Lika gulties uz spilveniem ar pliku dibenu, lai mammai ērtāk sist... Pēršanas pieredze
Izlasīju rakstu „Ar ko labāk iepērt bērnu?”, tam veltītos komentārus un radās pārdomas par pēršanu manā bērnībā. Pārdomas tieši par to, vai pēršana mani ir kaut kā ietekmējusi, vai tāpēc esmu izaugusi par kārtīgu cilvēku un vai tas padara pēršanu attaisnojamu un atbalstāmu. Bet galvenais jau par to, vai mazais cilvēks jēdzienu „sods” un „par ko” saprot tieši tāpat kā to, perot ir domājis pieaugušais.
Nē, nedomājiet, ka esmu pilnīgi un galīgi pret pēršanu, diezin vai man sanāks būt pedagoģiski un visādi citādi perfektajai mātei, kas visu panāks ar lēnu un mierīgu runāšanu. Visticamāk jau ka savu reizi dusmās sapurināšu bērnus, uzšaušu ar plaukstu pa nagiem un nebūtu nemaz pārsteigta, ja strīda karstumā tīnim iecirstu pat pļauku. Tās gan būtu galējās situācijas un kaut kas tāds par ko noteikti pēc tam nelepotos un neuzskatītu kā pašu par sevi saprotamu audzināšanā, drīzāk jau par iziešanu no rāmjiem. Kaut kas tāds, kas pēc tam ar bērnu jāizrunā.
Atceros divus spilgtus pēršanas piemērus iz savas bērnības. Mammu un vecomāti
No vecāsmātes dabūju pērienu vienu reizi. Biju aizblandījusies ar kaimiņu bērniem spēlēties, nepasakot, kur iešu, cik ilgi. Pārnākot mājās, vecāmāte dusmīga steidzās man pretī, sāka pārmest, kāpēc esmu tā, neko nesakot, pazudusi, norāva tuvējam upeņu krūmam zaru, nobraucīja lapas un divas reizes uzšāva man pa stilbiem. Tad, man par lielu pārsteigumu, sāka raudāt, sakot, lai nekad tā vairs nedaru. Atceros, ka beigās, apķēru vecomāti un savā bērna loģikā teicu – omīt, neraudi, man jau nemaz nesāpēja. Pie žagariem nekad vairs neatgriezāmies, arī par lieliem nedarbiem ne.
Vai tāpēc mazāk darīju nedarbus? Nedomāju gan
Pavisam cita taktika bija manai mammai. Nedarbs visnotaļ nopietns – dikti gribēju apsveikt savu dziedāšanas skolotāju dzimšanas dienā vēl pirms dzimšanas dienas. Tāpēc, mammai nezinot, izvilku no skapja sagādāto dāvanu un viena pati bez mammas aizskrēju pie skolotājas. Atgriežoties mājās, viss jau bija sagatavots, vecāku istabā uz saliekamās gultas salikti spilveni, blakus taburete ar siksnu, bet man tika likts novilkt bikses un ar pliku dibenu gulties uz tiem spilveniem, lai mammai ērtāk sist. Ar savu tagadējo pieauguša cilvēka prātu atceroties, kaut kas tajā ainā man liekas sado-mazo perverss. Kaut kas tāds ko es nemūžam negribētu likt piedzīvot saviem bērniem, vismazāk jau audzināšanas nolūkos. Atceros tās bailes un neizpratni – par ko?! Nākamajā reizē (tad šāds sods tika piemērots atkal jau par kārtējo aizdauzīšanos ar citiem bērniem) man jau bija pilnīgi vienalga par ko tieku pērta, ieraugot, sev sagatavotos spilvenus, gāju jau ar pliku dibenu, mierinot sevi ar domu, jo ātrāk tas notiks, jo labāk un miers. Vai tāpēc mazāk darīju nedarbus – nedomāju gan.
Atceroties bērnību, pārņem žēlums. Bet ne pret sevi - pret mammu
Vēlāk, pusaudzes gados, kad domas lidinās citā dimensijā, ja pēc atkārtota lūguma neizpildīju mammas teikto, mamma mēdza negaidītā brīdī pienākt klāt un sāpīgi raut aiz auss, saucot – nu cik reizes jāsaka, izdarīsi vienreiz vai nē. Protams, tad uzreiz izdarīju, kā nu ne - dikti sāp tā rautas ausis. Tagad, apmeklējot, dažādus kursus, esmu secinājusi, ka piederu tai cilvēku grupai, kuriem pasniedzējs atkārto jaunos vārdiņus, rāda jaunās metodes piecas reizes pēc kārtas un tad ar sesto, septīto sākšu atcerēties pati. Paldies, Dievam, pieaugušiem cilvēkiem mācību nolūkos, tikai tāpēc, ka ar pirmo reizi visa informācija ir pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, neviens aiz ausīm neplēš.
Vai es kaut ko pārmetu savai mammai? Nē. Kā vēlāk izrādījās, dzīve viņu nelutināja, bet par spīti visam mamma tomēr centās sagādāt pēc savas saprašanas mums bērniem to labāko, visi esam izglītoti, apguvuši profesiju un tagad cenšamies atbalstīt un gādāt par mammu, kura lielā mērā ir kļuvusi no mūsu palīdzības atkarīga. Un tomēr reizēm, atceroties bērnību, mani pārņem žēlums, ne jau pret sevi... pret mammu...
