Bērns čīkst, ka viņam vajag to pašu, ko klasesbiedriem. Padomi vecākiem

Vispiemērotākais laiks, kad runāt ar bērnu par naudu, ir, bērnam sākot skolas gaitas, kad parādās nepieciešamība pēc saviem līdzekļiem, uzsver psiholoģe Ilze Dreifelde. Līdz tam bērna izpratne par naudu ir virspusēja. Kad bērns sāk apmeklēt skolu, viņš kļūst patstāvīgāks, un šajā laikā bērnam kļūst svarīgi uzzināt, cik daudz naudas vecāki atvēl tieši viņam, cik tērē mobilā telefona apmaksai, transporta izdevumiem, pusdienām skolā, drēbju iegādei. Neapzināti bērns to tulko kā vecāku uzmanību un rūpes par viņu.

Izdevumi, kas paredzēti bērnam, būtu jāsadala trijās daļās. Vismazāko summu veido kabatas nauda, ko bērnam piešķir katru nedēļu un kuras izlietojumu vecāki nekontrolē. Bērnam šajā vecumā ir svarīgi realizēt savus lēmumus un apzināties, ka vecāki viņam uzticas un respektē viņa vēlmes. Ja bērnam šādas iespējas nav un vecāki kontrolē arī šos viņa izdevumus, ir liela iespēja, ka arī pieaugot viņš gaidīs kontroli un nespēs vienpersoniski izlemt, kādi pirkumi ir nepieciešami. Var būt arī pretējs scenārijs, kad izaugot bērns naudu izšķērdīgi tērēs.

Otru bērnam veltīto summu veido transporta, skolu pusdienu un mobilā telefona izdevumi, kas tiek rēķināti kopā ar vecākiem. Šo naudu vecāki kontrolē. Trešo izdevumu daļu veido lielāki pirkumi, par kuru iegādi bērni izsaka savas vēlmes, bet gala lēmumu pieņem vecāki. Bērnam nepieciešams just ierobežojumus arī naudas lietās.

Ir tikai dabiski, ka, ieejot veikalā, bērns ierauga kaut ko, ko viņš gribētu, un to lūdz nopirkt. Ja mamma, kas piekrāvusi pilnus iepirkuma ratus, sacīs, ka viņai naudas nav, bērns to nesapratīs, vēl jo vairāk tāpēc, ka bērns redzēs, ka mammas makā nauda ir. “Bērnu nevajadzētu novērtēt par zemu, ka viņš vienu vai otru jautājumu nesapratīs. Galvenais, lai vecāki spētu paskaidrot, kāpēc konkrētā lieta netiek pirkta,” saka Ilze Dreifelde. Bērnam nepieciešams paskaidrot, ka, pērkot noskatīto rotaļlietu, ģimene, piemēram, paliks bez pusdienām. Bērnam var sacīt, ka šomēnes šo lietu nevaram nopirkt, taču varam to atlikt un iegādāties nākamajā mēnesī, ja vien viņš vēl to vēlēsies. Bērna iegribas svarīgi ierobežot. Ja bērnam pērk visu, ko vien viņš vēlas, viņš neiemācās tās kontrolēt. Arī vēlāk savā dzīvē viņš var kļūt par savu iegribu vergu, piemēram, cilvēku, kas pērk nevajadzīgas lietas, nerēķinoties ar to, ka naudas nepietiks ikmēneša maksājumiem. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš nevar dabūt visu tūlīt tikai tāpēc, ka viņš to grib. Tas ir normāli, ka bērna vēlmes mainās un tā lieta, kas šķita ļoti nepieciešama, jau pēc stundas ir piemirsta. Ja bērnam mājās krājas daudz un dažādas mantiņas, kas nevērīgi tiek nobāztas vistālākajos plauktos, tas tikai liecina, ka vecāki un vecvecāki apmierinājuši bērna īslaicīgās iegribas. “Dažreiz vajag apmierināt arī bērna iegribas, jo mēs visi gribam baudīt dzīvi, bet būtiski ir iemācīt viņam tās arī kontrolēt,” saka Ilze Dreifelde.

Padomi bērnu vecākiem

•    Nevajadzētu izdabāt visām bērna vēlmēm un pirkt lietas pēc bērna pirmā pieprasījuma.

•    Ja bērns vēlas kādu dārgu mantu, izmantojot salīdzinājumus, viņam vajadzētu paskaidrot, cik liela ir šī summa un ko par to ģimene varētu iegādāties. Ja bērns tomēr uzstāj, ka viņam lietu ļoti gribas, vecāki var ieteikt naudu krāt un, kamēr summa sakrāta, likt viņam atteikties no citām vēlmēm.

•    Bērnu der ņemt līdzi uz veikalu un kopīgi rēķināt izdevumus, iegādājoties kaut pārtiku vakariņām. Šādi bērnā radīsies reāla apjausma, cik kas maksā.

•    Ja vecāki iepērkoties nekritiski iepirkumu ratos met visu pēc kārtas, ko vien viņiem tobrīd iegribas, bet vēlāk šīs lietas vai pārtikas produktus izmet, diezgan droši var apgalvot, ka arī bērns pārņems šādas iepirkšanās tradīcijas.

•    Nevajadzētu bērnam maksāt par pašsaprotamiem uzdevumiem, piemēram, par to, ka viņš ik rītu saklāj savu gultu, sakārto istabu vai nomazgā traukus. Arī bērnam ģimenē ir jābūt saviem pienākumiem.

•    Katru nedēļu bērnam nepieciešams izsniegt konstantu naudas summu, ko viņš var tērēt pēc saviem ieskatiem.