Ivetas misija - būt par mammu. Reportāža no SOS bērnu ciemata
Viņa samīļo, sabar, modina no rītiem un uzspiež buču uz vaiga vakaros, iepērkas, gatavo ēst, dusmojas par sliktām atzīmēm un priecājas par sasniegumiem. Viņa dara to pašu, ko īstā mamma, reizēm pat vairāk. Pēc tam kad Iveta Kupča izaudzināja piecus savējos, viņa kļuva par SOS mammu pieciem bez vecāku gādības palikušiem bērniem.
Pirmajā acu uzmetienā ducis vienādo dzelteno mājiņu ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un spožām saules baterijām izskatās pēc kārtējā nesen uzbūvētā ģimeņu māju ciemata. Tomēr gludais zāliens, kurā nav ne atpūtas krēslu, ne batuta, ne izmētātu rotaļlietu, ne dārza grila, vēsta, ka te valda sterila kārtība. Valmieras SOS bērnu ciematā, ko izveidoja 2007. gadā, šobrīd dzīvo 65 no viņu bioloģiskās ģimenes izņemti vai bez apgādnieka palikuši bērni.
No kandidātes līdz mammai – divi gadi
SOS ciemats ir kā maza republika ar savu administrāciju un atsevišķu ēku, kurā ar bērniem strādā psihologi, psihoterapeiti, logopēdi un pedagogi, palīdzot aizpildīt robus mācībās vai sagatavoties svarīgam kontroldarbam. Te strādā pēc Montesori metodes, ir pieejama mūzikas terapija, katram bērnam ir individuālās attīstības plāns, bet konfliktus ģimenē palīdz risināt ciemata iekšējais psihologs un sociālais darbinieks. Vārdu sakot, idille, nevis dzīve, debesu manna ķīseļa krastos. Ja vien viss būtu tik skaisti, kā izskatās...
Patiesība ir skarba – bērni te nonāk pēc tam, kad ir cietuši no sitieniem, seksuālas un emocionālas vardarbības, piedzīvojuši badu un aukstumu, skandālus, vecāku dzeršanu, biedējošu trūkumu, kad situācija nonākusi līdz kritiskai robežai, bezdibeņa malai un bāriņtiesas vienīgā iespēja bijusi izņemt bērnu no ģimenes. Vienojamies, ka bērnu dzīves stāstu nebūs. Saudzējot bērnus, kuri neilgajos dzīves gados ir pārdzīvojuši ko tādu, par ko atceroties vēl ilgi pēc aizbraukšanas gribas raudāt un izkalst rīkle, kad tiek uzdots tik vienkāršs jautājums: kā tev tur gāja?
Ceļa galā, ko ieskauj košumkrūmi, mūs sagaida ciemata direktors Edijs Pētersons un smaidīga SOS mamma Iveta Kupča – viena no retajām, kas piekrita sarunai ar mums. Pārāk daudz skaudru, sirdi plosošu stāstu, sarežģītu situāciju – kā par to runāt, kā paskaidrot, nesāpinot bērnus? “Par SOS mammu uzreiz nekļūst, atlase ir ļoti rūpīga. Paiet divi gadi, līdz kandidātei tiek piešķirts SOS mammas statuss. Tas nav parasts darbs, bet dzīvesveids, misija, jo mamma atbild par bērnu dzīvi,” paskaidro Edijs, kurš ciematā strādā trīs gadus, tikpat ilgi, cik Iveta.
SOS bērnu ciematu vēsture asākās Austrijā pēc Otrā pasaules kara, kad tūkstošiem bērnu zaudēja vecākus, paliekot bez mājām, ģimenes mīlestības un gādības. Toreiz medicīnas students Hermanis Gmeiners saprata, ka ģimeniska vide ir daudz labāks pamats bērnu turpmākai dzīvei nekā bērnunams. Viņa filozofijas pamatā ir četri pamatprincipi: mamma, brāļi un māsas, ģimene, ciemats, uz kuriem arī mūsdienās balstās aprūpe SOS bērnu ciematos. Patlaban pasaulē darbojas vairāk nekā 500 SOS bērnu ciematu 132 valstīs. To aprūpē ir ap 1,3 miljoni bērnu. Pirmais ciemats Latvijā tika izveidots 1997. gadā Īslīcē, Bauskas novadā. Latvijā darbojas arī divas SOS jauniešu mājas un vairāki SOS ģimeņu aprūpes centri.
Bērnu pietiktu arī trešajam ciematam
Ir pēcpusdiena, un pamazām ciemats piepildās ar bērniem, kuri atgriežas no skolas un dažādiem interešu pulciņiem. Lēkājošas mugursomas steigšus pazūd mājās ar skanīgiem nosaukumiem: Apogi, Beciņas, Ceriņi, Jasmīni, Irbītes, Dadzīši, Harmonijas, Lācīši, Gulbīši.
Ciemata direktors te nav viesis, viņš dzīvo vienā no mājām, un es smejos, ka viņš ir vienīgais tētis daudzajiem bērniem, jo ciematā ir tikai divas ģimenes, kurās bez mammas ir arī SOS tētis. “Ciemata pluss ir tas, ka mēs esam tāda kā maza valstība, kurā cits par citu tur rūpi. Mīnuss ir tas, ka brīžiem šī klātbūtne kļūst apgrūtinoša, tad citam no cita jāatpūšas. Bērni pie mums var nonākt no triju gadu vecuma. Kad ciematu atvēra, bija daudz bērnudārza un sākumskolas vecuma bērnu, nu viņi ir izauguši, tāpēc tagad mums daudz jauniešu, kas pabeiguši devīto klasi. Nē, nekur projām viņi nedodas, tāpat kā parastā ģimenē paliek, cik ilgi vēlas. Mācās arodskolā un atbrauc nedēļas nogalē vai mācās un dzīvo tepat,” stāsta Edijs.
Visas SOS mammas ir dzīvesgudras, pieredzējušas sievietes, kas savus bērnus jau palaidušas dzīvē. “Te viss laiks un enerģija aiziet SOS bērniem,” paskaidro Iveta.
Lai gan kopumā Latvijā SOS ciematos dzīvo ap pusotra simta bērnu un jauniešu, pieprasījums ir daudz lielāks. “No pašvaldībām zvana nepārtraukti, pa šiem gadiem mēs mierīgi varētu atvērt trešo ciematu,” nopūšas Edijs. “Valsts sociāli ekonomiskā situācija ir tāda, ka vecāki netiek galā ne ar sevi, ne bērniem. Jā, ja situācija uzlabojas, bērni var atgriezties ģimenē. Diemžēl tas notiek gaužām reti. Jo ilgāk bērni te uzturas, jo mazāka varbūtība, ka viņi atgriezīsies pie bioloģiskajiem vecākiem.”
Mums garām paiet sīks, tumšmatains zēns, smalkajā sejas ovālā mirdz brūnas acis. Plati smaidot, viņš mūs sveicina. Deviņus gadus vecais skolnieks ir mammas Ivetas jaunākais bērns. “Pārģērbies, ciemos nāks omīte un tētis,” saka Iveta. Izrādās, bioloģiskā ģimene drīkst apciemot bērnu.
Sapnis piepildījies
Kamēr ejam uz Apogiem, Iveta stāsta par sevi. Viņa nāk no Raunas un ir piecu pieaugušu bērnu mamma. “Izaudzināju savējos un tūlīt pie citiem,” viņa skanīgi iesmejas. “Būt par mammu laikam ir mana misija. Raunas skolai, kurā mācījās manējie, bija izveidojusies sadarbība ar Īslīces ciematu, un es redzēju, kā šis modelis darbojas. Man patika. Mans vīrs nāk no daudzbērnu ģimenes, un manī visu laiku gruzdēja doma par audžuģimeni, bet es nebiju tik spēcīga pārliecībā, ka tikšu ar visiem galā, turklāt ekonomiskā situācija bija tāda, kāda bija. Kad no Apogiem aizgāja SOS mamma, es biju auklītes statusā, bet bērni bez piesaistes personas ilgi nevar palikt. Man jautāja, vai gribu strādāt šajā mājā, un es piekritu.”
Pie mājas pēc auguma sarindoti velosipēdi, koridorā iespiedies nopietna izmēra trenažieris. Iveta aicina mājīgākajā vietā, kur ģimenei pulcēties, – virtuvē. Tā ir plaša, moderni iekārtota telpa priecīgās krāsās. Mājā ir trīs vannas istabas, un es saskaitu vismaz četrus podus. Vienos podos! Kā tad – no rīta, kad visi steidzas, mājā, kurā ir seši bērni plus mamma, tas ir būtiski.
Mēģinu saskaitīt Apogu bērnus – viņi ir deviņus, trīspadsmit, četrpadsmit un divi piecpadsmit gadus veci, no trim ģimenēm, četri puikas, viena meitene. Izrādās, nesen ģimenē bija vēl viena meita – kā nu gadījās, kā ne, bet piecpadsmitgadīgā meitene iemīlējās, aizklīda, iekrāsoja dažas Ivetas matu šķipsnas sirmas, palika stāvoklī un nu ar sešus mēnešus veco meitiņu dzīvo netālajā krīzes centrā jaunajām māmiņām. Iveta, skumji smaidot, noplāta rokas: savu mazbērnu vēl neesot, toties ir mazā Sabīne.
Lai kļūtu par SOS mammu, Ivetai pilnībā vajadzēja mainīt dzīvi. Tagad viss ir savās vietās – brīvdienās ciemos brauc vīrs un lielie puikas. Tad bērni uzmanīgi vēro Kupču ģimenes savstarpējās attiecības, jo šādas pieredzes viņiem nav. “Man vispār ir nestandarta situācija, jo aukle ir mana meita. Kad meita universitātē studēja sociālo pedagoģiju, diplomdarbu viņa rakstīja par ciematu. Viņa strādā Rīgā bērnudārzā un te,” stāsta Iveta. Jāpaskaidro, ka katrā mājā ir sava aukle, kas nomaina mammu brīvdienās un atvaļinājuma laikā.
Sadzīve katrā mājā tiek rūpīgi organizēta, un tā nav ciemata vadības kaprīze. Elementārās iemaņas bērniem lieti noderēs turpmākajā dzīvē. “Vai maniem bērniem bija strikti noteikti pienākumi un dežūras? Laikam jau ne, bet šie bērni jāgatavo patstāvīgai dzīvei, kurā pašiem vien būs jāķepurojas. Ja kāds nav izdarījis to vai šo, televizoru vakarā neskatīsies. Man sākumā bija grūti to pieņemt.”
Brīnos, vai tad sodu sistēma var kaut ko labu dot. Iveta padomā un iebilst, ka tā nav sodīšana, bet drīzāk izpratnes veidošana par to, ka ir rīcība un tās sekas. “Man reizēm kļūst viņu žēl, bet tam jātiek pāri, un tad viņi vienkārši pieņem, ka ir disciplīna. Reiz mans jaunietis, kuram agri jāceļas, lai dotos uz internātskolu, vakarā gultā spēlējās ar telefonu. Teicu: “Tas tev traucē gulēt, iedod man, no rīta atdošu.” Viņš spurojās pretim: “Nedošu, tas ir mans.” Otrs, lielākais puika, pagriezās un teica: “Atdod, tu taču zini, ka Iveta neatkāpsies.” Jutos atviegloti, ka viņi pieņēmuši, ka ir noteikta kārtība. Reizēm viņi mani pārbauda: varbūt tomēr izdosies.”
Tavai mammai pietrūka spēka...
Iveta atceras, ka sākums bijis psiholoģiski smags. “Personības pamati bērnā tiek ielikti līdz triju gadu vecumam. Savus bērnus mēs pazīstam un pusaudžu gados varam labot kļūdas, bet ar šiem ir jātaustās. Ir svarīgi saprast, ka bērns ir dusmīgs uz situāciju un tu esi tikai objekts, pār kuru gāžas rūgtums un sāpes. Ir jāiemācās neuztvert personiski un neapvainoties. Viens no veiksmes stūrakmeņiem ir patiesa attieksme pret bērnu. Man kā SOS mammai jāsaprot, ka bērns jau tā ir cietis no dažādu veidu vardarbības, es nedrīkstu uz viņu kliegt. Tomēr, ja esmu dusmīga, tad tā arī pasaku: jūtos slikti, jo tu man nodarīji pāri. Bērni to lieliski saprot. Tad nāk labie brīži, kad jūtu, ka viņi mani novērtē, un tas ir fantastiski,” stāsta Iveta.
Lai gan SOS mamma ir darba attiecībās un saņem algu, tas nav un nevar būt darbs parastā izpratnē. Viņa dienu no dienas, gadiem ilgi ir kopā ar bērniem, pieķeras viņiem, iemīl. Citādi jau nav iespējams. “No vienas puses, bez empātijas tu te nevari strādāt, no otras, – nedrīksti sevi salauzt druskās, ir jābūt personisko resursu krātuvei. Man tā ir mana ģimene, mājas Raunā. Kad braucām pieredzes apmaiņā uz Īslīci, pieredzējusī mamma Jadviga man teica: “Kad tev piedāvās individuālo psihoterapiju, neatsakies. Bez tā neiztikt.” Man sākumā šķita, ka pati ar visu tikšu galā, bet tu nevari viena nest šīs problēmas un audzēt aizvien lielākas, tās ir jādabū ārā,” atzīst Iveta.
“Institucionālā piegarša ļauj ieturēt distanci. Redziet, te ir ļoti maz bāreņu, gandrīz visiem ir dzīvi vecāki, kas uztur kontaktus ar bērniem. Mamma viņiem vienmēr ir mamma. Kad bērni paaugas, viņi ar pusaudža prātu sāk saprast, ka tas, ko vecāki ir izdarījuši, nav īsti pareizi. Un tad viņi uzdod ļoti daudz jautājumu, bet man jāprot uz tiem atbildēt. Viņi it kā cenšas attaisnot savu mammu un prasa man: “Kā tu tiki galā ar saviem pieciem bērniem, kāpēc tev nevienu nenoņēma?” Es saku: “Tavai mammai pietrūka spēka.” Ir skumji, ja vecāki dod tukšus solījumus, zvana un saka: “Es kārtoju dokumentus, taisu remontu, ņemšu tevi pie sevis.” Bērni tic un gaida, bet mēs zinām, ka tie ir meli. Tad sabrūk ilūzijas, un ir ļoti smagi. Bērnu psihe tiek traumēta, viņi nespēj tikt galā, jo ir tikai bērni.”
Izbeidz, šitie nav tavējie...
Prasu, vai Ivetai kāds ir mīļāks par pārējiem. “Viņi cīnās par manu uzmanību. Mans lielais rūpju bērns, palaidnis, lieliski prot paņemt laiku. Jutu, ka citiem vairs laika neatliek, jo nemitīgi zvana te no skolas, te policijas, te vēl kaut kas. Kad vedu zēnu uz zirgu izjādēm Raunā, pārējie sapūtās. Tad nu man nācās skaidrot, kāpēc tieši viņam tas šobrīd ir vajadzīgāks nekā pārējiem.”
Uz galda piecas mazas burciņas ar glīti salocītām papīra lapiņām – sakrātiem labajiem darbiem. “Lielais bērns sapsihojās, ārdījās, izlauza durvis. Kad braucām pie ārsta, sirsnīgi izrunājāmies. Citi bērni brīnījās: “Kā tad tā, viņam arī uzrakstīsi labo darbu?” Teicu: nu, protams! Ir jāsaprot, ka nevis bērns ir slikts, bet viņa rīcība – te tā ir ar mīnusa, te plusa zīmi. Pieaugušajiem reizēm šķiet, ka bērns ir slikts, bet, kad tu viņa rīcību vizualizē, uzraksti uz lapiņas un iemet trauciņā, no acīm nokrīt plīvurs. Balva var būt arī tieši vienam konkrētam bērnam veltītais laiks – tad mēs aizejam uz kafejnīcu.”
“Man katrā bērnā ir jāierauga kāds talants. Piemēram, trīspadsmitgadīgais puika mācās speciālā skolā un prasa man, kāpēc viņam tādā jāiet. Viņš taču saprot, ka tur mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Cenšos paskaidrot. Vienmēr esmu apbrīnojusi, kā pedagogi spēj atrast pieeju bērniem, atraisot viņos radošumu,” saka Iveta un parāda akurātu koka paplāti, ko zēns izgatavojis speciālajā skolā. “Kaimiņienei tā iepatikās, ka viņa lūdza, lai zēns uztaisa otru, atpirkšot par sešiem eiro. Pēc tam paplāte iepatikās vēl vienai mammai. Es saku: nu redzi, varbūt tas būs arods, ar ko tu dzīvē varēsi izsisties.”
Novirzu sarunu no psiholoģiskiem smalkumiem uz to, kas jādara katru dienu. Ir jāiet uz veikalu, jāpiepilda ledusskapis, jāmizo kartupeļi, jāvāra zupa, jāpērk drēbes un higiēnas preces. “Kā tad, mammai ir naudas maks, viņa plāno budžetu, raksta atskaites. Divas reizes nedēļā mums ir iepirkšanās dienas. Mēs runājam par naudas sadali, saku: tev ir tik un tik eiro apģērbam – vari izvēlēties. Pirmo reizi bērns nopērk kaut ko nevajadzīgu, bet arī tas ir jāļauj.”
Man nav grūtību sabalansēt budžetu, jo audzināju piecus bērnus un apstākļi ne vienmēr bija spoži. Reiz sākām runāt un es teicu: “Man arī ir tā bijis, ka pirms algas dienas riebās kartupeļi visādos veidos.” Bērni neticīgi skatījās uz mani: “Tev tā ir bijis?” Viņiem šķiet, ka mums nav nekādu problēmu, viss ir viegli. Cenšos viņus piezemēt un saku, kā reiz teicu saviem bērniem, lai padomā: kas tev dzīvē ļaus izsisties, iet uz priekšu – biezs naudas maks vai gudra galva. Bērniem ir kolosāla iespēja apmeklēt dažnedažādus pulciņus un nodarbības, attīstīt talantus. Parastās ģimenēs bieži vien tam neatliek nauda.”
Prasu, kā bērni uzrunā SOS mammu. Tā mīļi, silti, par Ivetiņu. “Ir reizes, kad mazākie sirsnības uzplūdos nosauc par mammu. Mums jau tādi paši rituāli kā visās ģimenēs: pabužinu galvu, nobučoju. Jūtu, ka viņiem mīļuma ir pietrūcis un pieķeršanās ir svarīga. Dažreiz man kāds saka: “Beidz, šitie nav tavējie.” Es tam nekad nepiekritīšu. Konflikta situācijās vienmēr domāju, ko es darītu, ja viņš būtu mans bērns. Tas man palīdz sameklēt pareizo ceļu, pieeju bērnam.”
Lai bērns sevi apzinātos par vērtību
Modinātājs, aizņemta vannas istaba, brokastis, rīta steiga, vakarā našķi pie televizora. Iveta saka, fiziski tikt galā neesot grūti, jo visi palīdz gatavot ēst un sakopt māju. “Kad biju slima, bērni klusām pavēra durvis un piedāvāja tēju. Lai mani iepriecinātu, jaunākais pa durvju apakšu iestūma zīmējumu. Reiz mācību laikā pieredzējušas mammas teica: atceries, ka pašas bērni būs greizsirdīgi. Domāju, ka tā nu gan nebūs. Un tomēr...
Vidējais dēls Jānis vienlaikus stājās gan Jūras, gan Aizsardzības akadēmijā. Tika abās un nevarēja izlemt, kuru izvēlēties. Dēls apvainojās, jo nevarēja mani sazvanīt. Mamma, kas vienmēr bija pieejama, nu bija aizņemta ar citiem bērniem. Kad viņš atbrauca ciemos, teicu, lai iet iepazīties ar bērniem. Viņš apcirtās: “Tu taču zini, ka man bērni nepatīk.” Sapratu, ka dēls ir greizsirdīgs. Reiz meita teica: “Mamma, brālis ir dusmīgs, jo tu viņam visu nedēļu neesi piezvanījusi.” Kā, jau nedēļa pagājusi? Laiks te skrien ātri,” apkopo Iveta.
Iveta atceras, ka sākumā bērni nav varējuši pieņemt, ka ar viņiem runā kā ar līdzīgiem. “Reiz mana šobrīd vienīgā meitene sastrādāja nedarbus, es teicu, lai iet un atvainojas. Viņa priecīgi apķērās man ap kaklu. Prasīju: “Vai tad tev nav neērti par savu rīcību?” Meitene atbildēja, ka priecājos par to, ka es neesot viņu sodījusi. Viņi ir sarežģīti cilvēki, daudz zemūdens akmeņu.”
Iveta atver durvis uz savu istabu ar lieliem logiem, platu gultu, atsevišķu vannas istabu. Košas ar bērnu roku zīmētas apsveikuma kartītes: “Priecīgas Lieldienas manai ģimenei. Tu mani labi audzināji, Tu esi laba mamma, kā lai es tev pateicos?” Meitēns uzmeistarojis krāšņu puķi no auduma gabaliņiem. “Lai gan saldumu netrūkst, no savas kabatas naudas viņi nopērk man šokolādi. Mani bērni prot dalīties, ir dāsni.” Iveta rāda ierāmētu viduslaiku ģerboni. Istabā ienāk mākslinieks, četrpadsmitgadīgs puisis. Dzelteniem, cirtotiem matiem, zilām acīm – smuks kā eņģelis. Viņš pastāsta, ka bijis viduslaiku tematikai veltītā nometnē un ģerbonī esot attēloti bruņinieku simboli, bultas nozīmējot spēku, zaļā krāsa – dabas mīlestību, dzeltenā – tiekšanos uz gaismu. “Vai es varu iet?” viņš netipiski pusaudžiem pajautā. Jā, protams. “Viņš bija sevī noslēgts, viens nekur negribēja braukt, bet tagad pamazām soli pa solītim ir mainījies. Viņš ir gudrs, spējīgs, tāpēc pārnāca mācīties uz Valmieru, kur tomēr ir lielākas iespējas. Līdzko sāka veidoties pašvērtējums, viņam vairs nebija grūti sevi pieteikt un parādīt.”
Iveta no bērniem regulāri saņem apsveikumus – pilna istaba ar maziem mākslas darbiem. “Šie bērni nāk klāt un saka: “Es tevi mīlu.” Man tas šķita savādi, jo mani bērni nebija tik atvērti. Jā, mēs apmīļojām viens otru, bet vārdiski savu mīlestību reti apliecinājām. Viņiem ir ļoti svarīgi to pateikt skaļi. Citreiz viņi savu mīlestību atklāj citādāk. Puika, kuram nācās pievērst daudz uzmanības, iet kuģu modelēšanas pulciņā. Reiz viņš bija kaut ko sastrādājis. Viņš man pienāca un teica: “Zini, es tev taisu tādu speciālu kuģīti, kurā var ielikt sveci.”
Tajā brīdī sapratu, ka viņš man šādā veidā lūdz piedošanu. Jā, viņš nevar apsolīt, ka vairs tā nedarīs, bet viņam ir žēl. Bērniem ir ļoti svarīgi sajust, ka viņi tiek novērtēti un pieņemti. Brīdī, kad viņi sevi sāk apzināties kā vērtību, viņi sāk celties uz augšu.”
Ciematā mēdz būt arī bezcerīgi gadījumi. Ja bērns sāk degradēt visu ģimeni, jaukt sistēmu, pienāk brīdis, kad ir jādomā par pārējiem. Ja bērns ir cietis no vardarbības, viņš vai nu izaugs no tās, vai arī turpinās to pašu. Te daudz kas ir atkarīgs no pieaugušajiem, bet Iveta atzīst, ka gatavas receptes, padoma, kas derētu kā uzliets, nav, jo vienā situācijā tas, ko viņa saka vai dara, iedarbojas, citā, līdzīgā, ne.
“Dažbrīd šķiet: nu cik reižu var atkārtot vienu un to pašu, bet tas ir jādara konsekventi. Un tad ir brīdis, kad ir klikšķis un tu saproti, ka ir nostrādājis. Atceros, kā pēc pirmajām četrām darba dienām aizbraucu mājās un manējie teica: “Stāsti, kā gāja.” Es atbildēju, ka nevaru vairs parunāt, jo biju izlikusi visu enerģiju. Pirmajā gadā, tuvojoties brīvdienām, pēdējās divas nedēļas pavadīju kā autopilotā un nevarēju saprast, kas manī rada šo spriedzi. Man visu laiku jātur roka uz pulsa, jābūt informētai par visu, kas notiek, jāstrādā ar bioloģisko ģimeni. Turklāt nedrīkstu ļaut bērniem sajust, ka man ir kaut kas pret viņu tuviniekiem, tas jānoslēpj.”
Iveta pastāsta, ka pusaudžiem mēdz būt smaga depresija – agresijas lēkmes, ko nomaina apātija, kad bērns caurām dienām guļ. “Šajā darbā ir jābūt ļoti godīgai pret sevi, nedrīksti nonākt līdz izdegšanai, jo tad neko vairs nevari dot bērniem. Man ir pienākums atjaunot personiskos resursus, veltīt laiku tikai sev. Ja es to nedarīšu, nekur vairs nebūšu derīga.” Tad nu ir jāiet pie friziera, masiera, uz skaistumkopšanas salonu un kafejnīcu. “Tagad esmu iemācījusies neuztraukties, bet kādreiz skrēju uz ciematu arī brīvdienās, bija sajūta, ka jādzēš ugunsgrēks, es netiku pāri tam, ka tas ir darbs.”
Ejam aplūkot māju: jaunais mākslinieks sēž pie datora, no kura atskan skaļa mūzika. “Es mazliet atslēgšos,” viņš nevērīgi ar roku apvelk loku gaisā un uzliek austiņas. Fonā kaut ko rāda televizorā, uz galda iesākta puzle. Istabās ir koka gultiņas, galdi, krēsli, skapis. Drēbes uz krēsliem, gultas neklātas – tieši tā kā pusaudžu istabās visā pasaulē.
“Tā ir viņu vide, es nejaucos. Zinu, ka ir mammas, kas ļoti cīnās par kārtību, bet man nešķiet, ka tas ir galvenais,” nosaka Iveta.
Durvīs parādās mazākais un čiepstošā balstiņā nodod sveicienus no tēta. “Paldies,” saka Iveta, un viņas balsī ieskanas stindzinoša nots. Prasu smalkajam puisēnam, ko viņam patīk darīt. “Zīmēt un sēdēt pie datora,” viņš samulsis atbild. Pēc mirkļa kā stiebri tievās rociņas jau ir ieķērušās trenažierī, un viņš, skaļi smiedamies, demonstrē, kā trenē muskuļus. Vareni, jaunais cilvēk!
