Par dziednieku piedzimst vai var iemācīties? Saruna ar ekstrasensu Rolandu Tiltiņu

Par Rolanda Tiltiņa dzīvi varētu uzrakstīt aizraujošu romānu. Tā pirmā daļa stāstītu par puiku, kas uzauga Ķengaragā, kur uz ielas un skolā starp puikām valdīja likums “dūrei tik spēks”. Otrā daļa aprakstītu Rolanda darbu milicijā, nodaļā SIASAN (krieviski – OBHSS), kur par pārāk centīgu darbu viņš aizkalpojās līdz... pret viņu vērstai pasūtījuma slepkavībai, par kuru atmiņai palikušas divas vēderam caurdurtā pīķa rētas. Tajā būtu stāsts arī par Ķīnas un Vjetnamas robežkonfliktu 1979. gadā, kurā redzētā asinspirts un cilvēku ciešanas Rolandam tā īsti lika novērtēt cilvēka dzīvību. Trešā daļa vēstītu par divdesmit astoņus gadus ilgo dziednieka darba pieredzi. Tomēr vislabāk viņu atklātu ceturtā daļa, kurā varētu iepazīt Rolandu kā cilvēku, kurš vienmēr aizstāv taisnīgumu un neprot liekuļot. Tajā pašā laikā šis augumā lielais, pēc izskata paskarbais vīrs ir nelabojams romantiķis. Laulībā ar Agati četrpadsmit gadu laikā viņš ne reizi nav aizmirsis parūpēties, lai mājās vienmēr būtu svaigas lilijas – sievas mīļākās puķes. Runājot ar bērniem, nedzirdēsiet Rolandu paceļam balsi, un sievu pie ēst gatavošanas viņš nelaiž. Mājās dziedniekam ir ieroču kolekcija, bet viņš pat nespēj iedomāties, ka nogalina dzīvnieku. Cilvēku, kurš to pelnījis, – bez vārda runas! Ar briedi, kas iznācis no meža, Rolands sasveicinās – kā roka ceļas šaut uz tādu skaistumu!

Melnu kaķi melnā istabā, kurā kaķa nav, atrast nevar!

– Pagājušā gada nogalē Latvijā uzvirmoja kaislības ap ekstrasensiem gaišreģiem. Tās izraisīja LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens ar slēpto kameru nofilmētais, kā kāds vīrietis pie vairākiem ekstrasensiem vērsās ar lūgumu pateikt, kur atrodas fotogrāfijā redzamā persona un kas ar viņu noticis. Taču tās bija lamatas – jautātājs un “pazudušais” bija viens un tas pats cilvēks, tikai izmainītu izskatu. Neviens ekstrasenss neatbildēja pareizi...

– Man netika uzrādīta tā fotogrāfija, kas kolēģiem, bet cita – to atsūtīja internetā. Pusotru gadu vecas sliktas kvalitātes bildē bija redzams puisis, kas atpūšas šūpuļtīklā ar alus pudeli rokās, aizmugurē viņam, kā man šķita, varēja būt pat kapi. Puiša seju īsti nevarēja saskatīt. Tāpēc lūguma izteicējam darīju zināmu, ka man, lai pateiktu, kas noticis ar viņa draugu, vajag labāku fotogrāfiju un arī kādu viņa personisko mantu, vēlams, kaut ko no vilnas drānām. Īsti nesaprotama bija arī par “pazudušo” izstāstītā leģenda – viņš darbojies nekustamo īpašumu jomā, aizbraucis uz Balviem, paņemot līdzi lielu naudas summu, un pēc tam astoņas dienas par sevi nav devis ne ziņu. Viņa mašīna atrasta piecus kilometrus no Balviem. Manuprāt, lai šādā gadījumā pateiktu, kas ar cilvēku noticis, nemaz nav jāvēršas pie ekstrasensa, jo rudenī astoņas dienas zemenes mežmalā neviens nelasīs. Tāpēc teicu, ka jāvēršas policijā – lai apskatās kamerās, kad viņš iebraucis pilsētā, no kuras puses, kādos benzīntankos redzēts. Tad man uzstājīgi jautāja: vai viņš ir miris? Nu, kas tu par draugu, ja tik vēlu sāc interesēties par viņa likteni? Un kas tas par veiksmīgu uzņēmēju, kurš tev parādā 1000 eiro un brauc ar Audi 80? Kaut kas tajā visā neštimmēja, bet es tak’ pa telefonu nevarēju teikt – ko tu lej ūdeni! Aicināju atnākt, bet pazudušā “draugs” nenāca – viņš šajā laikā jau gāja pie citiem ekstrasensiem. Kāda fotogrāfija tika rādīta viņiem, nezinu, bet – ja cilvēks ekstrasensam sniedz melīgu informāciju, viņš arī pretī saņem melus – citādi pat nevar būt. Kā ekstrasenss var atrast cilvēku, kurš neeksistē vai stāv viņa priekšā pats savā personā, uzdodoties par pazudušu Balvos, kur nekad nav bijis? Pēc šādas bildes un stāsta kādu sameklēt būtu tas pats, kas melnā istabā meklēt melnu kaķi, kura tur vispār nav! Es uzskatu, ka šis eksperiments bija ļoti nepārdomāts, un pēc tāda nevienam nav tiesību teikt, ka visi ekstrasensi ir meļi un neko neredz. Tikpat labi es varētu teikt, ka visi žurnālisti ir negodīgi provokatori, tāpēc ar viņiem labāk nerunāt.

– Esi atradis daudzus pazudušos?

– Simtiem palīdzēt lūdzēju esmu pateicis, kur viņus meklēt. Nupat bija gadījums Kārsavas pusē. Lai kā piederīgie uzstāja, ka viņš kaut kur aizbraucis, es teicu, ka nav – lai savāc cilvēkus un iet meklēt no tās vietas, kur viņš tika redzēts pēdējo reizi, un meklē mitrā vietā. Atrada ātri – pirmajam sniegam nokūstot, kādus 20 metrus no takas, pa kuru viņš parasti gāja, ieraudzīja pavīdam viņa muguru... Es šādos gadījumos meklēt uz vietas nebraucu – ne viens visu teritoriju pārmeklēšu, ne arī cauri sniegam ko ieraudzīšu, tāpēc tikai norādu, kur meklēt. Tālāk lai savu darbu dara bezvēsts.lv. Un lai tās pārstāvji nebļaustās apkārt, melodami, ka nekad nav izmantojuši ekstrasensu palīdzību. Zinu, ka Aleksandrs Faminskis, veidojot bezvēsts.lv, ieguldīja ļoti lielu darbu, visus savus līdzekļus un strādāja no sirds, bet šobrīd jāsāk domāt, ka viņš tik labi sākto grib pārvērst komerciālā darbībā. Man ir saglabāts materiāls no bezvēsts.lv, kurā teikts: “Bezvēsts.lv no ekstrasensiem sadarbojas tikai ar Rolandu Tiltiņu, Nikolaja kolēģi no milicijas laikiem. Viņš sevi pierādījis ne reizi vien. Esmu ticies ar kādiem 50 ekstrasensiem, un tikai Rolands ir talants, un viņš arī naudu neprasa.” Tie ir Aleksandra vārdi. Aizpagājušo Ziemassvētku laikā četrus cilvēkus pēc manām norādēm atrada Daugavā, trīs no viņiem bija izdarījuši pašnāvību. Pirms tam pie manis bija atnākuši viņu radinieki, draugi un izstāstījuši par notikušo līdz cilvēka pazušanai. Saņēmu informācija arī vīziju veidā. Bet bezvēsts.lv, līdzko noslīkušais izvilkts, savā mājaslapā raksta – pazudušais atrasts! Protams, ka atradēji ir viņi, bet kas deva informāciju par to, kur šos cilvēkus meklēt? Tas, ko pasaku, lielākoties sakrīt ar esošo realitāti. Tikai par gaišreģi sevi nesaucu – man vienkārši ir labi attīstīta intuīcija, priekšnojauta un Dieva dota dāvana iztulkot atnākušo vīziju. Kā arī liela pieredze milicijas darbā, kur arī tas lieliski noderēja.

– Kā pie tevis atnāk vīzija?

 – Skatos to kā filmu, tikai man redzētais “jāiztulko”. Reiz, kad bija nogalināta maza meitenīte, vīzijā pie manis atnāca viņas nedzimušie bērni. Puikam bija gadi pieci, meitai deviņi, un viņa man teica: “Mammīte nomira tikai uz rīta pusi, viņai, grantī apraktai, bija ļoti auksti...” Viņu arī atrada grantī apraktu.

Labi atceros Olgas Kozlovas gadījumu. 2009. gadā četri vienaudži nogalināja savu klasesbiedreni un apraka Jaunciema mežā. Mēnesi pēc meitas pazušanas vecāki atnāca pie manis, rādīja meitas un viņas klases fotogrāfijas. Tieši tobrīd bija atbraukusi televīzija, bet par citu tēmu, tomēr viņi filmēja arī manu sarunu ar meitenes vecākiem. Man atnāca trīs vīzijas, visās redzēju vienu un to pašu, bet teikt to vecākiem kameru klātbūtnē nebija viegli. Arī klusēt nevarēju. Ja atbilde uz jautājumu atnāk vairākkārt, tā ir jāsaka – to man bija piekodinājusi vecāmāte, kura lika kārtis. Tad arī teicu, ka meitene ir nogalināta un aprakta zemē, ka mežā jāmeklē svaigi rakta vieta. Viņas tēvs Jaunciema mežu izrāpoja uz ceļiem un tādu atrada. Izmeklēšanā atklājās, ka puisi, kurš man ļoti nepatika klases bildē, bija nozieguma organizators.

– Vīzijas tev pavēstījušas arī kaut ko labu?

– Protams. Pārsvarā par cilvēkiem, kas kaitinās – sastrīdas ar vecākiem vai sievu un speciāli “pazūd” no mājām, neko nesakot – lai liktu viņiem pārdzīvot. Piemērs. Kāds celtnieks ilgāku laiku bija bez darba. No rīta viņš ieiet virtuvē, smērē maizītes, bet sievasmāte norūc: sviests maksā naudu – ej strādāt, tad sviestu varēsi smērēt! Vīrietim tas apnika, viņš iekārtojās darbā nepabeigtā jaunbūvē pāris kilometru no mājām – vienlaikus to cēla un apsargāja, bet ģimenei par sevi ziņu nedeva. Sieva un sievasmāte atnāk pie manis un prasa: pasaki, kur viņš ir; laikam aizgāja pakārties, bet mums tagad jākārto mantojuma lietas! Ko lai saka – es šo “pazudušo” vīrieti sāku saprast. Un nevarēju abas sievietes iepriecināt, pateicu, ka viņš ir dzīvs, dzīvo netālu no viņām un drīz uzradīsies. Ir arī cilvēki, kas “pazūd” ārzemēs, savējiem neko nepateikuši. “Pazust” mīl arī parādnieki – sevišķi tie, kas ir parādā privātpersonām. Tad varu pateikt tikai to, ka cilvēks ir dzīvs, un ar laiku piederīgie tiešām uzzina, ka viņš ir kaut kur Eiropā. Ir arī tādi, kuri samilzušu problēmu dēļ izšķiras par pašnāvību, bet, negribēdami tuviniekiem sagādāt problēmas vēl ar bēru izdevumiem, izdara tā, lai viņu neatrod. Latvijas dusošajos mežos tam pateicīgu vietu ir ļoti daudz.

Lupatas reanimācijas nodaļā nededzinu un dziesmas nedziedu

– Pirms pievērsies dziedniecībai, strādāji milicijā, sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas nodaļā.

– Biju Liepājas rajona tirdzniecības pārkāpumu, spekulācijas un kukuļņemšanas apkarotājs. Tie bija astoņdesmitie gadi, biju pulkvežleitnanta amatā kā vecākais operatīvais pilnvarotais. Tieši šajā laikā sāku nodarboties ar dziedniecību.

– Kā tā?

– Manā dzimtā daudzi ar to bija nodarbojušies, bet es ilgu laiku domāju, ka tā ir tikai tāda tantīšu mānīšana. Kad man teju vai uzstāja, ka arī man ir spējas un jāsāk ar tām strādāt – jāmeklē āderes, jāattīsta spēja sajust dažādu augu, priekšmetu enerģiju, intereses pēc sāku ar to niekoties. Par brīnumu sev, ātri apjautu, ka tiešām jūtu un sajūtu. Drīz vien tas izvērtās nopietni, dziedināties gribošie pie manis stāvēja rindā gan darba kabinetā, gan mājās, un es sapratu, ka man no abiem darbiem jāizvēlas dziedniecība.

– Kam no taviem radiniekiem piemita dziednieka spējas?

– Diezgan daudziem, bet nopietni mani uz šā ceļa uzveda brālēns Kārlis Pētersons. Vecāmāte bija zīlniece. Ne jau profesionāla, jo tolaik ar to nodarboties nedrīkstēja, bet pie viņas desmitiem gadu nāca vieni un tie paši cilvēki. Tikai – ja vienreiz cilvēkam sastāstīsi muļķības, otrreiz tās klausīties viņš nenāks. Arī tēvam bija spējas, vecvectēvi kurās tur paaudzēs bija nodarbojušies ar dziedināšanu.

Es esmu sensorā tipa dziednieks un bioenerģētiķis, vispirms uzlaboju cilvēka imunitāti, ar savu enerģiju atjaunoju viņa enerģiju, un, sakoncentrējot to uz vājāko vietu organismā, notiek ātrāka atveseļošanās. Arī traumu gadījumos strādāju tāpat, pie manis nāk daudzi sportisti. Jo viņiem ir ļoti svarīgi traumu sadziedēt ātrāk, lai “neizlidotu” no komandas pamatsastāva. Ja netiks, momentāni būs finansiālās problēmas, jo sestie bembji un dzīvokļi jaunajos projektos ir ņemti kredītā. Esmu dziedinājis arī daudzus bijušos kolēģus.

– Strādā ar rokām?

– Ar rokām un ar galvu! Izejot cilvēkam cauri ar rokām, ļoti labi jūtu izmaiņas enerģijas plūsmā. Piemēram, vīrietim ir problēmas ar kuņģi, tendence uz čūlu, un manas rokas jūt, ka šajā vietā enerģija nav pilnīga, aura te iekrīt kā bedrē. Es izlīdzinu auru, enerģiju koncentrēju uz šo vietu un papildus pastimulēju ar savējo. Tad arī sākas tas, ko sauc par izveseļošanos. Ja kādam nepieciešams, iesaku dzert vainai vajadzīgās tējas. Dziedinu arī psihosomatiskās slimības. No savas lielās dzīves un dziednieka darba pieredzes cilvēkam varu ieteikt, kā viņam būtu jārīkojas, kas jādara pēc mana viedokļa.

Gadījies, ka reanimācijas nodaļā, stāvot pie slimnieka gultas, slavens ārsts man jautā: “Ko jūs darīsiet?” – “Apskatīšos cilvēka veselības stāvokli un izteikšu savu viedokli.” – “Citu neko? Te bija atnācis viens šamanis, kurš dziedāja un lupatas kūpināja.” Es par to nosmēju, un man ļāva pastrādāt. Izgājis no nodaļas, ārstam teicu, ka šim cilvēkam galvas cerebrālajā daļā ir plīsis kapilārais asinsvads, izveidojusies meningioma, bet šobrīd trepanāciju veikt nevar. Tad ārsts mani iesauca savā kabinetā, rādīja rentgena uzņēmumus un stāstīja par problēmu vēl sīkāk. Lūdzu dakteri to nedarīt, jo no tā neko nesaprotu. “Kā tā – jūs taču esat ārsts!” – “Nē, es pēc izglītības esmu jurists.” – “Tad kā jūs uzreiz varējāt zināt to, ko mēs meklējām divas nedēļas?” Paskaidroju, ka manā dziednieka praksē bijuši vairāki līdzīgi gadījumi un es zinu, kā cilvēks jāārstē. Mēs ar šo ārstu kļuvām labi draugi.

– Kā tu varēji pateikt tik sarežģītu diagnozi?

– Dziednieka darba divdesmit astoņu gadu laikā ļoti daudz esmu lasījis medicīnisko literatūru. Arī cilvēki man stāsta par savām diagnozēm. Pateikt sievietei, ka viņai kaut kas nav kārtībā pa sieviešu līniju, ir bērnudārza līmenis, bet, lai pateiktu, tieši kāda problēma – mioma vai fibroma, dzemdes noslīdējums vai endometrioze – viņai ir, no tā vismaz kaut kas jāsaprot, jāzina, kādas sajūtas pavada katru slimību – spiedošas, velkošas vai kādas citas. Un tādas pavada arī sirds slimniekus, tos, kam ir problēmas ar vairogdziedzeri, kuņģi. Zinot šo “ķēķi”, diagnozi uzstādīt nav grūti, bet – kādu var uzstādīt pretējā gadījumā? Visiem vecīšiem, kuriem trīc rokas, tirpst kājas, galva dulla, pateikt, ka tas ir vecums? Anekdotisks gadījums. Sieviete, kurai pāri septiņdesmit gadiem, aiziet pie ārsta un sūdzas, ka viņai sāp kreisā roka. Ārsts: ko gan viņa savos gados gribot! Bet sieviete dūšīga, runā pretī – arī labajai rokai esot septiņdesmit gadi, bet tā nesāpot. Lai meklējot iemeslu, nevis vainojot vecumu!

Dziedniekam jābūt pieticīgam

– Daži dziednieki man teikuši, ka tu esi viens no spēcīgākajiem dziedniekiem Latvijā.

– Es visu laiku saku, ka Latvijā ir labi ja pieci labi dziednieki, un viens no tiem esmu es. To sakot, nedižojos un nepārspīlēju. Es tiešām esmu godīgs, nesavtīgs. Turklāt neesmu kļuvis ne lepns, ne mantkārīgs, kas ir pats galvenais. Lai pie manis nestāvētu cilvēku rinda, par dziedināšanu atliktu tikai uzlikt riktīgu cenu – būs maz cilvēku, nevajadzēs pārpūlēties, un naudas būs gana daudz! Bet ko tādā gadījumā darīs tie, kam vispār nav naudas, lai samaksātu par dziedināšanu? Visu darba gadu laikā nekad neesmu ņēmis naudu par bērnu dziedināšanu, jo tāds ir mans princips kopš 1989. gada, kad kādai sešgadīgai meitenītei Engurē izārstēju epilepsiju. Viņas vecāki man uz galda nolika paku ar simtniekiem – par šo naudu melnajā tirgū varēju nopirkt žiguli, bet es kategoriski pateicu, ka par bērnu dziedināšanu naudu neņemu. Kopš tā brīža kļuvu par šīs ģimenes labāko draugu, esmu bijis uz četru bērnu kāzām un zinu, ka viņu mājās esmu gaidīts arī nakts laikā. Tātad – es esmu zaudējis vai vinnējis? To tūkstoti tikpat labi varēja izčurāt. Un bērnu par bērnu uzskatu līdz tam vecumam, kamēr viņš nedzer šņabi. Ja tu, mīļais, atrodi naudu dzeršanai, tad atrodi arī veselībai. Man ir astoņi bērni, līdz ar to labi zinu, ko runāju.

Arī no veciem cilvēkiem naudu bieži vien nepaņemu. Cik ir gadījumu, kad tantiņai pašsajūta jūtami uzlabojusies pēc pāris dziedināšanas seansiem, bet, lai rezultātu nostiprinātu, vajag atnākt vēl pāris reižu. Tantiņa raud – viņai nav naudas... Tad saku – nāc, palīdzēšu tāpat, jo redzu, ka viņa pat nezina, kā izdzīvot līdz pensijai. Viņa nāk, pēc tam iet uz baznīcu un palūdz par mani Dievu, un – atkal esmu tikai ieguvējs. Pēc desmit šādām tantiņām atnāk biznesmenis, kurš pateicībā samaksā vēl par trijām tantiņām uz priekšu. Labās domas, kas aizsūtītas augšā, nāk atpakaļ, bet, ja pārvērties par materiālistu, tad vēl nezini, ar ko tas beigsies.

– Skaidrs, kāpēc cilvēkus nepieņem lepnā darba kabinetā.

– Man Rīgā piedāvāts noīrēt lepnas biroja telpas biznesa centra kurā tur stāvā par ļoti izdevīgu samaksu. Es atteicos, jo zināju, ka mana mammīte, atbraukusi no Ludzas un tās ieraudzījusi, teiktu, ka tā ir Ermitāža, nevis dziednieka kabinets. Dziedniekam jābūt pieticīgam un viegli pieejamam visiem cilvēkiem – tāpēc vislabāk, ja birojs ir pirmajā stāvā un sabiedriskais transports no visām pusēm.

 – Ja dziednieks kādā brīdī pārkāpj noteiktus Dieva likumus, viņam spējas pamazām tiek atņemtas.

 – Zinu dziednieku, kurš dziedināja viena mākslinieka sievu un par to sāka pieprasīt viņa gleznas, kuru vērtība bija 3000–6000 latu, un – viņš tiešām zaudēja savas spējas. Pacienti nāca arvien mazāk, līdz, kā bieži notiek šādos gadījumos, viņš sāka mācīt dziedināt citus. Salasījās ezoterisko literatūru, noorganizēja kursus un grāmatās izlasīto pasniedza kā savējās gudrības. Tad uz A4 formāta lapām nodrukāja smukas licences un sertifikātus, un – Latvijā bija par 1400 dziedniekiem vairāk. Bet Latvijā nopietna dziednieku sertifikācija neeksistē! Tikai nekur nav teikts, ka divatā nevar nodibināt biedrību ar statūtiem un izdot licences un sertifikātus, kam būtībā nav nekāda spēka. Pats četrus gadus biju Latvijas Dziednieku asociācijas licencēšanas komisijas priekšsēdētājs, tad divus gadus šīs asociācijas priekšsēdētājs, bet aizgāju, jo redzēju, ka daudzi dziednieki runā vienu, bet dara citu. Vai vispār vairāk kaitē, nekā labu dara. Vienmēr esmu teicis, ka var iemācīties cept pīrāgus, bet ne dziedināt!

Reiz viena mana kolēģe pie sevis iesauca sievieti ar meitu no rindas, kas bija pie manis atnākuši; lai nevajadzētu ilgi gaidīt, jo pie Tiltiņa tak’ rinda sēžot, bet viņai neesot neviena. Un Tiltiņš tikai 5–7 minūtes ar cilvēku strādājot, bet viņa varot veltīt vairāk laika. Kā gan citādi, ja viņai pa dienu atnāca viens vai divi cilvēki. Tas, ka es ar pacientu strādāju 5–7 minūtes, ir taisnība, jo bioenerģētiskajai dziedniecībai vairāk laika nevajag. Cik tieši minūšu tam vajadzēs, atkarīgs no cilvēka psihoemocionālā stāvokļa – cik ātri izdodas sakārtot enerģijas un ar tām piepildīt ķermeni. Pēc tam pie kolēģes ieaicinātā sieviete raudādama atnāca pie manis – dziedniece pateikusi, ka meitai aizkuņģa dziedzerī ir audzējs, un likusi nākt desmit reizes, par diagnozi neaizmirstot paprasīt 25 latus. Apskatījos meiteni, “redzēju” tikai astmatisko bronhītu un traucējumus zarnu traktā, bet nekādus bojājumus aizkuņģa dziedzerī. Tad sadusmojos, piezvanīju labam paziņam neiroķirurgam un izkārtoju iespēju meiteni pārbaudīt Diagnostikas centrā, pats par to samaksājot, un piekodināju, lai pēc tam uzreiz atnāk pie manis. Sieviete atnāca, aiz prieka nezināja, kur likties; ārsti veikuši dažādas izmeklēšanas, bet neviena neesot uzrādījusi audzēju aizkuņģa dziedzerī.

– Vispār ļoti “labs” variants – dziednieks uzstāda diagnozi un, ja cilvēks neaiziet to pārbaudīt, “ārstē” cilvēku, līdz viņš ir “vesels”. Ja to apstiprina dakteri, cilvēks domā, ka dziednieks viņu izārstējis.

– Un kāpēc gan ne, ja neesošo kaiti var ārstēt desmit seansus un nopelnīt smuku naudu? Tā kā sievietei bija izmeklēšanas rezultāti, es viņu ar tiem aizsūtīju pie drakonisko diagnozi uzstādījušās kolēģes un tajā pašā dienā izdevu rīkojumu anulēt viņas dziednieces licenci. Nu, nedrīkst izdomāt diagnozes un izmantot cilvēkus – tas ir tīrākais šarlatānisms!

Man bija ļoti laba sadarbība ar onkoloģi Sarmīti Baltkāji – ja pie manis atnāca sieviete ar aizdomīgu saaugumu krūtīs, uzreiz sūtīju pie viņas. Tā mums laikus vairākas reizes izdevās “noķert” vēzi, līdz ar to operācijas bija veiksmīgas, pēc tam nebija nekādu seku. Daktere pie manis sūtīja sievietes pēc operācijas, jo atzina, ka psihosomatisko slimību ārstēšana dziedniekiem padodas ļoti labi. Vispār daudzi ārsti atzīst dziedniecību, tikai cilvēkiem jāmācās atšķirt dziednieku no šarlatāna, kurš iedzīvoties uz lētticīgu cilvēku rēķina. Vienmēr esmu teicis – jau tas vien, ka dziednieks par savu darbu pieprasa konkrētu summu, nozīmē, ka viņš nav dziednieks, jo īsts dziednieks lūdz cilvēku ziedot tik, cik viņš vēlas un var atļauties. Un, ja cilvēks vēlas pie kāda mana kolēģa kodēties pret alkoholu, tad saku, lai iet. Tikai pieprasīto 100 vai 150 eiro vietā lai maksā divus eiro – par nomīdīto tepiķi un elektrības patēriņu. Atlikušo summu, ja tiešām vairs nedzers, varēs samaksāt pēc tam, ja kodētājs to tiešām būs nopelnījis.

Bet dziednieki nav vienīgie, kas negodīgi izrīkojas ar cilvēkiem. Tā dara arī farmakologi, ne tie labākie un godīgākie dakteri. Manā jaunībā Rīgā bija divdesmit piecas, tagad ir 368 aptiekas. Cilvēki tiek nozāļoti, un viņi tam ļaujas, jo akli tic ārstu stāstītajam. Viņus biedē ar paaugstinātu holesterīnu, bet vēl pirms 20–25 gadiem par tādu neviens nebija dzirdējis. Un nekādas zāles, lai to regulētu, nevajag, tikai jābeidz rīt visādus sū... Līdzīgi – no kurienes parādījusies diagnoze osteoporoze? Lai man piedod, bet šajā gadījumā gan vienīgā diagnoze ir vecums, jo tad visiem kauli kļūst trauslāki. Bet aptiekā osteoporozei jau gatavs zāļu komplekts, un tas maksā simts eiro. Nu, kāpēc tam, kas tevi beidz vēl vairāk, naudu tērēt! Ēd olu čaumalas, biezpienu, grauz burkānus – cik kilogramu par šiem simts eiro var nopirkt!

Ir vēl kas traks, par ko man stāstījuši, – ārsti taisa nevajadzīgas operācijas. Arī pats esmu redzējis trīs cilvēkus, kam it kā veikta mugurkaula operācija, bet reāli tikai sagriezta āda uz mugurkaula, skriemeļu rajonā, ar kuriem bija problēmas. Patiesībā ir izdarīta tikai blokāde, kas noņem sāpes. Protams, vairākums ķirurgu ir godīgi, es viņiem ticu, bet man gadījies runāt arī ar negodīgiem, un viņi atzinuši, ka operācijas taisa uz papīra, lai tikai saņemtu naudu.

Ja filmiņu attīsta no negatīvās puses, var ieraudzīt, kādus vainagus tev uz kapu nes

– Kāpēc dziedniekiem labi padodas psihosomatisko slimību dziedināšana?

– Tāpēc, ka labs dziednieks ir arī labs psihoanalītiķis, bet tāds var būt ikviens, kuram ir gruntīga dzīves pieredze. Ja man kaut ko stāsta par bērniem, viņu pārejas vecumu, es tak’ zinu, par ko ir runa, jo seši no maniem bērniem tādu jau pārdzīvojuši, un es līdz ar viņiem. Tātad varu padalīties ar savu pieredzi. Ja man jautā, šķirties ar vīru vai ne, painteresējos, cik gadu viņi ir kopā, kas viņus vieno, un izsaku savu viedokli. Pasaku, kā šajā situācijā rīkotos es, bet nelieku to pieņemt kā pareizo risinājumu – es rosinu domāt. Lēmums jāpieņem cilvēkam pašam, jo tā ir viņa atbildība.

– Daudzi sūdzas, ka dzīvo stresā. Tas izraisa gan fiziskas, gan emocionālas un garīgas problēmas. Ko darīt, kā sevi padarīt pret to imūnu?

– Visiem, kas par to sūdzas, jautāju: kāpēc tu uztver tikai negatīvo informāciju, kāpēc skaties raidījumu, kurā stāsta par bērnu, kas izmests no loga, nodegušu māju, kārtējo terora aktu? Kāpēc par uzsnigušo sniegu nevis priecājies, bet uzreiz domā – tagad būs slidens, iešu uz veikalu, nokritīšu, salauzīšu gūžu un gadu gulēšu uz gultas! Ja filmiņu attīsta no negatīvās puses, tad var ieraudzīt arī to, kādus vainagus nes uz tavu kapu, un sākt zvanīt radiem un teikt, ka kallas man nepatīk! Celtnieks, krītot no debesskrāpja jumta, teica: pagaidām vēl viss ir labi! Un cilvēkiem jādzīvo tieši ar šādu attieksmi. Nu, kam man vai tev jāstreso par Trampu vai Klintoni – lai par to uztraucas politiķi, un arī ne jau Latvijas. Stāstiet man par to, kas notiek Saldū, Limbažos vai Jelgavā, mani tas interesē daudz vairāk. Kā arī tas, cik veselu bērnu šodien piedzima, nevis cik cilvēku sadega. Taču labās ziņas medijiem nav ziņas, un tas tiek darīts apzināti – lai cilvēki dzīvotu stresā, jo kādam tas ir izdevīgi.

Es biju politikā, Latvijas ceļā. Uz 6. un 7. Saeimu mani izvirzīja kā deputāta kandidātu, jo aiz manis taču stāvēja elektorāts – visas tantiņas, kas sēž pie manis rindā, teiktu: dziednieks ir labs cilvēks, es par viņu balsošu! Bet viena no viņām pateica: es par jums nebalsošu, jo jūs mums esat vajadzīgs kā dziednieks, nevis kā deputāts! Un pareizi viņa teica, jo kā deputāts es varētu tikai cilāt roku un priecāties par 50 eiro, ko esmu nozadzis uz pildspalvu rēķina, jo pie lielā katla nevienu jauno nepielaidīs, un man to arī nevajag. Tāpēc vienīgais, ko ar savu raksturu Saeimā varētu izdarīt – kādu “dižu” politiķi ievilkt tualetē un par visu labo, ko viņš izdarījis “tautas labā”, iedot viņam pa nāsi.

– Par savu lietu, savējiem vienmēr stāvi kā klints?

– Protams. Sievai jājūtas kā aiz betona sienas, ne velti krievu sievietes iziet zamužem (pie vīra – Red.), kas ir vārdu za (aiz – Red.) un muž (vīrs – Red.) salikums. Vīrietim visur jābūt vīrietim, neatkarīgi no tā, viņš ir policists vai dziednieks. Un, kamēr būs spēks un enerģija, dziedināšu cilvēkus, bet vecumdienās, iespējams, sākšu zīlēt un pareģot, jo tas man sanāk tikpat labi.

Olga Majore, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis