Dons: "Sievišķība ir visskaistākais, kas ir šajā pasaulē"
Intervijas norises vieta kinoteātrī nav nejauša, izrādās – tā ir ierasta tikšanās vieta, jo kino ir abu kaislība. Šovmenis Renārs Zeltiņš un mūziķis Dons jau vairākus gadus ir draugi. Šī saruna ar žurnālu "OK!" ir par mērķu un sapņu piepildījumu, par mūziku un, protams, sievietēm.
Tā ir mana mīļākā tēma!
Man šķiet, bišķiņ lecīgs. Varbūt toreiz mazāk domāju par to, ko domā apkārtējie – ģimene un draugi. Nāca laukā skaļie saukļi... Dumpīgais pusaudža un podu vārīšanas periods, kas vienkārši jāizdzīvo, un es tam gāju cauri uz pilnu klapi.
Droši vien toreiz kādus zvaigžņu slimības simptomus varētu saskatīt – iedomājies, tīneidžeris pēkšņi kļūst pazīstams! Bet popularitāte nekad nav bijis dzinulis. Radu mūziku un koncertēju, jo man tas patīk un sagādā emocijas, ko var salīdzināt ar atkarību no narkotikām. Vienkārši esmu no tā atkarīgs, un, ja man šodien pateiktu – viss, mēs ar šo podziņu tevi izslēdzam, tevi neviens nepazīst, es darītu tieši to pašu. Atkal sāktu spēlēt koncertus klubos, neatkarīgi no tā, cik ir klausītāju – viens vai desmit tūkstoši. Zvaigžņu slimība ir interesants jēdziens. Iedomāsimies, ka tev bijusi smaga un gara diena un esi tiešām noguris. Pa ceļam uz mājām satiec paziņu, kuru neesi redzējis vairākus gadus, sasveicinies un ej tālāk. Ja filozofējam, viņš varētu teikt – tam gan ir zvaigžņu slimība, jo kādreiz satiekoties mēs vienmēr aprunājāmies! Bet jums vairs nav nekā kopīga, tā dzīvē vienkārši notiek. Ir cilvēki, ar kuriem tev vienmēr ir interesanti, un, ja komunikācijā bijusi vairāku gadu pauze, jūs satiekoties turpināt no punkta, kurā palikāt. Bet ir arī tādi, kas līdzās ir īsu laika sprīdi, un tā tas ir visiem, jebkurā sfērā. Tāpēc es nekad ne par vienu neesmu teicis – viņš sirgst ar zvaigžņu slimību.
Maināmies, bet dažas rakstura iezīmes paliek. Tās nāk līdzi no bērnības, kad veidojas personība. Tas ir vairāku faktoru – vecāku, skolotāju, draugu, apstākļu, labklājības vai nabadzības – iespaidā, un tad tev pašam ar sevi jāsadzīvo.
Tas būtu tā jocīgi. (Abi smejas.)
Ū, tas ir foršs jautājums. (Domā.) Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Ar mirušiem arī var?
Super!
Tieši gribēju teikt, ka labprāt papusdienotu kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu. Būtu interesanti tikties arī ar Kārli Ulmani – kam viņš ir izgājis cauri!
Tad man vispirms jāuzzina, kas otram garšo. Droši vien teļa gaļa, varbūt kāda glāze vīna... Ēdienam, protams, ir nozīme, bet, manuprāt, būtiskāka ir saruna un gaisotne. Svarīgi, lai ir mājīgi, lai nav tā, ka ir auksti un jādrebinās.
Jā, ēst ir garšīgi un svētīgi. Man šķiet, ka ēdiens ir jāizgaršo un jāizbauda, neatkarīgi no tā, ko ēd. Palaikam man ļoti garšo gaļa, bet ir periodi, kad to neēdu vispār. Sēnes var būt uz galda un var arī nebūt, tās man ir vienaldzīgas.
Neticami, jā. Divas arēnas – tas ir vairāk, nekā Dieviņam jautāts. Reizēm šķiet, ka jāsāk uzmanīties, par ko sapņoju un ko vēlos, jo tas piepildās. Šos koncertus gaidīju ar nepacietību, jo diezgan ilgi bija bijusi dīkstāve. Dzīvoju divos ciklos – koncerti vai albuma ieraksts. Kā viens, tā otrs prasa nopietnu pieeju, tāpēc tad, kad rakstu albumu, izvēlos nekoncertēt, un otrādi.
Dons izpārdotā koncertā uzstājas "Arēnā Rīga"
14.februārī izpārdotā "Arēnā Rīga" ar lielkoncertu "Tepat" uzstājās tautas mīlētais mūziķis Dons.
Esmu sapratis, ka mēs, vīrieši, esam atšķirīgi no sievietēm. Sievietes vienlaikus var darīt visu, bet mēs tā nevaram. Skatos un apbrīnoju – gatavo ēst, runā pa telefonu, strādā ar kompi un vēl dzird, ko saka! Ja es strādāju ar laptopu, man var teikt, ko grib, – nedzirdu. Vai, ja spēlēju klavieres, daru tikai to. Protams, es dzirdu, bet... Tas ir baigi interesanti, jo mums nav dota spēja prast apvienot darbus. Un vēl sievietēm ir intuīcija, bet mums tādas nav.
Piekrītu, bet sievietes intuīcija ir spēcīgāka. Esmu šajā jautājumā iedziļinājies, un, izrādās, atbilde meklējama vēsturē. Kad vīrietis gāja pēc medījuma, sieviete palika mājās ar bērniem. Intuīcija, pat bažas – apslēptā antena, ir spēcīgi attīstīta, jo bija jānosargā māja un bērni. Mums tādas nav, jo uzdevums bija skriet un gādāt pārtiku. Cilvēka evolūcijas tēma ir ļoti interesanta.
Nē, kāpēc? Vienkārši, ieskatoties pagātnē, iespējams saprast, no kurienes kaut kas nāk un kāpēc esam tādi, kādi esam. Protams, vecim ir jāstrādā, bet katrs var izvēlēties savu dzīves modeli. Iedomājies, kā būtu, ja visas ģimenes pasaulē dzīvotu pēc viena principa? Tas būtu tik boring, kā Trūmenšovs. Katram ir brīva izvēle, kā dzīvot, un mēs varam būt laimīgi, ka mums ir šī izvēle, jo pasaulē ir valstis, kur cilvēkiem varbūt nav tik lielas izvēles.
Īstenībā jau novērtējam – kāpēc nenovērtējam? Jā, reizēm čīkstam, arī es čīkstu, bet tas jau pieder pie lietas! Nav katru rītu jāizkāpj no gultas ar paceltu karogu – esmu laimīgs, ka esmu dzīvs. (Smejas.) Nevajag aiziet fanātismā, bet tas, kas ir, jānovērtē. Vairākkārt esmu teicis – mums ir visi četri gadalaiki, iespējas kaut ko darīt, piepildīt savus sapņus. Pēdējā laikā mani ļoti iedvesmo Kristaps Porziņģis – kā viņš spēlē, cik neatlaidīgi strādā... Naktīs skatos spēles. Tas ir kaut kas tik patiess!
Ja runa ir par griestiem, tad to nav – vienkārši jāturpina darīt. Šogad rakstīšu jaunu albumu. Gribu pamēģināt kaut ko jaunu – līdzās ierastajai komandai albuma radīšanā plānoju iesaistīt cittautiešus. Gribas turpināt. Dziesmas albumam jau ir atliktas. Ja nopietni, nav jau nekā cita ko darīt! (Smejas.) Man ļoti patīk tas, ko daru, un es nezinu, vai kādreiz apstāšos. Patiesībā esmu labi nogruntējies – sarakstīts diezgan daudz dziesmu, pietiktu vismaz diviem albumiem.
Drīzāk sajūtu. Top dziesma, un es vienkārši zinu, kādai tai jābūt un ka citādāk nevar būt. Tas notiek piecās minūtēs. Pēc tam varbūt mainās detaļas, bet lielākoties visas dziesmas paliek tādas, kādas ir nākušas pasaulē.
Lai dabūtu to sajūtu, es iztēlojos dažādus dzīves notikumus vai mizanscēnas, kas ir piedzīvoti vai ko es gribētu piedzīvot. Uzrakstīt dziesmu nākotnes draugam vai draudzenei, vai bērnam... Iespējams, tas ir frīkaini.
Neesmu bijis klāt, kad kāds cits rada kaut ko līdzīgu, varbūt tāpēc sajūta ir sirreāla, it kā pa ķermeni rāpotu skudru pūznis.
To ir grūti izskaidrot, bet ir lietas, ko izskaidrot nemēģinu; ja tās strādā, lai strādā.
Droši vien. Kādreiz pēc ballītes nožēloju – varbūt nevajadzēja tik ilgi ballēt... (Smejas.) Tā ir tāda svaiga nožēla, bet, ja nopietni, ir situācijas, kurās es rīkotos citādāk. Tās vienmēr paturu prātā, lai priekšdienās šo nosacīto kļūdu vai sajūtas neatkārtotu.
Ļoti labs jautājums. (Domā.) Droši vien samazinātu ciešanas, bet citi atkal teiks – jā, bet ciešanas mūs stiprina un padara spēcīgākus. (Aizdomājas.) Tā ir liela atbildība, jo visam ir sekas pat tad, ja maina tikai vienu lietu. Kāds no Āzijas diktatoriem bija izdomājis, ka jāatbrīvojas no visiem zvirbuļiem. Tas beidzās ar to, ka pēc zvirbuļu iznīcināšanas tika izjaukta barības ķēde un savairojās kukaiņi. Sākās traki laiki.
Protams, tas jau būtu uz ūsiņu! Bet es nezinu, kā to var mainīt...
Par šo esmu domājis un vienmēr nonāku krustcelēs. Ir tikai divi varianti – kļūt neredzamam, kad gribu, vai arī spēt lidot kā supermenam. Ja tiešām būtu jāizvēlas, mestu monētu.
Bet par lidošanu – domāju, būt supermenam nav jēgas, jo tagad iespējams aizlidot jebkur.
Teorētiski – jā, bet supermens to dara diezgan ātri, turklāt spēj pagriezt atpakaļ laiku!
Man, starp citu, bērnībā bija supermena tērps! Uzvilku māsas sarkanos zābakus, zilas treniņbikses un humpalās nopirktu supermena tērpu. Vecīt, tas brīdis, bija labākais ever! Atceros, bērni sētā jautāja, ko es kā supermens varu izdarīt, atbildēju – varu ar vienu roku pacel helihopteru. Sīkie – pacel, es – atved helīti! (Smejas.) Protams, sajūta bija visuvarena.
Es to vēl gaidu! Lielu iespaidu atstāja Indija, patika arī Amerika un Itālija. Gribas aizbraukt uz Dienvidameriku, arī uz Japānu, neesmu tur bijis. Man patīk ceļot. Ja ir iespēja, to vajag darīt, jo ceļošana paver plašāk redzes lauku. Patiesībā ceļojot saprotam, kā mums trūkst vai ko varam uzlabot, kas pie mums ir labāk nekā citur. Ilgstoši esot projām no mājām, gribas atpakaļ uz Latviju.
Bet kāpēc baidīties no tā, kas tev nāk ar katru sekundi arvien tuvāk? No tā izbēgt nav iespējams!
Pēc statistikas, lidmašīnas ir drošākais pārvietošanās veids.
Jā, jo, vadot automašīnu, visu kontrolē pats. Atceros savu pirmo lidojumu – tas bija 2004. gadā, kad devos uz konkursu Gruzijā. Tas bija ļoti aizraujoši – lidojums caur Prāgu uz Tbilisi un es viens pats, biju nenormāli sajūsmināts. Tbilisi atrodas kalnu ieplakā, kur satiekas vēji, un tur ļoti bieži ir turbulence. Atceros, kā pa iluminatoru skatījos uz drebošo dzinēju zem spārna un domāju par to, ko vēl neesmu paguvis izdarīt... Bet lidot iepatikās, man patīk arī uzrāviens lidmašīnai paceļoties gaisā.
Nē. Man liekas, ka tas, no kā baidāmies, ir fiziskās mocības, jo visi ceram, ka nomirsim miegā, bet statistika rāda, ka ne. Bēdīgi, bet tā ir. Kā jau teicu, manuprāt, nav vērts baidīties no tā, kas ar katru sekundi nāk arvien tuvāk. No nodokļiem un nāves izbēgt nav iespējams.
Jā, bet tas nenozīmē, ka staigāšu gar viesnīcas Latvija jumta malu un to filmēšu, kā jaunieši, kuri vēsā mierā pārvietojas gar debesskrāpju malām, to nofilmē un pēc tam publicē internetā. Skatoties šos video, man paliek aukstas kājas, jo augstums nepatīk.
Cik katram atvēlēts, tik ilgi dzīvosim. Vienu gan zinu droši – šis laiks ir jāizmanto – jāraksta pēc iespējas vairāk dziesmu, jāmācās darīt kaut ko jaunu, bet baidīties no tā... Te ieslēdzas mana loģiskā domāšana. Baidīties no nāves ir lieki, jo tādējādi sevi tikai uzvelkam. Savukārt bailes kā tādas rada drosmi, un tas ir labi.
Nevaru saprast – ticu vai neticu. Es gribētu, lai pēcnāves dzīve ir, tas būtu interesanti, taču neviens nekad uz šo jautājumu nav atbildējis un neatbildēs. Tērēt laiku, katru dienu par to domājot, nav nepieciešams, jo ir tikai divi varianti – ir vai nav.
Zīmīgi, ka esam satikušies kino, jo tā ir mūsu kaislība. Esam nākuši kopā skatīties filmas un pēc tam tās pārrunājuši. Filmas ir tavas grāmatas?
Lasu arī grāmatas, bet vairāk tomēr esmu kinomāns. Man ļoti patīk kino, un ir filmas, kuras skatos vairākas reizes, tā ir neatņemama ikdiena. No pēdējā laikā redzētajām patika Atnācēji, patīk arī multfilmas – gan skatīties, gan ierunāt. Tas ir ļoti forši – piešķirt dzīvību kaut kam uzzīmētam. Arī diezgan smieklīgi. Ierunājot Olafu (animācijas filmā Ledus sirds – Red.), smējos stundām, jo tas ir funny.
Jā, komēdija – viennozīmīgi.
Bet gultā nē... (Abi sirsnīgi smejas.)
Ja es domātu, tikai par sevi, jokotu visu laiku. Mans humors var būt sarkastisks, tāpēc uzreiz pēc iepazīšanās cenšos nejokot, jo to var pārprast. Tēmas, kas cilvēku var aizskart, neaiztieku. Bet komēdija ir lielisks žanrs. Luīsija Keija, Rikijs Džerveis, Džordžs Kārlins, Kriss Roks – šo stand-up komiķu jokus esmu noskatījies neskaitāmas reizes un iesaku arī citiem. Turklāt viņi ir arī lieliski filozofi. Izdomātās dogmas reizēm nudien ir ļoti smieklīgas.
Pirmkārt, sievietes pasaule. Mums, vīriešiem, to izprast reizēm ir ļoti grūti. Cenšamies, bet ne vienmēr izdodas. Sievišķība ir visskaistākais, kas ir šajā pasaulē. Man patīk un fascinē tas, ka piecas minūtes patiesībā ir tik garas, lai uzkrāsotos vai sapucētos. Starp citu, tās ir tās pašas piecas minūtes, kas čalim nepieciešamas, lai nokļūtu mājās. (Abi smejas.) Nav nekā tāda, kas man sievietēs nepatiktu.
Hmm, pats esmu kādreiz pīpējis, bet cigaretes nav mana štelle. Man nav patīkami, lai gan kādreiz ballītēs jau var uzvilkt kādu dūmu. Var būt visādi – var taču iemīlēties, un tad netraucē nekas! Smēķēšana nav rakstura iezīme, tas ir niķis.
Jā, ja tu iemīli cilvēku, tu viņu iemīli, un viss!
Viennozīmīgi, godīgumu un atklātību. Ar to domāju, ka jāspēj otram nesaudzīgi pateikt gan labo, gan to, ko cilvēks varbūt negrib dzirdēt. Iespēja brīvi izteikt savu viedokli, runājot par jebkuru tēmu, ir vērtība. Man atklātība šajā kodeksā ir numur viens.
Daudzi cilvēki, it sevišķi jaunieši, man jautā – kā kļūt populāram. Saku, ka tas nav svarīgākais – dari to, kas tevi aizrauj, un varbūt gūsi atzinību. Tu esi veiksminieks, un veiksmes formulu grib zināt daudzi. Vai tāda ir, un ko tu vari ieteikt?
Labs piemērs ir sportisti. Mēs redzam, kā veiksmīgām spēlēm seko līgumi ar pasaulē vadošajiem klubiem, un uzskatām šos cilvēkus par veiksminiekiem, bet neviens nav redzējis, cik darba ir ieguldīts. Lai sasniegtu kaut ko tādu, smagi un nopietni jātrenējas, jāiegulda visa dzīve. Manuprāt, veiksme ir tad, ja, kaut ko neatlaidīgi darot, sasniedz kāroto rezultātu. Un tad jau apkārtējie tev teiks – paveicās. Pamatā 95 procenti ir darbs, atlikušie pieci – nezināmais un netveramais, ko mēs saucam par laimi un veiksmi. Jābūt neatlaidīgam, tā ir rakstura īpašība, kas virza uz priekšu. Kamēr neiegūsi, ko vēlies, neapstājies. Vienkārši ej uz priekšu. Citu variantu nav, tas ir jāizdara, un viss!
Būt tepat.
Paldies!
