Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kaut daudzus kaitina Imanta Kalniņa izteikumi, viņš paliek konsekvents savos spriedumos.

Kāds patiesībā ir dievinātais un lamātais mūziķis Imants Kalniņš 283

Intervijas
2014. gada 6. jūlijā 06:02 2014. gada 6. jūlijā 06:02
Imants Kalniņš ir ne tikai mīlēts, slavināts un dievināts, bet arī aprunāts, apsaukāts un lamāts. Atzīstot Kalniņa izcilību mūzikā, daudzi tomēr ir neizpratnē par viņa politiskajiem uzskatiem. Pat izteiktas versijas, ka viņš ir sajucis prātā. Bet kā ir patiesībā?

Imants Kalniņš ar savu talantu spējis iekarot daudzu klausītāju sirdis. Daudzi vai ģībst, klausoties viņa mūziku. Mīlestības apliecinājumu un ziedu viņam nav trūcis ne Imantdienās, ne citos pasākumos. Tomēr manāmi atšķirīgāka un rezervētāka sabiedrības attieksme ir pret komponista aizvadīto laiku Saeimā un patlaban paustajiem politiskajiem uzskatiem. Slavējot Putinu un Lukašenko, viņš daudzos radījis izbrīnu. Žurnālists Kārlis Streips pat izteicās, ka Imants Kalniņš ir aptaurēts. Nav gan zināms, kas komponistu būtu aptaurējis, tomēr nevar noliegt vienu – Kalniņš nekad nav locījies konjunktūru vējos un vienmēr bijis patstāvīgs savos spriedumos. Arī tagad viņš riskē būt nepopulārs un doties pret straumi. Kaut daudzus kaitina viņa izteikumi, viņš paliek konsekvents savos spriedumos.

Teātris un rokenrols

Imants Kalniņš dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā. Viņa tēvs – radiotehniķis VEF, māte – pilsētas telefona centrāles darbiniece. Ģimenē auga arī divus gadus vecākais brālis Viktors, kas vēlāk kļuva pazīstams kā dzejnieks Viks. Kalniņi dzīvoja Zvaigznes ielā 29, kur līdzās divstāvu koka mājai bija liels dārzs ar ābelēm, plūmēm, jāņogām, ērkšķogu krūmiem, jasmīniem un ceriņiem. Bērnībā šis dārzs šķitis kā liela un krāšņa pasaule, kas atdalīta no Rīgas burzmas. Atceroties savu bērnību, Imants teic, ka tā viņam asociējas ar absolūtu brīvības un laimes izjūtu. Tas bijis valdzinošs un burvīgs laiks, kad nav bijis sasaistīts ar pieaugušo dzīves nosacījumiem un pienākumiem. Zvaigžņu ielas rajonam bijis nevis galvaspilsētas, bet mazas pilsētiņas aromāts. 24. vidusskola atradusies pavisam netālu – Krišjāņa Barona un Tallinas ielas stūrī. Tur viņš pabeidzis pamatskolu.

Mūzikai Imants pietuvinājies jau sešu gadu vecumā, kad mēģinājis apgūt vijoļspēli. Turklāt sācis vingrināties pats, neviena nemudināts. Nedaudz vēlāk mamma viņu aizvedusi uz Dārziņa mūzikas vidusskolu, kur kāds pasniedzējs zēnu izbrāķējis – neesot piemērotas rokas vijoles spēlei. Pārdzīvojis pirmo lielo vilšanos, Imants ķēries pie klavierēm. Tās spēli apguvis pie privātskolotāja. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, vēlāk – Latvijas Valsts konservatorijā. Vispirms mācījies kordiriģentu nodaļā, bet otrajā kursā pārgājis uz kompozīcijas klasi. Jau mācoties pirmajā kursā, saņēmis uzaicinājumu uzrakstīt mūziku Annas Brigaderes lugai Maija un Paija, ko Berģu kultūras namā iestudēja Uldis Lieldidžs. Laika gaitā viņš satuvinājies ar pašdarbības teātra kolektīvu un braukājis pa Latviju, spēlējot pavadījumus. Vēlāk kā pianists iesaistījies Roberta Ligera pantonīmas ansamblī, kur nostrādājis divus gadus un komponējis vairākām programmām mūziku.

Imanta Kalniņa jaunība iekrita laikā, kad Latvijā ienāca rokenrols. Tad arī parādījās bītli, pirmie magnetofoni un lenšu ieraksti. Rokenrols ienāca strauji un iekaroja arī Imanta sirdi. Tie bija sešdesmitie gadi – hipiju un lielo pārmaiņu laiks. Beidzot konservatoriju, 1964. gadā Imants Kalniņš pēc Kultūras ministrijas norīkojuma ieradās Liepājā, lai strādātu turienes mūzikas vidusskolā. Pirmos trīs mēnešus viņš nodzīvoja direktora kabinetā, vēlāk viņam ierādīja gultas vietu kopmītnē.

Imants Kalniņš ir vienīgais no latviešu komponistiem, kas savā radošajā darbā spējis izpausties tik plašā amplitūdā – no akadēmiskās mūzikas lielo formu darbiem līdz pat rokmūzikai.
Liepāja un alkohols

Dzīvojot Liepājā, Kalniņam izveidojās sadarbība ar Liepājas teātri, kuras galvenais režisors bija Andrejs Migla. Sadarbība izvērtās tik ražīga, ka daudzviet publikācijās Kalniņš tika minēts kā Liepājas teātra mūzikas daļas vadītājs, lai gan patiesībā tāds nebija. Pateicoties Imantam, daudzas teātra izrādes izveidojās par mūzikliem. Viņš braukāja līdzi teātrim viesizrādēs un spēlēja pavadījumu. Jau vēlāk komponists atzina, ka Liepājas periods bijis radoši interesants un piesātināts – gan ar darbu, gan bohēmu. “Tik daudz es nekad neesmu teātrim rakstījis, tik daudz es nekad neesmu kino rakstījis un arī savu akadēmisko mūziku, jo ik pa gadam top viena liela forma. Tur ir oratorijas, tur ir simfonija, tur ir rokopera.”

Liepājā Imants arī izveidoja rokgrupu 2xBBM (Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi), kas izpildīja gan viņa sacerētas dziesmas, gan latviešu tautasdziesmu apdares, gan atsevišķas kompozīcijas no The Beatles repertuāra. 1970. gadā grupa uzvarēja festivālā Liepājas dzintars. Pēc gada, kad grupa bija sniegti aptuveni 20 koncertus, tā tika izformēta par brīvdomību un Rietumu kultūras popularizēšanu.

Liepājas laiks komponista biogrāfijā iezīmējas ne tikai ar radošu pacēlumu, bet arī ar smagiem kritieniem alkoholismā. Kalniņš stāsta, ka pirmoreiz ar alkohola lietošanas tradīcijām iepazinies Roberta Ligera pantonīmas ansamblī, tomēr pamatīga aizraušanās ar šo lietu sākusies vēlāk. “Būtībā Liepāja iemācīja mani lietot alkoholu,” neslēpj Imants. “Varbūt arī tas, ka man it kā nevienam nebija jāatskaitās. Kaut gan... vienkārši spēcīgā Liepājas tradīcija. Es domāju, ka alkohola lietošana ir Liepājas tradīcijā iekšā; plus padomju laiks... Jo tajā paša mūzikas skolā un arī teātrī tā bija ikdienišķa parādība – alkohola lietošana. Un tomēr – lai nebūtu pārpratumu – būtībā tas Liepājas periods mani pataisīja par cilvēku, tas bija svētīgs. Tas mani uzstādīja, tas bija pilns ar mākslu, ar bohēmu, ar eksaltāciju par mākslas lietām. Tas bija fantastisks periods!” Kalniņš uzsver, ka nekad nav rakstījis mūziku, kad bijis iedzēris. “Tas ir pilnīgi izslēgts! Man tas nav savienojams. Es to vienkārši nevaru. Tās ir bijušas divas dažādas dzīves.”

Kad 1974. gadā komponists atstājis Liepāju un atgriezies Rīgā, viņš sapratis, ka alkohols arvien dziļāk un dziļāk velk iekšā muklājā. Meklējot risinājumu, viņš nolēmis radikāli mainīt dzīvesveidu. “Alkohols, protams, nav nekas cits kā narkotika, pie kā pierod, un tur nav ko brīnīties. Un tad es gāju pie Jāņa Strazdiņa, pie mūsu populārā narkologa. Un es ārstējos pie viņa 40 dienas, sākumā Straupē, tad Rīgā. Beidzās ar to, ka es pilnīgi pārtraucu lietot alkoholu.” Kalniņš gan piebilst, ka vēlāk reizēm norāvies no atturības ķēdes, bet epizodiski.

Ar vēlmi paaugstināt statusu

Komponista paziņas apliecina, ka Imantam ir gaiša galva, viegli padodas valodas. Kārtīgs un disciplinēts. Pamatskolu beidzis ar vieniem piecniekiem un uzslavas rakstu. Tikpat spoži absolvējis mūzikas vidusskolu un konservatoriju, visos valsts eksāmenos saņēmis visaugstāko atzīmi – 5. Tas liecina ne tikai par labu galvu, bet arī konsekvenci. Kalniņš zināms kā jūtīgs un delikāts cilvēks. Diezgan precīzi prot izvēlēties cilvēkus, kas atbilst viņa interesēm. Tāpat ātri saprot, kuri viņam nav piemēroti. Ikdienā spēj būt savaldīgs un pacietīgs. Skaļi paust dusmas spēj tikai izņēmuma gadījumos – ja ir dziļi aizvainots. Apdomīgs un sentimentāls. Necieš steigu, patīk kārtība un precizitāte. Turklāt nav no tiem māksliniekiem, par kuriem saka: “Viņš pat naglu neprot sienā iedzīt.” Kalniņš pats restaurējis un remontējis savu lauku māju Vecpiebalgā.

Komponists neslēpj, ka, vērojot šīs pasaules gaitu, reizēm viņu pārņem Šopenhauera pesimisms. Viņš uzskata, ka šī civilizācija ir bēdīga, tā degradējas. Viņš saka: “Par šo cilvēku kopu, ko mēs varam nosaukt par cilvēci, es domāju, ka tā regresē, un tas ir tas, kādu iemeslu dēļ es varētu būt pesimists. Ja es piešķirtu šai civilizācijai primāro nozīmi. Bet es tai nepiešķiru primāru nozīmi, primāru nozīmi es piešķiru tam, kāda ir mana pasaules izjūta, ko es vēlos darīt un ko es varu izdarīt, cik vien labi to varu izdarīt.”

Imants Kalniņš ir vienīgais no latviešu komponistiem, kas savā radošajā darbā spējis izpausties tik plašā amplitūdā – no akadēmiskās mūzikas lielo formu darbiem līdz pat rokmūzikai. Viņš ir sarakstījis apmēram sešdesmit kora dziesmas, piecas kantātes un trīs oratorijas. Pārliecinoši komponists sevi apliecinājis arī teātra un kino mūzikā. Latvijas Kultūras kanonā Imanta Kalniņa vārds ierakstīts ar Ceturto simfoniju. Tomēr vislielāko publikas mīlestību viņš iemantojis galvenokārt ar savu rokmūziku. Kalniņa dziesmas, kopskaitā ap četrsimt, veidoja spēcīgu alternatīvu padomju laika oficiāli atzītajai estrādes mūzikai. Jautāts par godkāri, Imants atbild: “Godkāre – tas ir mazliet par primitīvu. Bet – kaut kāds fenomens, kurā ir arī kāds godkāres elements, tas noteikti manī ir. Būtībā instinktīva nepieciešamība paaugstināt savu statusu.”

2006. gadā ar Agru, Džonatanu un Dāvidu.
Sievas un bērni

Attiecībā uz Imantu Kalniņu viena no visvairāk apspriestajām un aprunātajām tēmām ir viņa sievietes un bērni. Kā izrādās, pirmoreiz Imants iemīlējies 4. klasē, viņa simpātija Ilze mācījusies klasi zemāk. Jau vēlāk viņš ar pārsteigumu konstatējis, ka konkrētā iemīlēšanās atstājusi paliekošu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Proti, viņš visās savās sievietēs meklējis bērnības Ilzi. Gandrīz vai kā profesors Humberts Humberts no skandalozā romāna Lolita. Māra Čaklā biogrāfiskajā grāmatā Im Ka Imants stāsta: “Mana pirmā sieva Brigita jau bija pieaugusi, viņai jau bija 19 gadi, bet tips – nu, īsti skolniece. Arī vēlāk, ejot dzīvei cauri, es pievērsu tam uzmanību. Izrādās, man patīk sievietes tips, kas izskatās kā bērns, kā skolniece. Iespējams, ka tik tiešām mans pirmais pārdzīvojums ar šo Ilzi ir bijis tik dziļš un nofiksējies tajā, kas man ir kļuvis par zināmu etalonu. Man arī patīk tādas kā Fellīni apjūsmotās – tādas krāšņas, skaistas un lielas, bet man viņas patīk kā būtnes, man viņas patīk kā fiziskas formas, man viņas patīk kā skaistas sievietes, man patīk fiksēt, ka tās līnijas ir perfektas, bet iekšēji tuvi un pavisam brīvi es jūtos pret to tipu, ko es varētu nosaukt par skolnieces tipu, par meitenes tipu, par pusaudzes tipu.”

Ar pirmo sievu Brigitu laulība ilga tikai gadu. 1962. gadā ģimenē piedzima meita Antuanete, kuras vīrs ir mūziķis Uģis Roze. Jau vēlāk Antuanete stāstīja, ka vecākiem tā bijusi gadījuma laulība. Tie bijuši sešdesmitie gadi ar seksa revolūciju, kad tikuši lauzti stereotipi par ģimeni un laulībām. Tobrīd Brigitai bijis divdesmit, Imantam – pāris gadu vairāk. Viņi izšķīrušies, kad meitai Antuanetei nav bijis pat gads.

Ātra un īslaicīga bija arī otrā laulība ar Edīti. Abu attiecībās 1964. gadā piedzima meita Andžela, kuras vīrs ir filozofs Igors Šuvajevs. Kādā intervijā Edīte atzina, ka viņas ģimenei Kalniņš ir svešs cilvēks. Viņš ne reizi nav apsveicis meitu dzimšanas dienā, bet mazbērnus vispār nav redzējis un nepazīst.

Trešo reizi Kalniņš apprecējās Liepājā – ar aktrisi Helgu Dancbergu. Laulībā piedzima meita Dana un dvīņi – Krists un Rēzija. Jau vēlāk aktrise stāstīja, ka šķiršanās bijusi viņas iniciatīva, jo ļoti nogurusi no vīra pārmērīgās dzeršanas. Turklāt Imants reizēm dzēris ar visādiem bomžiem un cietumniekiem. Tolaik bērni bijuši mazi, visa sadzīve gūlusies uz Helgas pleciem. Aktrise atceras arī kādu dramatisku savas dzīves momentu – izmisuma mākta, viņa stāvējusi Liepājas dzīvoklī uz balkona, paņēmusi rokās dvīņus Rēziju un Kristu, vecāko meitu Danu pičpaunā un domājusi: “Palaidīšu lidojumā bērnus un tad metīšos lejā pati.” Attiecību beigas bijušas ļoti smagas – aktrise ik dienu lūgusi Dievu, lai ātrāk izšķirtos un tas būtu pēc iespējas mazāk sāpīgi. Lai vai kā, bet tagad aktrise Helga Dancberga ir vienīgā no komponista bijušajām sievām, kurai ir labas un draudzīgas attiecības ar Imantu.

Vēl jāpiemin romāns ar amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju, ar kuru komponists iepazinies 1965. gadā Maskavā. Jauniņā rakstniece, apceļojot Eiropu, ļāvusies avantūrai un nolēmusi apmeklēt arī Krieviju. Imantu Kalniņu viņa nejauši satikusi viesnīcā Metropole, jaunais komponists mācējis angliski un nevairījies no sarunas ar ārzemju viešņu.

Pavisam drīz Kellija Čerija ieradusies Rīgā, abu starpā sācies kaislīgs romāns. Vēlāk tas turpinājies sarakstes formā. Desmit gadus pēc pirmās tikšanās 1975. gadā Kellija Čerija ielidojusi Rīgā ar kāzu kleitu somā. Abi ar Imantu bija iecerējuši apprecēties. Tomēr komponista vēlmei salaulāties ar ārzemnieci padomju režīms uzlicis veto, un šī vēlme palikusi nerealizēta.

Atpakaļ uz Liepāju

Ceturto reizi komponists iestūrēja laulības ostā ar tērpu mākslinieci Velgu, kurai bija divi bērni no iepriekšējām attiecībām. 1980. gadā Kalniņu ģimenē piedzima dēls Marts Kristiāns. Velga kādā intervijā stāstīja, ka uzņēmusies visas mājas rūpes, lai Imants vairāk varētu pievērsties radošajam darbam. Šī laulība komponistam bija visilgākā – 22 gadus. Tomēr arī tā kādudien beidzās. “Mani vienmēr ir uzrunājis cilvēka skaistums,” atzīst Kalniņš. “It sevišķi skaistas meitenes. Skaistums ir tāda lieta, ko tu pieņem bez argumentiem. Skaistums ir parādība, ko mēs nevaram nodefinēt, tas ir kaut kas tāds, kam cilvēks piekrīt uzreiz. Skaistas sievietes valdzinājums ir tikpat liels kā mūzikas vai mākslas valdzinājums.” Imants secina, ka viņš vienmēr tiecies uz šo skaistumu kā tauriņš uz sveces liesmu. Parasti viņš izšķīries, kad bijis jau citas sievietes savaldzināts.

Piekto reizi viņš apprecējās ar Agru Fominu, kas jau bija izšķīrusies no mūziķa Igo, ar kuru laulībā bija dzimuši divi dēli. 2000. gadā Kalniņu ģimenē piedzima dēls Džonatans. Agra neslēpj, ka ir gandarīta par šo laulību. “Man ir viegli dzīvot, jo Imkiņš ir uzmanīgs, iejūtīgs, nav augstprātīgs un kaprīzs,” saka Agra. Protams, viņiem bijuši pārdzīvojumi un domstarpības, taču nekad nav strīdējušies un kur nu vēl plēsušies. Viens otru uzrunā par Imkiņu un Agriņu, turklāt Imkiņš katru dienu sauc sievu par eņģelīti. Komponists uzsver, ka Agra tik tiešām ir eņģelītis. Agrāk Kalniņa aktīvā iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē un personīgās dzīves aspekti viņu bija noveduši lielā depresijā. “Es biju apstājies dzīvot un apstājies saprast, ko darīt tālāk,” saka Kalniņš. Kad viņš sastapis Agru, dzīve spēji pagriezusies uz gaišo pusi. Imants atzīst, ka nespēj dzīvot viens. Šajā ziņā viņš nav stiprs, viņam noteikti jābūt blakus mīļotajai sievietei. Agra viņam ir mūza un iedvesmas avots. Visas notis – tās ir no Agriņas. Komponista darbošanās parasti notiek agri no rīta, kad daudzi vēl guļ un visapkārt ir kluss. Viņš ceļas sešos un strādā līdz divpadsmitiem.

Kalniņam ir vēl kāda īpatnība. Kaut viņa dzimtā pilsēta ir Rīga, viņš ne sevišķi labi jūtas galvaspilsētā. “Mēs visi trīs esam atgriezušies Liepājā, tur palika vienīgi vidējais dēls Dāvids,” saka Agra. “Imkiņš Rīgā nespēja radoši strādāt, mocījās.” Kalniņš piebilst, ka slikti jūtas ārēju kairinājumu pārpilnā un uzbāzīgā vidē. Tas traucē veltīt uzmanību gan ģimenei, gan mūzikai. Liepājā viņš jūtas daudz labāk. Vasaras Kalniņi aizvada lielākoties Vecpiebalgā, kur komponistam pieder vecas un restaurētas lauku mājas, kas būvētas jau 1799. gadā.

2003. gadā Liepājā ar sievu Agru un dēlu Džonatanu.
Pret straumi

Atmodas laikā Imants Kalniņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajos un politiskajos procesos. 1988. gadā viņš iestājās Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā un piedalījās Latvijas Tautas frontes kongresā. 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā Padomē, 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kā Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kandidāts četras reizes tika ievēlēts Saeimā. 2010. gadā mainīja savu politisko piederību un pārgāja uz Latvijas Zemnieku savienību, tomēr Saeimā ievēlēts netika. Var just, ka pēdējos gados Kalniņam notikusi politisko vērtību maiņa. Viņš vairs neraugās ar sajūsmu uz Rietumiem un pauž dziļu vilšanos par notikušo. Pērn komponists nāca klajā ar atklātu vēstuli: “Latvija ir tikusi brutāli piemuļķota un aptīrīta. Un mūsu līdzšinējo līderu gudrība ir pietikusi vien priekš tā, lai ieraudzītu sev izdevīgo un papūlētos kaut ko no tā visa dabūt arī sev. Tā vērtību sistēma, kuru propagandē Rietumu civilizācija, ir pilnībā bankrotējusi, bet mēs tur spiežamies iekšā par katru cenu un par saviem padomdevējiem ņemam tos, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu un tūkstošgadīgu cilvēces orientieru noārdīšanu par rietumu vērtībām. Man ir nepieņemams un biedējošs tas, kas šodien notiek Latvijā. Es meklēju pasaulē pēc tiem, kas cenšas tam pretoties, un redzu, kā mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā smilkstētu bankrotējušās Rietumu demokrātijas šakāļi. Kā mūsu kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, par krogu vai spēļu namu, kur katrs var nākt ar savu dziesmu grāmatu un, kam vien nav slinkums, izrādīties un, kazi, varbūt, ja palaimējas, ieraust ko savā kabatā.”

Skaidrojot savu prokrievisko orientāciju, Kalniņš intervijā laikrakstam Diena teica: “Redzot to slikto, kas ar Latviju notiek, es sāku meklēt alternatīvu, kā pastāvēt un citādi attīstīties. Un tad es paskatījos Krievijas virzienā un sāku saredzēt iespējas. Es izslēdzu to pieredzi, kāda mums bija PSRS. Es izgāju no realitātes, redzot, ka gan Latvija, gan Krievija šodien praktiski ir jaunas valstis. Es redzu iespējas pastāvēt un attīstīties, Latvijai sadarbojoties ar austrumu pusi. Tur ir ne tikai Krievija. Tur ir Ķīna un Indija. Tur ir visas tās ekonomikas, kas šobrīd strauji progresē. Tāpat krievu cilvēki, kas šeit dzīvo, ir liela mūsu priekšrocība, lai mēs uzturētu sakarus ar šo milzīgo un, manuprāt, ļoti interesanto valsti – Krieviju. Redziet, manī nav tāda tipa aiztures pret Krieviju, kāda acīmredzot tomēr ir lielai daļai latviešu publikas, kas saistās ar pagātnes nepārvarēšanu. Un es nezinu, kāpēc tik ilgi velkas šī krokodila aste, kas saistās ar tām visām pārestībām un visu to ļaunumu, kas latviešiem bija jāpārdzīvo Padomju Savienības režīma laikā. Taču manī nav šādas sajūtas. Es spēju skatīties uz šo valsti, nenesot līdzi to smagumu, ko savā laikā Staļina impērija nodarīja Latvijai.”

Arī pēc Krimas aneksijas komponists paziņoja, ka savus uzskatus attiecībā uz Krieviju nav mainījis, jo notikumus Ukrainā izprovocējusi Amerikas politika. Var tikai apbrīnot Kalniņa mieru, uzklausot savā virzienā vērsto kritiku. Kalniņa trešā sieva Helga Dancberga reiz trāpīgi norādīja, ka komponistam piemīt kāda neparasta un apskaužama īpašība, proti, viņš prot sevi pasargāt no domām un jūtām, no visa tā, kas var radīt diskomfortu. Viņš nekad neņem vērā kritiku un spēj radīt sev dvēseles komfortu. Par spīti visam viņš prot saglabāt savu garīgo autonomiju. Pat ja apkārt ļaudis sašutumā vārīsies, Kalniņš tam nepievērsīs īpašu uzmanību. Tas var patikt vai nepatikt, bet tāds nu viņš ir.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Edijs Pālens/LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 16
Jāpērk jauni ziemas zābaki. 6 ieteikumi, kā "neiegrābties" sliktā precē 17
Ar ilgstošu sveču dedzināšanu pārāk aizrauties nevajadzētu, izrādās - tās var kaitēt veselībai 2
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1