Agnese un Rēzija. Divu dīvu saruna

Rēzij, vai atceries, kā mēs iepazināmies?

Es savu dzīvi atceros no fotogrāfijām, un ir viena tāda, kurā mēs sēžam mūsu Suvorova ielas dzīvoklī, jo 1988. gadā Marijas ielas vēl nebija. Es centīšos kādreiz to bildi atrast. Mums pirms uzņemšanas bija milzīgs sagatavošanās kurss, un es atceros, kā tevi pirmo reizi ieraudzīju. Un tu nedrīksti to neuzrakstīt – raksti! – es ieraudzīju ļoti, ļoti, ārkārtīgi skaistu meiteni! Tu toreiz krāsoji spilgti zilas ēnas, tev bija spilgts jūras zils džemperis, melna veste, šauri melni svārki ar baltu smalku strīpiņu, un es teicu: “Maināmies drēbēm?” Jo man šķita – ja es uzvilkšu tādas drēbes kā tev, arī es būšu tikpat skaista! (Smejas.) Un tu nesaprati, kāpēc es tev to prasu. Starp citu, tieši tas pats džemperis tev ir bildē, ko pieminēju. Man bija raupja adījuma dzeltens džemperis un zili svārki, tu tos uzvilki un paliki tikpat unikāla, kāda biji.

Kāda tev tolaik šķita Rīga un mēs pašas?

Kad mēs iestājāmies aktieros, vēl bija repšiki, mēs turējām rokās veselu naudas žūksni, bet pēc tam tie pārvērtās nieka septiņos latos! Mūsu stipendija bija tieši tik liela. Es atceros, kā mēs uz Lunu Basteja bulvārī gājām ēst šaibas, tā mēs saucām lielas un apaļas kotletes. Atceros, kā mēs devāmies mazajos veikaliņos pirkt pirmos Snickers un Marlboro cigaretes, par tām iztērējot visu stipendiju. Kopā ar Milenu (Milena Gulbe, mūsu kursabiedrene un draudzene – Aut.) mēs bijām draudzīga trijotne. Gājām pie viņas ciemos uz Vecrīgu; Ernests (tenisists Ernests Gulbis – Aut.) bija maziņš, sprogains rižiks, kurš absolūti vienmēr smaidīja! Es atceros runas nodarbības pie Dzintras Mendziņas astoņos no rīta, un kā viņa mūs visus apstaigāja, klausoties, kā mēs piecpadsmit minūtes dūcam savus Omm!. Jau pēc brīža, kad viņa mūs bija apsekojusi, visi bijām saldi aizmiguši. Bet daudzas epizodes es vairs neatceros!

Vai tas, ko tu tagad domā par režisora un aktiera profesiju, atšķiras no tā, ko domāji pirms divdesmit gadiem?

Jāsaka, toreiz es par to nedomāju. Domāju tagad, esot režisores statusā. Es varu teikt, ka tolaik es būtu vēlējusies strādāt ar tādu režisoru kā es.

Vai piekrīti, ka, laižot šādu sieviešu dzīvesstāstus caur sevi, tu daļēji sāpini pati savu dvēseli? Iejaucies procesos, kas var izmainīt tavu likteni?

Es tam pilnībā piekrītu. Juris Rubenis pirms daudziem gadiem minēja, ka aktiera profesija ir kaut kas pilnīgi nenormāls. Viņš nelietoja tieši šo vārdu, bet tu saprati... Bet, strādājot divdesmit gadus teātrī, nospēlē arī brīnišķīgas lomas, izmainot skatītāju dvēseles. Šodien mana kosmetoloģe teica: “Tik daudz cilvēku gaida, kad tu atgriezīsies – tu taču izmaini sieviešu dzīves!” Taču man šķiet – es varu izmainīt ko vairāk, ja es palieku es pati. Pateicoties manam vīram (Rēzija šos vārdus skaļi atkārto divreiz – Aut.), man nav nenormāli jāpelna nauda, lai izdzīvotu. Es, piemēram, nemaz nevarēju palikt Lāčplēša ielas dzīvoklī, es biju spiesta pārcelties uz citu, jo ar visu savu milzīgo slodzi teātrī es nebiju spējīga šo dzīvokli apmaksāt.

Vai tev nešķiet, ka visa aktiera dzīve ir viena liela atkarība un nemitīgu kompromisu meklēšana?

Samierināšanās darīt visu, ko liek. Savukārt, ja esi stipra personība, konflikti ir neizbēgami.

Zini, ko? Nē. Ja tu esi neatkarīga un pelni daudz, viņi pielāgosies tev. Ja esi atkarīga un nevari nomaksāt savus rēķinus – tu pielāgosies sistēmai.

Un kādā brīdī tu sajuti, ka nes uz saviem pleciem visu teātra repertuāru...

Tieši tā es to nesajutu. Atceroties mūsu pirmo revolūciju teātrī, ko mēs veicām kopā ar Artūru Skrastiņu un Juri Žagaru, mēs bijām nevis par to, lai nomestu kādu lomu, bet par to, lai mūsu teātrī beidzot ieplūstu skābeklis. Gaiss. Lai mēs runātu mākslas valodā. Mēs meklējām mākslā kvalitāti. Cerams, arī pašreizējai teātra vadībai tas neaizmirstas...

Par kurām lomām tu varētu teikt, ka esi tās izdzīvojusi tik dziļi, ka tās saplūst ar pašu?

Fernando Krapa vēstules Jūlijai. Es tolaik šķīros, un Jūlijas godīgā dzīves izjūta ļoti atbilda man pašai. Ir aktrises un aktieri, kas pilnīgi nonāk lomas varā. Divdesmit gadus spēlējot un izdzīvojot tik daudzu sieviešu likteņus, iemiesojoties arvien no jauna...

Vai tu esi bijusi režisoriem ērta vai neērta aktrise?

Nu... Kā esmu dzirdējusi, es esmu ļoti neērta. Man ir bijis savs viedoklis, strādājot ar netalantīgiem režisoriem. Un man nebija tiesību atteikties strādāt, jo es biju štata aktrise.

Savukārt, ja sastopies ar režisoru, kurš ir talantīgs inscenētājs, bet viņam nav talanta strādāt ar aktieri, tad tu pats ņem savu lomu un kļūsti par savas lomas psihoterapeitu, jo iet uz skatuves un nepateikt neko... Tad tu ņemt to sava personāža sāpīti, nes un centies pateikt.

Kā, tavuprāt, ir spēlēt labi un kā – slikti? Tu esi jutusi, kad spēlē slikti?

Man šķiet, slikti ir tad, ja ir garlaicīgi. Kad es eju uz skatuves un man ir garlaicīgi, jo izrādē nav ielikts pamats. Atceries, mums bija diplomdarbs Māsa Kerija? Mēs ar tevi pēc izrādes palikām kopā ar Alvi Hermani un Juri Rijnieku. Es teicu: “Dziļumu, es gribu dziļumu!” Un Alvis atbildēja “Ak Dievs, cik garlaicīgi!” Mums ar Ivaru Stoninu pēc etīdēm viņš lika viszemākās atzīmes, sakot: “Jūs varat vairāk!” Es gribēju atbildēt: “Ko tad? Kas ir vairāk?” To reizi, kad mums tika pieteikts varēt vairāk, es spilgti atceros.

Cik svarīgi tev kā aktrisei ir panākumi? Balvas droši vien simbolizē profesionāļu novērtējumu un ir kā kvalitātes zīme darītajam.

Nē, tā nav – tas ir profesionāļu vērtējums, ka tu ej, viņuprāt, pareizajā virzienā. Šīs pēdējās trīs lomas man atklāja, ka tikai es pati zinu, kādā virzienā es eju, un tikai skatītāju mīlestība ir rādītājs manam darbam.

Tevi skatītāji Latvijā ir uztvēruši tā, kā tu to vēlies?

Būtiskākais – vai tavs darbs spēj cilvēkus, skatītājus pavirzīt pretī gaismai, un es domāju, ka mans darbs to spēj. Es tagad nerunāju par to, vai es gribu atpakaļ vai ne... Bet es atlidoju mājās, es sēžu te, un es redzu debesis, un manī nav stresa. Man liekas, ka svarīgākais dzīvē nonākt pie punkta, kurā nav lineāras esamības, bet kurā tu vari vienkārši būt.

Tu nebaidies, ka skatītājs tevi pārstās mīlēt, ja tevis vairs te nebūs? Es zinu, ka tu, iespējams, par to vispār nedomā... Bet man gribējās tev to pajautāt!

Nē, es nebaidos! Es ārkārtīgi gribētu atvest savas izrādi uz šejieni. Bet tas nav izdarāms, jo izmaksas ir milzīgas.

Rēzij, vai tu jau studiju sākumā juti, ka būsi vadošā aktrise? Vai tu būtu samierinājusies ar epizožu meistares statusu?

Es nejutu un nebiju gatava ne uz ko. Es vispār negribēju būt aktrise. Atceries? Sagatavošanās kursos es gāju mammas dēļ, viņa gribēja, lai mēs ar Kristu (Rēzijas dvīņubrāli – Aut.) būtu kopā ar gudriem cilvēkiem – ar Edmundu Freibergu un Māru Ķimeli. Es tolaik neapzinājos savu kapacitāti.

Kā tu izproti savu kapacitāti?

Kapacitāte nozīmē to, ka tu nespēj nodot. Lomu, teātri, mīļoto. Nespēj nodot sevi. Tev iedod lielo ideālu, un visam, kas seko aiz vienādības zīmes, vajadzētu saukties mīlestība. Lai cik smieklīgi tas arī šajā pasaulē izklausītos... Aktiera profesija nozīmē iemīlēties lomā kā partnerī. Nepieļaut, ka tavai lomai kāds nodara pāri. Es savas lomas tā arī uztveru. Kā mīļoto. Kā bērnu. Es neesmu māte, bet es to izjūtu pilnībā. Es nekad neļaušu, lai manam bērnam kāds nodara pāri.

Par nodarīšanu pāri runājot – vai var būt režisors bez ambīcijām?

Jā, var! Es pieminēju arī Pēteri Gaudiņu. Pēc kādas izrādes rakstīja, ka viņš ir nomiris savos aktieros. Režisoram IR jānomirst savos aktieros tā, kā vecāki nomirst bērnos. Nav variantu. Dievs nomirst cilvēkā. Dievs cilvēku dēļ nomirst.

Bet šīs smieklīgās ambiciozās personības, personībiņas...

Tu nekad neesi bijusi ambicioza?

Nē. Tu nevari teikt, ka es esmu ambicioza. Es nekad neesmu bijusi ambicioza.

Nevaru. Bet cilvēki redz aktrisi, kura spēlē tikai galvenās lomas. Kā lai to nesauc par ambiciozitāti?

Es vienkārši daru savu darbu. Kad tu taisi operu, būtiskākais ir mūzika. Tad ir jāsaprot, kad aktieri var kustināt, kad – nedrīkst. tā ir vesela zinātne ar savu matemātiku un fiziku.

Kas ir talants? Vai, tavuprāt, arī netalantīgai mākslai ir tiesības pastāvēt?

Ja ir pieprasījums, vienmēr būs piedāvājums. Talantīgi – tas ir ļoti subjektīvi, bet es teiktu, ka talants ir spēja izmainīt cilvēka dvēseli. Man tas laikam ir vissvarīgākais.

Kāda ir sajūta, redzot apkārt daudz viduvējību?

Es labāk izvēlos to neredzēt. Savā zemē.

Kā tev šķiet, vai talants vienmēr izlauž sev ceļu? Vai neizkrīt no aprites, reiz tajā iekļuvis?

Cilvēki paši rada savu realitāti. Tava dzīve var mainīties no vienas tavas domas. Doma, tad vārds, tad darbība. Nav netalantīgu aktieru, nav veiksmju vai neveiksmju – tas viss ir tavs dvēseles ceļš.

Ne jau visiem aktieriem darbs nozīmē kalpošanu. Daudziem tas ir atpazīstamībai, citiem – bizness, vai ne?

Jā, bet tad tā nav aktiera profesija. Tās ir mediju sejas. Un sabiedrības sejas. Jo mazāk tu esi šāda seja, jo vairāk esi tu pats.

Aktrises profesija traucē sievietes dzīvi?

Absolūti. Tā ir profesija, kas liedz sievietei būt sievietei. Ja tu vari būt māte, sieva, mīļotā un vēl spēlēt lomas, tad tu esi ģeniāla! Manā uztverē tas nav iespējams. Reiz ir jānonāk pie tā, kad jāizvēlas, kas tu gribi būt. Jeb– lai cik banāli tas izklausītos – kādas tu redzi savas vecumdienas. Ir pārāk daudz piemēru, kādas aktrises ir vecumā - vientuļas un nevienam nevajadzīgas.

Vai teātra burvība arī neslēpjas tieši tā zūdīgumā? Pāris recenziju, TV ierakstu un skatītāju dzīvās atmiņas...

Es nezinu, vai tā ir burvība. Tu atbrauc pēc izrādes, tevi ir skatījušies tūkstotis skatītāju, skanējuši aplausi un bravo!, cēlušies kājās... Nu un? Paskaties – ir dārzs, aug koki, zied puķes. Tā ir īstā burvība.

Mūsu laikā profesijai bija cits prestižs, tagad jaunās aktrises zina, ka lielas naudas un lielās privātās laimes nebūs, tomēr to izvēlas.

Nezina gan. Man šķiet, ka sliktu, banālu seriālu ietekmē ir radusies subkultūra, kas sniedz ātro atpazīstamību. Idealizētu priekšstatu, ka dzīve notiek. Bet nekur netiek atklāts, ka šāda dzīve prasa lielu upurēšanos. Nabadzību – garīgu un materiālu. Sievietēm vispār ir raksturīga dzīvošana ilūzijās par ideālo vīrieti, vīru, darbu, bērnu... Viņām piemīt spēja sevi apmānīt. Bet dzīve agri vai vēlu piespiež nospēlēt īsto lomu, nevis slēpties lomās un smukumā.

Kurš ir, tavuprāt, augstākais sasniegums uz skatuves? Kas tāds, ko nebiji gaidījusi un ar ko pārsteidzi pati sevi?

Zini, laikam tomēr Marlēna. Es sapratu, ka mēs netiksim galā bez Džiļa iejaukšanās. Piecas dienas pirms pirmizrādes viņš sasvītroja visus tekstus, un es visu mēģinājumu laiku pavadīju uz skatuves bez pauzēm. Tas ir viens piemērs. Otrs – kad saslima Vita Vārpiņa, man vienas nakts laikā vajadzēja iemācīties visu viņas lomu un ielēkt izrādē Ar vīru nav viegli. Es ielēcu un tad sapratu – es varu daudz! Ne visu, bet daudz. Pēc tam gan es saslimu.

Ir bijis, kad saki: “Stop, to gan es nedarīšu!”?

Jā, ir bijis, ka es atsakos no lomas. To lomu pēc tam spēlēja Kristīne Beļicka, un viņai vajadzēja uz skatuves būt kailai. Bija jārunā daudz rupjību un jābūt kailai. Priekš kam?

Kāds ir bijis tavs lielākais gandarījuma brīdis teātrī? Es nerunāju par apbalvojumiem, bet par mirkli.

Es nevaru atcerēties, pēc kuras lomas tas bija, bet mana mamma ienāca ģērbtuvē un pateica: “Tas bija ģeniāli! Tu esi ģeniāla aktrise!” (Pauze.)

Kā tu teiktu, kāds vīrietis vajadzīgs blakus aktrisei? Ņemot vērā mūsu jutīgumu un darba specifiku.

Es domāju, tas būtu jājautā Aināram vai jebkuram, kurš dzīvo ar aktrisi. Bet aktrise – tas ir tāds stiepjams jēdziens. Jo aktrise ir profesija un sieviete ir sieviete.Vai tu nes to mājās vai nenes.

Pazīsti kādu aktrisi, kas nenes?

Varētu teikt tā – nevis pazīstu vai nepazīstu, bet... Ja tu ej pa sevis atklāšanas un iepazīšanas ceļu, tad vienā brīdī ir jāizvēlas, kas tu esi. Kādā brīdī tev dzīve liek izvēlēties. Manā uztverē sievietes – sievas – uzdevums ir būt pie vīra. Ir brīnišķīgs teiciens par to, ka, esot gaismā, tu nevari saprast, ka tā ir gaisma. Tu vari sajust gaismu tikai tad, ja esi no tās prom, tumsā. Domājot par savu dzīvi, pieredzi un saviem ārprātiem, aktīvi esot šajā profesijā, es nevaru teikt, ka mani dzīves partneri – vīrieši, kas dzīvojuši kopā ar mani – ir bijuši ar mani. Viņi dzīvoja ar manām lomām. Tāpat kā es.

Un to viņiem nav iespējams paskaidrot, vai ne?

Nē, jo tu jau nefiksē to, kas notiek.

Kas tevi notur pie veselā saprāta brīdī, kad tu staigā pa naža asmeni?

Miegs. Mani notur miegs. Peldēšana, ziemā – slēpošana. Es runāju par kādreiz. Pēdējā laikā mani ir noturējis Ainārs. Cilvēks ar iniciatīvu.

Vai tu esi mācējusi paskaidrot, kas ar tevi notiek?

Nē, man viņam nevajadzēja sevi paskaidrot. Viņam ir bijis ļoti grūti, bet, tā kā mēs pirms tam bijām draugi, tad viņš zināja, ar ko viņam ir darīšana.

Ja tu būtu vīrietis, vai tu gribētu dzīvot ar tādu sievieti kā tu?

Jā, jo es esmu ideāla sieviete. (Smejas.) Es negribu būt ideāla sieviete, bet es tāda esmu. Es brīnišķīgi gatavoju ēst, es ārkārtīgi mīlu savu vīru, es esmu traka, es esmu mierīga, es esmu galējību cilvēks. Labi, es neesmu ideāla, bet es vismaz neesmu garlaicīga! (Smejas.)

Tu māki kalpot savam vīram?

Jā, man tas sagādā baudu.

Vai tev ir vīzija, kā tu pavadīsi savas dzīves otru pusi?

Zini, mīļā, normāli cilvēkam vajadzētu dzīvot līdz simt četrdesmit gadiem, un visi mirst ātrāk tikai slimību dēļ. Dzīves otra puse ir jāvelta labu grāmatu lasīšanai. Nevis radio vai televīzijai, bet klusumam. Klusumam, kurā iepazīt sevi. Ir jābūt laikam, kurā meditēt, ir jābūt laikam, lai ar draugiem dzertu vīnu un ēstu ķiršus, un ir jābūt laikam, kurā plikām kājām iet pa zāli. Tas viss liecina par to, ka tu nenoveco. Tikai tajā brīdi, kad tu kaut kam tādam pasaki nē, tu atņem sev dzīves gadus.

Tev nav brīžu, kad tu pati sev apnīc vai esi no sevis nogurusi?

Katru dienu. Bet tā pat nav apnikšana vai noguršana, drīzāk es nespēju savā galvā izslēgt to kompi.Tas pat nav dialogs. Tie ir mērkaķu simti, nē, tūkstoši! Un viņi tur lēkā visu laiku!

Un par ko starp viņiem ir vislielākās nesaskaņas?

Man ir bail. Es domāju, lielai daļai sieviešu piemīt veģetatīvā distonija. Kad tev ir ātrs pulss, sirds aritmija... Kad tavam ķermenim ir bail dzīvot.

Es domāju, Rēzij, ka mēs pašas sevi tur esam novedušas.

Es tā nedomāju. Ir filma par psihoterapeitu ar entajiem gadžetiem – pat ejot ārā no mājas, viņa paklājiņš saka bye! un atnākot welcome!. Viņš tiek uzaicināts pie cietumnieka, kuram ir kamera ar skaņas necaurlaidīgām sienām. Viņi sarunājas. Saruna rit, rit, rit... Beigās viņš aiziet, atgriežas savā kabinetā, uzvāra sev kafiju, tad pārrauj visus elektrības vadus, aizsper visus gudros paklājiņus un vienkārši sēž. Klusumā.

Vai šobrīd, Rēzij, tu esi savas dzīves harmoniskākajā periodā?

Ja man sapnī divi režisori liek spēlēt teātri un es saku nē... Tajā slēpjas atbilde. Es nevaru garantēt, ka tā būs arī pēc gada, varbūt būs pavisam citādi.Varbūt es gribēšu spēlēt un kaut ko pateikt, bet es zinu, ka es neesmu tā tipa aktrise, kas var piedalīties jebkur tikai tāpēc, ka tāda ir viņas profesija un viņa bez skatuves nevar dzīvot. Ja es ar savu lomu kaut ko varu izstāstīt galvenokārt sev un tad – citiem, tikai tad ir jēga.

Tātad, ja esmu tevi pareizi sapratusi, tad tā dzīve, kāda tev ir tagad, nav nejaušību, veiksmju vai neveiksmju rezultāts, bet tevis pašas veidota karjera, kurai tu biji virsrežisore?

Pašreizējā dzīve? Jā. Pirms trim gadiem es gāju pie psihoterapeita un runāju par savu dzīves un sievietes vīziju. Es tagad piedzīvoju to, ko nozīmē doma, vārds, darbība. Jo... ir ļoti bail pateikt to skaļi, tāpēc es pauzēju... es nesaku, ka vienmēr ir ārkārtīgi komfortabli, taču šis dzīves periods ir tāds, par kādu es sapņoju. Tieši tāds.

Arī man tā šķiet. Tevi tik laimīgu un mierīgu iepriekš neesmu redzējusi. Tu vari būt pati, darīt darbu, ko mīli, un tev ir cilvēks, kas tevi saprot.

Jā, bet zini, kam ir vislielākā nozīme? Ka tu pats nonāc tajā mierā. Tas jau ir tevī, un tu jebkurā brīdī caur to topi brīvs. Tad arī pāriet bailes. Jo mums jau šķiet, ka par laimi ir jācīnās, bet nē – vienkārši beidz cīnīties... Beidz cīnīties.

Teksts: Agnese Zeltiņa, žurnāls OK

Foto: Laura Šulmeistare

Stils: Indra Salceviča