrējēja.

Tas tomēr nav atrisinājums. Kopš kara beigām pagājuši 70 gadi.

Tagad Vācijas kanclere saka: “Wir schaffen das”, veriet tik durvis vaļā, lai tik nāk iekšā! Bet, piedodiet, tie, kas man toreiz skrēja pakaļ, tagad ir manā vecumā un ir audzinājuši savus bērnus un mazbērnus. Publiski varbūt neizrādīja, bet sirdī kremta. Turki cep šašlikus Tīrgārtenā Berlīnē, kur normāli skaitījās zaļš, tīrs un kluss... (smejas). Eiropā ir ienākušas citas kultūras, kas nesakrīt ar vietējām, rodas konflikts. Liberālā nostāja visu laiku ir mēģinājusi to paslaucīt zem tepiķa, ignorēt – nē, nē, viss kārtībā, viss ir brīnišķīgi, viņi palīdz mūsu ekonomikai! Tie, kam pieder lielfirmas, dabū darbaspēku. Eiropa izmirst, mīlīši, tai pietrūkst darba roku, Vācijā īpaši, tur industrijas ir vairāk nekā citur. Bet cilvēks, kas dzīvo savā ciematā, redz, kā tas mainās, jo ievācas cilvēki ar citiem tikumiem un paražām, kas viņam šķiet jocīgi. Mēs pēc kara neizskatījāmies citādi – visi bijām skrandaini, izbadējušies, un visi balti. Latviešu gadījumā – blondi, pat zilām acīm. Turpretī tagad, ja kāds staigā burkās un plīvuros, skaidrs, ka tas cilvēkus atbaida. Var teikt, ir grēkots no otras puses, mēģinot apspiest dabīgo sastingumu pret svešo un vajadzību aprast ar citādo, skandinot: “Tas nekas, viss kārtībā!” Labāk būtu to izlaist gaismā un skaidrot tautai, ka – jā, šie cilvēki ir citādi, bet, saprotiet, ja viņi nestrādātu tajās un tajās mūsu fabrikās, arī jums nebūtu darba! Pasaulē ir juku laiki, tāpēc valda savā ziņā pamatots apjukums. Paskatieties uz Tuvajiem Austrumiem – regress atpakaļ uz viduslaiku vērtībām.

Vai var cerēt, ka jukas pāries mierīgi?

Tur asinis līst gadiem, tāpēc – diez vai. Taču mums ir liela priekšrocība – neviens, nedod Dievs, bumbas uz galvas nemet un raķetes virsū nelaiž. Teorētiski, protams, tas varētu notikt, bet praktiski varbūtība tiešām ir ļoti maza. Tāpēc esam platu soli priekšā tiem, kas Sīrijā, Irākā un Afganistānā, kur ir Taliban, kur ārdās jau gadu desmitiem. Patiesībā mēs esam privileģēti, salīdzinot ar lielāko daļu pasaules. Es, ceļojot un salīdzinot Latviju ar citām zemēm, domāju, ka mums derētu iedziļināties, kā caurmēra cilvēks dzīvo citur un cik spoži viņiem klājas, salīdzinot ar mūsu nabagiem. Pie mums visgrūtāk iet ļaudīm mazapdzīvotās vietās, kur palikuši vairs tikai vecie, kas dzīvo primitīvos apstākļos. Tā ir liela sāpe. Es jūtos par vecu, lai kaut ko dibinātu, bet būtu vajadzīga kustība, kas darītu visu iespējamo, lai Latvijā neviens nedzīvotu necilvēcīgos apstākļos. Par to it kā jārūpējas pašvaldībām, sociālajiem dienestiem, bet man šķiet, ka nepieciešami arī brīvprātīgie. Piemēram, Kanādā mans dēls kā puisītis bija slimnīcā ar ģipsi no krūtīm līdz pēdām, viņam bija visu laiku jāguļ. Katru vakaru kāds turīgs biznesmenis pēc darba nāca un nesa viņam pastmarkas. Dēls uz vēdera gulēja uz dēļa, un tas cilvēks ar puiku spēlējās. Viņš to bija darījis jau divdesmit piecus gadus.

Kā sabiedrību varētu rosināt brīvprātīgajam darbam?

Latvijā nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo darbs pašlaik pieaug. Vakar biju uz balvas Award pasniegšanu, kur piedalījās Lielbritānijas princis Edvards, karalienes jaunākais dēls, kas turpina sava tēva, Edinburgas hercoga, iedibinātu programmu, kurā jaunieši turpina pašizaugsmi ārpus skolas. Viņiem jāpaveic ne tikai kaut kas ar piedzīvojumiem un izaicinājumu saistīts, bet arī nopietni jāiesaistās kādā labdarības darbā. Šī attieksme ir daļa no cilvēka dzīves – ja tev klājas labi, kaut kas arī jādara, lai palīdzētu citiem. Ziemeļamerikā visi pieņem kā pašu par sevi saprotamu, ka tu brīvprātīgi vari palīdzēt ar savām rokām un laiku. Protams, jāmeklē zelta vidusceļš. Ja valsts nedod pilsoņiem elementāru nodrošinājumu, tad tā nav uzdevuma augstumos. Tajā pašā laikā valstij ir tik daudz dažādu pienākumu, ka kaut kas vienmēr nokrīt starp krēsliem. Un brīvprātīgo darbs var ārkārtīgi daudz.

Latvijā cilvēki ir atsaucīgi sabiedriskai labdarībai.

Diezgan daudz, jā. Domāju, pēdējos gados progress ir milzīgs.

Piemēram, Lielā talka.

Tā ir apbrīnojami sekmīga! Kādreiz pat domāju – ja kāds tādu rīkotu ASV, nez kāda būtu atsaucība... Bet tas, cik aktīvi Latvijā cilvēki piedalās, ir lieliski.

Varbūt tomēr soli pa solīti ieejam labklājības līmenī, kad cilvēks saprot, ka nemaz nav tik slikti, un var dalīties. Arī – neatteikties no kora, piedalīties maratonā...

Tas ir interesanti – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņam ir spēka. Turklāt, iesaistoties šādās aktivitātēs, gūsti milzīgu gandarījumu, kas palīdz vieglāk pavadīt arī savu darbadienu. Tas ir tāds laimīgs apburtais loks.

Vai saprotat, par ko runāja filozofijas profesore Skaidrīte Lasmane, sakot, ka Latvijā trūkst ētiskās domāšanas, ka to esot pārņēmusi juridiskā?

Tas ir ļoti smags jautājums. Cilvēces vēsturē ētiskās vērtības parasti tika saistītas ar reliģisko pārliecību, taču kopš Franču revolūcijas un sekularizācijas cilvēks vēlas izprast pasauli ar racionālo prātu un zinātnes progresu. Baznīcas iespaids sabiedrībā salīdzinājumā ar viduslaikiem ir nenoliedzami sarucis. Pēc Franču revolūcijas šausmām viņi tomēr saglabāja apgaismības laikmeta ideju par zinātnes progresu, racionālo domāšanu, taisnīgumu, vienlīdzību likuma priekšā, atstumto sociālo šķiru stāvokļa uzlabošanu, aristokrātijas privilēģiju atņemšanu. Viduslaiku idejas Eiropa pakāpeniski atmeta, bet morālās vērtības centās noformulēt filozofi. Un te nu ir tas joks, ka daudzi domā – ja tu tici Dievam un baidies no Dieva soda, tad tev ir morāle. Bet, ja tu nebaidies no elles liesmām, kas atliek? Latviešiem, starp citu, bija tā sauktā kauna kultūra – citi par tevi smiesies, rādīs ar pirkstu. Ebrejiem ir vainas kultūra – ja būsi ko sliktu darījis, tas Kungs tev atmaksās nezin cik paaudzēs. Toties, ja darīsi labu, arīdzan atmaksās. Dīvainā kārtā latviešu sociālā kontrole, ja skatos dainās, ir stipri balstījusies uz kaunu, un man kopš bērnības ir prātā, ka pat mana paaudze tika kaunināta bez gala (smejas).

Arī mana.

Nu, re! Kaunināšana latviešiem ir ļoti izteikta. Baznīca saka: “Mēs audzinām morālās vērtības”, bet jāatceras, ka tās var ieaudzināt arī laicīgā kontekstā, tātad – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tu tici Dievam. Ko mēs citādi darītu? Mēs redzam, ka dažās zemēs vieni ir mežoņi tāpēc, ka nekam netic, bet citi ir mežoņi tāpēc, ka tic par daudz un domā, ka arī ļaunu dara par prieku savam dievam. Tātad morāle ir audzināšanas jautājums. Kā notika mazos ciematos – ak kungs, kaimiņiene taču redz katru soli un, protams, aprunā...

Joprojām runā. Tā ir kultūra, ko grūti saprast tiem, kas dzīvo lielpilsētās.

Man viens folklorists no Ziemeļvidzemes stāstīja, ka tur sievas, kas viena otru sakaitinājušas, buroties un piekopjot melno maģiju.

Joprojām?

Jā! Cits piesēžas pie interneta un taisa mobingu. Bija gadījums ar vidusskolas meiteni, kas tika iedzīta pašnāvībā. Internetā nepārtraukti tika izplatītas lamas, ka viņa nekam neder, cik neglīta viņa, neviens viņu nemīl, negrib draudzēties. Izrādās, to darīja kundze pāri pusmūžam no blakus koridora, uz kuru meitene bija ne tā paskatījusies. Vispār traģiski. Tagad, šķiet, morālā pagrimšana notiek, cilvēkam sēžot pie datora un pilnīgi anonīmi izgāžot visu žulti, kas viņā krājusies kopš bērnības. Droši vien zemapziņā atceras, ka mamma reiz neiedeva knupīti, viņš raudāja, un tagad – visu, visu... Un nav neviena, kas viņu nokauninātu. Ja viņš nav ticīgs, tad no Dieva soda nebaidās, no sabiedrības soda – ne tik. Filozofs Žans Žaks Ruso uzsvēra, cik ļoti sabiedrība mūs žņaudz, ka dabas bērns ir brīvs, skaists un jauks. Bet dabas bērns ir mazs mežonis, manā izpratnē par civilizētu cilvēku viņu padara audzināšana.

Vai atskaites punktam nevajadzētu būt cilvēkā pašā, nevis apkārtējos? Tas ir pašcieņas jautājums.

To sauc par internalizāciju – tas, kas nāk no ārienes, par ko jūs kaunina, tiek sevī ieņemts kā vērtība, un beigās pašam no sevis ir kauns. Draudzene stāstīja, ka viņas tēvu paņēma ciet 1940. gadā un vēlāk nošāva, māte palika ar četriem bērniem. Bet, būdama tā audzināta, ka palīdzību nevienam lūgt nedrīkst, viņa tā arī nekad neko neprasīja. It kā pozitīvi, bet, ja tava lepnuma dēļ bērni ir badā, nez vai tā ir adekvāta reakcija. Redziet, ja notiek dramatiskas pārmaiņas, cilvēkam jāpielāgojas. Šai sievietei acīmredzot bija sirdī iekšā, ka prasīt citiem ir kauns, un viņa pat nemēģināja. Bet – cik tas ir lietderīgi un pamatoti? Jo – kas neprasīs, tas nedabūs (smejas).

Bībele saka, ka lepnība esot grēks.

Vai ne? Un tas šajā situācijā ir aizmirsts.

Arī čigāns saka – kaut tu lepns paliktu! Arī folklorā to sastopam, tikai cilvēki bieži vien neaizdomājas, ko īsti tas nozīmē.

Tieši tā! Jebkurš tikums, novests līdz galējībai, var kļūt par netikumu.

2016. gadā iznāca jūsu piektā Saules dainu grāmata Trejādas saules – par mitoloģisko sauli. Tas esot bijis grūts darbs.

Bija gan! Tā mitoloģiskā saule ir neganti sarežģīta un grūti izprotama, jo mūsu dziesmas ir fragmentāras, tās nedod stāstu. Sengrieķu mitoloģijā Zevs devās tur un tur, pavedināja tādu un tādu sievieti, cits dievs darīja vēl kaut ko, taču mums ir fragmentiņi – kā mozaīka, no veseluma palikušas lauskas, un saskatīt kopainu ir ļoti grūti. Ziniet, ja man ir tik liela mozaīka kā galds... Labi, ņemšu šo stūrīti, salikšu kopā to, kas man par sauli ir saistībā ar lauku auglību, bet citu stūrīti salikšu par sauli kā māmuliņu vai bagātu krustamāti, par saules meitām un dēliem, viņu preciniekiem un debesu kāzām. Un tā gabaliņu pa gabaliņam man izveidojas nodaļas. Fragmentu ir daudz, bet, pacietīgi izrokoties cauri un saliekot kopā, tu pats savā prātā uzbūvē, kāda tā mitoloģiskā saule īsti varēja būt. Mums nav pateikts priekšā – bija tā un tā. Bet man šķiet, ka vairākums latviešu, ja prasītu, kā viņi izjūti sauli kā mitoloģisku tēlu, teiktu, ka Saule kā cilvēkots tēls mums ir reāla. Tā nav tikai fiziska bumba, kas plivinās pa debesīm.

Mums ar sauli ir attiecības.

Jā, mums ar sauli ir attiecības – viņa mums ir personība, saprotiet! Un ne jau visiem saule ir vienāda. Tas, ka saule mums parādās tik daudzos aspektos... Laikam jau pie tā, ka ļaudis skatījās uz debesīm, vainīgs arī klimats un grūtā dzīve. Un saule, redziet, ir dievišķo spēku redzams iemiesojums. Tā sasilda, kad tev salst, nosusina asaras un ganiņa slapjās kājas no rīta. Gluži kā māte, kas ir debesīs. Nevis tēvs, bet māte. Tas parādās arī morāli – ja bargi kungi pārkāpj mēru, nostrādinot savus zemniekus un nedodot svētu vakaru, kam normāli jāiestājas līdz ar saulrietu, tad viņiem ir paredzēts kāds kosmisks sods, ko indieši sauktu par karmu. Ja ilgstoši jācieš netaisnība, piemēram, necilvēciski smagie apstākļi klaušu laikos, un rodas sajūta, ka cilvēki nav spējuši ieviest pasaulē kārtību, tad – paskat! – saule vienmēr seko savai gaitai pēc paredzamas likumības, atgādinot, ka universumā ideāla kārtība pastāv. Tātad – ja cilvēku sabiedrībā šādas kārtības nav, mums tā jāievieš. Tā rodas revolūcijas un sacelšanās, Kauguru nemieri, kas beigās noved pie brīvas Latvijas.

Vai esat 2016. gadā satikusi personības, kuras atstājušas uz jums iespaidu?

Man katru gadu ir interesanti piedzīvojumi sakarā ar runām, kuras esmu aicināta teikt. Pēc tam, pie vakariņu galda runājoties ar ļaudīm, vienmēr dzirdu kaut ko jaunu. Biju Džērsijas salā. Mani bija ielūguši turīgi ļaudis, investori. Viens sāka stāstīt, kā viņa māte Otrā Pasaules kara sākumā evakuēta uz Angliju, jo Džērsija atrodas tuvu Francijai. Abas salas, arī Gērnsija, bija vācu okupētas, un angļu valdība nolēmusi bērnus evakuēt, lai paglābtu no vāciešiem. Tā nu meitene no diezgan siltas salas aizvesta uz Ziemeļangliju, kur ir cits klimats, ielikta svešā audžuģimenē, kur arī uzaugusi. Karš beidzās, bet, kamēr tika kārtoti dokumenti, vēl pagāja gadi. Kad beidzot meitene varēja atgriezties, viņai mīļi bija kļuvuši audžuvecāki, bet miesīgie vecāki – sveši cilvēki. Tā arī savā veidā ir traģēdija, kara sekas, par kurām tā nemaz nemēdz iedomāties.

Kopumā šogad esmu satikusi ļoti daudz cilvēku. Pagājušais bija mans ķīniešu gads, esmu ar viņiem fotografējusies Svalbārā Norvēģijas ziemeļos, Ķīnas dienvidos Guaņdžou un arī Rīgā, kad bija 16+1 pasākums.

Jūsu attēli tagad klīst pa Ķīnas sociālajiem tīkliem.

Viņu ir tik neiedomājami daudz, 1,3 miljardi, ka tas ir piliens okeānā, kuru neviens nepamanīs. Bet – jā, kaut kur mana bilde ar viņiem klaiņo apkārt.

Ko jūs novēlētu mūsu tautai tagad?

Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Jo tādi saspīlējumi un provokācijas, kas tagad parādās... Mans pirmais vēlējums būtu – lai visā pasaulē, cik nu iespējams, bet galvenokārt Eiropā, saglabājas miers.

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, Edijs Pālens/LETA, Evija Trifanova/LETA, Ieva Makare/LETA