Jānis Peters: "Piedāvājumu kļūt par vēstnieku saņēmu Kremļa ēdnīcā"

Peters sēž man pretim paša izvēlētā smalkā restorānā un ir tik balts un trausls, ka iešaujas prātā, vai pieklātos uzdot ne visai ērtus jautājumus. Bet tā es varētu sirmo kungu apvainot. Jo balta un trausla ir tikai viņa āriene. Iekšpusē viņš ir tas pats pelēkais dzirnakmens – smagsvars, nopietnība, mīlestība. Lai to saprastu, ar dziesmu klausīšanos vien nepietiks. Vienkārši – palasiet Jāņa Petera dzeju.

Saulgriežu sajūtas – priecīgi un bail

– Tautas mīlestība atver arī kādas radošās durvis?

– Saviļņo. Tikai reizēm tā uzmanība... (Nopūšas.)

– Nogurdina?

– Padara dzīvi grūtāku, gribas uzmaukt cepuri dziļāk uz acīm, lai tā uzreiz nepazīst. Dažkārt cilvēki apstājas, skatās, cits palaiž mani pa priekšu, lai noskatītos no muguras, cits pagriežas pret saviem pavadoņiem un kaut ko stāsta. Es redzu, ka par mani. Sievietes arī apstājas un skatās. Cits sveicina uz ielas. Tas jau priecīgi. Te viens jauns cilvēks lielveikalā pienāca – jums nesen bija jubileja, apsveicu. Citi nāk un sūdzas par grūtiem laikiem, it kā es viņiem kaut ko varētu palīdzēt.

– Droši vien ozolu vainags katros Jāņos ir spiedis jūsu galvu. Vai darījis vieglu?

– Pirmā sajūta – kaut tik tas nebūtu sasiets ar stieplēm. Man mājiņa ir ļoti vecmodīga, ar zemām sijām – deviņpadsmitajā gadsimtā zvejnieki domāja, ka ar augstiem griestiem grūti piekurināt, vai maz to materiālu bija. Es atstāju tās skaistās sijas redzamas, un tagad vainagus lieku uz tām, pakaru uz nagliņas. Nākamajos Jāņos ir vesels herbārijs. Un tad atkal gaida jaunus.

Svinēt jau var dažādi – čupoties, dancot un dziedāt, bet var arī iekšēji. Kad biju puisis, kas veidojās par vīrieti, ap gadiem sešpadsmit, man ļoti patika, ka pieaugušie aiziet savās pļavās Liepājas nomalē un es varu viens pats klīst. Mani apbūra Jāņu vakara smilgas. Es skatījos uz tām, un manī modās dzejnieks. Varu atzīties, ka taisīju alu. Iemetu raugu ūdenī, piebēru cukuru, trīs dienas iepriekš samaisīju un Jāņos paņēmu krūzi un klejoju pa savu nomali, viegli apreibdams. Tas bija mans alus, es tēloju pieaugušu līgotāju.

– Jums ir dzejolis "Līgotāji", esat aplīgojis Rīgu, tas ir kā buramdziesma, maģisks.

– No vienas puses, Jāņi mani ļoti pacilā, iekšā viss gavilē, no otras, kaut kas baida. Tā dabas mistērija, ļoti noslēpumaina. Man liekas, ka Visums ir tuvāk. Mēs gan skaitāmies ļoti kristīga tauta, bet pat baznīcā ir ienākuši pagānisma elementi no saulgriežiem, appušķojuši kanceles ar ozola lapām. Jā – pagāniskais ir ļoti stiprs. Dabas izjūtu nevar uzvarēt. Un latvieši to nemaz nepasludina par tādu kaujas lauku. Tā nav organizēta Tautas fronte – šie Līgo svētki, bet iekšēja tautas fronte, ar ko esam piedzimuši.

Jāņi manā ģimenē ir nelaimīgi un laimīgi. Divi tuvi cilvēki ir miruši 23. jūnijā, un man ir piedzimis dēls. Es Jāņus tā arī izjūtu – zināmā mērā kā kaut ko noburtu, it kā es dzīvotu apburtā lokā – jau kopš bērnības. Bet es dzīvoju arī lielā pacilātībā – gan no tā, ka dabā viss zied, gan no stāstiem par mistisko papardes ziedu. Kad biju mazs, Rīgas radio pārraidīja daudz līgo dziesmu. Neatceros, cik daudz bija īsto tautasdziesmu un cik hibrīdu, ko mēģināja sacerēt latviešu padomju vārsmotāji, bet melodijas bija, un tas vienmēr ļoti ielīksmoja.

– Jums ir kāda īpaša vieta, kur braucat, lauki?

– Kad 1964. gadā iegādājos veco zvejnieku mājiņu akmeņainā Vidzemes jūrmalā, pie manis regulāri sāka braukt ļoti daudz kolēģu, Rīgas Kinostudijas dokumentālisti Dāvis Sīmanis, Juris Podnieks, brāļi Selecki. Pagalmā dega ugunskurs, pa ceļu iekšā brauca busiņš, puikas, sakāpuši uz jumta, dedzināja falšfoijerus – kinostudijas apgaismojošās raķetes –, tās sasaucās ar ugunskuru. Viņi iebrāzās kā vētra, dziedājām, lēkājām, lietojām apdullinošus dzērienus. Gandrīz visos Jāņos bija Raimonds Pauls ar kundzi – līdz pat manai aizbraukšanai uz Maskavu.

Īpaši Jāņi sanāca 2000. gadā, kad biju atgriezies no Maskavas. Man nebija garastāvokļa, jo likās, ka mēs atstājām citādāku Latviju – draudzīgāku, solidārāku. 2000. gadā jau visi bija sarējušies, sastājušies partijās, kļuvuši aizdomīgi, bijušie draugi neuzticējās cits citam. Ar sievu Baibu iekūrām kamīnu klētiņā, un pēkšķi atbrauca divi cilvēki – Imants Ziedonis un Ausma Kantāne, kuri arī neko nebija pie sevis rīkojuši, ne gājuši baros. Atveda man Jāņu vainagu un kadiķa stādiņu. Tas vēl tagad aug un ir tieši tāds, kā bija Imants Ziedonis.

– Spurains?

– Spurains un brīžiem pakalst, padzeltē. Tad atkal saņemas un ir milzīgi zaļš. Man ir vēl viena mīļa Ziedoņa dāvana – tajos jaukajos Jāņos, kad bijām barā, viņš ar pašizgāzēju atveda milzīgu dzirnakmeni. Tas vēl tagad stāv pie pakša. Bet 2000. gada Jāņi tā pagāja – mēs četratā nosēdējām kamīna gaismā, iededzām svecītes un runājām, kas ar Latviju un mums visiem notiks. Imantam toreiz bija vecs mersedess, katram jau kāda lietota rietumu mašīna piederēja (nosmejas), Ausma vadīja, un viņi ap četriem naktī brauca prom. Ausma uz atvadām teica – raksti, Jāni, raksti.

Līdz trakumam nenovedīsiet!

– To dzirnakmeni var just jūsu dzejā – pamatīgumu, varbūt arī rezervētību. Tādas klajas dzīves svinēšanas tajā nav.

– Nē. Ne dzejā, ne dzīvē, sadzīvē es neciešu patētiku. Nu, ir mūsu lielajiem dzejniekiem, brīžam pat Vācietim – ne sliktā, bet sakāpinātā nozīmē. Mani vajag novest līdz trakumam, lai es tā uzrakstītu, bet es līdz tādam trakumam nenokļūstu nekad. Es esmu kurzemnieks.

– Kaisli var just Gruzijas motīvos.

– Es tur biju sajūsmā. Pirmoreiz ārzemēs, man likās, ka esmu citā pasaulē – daba, mentalitāte, nacionālās attiecības. Tās Latvijā žņaudza nost jebkuru kultūras cilvēku. Mums pārsvarā bija cittautieši. Mēs jau nekāvāmies ar krieviem. Varbūt retu reizi.

– Klusi ielīdām komunālā istabiņā un lasījām dzeju.

– Jā. Kā latvieši jutāmies tikai Jāņos, kad izbraucām zaļumos. Tad Rīga kļuva par krievu pilsētu. Bet ikdienā šķita, ka latvieši tur nedzīvo. Es vēl tagad ar diezgan lielu izbrīnu satrūkstos – visapkārt runā latviski! Domāju, ka Latvijas krievi apzināti vai neapzināti ir apguvuši Baltijas mentalitāti.

– Mēs mentālā ziņā viņus asimilējam?

– Ievēroju, ka lielveikalos, bankās, kur pulcējas daudz ļaužu, viņi vairs nekliedz. Agrāk kliedza. Arī Krievijā. Tas nenozīmē, ka tas būtu kas briesmīgi slikts, bet tas ir cits stils. Un mani tas kaitināja. Šeit krievi runā pieklusināti. Es vairs neesmu dzirdējis kaut ko tik briesmīgu, ka mamma saka – Koļa, ja ķebja ubju! Skaidrs – tas jau nebija tā domāts, bet... Atceros, sovhozos trūka darbaspēka, un paši latvieši, priekšsēdētāji, brauca uz Krieviju vervēt – vajadzēja, kas pļauj, ar, ecē, ceļ kūti. Tad tur, kur nebija krievu skolu, ir tādi lauki Vidzemē, vispār vairs nevar atšķirt – visi runā latviski.

Pakalpiņi un citādi domājošie

– Padomju laikos bija dzejnieki, kas ieņēma ne tik diplomātisku nostāju kā jūs, piemēram, Vizma Belševica, un tomēr viņa par jums ir ļoti labi izteikusies.

– Nu, ja es teikšu, ka biju Vizmas sirdsdraugs, tas būtu par augstu. Bet viņa mani labprāt pieņēma, es viņai virsū neskrēju. Pie Vizmas bija tikšanās – jauni dzejnieki iedzēra, lasīja dzejoļus. Tas bija arī mans aktīvākais dzejas laiks. Astoņdesmitajos tas sāka jau izplēkšķēt, jo es atdevos sabiedriskajam darbam. Taču Vizma man bija ļoti mīļa, mēs visi ar viņu lepojāmies.

– Nebija tā, ka radikālākie uz jums skatījās kā uz varas pakalpiņiem?

– Bet es tādus īpaši radikālus nemaz nepazīstu.

– Belševicu nepublicēja, Skujenieks bija izsūtīts...

– Skujenieks pats teic, ka viņš nav disidents. Bet arī man ļoti mīļš. Iepazinos, kad pārnāca no lēģera. Viņš saka, nometnē iemācījies rakstīt nepadomju dzejoļus, bet pretpadomju – nē. Vizmai ir vesela grāmata – par Staļinu, partiju. Bet, ņemot vērā visas viņas ciešanas – viņu nepublicēja, viņai aizgāja bojā dēls, spožs dzejnieks un brīnišķīgs zēns –, viņai arī neviens nepiemin to krājumu Visu ziemu šogad pavasaris.

– Viņa pati piemin – rakstos, intervijās...

– Bet jūsu jautājums – vai viņa neskatījās kā uz pakalpiņu... Tad viņa varētu sagaidīt, ka es teiktu – nu, ko tad es, paskaties, kas tev! Apmēram tā.

– Var teikt, ka viņi kaldināja brīvību, bet jūs, diplomāti, to reāli pabeidzāt.

– Mums ar Vizmu un Romu Bēmi 1990. gadā pirmajiem piešķīra Zinātņu akadēmijas goda locekļa nosaukumu. Tad viņa ar ārkārtīgi lielu, sprakstošu nopietnību un humoru teica – nu sveiks, vēstnieka kungs. Tā ka mēs bijām labās attiecībās.

– Šķiet, Vizmai bija raksturīga attieksme – kā "Rīgas Laika" intervijas nosaukumā "Ne man kas bijis, ne būs". Jums bija cita filozofija, jūs gribējāt kaut ko no dzīves – ceļot, rakstīt, publicēties, būt nodrošinātam.

– Vizma arī šo to gribēja no dzīves. Viņa uz studijām Maskavā nekad nebrauca kopējā vagonā, viņai vajadzēja kupeju. Jaunībā Vizmai vajadzēja ļoti daudz. Viņa bija liela dzejniece ar traģisku likteni.

– Bet vai cilvēks to traģisko likteni lielā mērā sev nekaldina pats?

– Iespējams. Jā, jā. Knuts Skujenieks reiz teica, ka Vizma Belševica smagi samaksāja, zinādama, uz ko viņa iet. Nu, dzīve viņu nežēloja.

– Un jūs?

– Rakstnieku savienībā revolūcija bija 1965. gadā, kad visus vecos izbalsoja no valdes. Es vēl biju Liepājā, tolaik slikts dzejnieks, atdarināju padomju klasiķus. 1968. gadā uzrakstīju pirmo grāmatu Dzirnakmens, ko visi pamanīja. Ojārs Vācietis pierunāja iestāties partijā. Nesen atradu 1986. gada Rakstnieku savienības partijas biedru sarakstu, tur ir Pēteris Pētersons, Imants Ziedonis, Alberts Bels, Māra Zālīte, Andrejs Dripe, Regīna Ezera, Anna Žīgure... Kad Nora Ikstena rakstīja grāmatu par Māru Zālīti, atzinās, ka tas viņai bijis šausmīgs šoks. Šī formula Lietuvā realizējās visā valstī – leiši stājās partijā, un padomju vara nonāca viņu rokās. Izņemot armiju un ārlietas. Latvieši nestājās, un visi direktori un puspriekšnieki bija krievi. Ja būtu latvieši, droši vien Latvija netiktu tik ļoti kolonizēta, rusificēta.

Tagad no lieliem augstumiem var pārmest – viņi bija komunisti... Jā, viņi latviešu kultūras labā darīja visu. Kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kuru Hruščovs nometa, nodibināja Rīgas Kinostudiju, vairākus muzejus, arī Blaumaņa Brakus Ērgļos. Latvijas kompartija neformāli tika likvidēta, un sākās krievu ieplūšana – ne tikai rūpnīcu strādnieki, no Krievijas tika iesūtīta arī nomenklatūra – cilvēki, kuri Krievijā bija izdzīvojuši Staļina laikus un kurus vairs nevarēja saukt par komunistiem. Tie bija īsti staļiniski boļševiki, starp viņiem arī Kontroles komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīsis, kurš latviešu komunistus, kultūras darbiniekus, sauca par buržuāziski nacionālistiskiem endzelīnistiem – to viņš lietoja kā lamuvārdu. Tāpēc Rakstnieku savienība realizēja saukli, ka jāstājas partijā.

Man tajā laikā emigranti, trimdinieki teica – muļķi, ka nestājaties, paskatieties, ko leiši dara! Un te ir duāla situācija – vai nu muļķi, ka nestājās, vai muļķi, ka stājās. Bet Lietuvā nacionālā, demogrāfiskā situācija ir pilnīgi cita. Ja latvietis padomju laikā iedzēra divas glāzītes šņabja, tad sāka skaitīt, cik krievu ir Latvijā, cik viņa komunālajā dzīvoklī, kāpēc neviens nerunā latviski un kad latvieši beigs pastāvēt. Lietuvā tādu kompleksu nebija. Knuts Skujenieks ir teicis – Baltijas neatkarību izcīnīja igauņu ekonomisti, latviešu juristi un leišu komunisti. Jā, varbūt varējām spēcīgāk protestēt. Bet nedrīkst pārmest. Mēs neesam tik bagāti, lai ar dzejniekiem šķiestos kā ar odu asinīm.

Izsprāga tas, kas es esmu

– Jūsu radošā dzīve bijusi tāda klusa, introverta.

– Es nepinos ar dzejniekiem. Ar tādu mazu čupiņu. Man vispār nebija daudz draugu. Ne Putnu dārzā, ne starp kazistiem. Ar viņiem nepinās ne Ziedonis, ne Čaklais, ne Vizma. Tā ir cita nozare. Es biju bikls. Mirdza Ķempe lamāja, ka rakstu konjunktūristiskus dzejoļus, kaut pati nebija bez grēka. Bet viņa zināja, kas ir dzeja, – ļoti smalki. Sadraudzējos ar Māri Čaklo, kuru ārkārtīgi augstu vērtēju un skaudu. Viņam 24 gadu vecumā iznāca dzejoļu krājums Pirmdiena. Viņu no tribīnes kritizēja Kompartijas pirmais sekretārs Voss. Toreiz jau tā partijas dižvīru kritika neko nāvīga nebija, drīzāk – kā reklāma. Tiki Vosa referātā, un cilvēki sāka cienīt. Kad Hruščovs lamāja Vozņesenski, Jevtušenko, viņi kļuva pasaulē slaveni. Tāpat ar Māri. Man, no Liepājas atbraukušam, nebija lāgā kur dzīvot Rīgā. Māris bija zirgā – dabūjis Mirdzas Ķempes komunālo istabu Ļeņina ielā 52. Vienīgais apgrūtinājums – ka jāsēž, es atvainojos, uz viena poda un jāiet tajā pašā vannā, kur kaimiņš. Māris mani bieži aicināja ciemos, es lasīju dzejoļus, un viņš gan nežēlīgi...

– Teica, ko domā?

– Jā, mēs vispār teicām cits citam – tas tev ir slikts dzejolis. Tas ir labs. Knuts man ir teicis – šitais nekur neder. Citreiz teica – nu, tu varētu tikai šādus rakstīt. Priekš kam lauzies pa lielām tēmām? Par dabas dzejoli Svētceļnieks Knuts teica – tu taču vari palikt pie šāda stila. Bet Māris pilnīgi ravēja ārā. Kad bija kas labs, ļoti uzmundrināja. Redaktori bija mūsu pašu dzejnieki, ne jau kādi pūķi ar trejām galvām. Viņi pildīja ne tikai cenzūras funkcijas, bet arī rediģēja pēc būtības. To Raimonds Pauls tagad saka par cenzūras nepieciešamību – slikti, ka bija politiskā cenzūra, bet arī neļāva uz skatuves kāpt katram idiotam.

– Trūkst kvalitātes cenzūras?

– Jā. Māris mani kaut kā uzveda uz ceļa, es "Dzirnakmenī" uzrakstīju bērnības iespaidus. Es tos biju nosēdinājis tik dziļi, neraku ārā, bet tad pēkšņi izsprāga...

– Kas?

– Nu, tas, kas es esmu. Ka esmu cilvēks, kas nevar dzīvot bez latviešu valodas, bez... nu, ja es tagad teikšu – bez Latvijas –, tas skanēs kā konjunktūra. Tagad tā saka visi, kas grib iekļūt Saeimā.

– Jūsu tā laika dzejā ir daudz pagātnes.

– Jā, es šausmīgi daudz lasīju – vēsturiskus romānus, Augusta Deglava Rīgu – par latviešu turīgo kārtas tapšanu, ekonomisko neatkarību. Es lasīju sēdus, guļus, jo nogura katra vieta. Lasīju Stendālu, Mopasānu – jau agri. Nu, es biju tāds aptracis. Pētīju kartes, Latvijas laika žurnālus. Tie bija pēckara gadi. Visas skolotājas – ar Latvijas laika izglītību. Un viņas jau nebija tik sterilas, lai neizspruktu neviens labs vārds vismaz par savu jaunību, ja ne Ulmaņa iekārtu. Mans tēvs Ulmani nemīlēja, jo bija sociāldemokrāts, brīvības cīņu dalībnieks. 1919. gadā cīņās pret Bermontu viņam pie Liepājas bija norauta kāja. To visu viņš man stāstīja – kā karoja, kā viņš ar Latvijas Invalīdu biedrības rekomendāciju brauca uz Berlīni pēc protēzes. Tagad tas skan gandrīz kā Pensionāru federācija, bet divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijas Invalīdu biedrība bija ārkārtīgi prestiža organizācija, jo Latvija bija pilna ar brīvības cīņu invalīdiem.

Tēvs brauca uz Ķemeru sanatoriju – grantēti celiņi, zied flokši, pa lauvu mutēm tek sērūdeņi – tēvs rādīja fotogrāfijas, kā viņš tur špacierē ar spieķi. Tad valsts piešķīra pusmuižiņu, bet viņš ātri pārdeva. Ko lai cilvēks ar vienu kāju tur dara, viņam vajag naudu. Un tas nebija aizliegts. Rainis savu Durbes muižu atdāvināja skolotājiem. Bet es nesalīdzinu savu tēvu ar Raini. Citam piešķīra zemi, citam šo un to, bet tēvs laikam bija ar ko izcēlies.

– Un tad viņš apprecēja jūsu mammu?

– Viņš laikam bija precējies jau pirms tā kara, bija dēls. Un, kad bez tās kājas, bija vēl divas meitas. Un tad 35 gadu vecumā viņš apprecējās otrreiz – ar manu mammu, un piedzima četri bērni. Tagad esam tikai divi ar māsu.

Karogs un pazemojumi

– 1993. gadā jūs uzņēma Venēcijas Svētā Marka ordenī.

– Jā, laikam par manu sabiedrisko darbību. Viss notika Svētā Marka katedrālē, ļoti svinīgos apstākļos, ar regālijām – Svētā Marka krustu kaklā, Venēcijas glāzi, diplomu, medaļu... Nu, nekas man tur vairs nav jādara, tikai jālepojas! Jāatzīst, tā bija krāšņākā ceremonija, kurā esmu piedalījies.

– Stāsts par Latvijas jaunās diplomātijas veidošanos ir ļoti aizraujošs.

– Interesantāko dzīves posmu pavadīju Maskavā, kad no PSRS Tautas deputāta kļuvu par Latvijas pastāvīgo pārstāvi. 1990. gadā katrai republikai bija tādas pseidovēstniecības. Mūsu pārstāvniecība atradās bijušajā Latvijas Republikas sūtniecībā. Liktenis lēma, ka padomju sistēma bija to pārņēmusi, un es sāku strādāt par 4. maija republikas pastāvīgo pārstāvi Maskavā. Vēstniecības parkā uzbūvēju baznīciņu, mazu kā kapelu. Uzaicināju arhitektu Jāni Dripi, viņš to darīja ar sajūsmu.

– Cik skaisti – piesaistījāt mūsējos.

– Kolhoza "Jaunais komunārs" priekšsēdētājs Jānis Blūms deva materiālus. Baznīciņa tur ir, var aizbraukt apskatīties – skaista, miniatūra, tur notikušas gan kāzas, gan kristības. Es to saucu par ekumenisko jeb ceļinieku dievnamu. Mēs pilnveidojām arī parku. Daudz palīdzēja Kalsnavas kokaudzētāji, direktors Antons Kažemaks, ierīkojām alejas. Slavenais putnu zinātnieks no Gaujas Nacionālā parka Jānis Brikmanis pēc mana lūguma atveda 14 strazdu būrus. Mani gan apšaubīja, vai tik lielas pilsētas centrā kāds strazds atradīsies; vēstniecība no Kremļa ir tikai pusotru kilometru. Nezinu, vai strazdi atnāca, bet, šķiet, kādi putni līda iekšā. Varbūt zvirbuļi, bet arī labi, dzīva radība. Brikmanis, lielais fantasts, teica, ka atvedīšot un ielaidīšot paceplīšus, bet tas gan viņam neizdevās. Mums bija tāds Dieva dārzs, apkārt mājas, blakus Tabakova teātris, tā mēs tur dzīvojām. Skaisti. Visiem patika. Parka veidošanā īpaši palīdzēja ainavu arhitekte un dārzniece Anita Neilande.

Kad kļuvu par vēstnieku, trūka diplomātu. Es kā kārtīgs ierēdnis zvanu ārlietu ministram Jānim Jurkānam un saku – nu, tagad man vajadzētu kādus diplomātus. Viņš saka – man nav. Un nemeloja, jo Latvijā diplomātu nebija. Ja būtu bijuši, es diez vai kļūtu par vēstnieku. Iespējams, cilvēki pamanīja manu diplomāta dabu Atmodas laikā. Tautas frontes dibināšanā es rīkojos diplomātiski – negāju ar plakātiem, karogiem, bļāvieniem, bet darīju mierīgi, pratu sarunāties ar varām, un to novērtēja. Piedāvājumu kļūt par vēstnieku saņēmu Kremļa ēdnīcā. Dzērām kafiju, un Ivars Godmanis teica – es iepriekšējo pārstāvi ņemu nost, jo viņš neko vairāk par “sveiki” latviešu valodā pateikt neprot, tev jāiet vietā. Saku – ļauj padomāt vismaz trīs dienas. Viņš teica – trīs stundas!

– Vai jums, varbūt pēc diplomātijas laikiem, nav kremtis, ka bija jāziedo daļa savas dzejnieka dvēseles?

– Ir. Ir kremtis. Es atkal savu draugu Māri Čaklo, lai viņam vieglas smiltis, apskaužu, ka viņam bija tik daudz grāmatu, kamēr es tur vandījos. Bet tur es piedzīvoju lielus gandarījuma brīžus – varēju daudz un konkrēti sarunāties par Latvijas neatkarību ar Gorbačovu, Jeļcinu, Ševardnadzi, ASV valsts sekretāru Beikeru. Sākumā viņš negribēja daudz ar mums runāt, tikai sargāja Gorbačovu. Bet, kad Rīgā bija šaušana pie Iekšlietu ministrijas, viņš atbrauca un teica – jums nav jāievēro izstāšanās procedūra, jo jūs PSRS nekad neesat iestājušies. Tas bija brīnums, jo Gorbijs viņiem bija tas eņģelis. Lielbritānijas vēstnieks, kurš mūs bija izsaucis pie sevis, jautāja, ko darīsim ar krieviem – domāja, ka pakārsim pie telefona stabiem – tādas ziņas sūtīja padomju specdienesti. Viņiem bija bail no Padomju Savienības – pietiek vienam trakajam nospiest pogu, un aizlido pa gaisu visa Londona, Vašingtona un Ņujorka piedevām. Tāpēc viņi ar Gorbiju kā ar mīkstiem cimdiem.

– Filmā "Atjaunotāji" Jānis Jurkāns piemin pazemojumus, kam bijis jāiet cauri. Jūs arī atceraties tādas sajūtas?

– Jā, psiholoģiski – kad bijām pastāvīgā pārstāvniecība, atbrauc pie manis Lielbritānijas diplomāts. Man uz galda sarkanbaltsarkanais karodziņš. Un viņš ar tādu ironiju uz to paskatījās! Neslēptu. Ar tādu rudmataina brita attieksmi – puikas spēlējas. Es jutu. Viņi, protams, gribēja saglabāt Gorbačova savienību. Kad Beikers mūs ielūdza, aizbraucām uz Spaso House – ASV vēstnieka rezidenci Maskavā, es ar sarkanbaltsarkano karodziņu pie mašīnas, leitis un igaunis – ar saviem. Brauksim iekšā pa vārtiem, bet amerikāņu formainis – nē, mašīnas atstājiet ārpusē. Ja mēs būtu braukuši bez karodziņiem, domāju, būtu ielaiduši, jo bijām taču ielūgti. Bet Beikers nevarēja atļauties pieņemt cilvēkus, kas brauc ar nelegāliem karogiem.

Dzejnieks vai teicamnieks?

– Jūs noteikti esat daudz kompetentāks par to, kas tagad notiek. Vai ir jābaidās no jaunām trauksmes sirēnām?

– Tā simboliski? Ja es runātu pareizi, kā teicamnieks, komjaunietis, tad teiktu – nav jābaidās. Ir 5. pants, un NATO mūs aizstāvēs. Ja es būtu diplomāts, es neko nedrīkstētu apšaubīt, un arī kā bijušais diplomāts – ne. Bet kā dzejnieks es varu izteikt pieņēmumu, ka spēles lielajā politikā vienmēr ir bijušas, vienmēr var ko izgudrot. Sildīties, ēst un dzert no Krievijas resursiem grib visa Eiropa, un viss kas var tikt pārskatīts.

Ir 21. gadsimts, un nedomāsim, ka zaudētu tikai Rietumi, ja būtu kāda agresija no Krievijas. Daudz zaudētu arī Krievija. Domāju, ka cilvēki, kam ir smadzenes, to nedarīs un trauksmes signāli neskanēs. Milzīgu informāciju par Amerikas slepenajiem plāniem noplūdināja Snoudens. Domāju, ka Putins šo to uzzināja par tiem stratēģiskajiem plāniem, kādi ir NATO pusei. Negribu runāt ķecerīgi, bet pieļauju, ka kādreiz kādās militārās spēlēs ir ierakstīts, ka Sevastopolē ir NATO karabāze. Putins to nevarētu pārdzīvot.

– Jūs pa naktīm rakstot...

– Bez pasūtījuma es tagad rakstu maz. Gribētu vēl vienu oriģinālgrāmatiņu izdot. Man ir tik gadu, cik man ir, vai es to paspēšu vai ne... Lai tādu izdotu, jāuzraksta 35–40 dzejoļi. Jānis Stradiņš saka, viņam šie esot žēlastības gadi (nosmejas).

– Skatos, Stradiņš ar kundzi iet pa Hospitāļu ielu un vērīgi skatās uz ēkām – var just interesi par dzīvi.

– Jā, Stradiņu interesē viss – arhitektūra, vēsture... Es arī uz viņu skatos – pat uz veikalu ejot, viņš aktīvi lūr apkārt.

– Jums arī ir kundze, kas par jums rūpējas, izgludina kreklus...

– Nu, ja viņas man nebūtu, tad jau es arī nekas nebūtu.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Aigars Hibneris