Rakstniece Laima Kota: mūs soda ar dzīvošanu

Tagad man ir pilnīgi cita dzīve, cits ritms nekā tas, kurā biju ierāvusies, pati radījusi to griešanos un virpuļošanu. Taču tas ir pašas pieņemts lēmums – ka tev ir bērni. Man viņi bijuši pa diviem metieniem – kad bija divdesmit un jau gandrīz trīsdesmit gadu. Un es ļoti labi zinu, kā tas ir, ka gribi bērnus – redzi grūtnieces un saproti, ka ķermenis ir jau nobriedis un arī gars gatavs. Toreiz bija cita attieksme – ja precies, tad gribi bērnus! Un tas ir skaisti. Lai gan, protams, dabūju iziet visu garo epopeju ar mazgājamiem autiņiem – vārīšanu, gludināšanu. Bet šaubu par bērniem man nav bijis nevienu mirkli – labi, ka man viņi ir! Skatos uz jaunajām mātēm un domāju, vai tiešām arī es tā darīju – braucu ar ratiņiem pa grubuļainu ielu? Jo, tiklīdz bērns izaug, tos vājprātīgos trotuārus vairs nemani. No galvas izmestas arī negulētās naktis.

Ar lielu jūtību un saudzību izturos pret jaunajām mātēm, jo zinu, cik milzīgi liela slodze viņām ir uzlikta. No savas jaunības atceros – vecas kargas, vecenes, kas jaunajām sievietēm pārmet, ka viņu bērni uz ielas raud, spītējas, kaut ko negrib darīt, krīt gar zemi... Jaunās bieži vien vēl ir studentes, apkrautas ar darbiem, un viņas varbūt arī parausta bērnu – nāc, iesim, nu beidz taču! Un kargas nevis palīdz, bet pārmet – nu kā jūs varat tā izturēties?! Tāpēc ar pateicību atceros sievietes, kuras maniem palaidņa bērniem teica – ņemšu maisā! Tā viņas uz to mazo mirkli palīdzēja.

Atceros gadījumu – Krišam bija pusotrs gadiņš, vilcienā no Ogres līdz Rīgai viņš sagribēja staigāt apkārt. Daudz cilvēku, un mēs, jaunie vecāki (man toreiz vēl bija bizes), darām visu, lai bērns sēž mierīgi, vārām putriņu, skaitām pasaciņas, liekam skatīties pa logu, bet viņš tik un tā visu laiku riebīgi īd. Un tad – cilvēki redz, ka jaunie cenšas un sāk nest mazajam cepumiņus, auglīšus. Tas bija labākais, ko šajā sakarā esmu pieredzējusi.

Tagad daudz lidoju, un reizēm gadās, ka bērns lidmašīnā pīkst – vai nu viņam slikta dūša, spiež ausīs vai vēl kaut kas. Un šausmīgi, ja kāds izsaka viedokli, ka, redz, viņam bojā atvaļinājumu. Man šķiet, tiem cilvēkiem būs kāda darīšana ar karmas sodu, bet ne jau man par to spriest. Vai tādi esam tikai mēs, latvieši? Nē, tādi cilvēki ir visur.

Man, protams, ir iespēja novērtēt, kāda ir mātes un bērna situācija Turcijā. Sievietei tur ir izvēles iespējas – viņa var neuztraukties, jo apkārt ir tantes, radinieces, kas ir laimīgas, ka viņām dod paauklēt bērnu. Jaunā māte var iet uz darbu un tiešām mājās neko nedarīt. Bet kaut kas tur tomēr ir sagājis grīstē. Man šķiet, ka latviešu mammas vairāk nodarbojas ar bērniem. Turcietes sēž, dzer kafiju, un neliekas ne zinis. Bet bērni visu laiku kliedz. Taču es par to neuztraucos – esmu izdresēta nedzirdēt.

Turcijā vīrieša mērķis ir ģimene. Viņš dzīvo nevis brīvībai, radošai izpausmei, bet lai atnestu mājās medījumu un dotu to bērniem. Galvenais ir sieva, bērni, nevis pašrealizēties. Tu pašrealizēsies zārkā! Nomirsi, un neviens tevi neapraudās. Latvijā vērtība ir būt brīvam, neatkarīgam. Kamēr vēl ir kāda interese par sievieti, tikmēr turas pie ģimenes, pēc tam par bērniem saka – viņi man neļauj... Turcijā vīrieši pat nevar pieļaut tādu domu. Ļoti bieži pēc šķiršanās bērni paliek pie tēva.

Tās sievietes, kas saka – dzemdēšu bērnu sev –, ir muļķes. Viņas atņem sev ļoti lielu laimi – dalīties priekā. Varbūt vīrs arī nesaprot, kad sieva saka – re, kāda maza pēdiņa –, taču noteikti redz viņas prieku un ir lepns. Kad mazais paaugas, ar viņu var komunicēt. Man šķiet – ja sieviete var dalīties ar vīru, savu bērnu tēvu, rodas īpašas saites. Vai es to mācēju? Šķiet, ka jā. Manu bērnu tēvi ir brīnišķīgi, novērtē savus bērnus. Arī pēc šķiršanās bērni pie viņiem brauc, attiecības ir ļoti labas. Bērni saka – mamma, jūs varat nesaprasties, bet mums no tā ne silts, ne auksts. Viņi mīl tēti un mīl mammu.

Tās ir muļķības, ja sieviete saka – es viena pati, man no viņa neko nevajag. Muļķe tu esi, ka nevajag! Vai es pati esmu mācējusi paprasīt? Nē, man tomēr ir laimējies ar vīriešiem. Reiz, braucot uz Gulbeni, mašīnā paņēmu kādu sievieti – maiga, bikla, atvainojas par to vien, ka viņa ir. Un stāsta, ka vīrs vienu dienu paziņojis – tu man esi tāda un šitāda – un, var teikt, izmetis uz ielas. Viņa ar diviem bērniem pārcēlusies uz laukiem, tur iepazinusies ar citu vīrieti, piedzimuši vēl divi bērni. Bet arī tas vīrietis pateicis, ka viņam kļuvis par grūtu, un aizbraucis pie savas mammas uz Ogresgalu. Bet sievietei nekļuva par grūtu. Nu, kas tas ir?! Un vīriešu mammas vēl akceptē! Pašām sačakarēta dzīve un tik čakarē tālāk.

Kā es ar savām meitām runāju par vīriešiem? Caur Taro kārtīm. Sāku likt pēc šķiršanās. Tā – it kā caur spēli – viegli varu paraksturot cilvēkus. Kad vēl tikai mācījos likt, meita reiz teica – klausies, mamma, tāds puisis... Paskatos kārtīs un saku – mīļā, tev ar viņu nekas nebūs, viņš ir tāds un šitāds, var būt atkarības... Pati priecājos – kārtis stāsta, bet vēlāk sapratu, ka tā nedrīkst – jārēķinās ar ļoti jūtīgu dvēseli. Tā bija laba mācība – nepārbiedēt.

Kad bērni auga, man jāatzīst, nebiju tipiska mamma – bieži nebiju mājās, darbu dēļ braucu uz Rīgu. Laiku, kad vairāk pievērsos rakstniecībai, mani bērni atceras ar šausmām. Ieraugot skābētus kāpostus, viņiem iestājas panika. Iedomājies – izvāri un dienas trīs strādā pie kāda darba, jo teksts jānodod. Kāposti izcili, es vāru vienkārši brīnišķīgi, bet bērni saprot – mammas nebūs. Varbūt tā ir arī nepieciešamība pašizteikties, saņemt gandarījumu, atzinības vārdus. Taču, ja tu tos gūsti mājās, tev nevajag, lai arī sabiedrība tevi akceptē. Ja sieviete ir laimīga, viņai nevajag pašapliecināties. Man tā nebija.

Agrāk nespēju rakstīt par bērniem – man iekšā ļoti sāpēja. Grāmatā par sēņu lasītājiem Īrijā nestāstīju, kā sieviete cieš, ka viņai nav klāt bērnu, bet reāli pati biju to izbaudījusi. Piezvana bērni – mammu, kā tev iet? Ko dari? Forši. Zini, mēs eglīti dedzinām. Un sieviete sabrūk, raud. Bet ir laimīga, ka ieguldījusi lielu darbu, bērniem mācot dedzināt eglīti, saiņot dāvaniņas, skaitīt dzejolīšus.

Es pat negribu izteikties par valsti, jo šķiet, ka šeit visu laiku cilvēku soda ar dzīvošanu. Es taču redzu, cik smieklīgi ir bērnu pabalsti – 11 eiro. Domāju – daudz kas mūsu sabiedrībā strādā tikai uz mirkli, bet, kad piedzimst bērns, tā jau ir mūžība. Tu sāc strādāt uz mūžību.

Tagad varu baudīt dzīvi, jo savu laiku jau esmu nokalpojusi. Bērni lieli – priecājos, ka vairāk vai mazāk paši uz savām kājām. Palīdzu, cik iespējams. Kristīne vēl mācās, ar viņas tēvu uz pusēm maksājam par studijām. Viņa arī strādā fizisku darbu, bet tik un tā pati iztikt nevar. Brīnos – Zviedrijā latviešu meitenes studē, strādā un par to naudiņu var samaksāt gan skolas naudu, gan par kaktiņu dzīvošanai. Arī Kriša ģimene – paši strādā, pelna, bet tik un tā regulāri uzlieku viņam uz kartes – ja vajag, viņš to droši var izmantot. Citam bērnam ieskaitu par dzīvokli.

Vai esmu bagāta? Nezinu, bet laimīga noteikti. Rakstu jaunu grāmatu Latvijai, jo es taču domāju latviski. Man tagad ir laiks un vieta, nav vairs jādomā, kā savilkšu galus, kā tas bija, kad dzīvoju šeit. Un reizēm man pat negribas braukt uz Latviju. Labāk aizsūtu biļetes visiem bērniem – lai atlido uz Stambulu pabūt mūsu mājā pie jūras.

"Milzīga greznība - rūpēties". Stāsta Dace Gaile-Grīnfelde, homeopāte, izaudzinājusi piecus bērnus

Domāju, ka tā bija milzīga priekšrocība, ka man bija pieci bērni. Lai gan viņus audzināju viena un grūtie brīži bijuši tik tiešām smagi, taču esmu bijusi stipra un nekad neesmu domājusi, cik briesmīgi tas ir. Lai gan jāatzīstas – reizēm pat nedēļu nav bijis, par ko maizi un pienu nopirkt. Trakākais bija 1999. gads, to atceros kā dzīvās šausmas – visu, ko varējām, jau bijām pārdevuši, un nebija no kā dzīvot. Tajā laikā ārstēju no vēža un citām smagām slimībām, bet neviens jau man par to nemaksāja. Ja cilvēks atnāk pie tevis uz mājām parunāties – trīs četras stundas –, viņš to neuztver kā pakalpojumu. Tad atvēru privātpraksi, sāku ņemt naudiņu, bet arī tā bija smieklīga – nenovērtēju ne savu darbu, ne pati sevi. Jā, sākums bija traks.

Gadā, kad Kārlītis sāka iet skolā, augustā pie mums mājās, Pārdaugavā, ieradās Latvenergo atslēgt elektrību. Tas bija šausmīgi. Nezinu, kāpēc, bet vīrietis, kurš jau bija uzkāpis elektrības stabā, pēkšņi teica – mēs zinām, ka esat baigi foršā ģimenīte, mēs jums neatslēgsim. Tad mani izsauca uz Pulkveža Brieža ielu, tur izlec tāds mazs vīrelis pretī un ķērcošā balsī uz mani kliedz... Es viņam saku – tūlīt palaidīšu bērnus skolā, tad par elektrību samaksāšu. Divus gadus no valsts kā daudzbērnu mamma saņēmu pa 30 latiem 1. septembrim, skolai, un tas ir viss, ko man šī sistēma ir palīdzējusi.

Skaidrs, tu jau nestaigā apkārt izlūzušiem zobiem, nošņurkušām kurpēm, bet centies, kā vari. Reiz man pajautāja – jūs esat viena ar to bērnu baru? Teicu – es esmu viena ar pieciem bērniem. Bieži vien attieksme ir tāda – ja tev ir vairāk par vienu bērnu, kuru tu nevari ieģērbt zelta kleitiņā, tad tava ģimene ir nelabvēlīga.

Mani bērni ir tik daudz sabiedrības labā darījuši, centušies, strādājuši, un viņiem ir tik daudz pozitīvu īpašību. Katram ir arī sava negatīvā šķautne, bet viņi visi ir bezgala mīļi. Vienīgais, par ko man kauns, – saka taču, ka bērni mums dzimstot par skolotājiem. Tad sanāk, ka man ir baigi daudz jāmācās. Un tā ir bijis, ka visi pieci lielākā vai mazākā vecumā man ir ko pamācījuši. Un ļoti pamatoti. Ārkārtīgi smalki un eleganti – mammu, tā nav pareizi. To mēs, pieaugušie, protams, negribam ne dzirdēt, ne saprast. Atceros ļoti spilgti: bērniem biju mācījusi – ja nokritusi maizīte, to pacelt un nobučot. Un reiz man pašai nokrita – ātri pacēlu un uzliku uz šķīvja. Bērni aizrādīja. Domāju – tā ir slavas dziesma man.

Esmu bijusi ļoti stingra mamma. Uz to piespieda dzīve. Tagad mazbērni manai vecākajai meitai Martai saka – mammu, tu zini, omīte ir ļoti stingra. Un Martiņa atbild – jā, to es zinu gan. Lai gan nekad, piemēram, neesmu teikusi – atver durvis. Tas nāca kā pārsteigums, ka mani puikas to dara. Mammu, es pats iznesīšu miskasti, mammu, es izdarīšu... Vienu brīdi pat sabijos – vai nav tā, ka viņi man izdabā? Jo es taču viņus neesmu dzemdējusi sevis dēļ – lai ir kas vecumdienās apkopj. Es bērnus audzināju stingri, lai viņi būtu forši un godīgi cilvēki. Taču – ar savu raksturu un lai māk pateikt nē. Lai viņi būtu vīrs un vārds un savu darbu darītu godam. Un vēl es viņiem visiem novēlu, lai viņi atšķirībā no manis iemācās mīlēt paši sevi. Mēs, padomju bērni, esam deformēta paaudze. Es ar 42 grādu temperatūru gāju uz darbu slimnīcā. Man teica – vai, malacis, ka atnāci! Nevis – nu stulba zoss, ko tu te velcies!

Pamatvērtība ir saprast, ka neesam šajā pasaulē vieni, tāpēc jādomā par cilvēkiem, apkārtējo vidi – tā ir sociālā atbildība. Un ļoti būtiski ir ieraudzīt, ka katram ir tik daudz labu īpašību. Man prieks, ka bērni māk atbalstīt cilvēkus. Pirms 14 gadiem bija tiešām smags notikums – nodega māja un palika četri puisīši. Es bērniem izstāstīju, ļoti pārdzīvojām un kopā domājām, ko varam darīt, jo tuvojās Ziemassvētki. Piezvanīju draudzenei – vai nevari no bāzes iedot kādu kasti banānu? Citam – vai nevari iedot medus burciņas? Vēl kāds iedeva 20 latu... Tā palīdzējām.

Taču tu nedrīksti dot cilvēkam, kurš nav tavas palīdzības vērts. Uzskatu, ka krišnu ķēķi vajadzētu slēgt – tas vēl dziļāk iestumj tos cilvēkus slinkumā un nevarībā, visas vārtrūmes piečurātas. Vispirms vajadzētu izsniegt nevis zupas šķīvi, bet slotu un lāpstu. Tā ir milzīga izlaidība – cilvēki negrib strādāt. Es, protams, ar savu režīmu arī neesmu apmierināta. Draudzene saka – Dace, dzīve nesastāv tikai no darba. Mans krusttēvs vienmēr teica – nav svarīgi, kāda tev tautība un cik tev daudz naudas, bet gan – kas tu par cilvēku, un kā tu strādā. To mācu arī bērniem.

Vienmēr esmu dzīvojusi pēc principa – ko par to saka mana sirds. Un ko par to domā Dievs debesīs. Es nekad nerēķinu izdevīgumu, jo vienkārši to nemāku. Tā kā nebija neviena, kas palīdzētu praksi dibināt, paņēmu milzīgus kredītus un vēl ilgi tos atmaksāšu. Bērni manā darbā ir ļoti daudz palīdzējuši. Viņi vienmēr teica – mammu, mēs tevi gaidīsim. Braucu uz Vāciju studēt, mazie stāv pie loga, raud, man sāpēja sirds. Bet tas bija jādara arī viņu dēļ. Bērni viens otru vāca un arī pāri darīja, bet vienmēr ļoti mīļi turējās kopā. Mazā māsiņa bija kā princese – viņu uz rokām nēsāja. Domāju, tā ir milzīga greznība, ko viņi ir ieguvuši – šīs rūpes un gādību par otru. Un vēl – es mācēju priecāties jebkurā situācijā. Par to, kas ir. Un to mācīju arī bērniem – nevis raudāt par to, kā nav, bet priecāties par to, kas ir.

Reizēm man jādomā, kā pie mums netiek novērtēta cilvēka dzīvība, skolēni, bērni. Un vēl no tribīnes runā par nožēlojamu demogrāfiju. Varam taisīt abortus pa labi un kreisi – tas tiek atbalstīts valstiskā līmenī. Es pati ne par vienu no bērniem neesmu šaubījusies, vai vajag, visi bijuši ārkārtīgi gaidīti. Turklāt vīru un bērnu skaitu mēs neizvēlamies. Bērni izvēlas. Un pareizi.

Cik varēju, maksimāli ieguldīju viņu izglītībā. Jaunākā meita Elizabete desmit gadus apmeklēja baletskolu, pabeidza Jāzepa Mediņa mūzikas skolas klavieru klasi, šogad mācīsies Franču liceja 11. klasē un meklē sev labu vokālo pedagogu. Kārlītis mācās Banku augstskolā – viņš ir palīgs, saimnieks visās lietās, brīvajā laikā spēlē golfu. Ernests trenējas roku laušanā, viņam ir meitiņa. Andrejs ir izturējis milzīgu konkursu un ieguvis iespēju mācīties elitārā privātā akadēmijā ASV, viņš brīvajā laikā spēlē golfu un bungas. Vecākā meita Marta mācījās zīmēt pie mākslinieka un domātāja Arnolda Plauža, viņš no manis naudu neņēma – maksāju ar skābu kāpostu burkām, paši bijām saēvelējuši. Marta bija pirmā Stendera ziepju fabrikas, kā arī Emīla Gustava šokolādes māksliniece, logo autore. Tagad viņai ir pašai sava dizaina studija, audzina trīs bērniņus.

Man ir ārkārtīgi noslogota prakse un mazbērni, par kuriem jādomā, jāpalīdz.

 Šā brīža valsts un daudzbērnu ģimenes attiecības, manuprāt, varētu raksturot šādi – katrs peld, kā māk. Domāju, ka valstij visizdevīgākais ir trīs bērnu ģimenes modelis. Sievietei tas neaizņem pārāk daudz laika no dzīves – kā pieci bērni vai septiņi –, viņa var itin veikli atgriezties darba tirgū, abi ar vīru intensīvi strādāt un maksāt nodokļus. Tāpēc valsts politika ir trīs bērnu ģimeni pasludināt par daudzbērnu, lai gan, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, ar trim bērniem ir krietni par maz. Protams, ne katra ģimene to atļausies, bet mūsu zemei un tautai ļoti ir vajadzīgas tā sauktās dižģimenes – ar pieciem un vairāk bērniem. Un to rašanās būtu visādi jāveicina.

Manuprāt, ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās ir tā – viņi ir labi ģērbušies, brauc ar solīdām mašīnām, mīt solīdos mājokļos, bet īstenībā dzīvo no rokas mutē un tāpēc ārkārtīgi augstā stresa līmenī. No malas, protams, nešķiet, ka ir baigās problēmas, bet bērni ir mazie zibensnovedēji: negatīvas emocijas, psiholoģiska spriedze, finansiālas problēmas, kas piemeklē ģimeni, viņi ļoti uzsūc, un agrāk vai vēlāk, nonākot skolā, viss parādās savstarpējā komunikācijā. Domāju, mēs visi dzīvojam augstas spriedzes laikā, un vecākiem par to vairāk būtu jādomā.

Protams, katrs bērns ir jaunas rūpes, bet domāju, ka cilvēkā ir ielikts arī iekšējs pulkstenis, Dieva dots uzdevums, ka vienkārši jūtam, vai vēlamies laist pasaulē bērnus vai radām, teiksim, intelektuālus produktus. Taču ģimene dod tā saukto emocionālo inteliģenci. Un – jo vairāk cilvēkam bērnu, jo viņš savā ziņā ir atbildīgāks par nākotni un vietu, ko atstās aiz sevis. Parādās vairāk motivācijas uzlabot sistēmu, valsti un dabu, lai arī bērniem būtu tīra upe un ezers, kur peldēties. Īstenībā tādas pavisam vienkāršas lietas.

Ar to, ka visus bērnus esmu dzemdējusi un izglītojusi mājās, droši vien tā īsti sistēmas zobratiņos neiekļaujos. Bet varbūt valstij tas ir pat ļoti izdevīgi. Uz katrām manām dzemdībām tā ieekonomē divsimt latu, tāpat kā pašvaldība uz manu bērnu izglītību, jo esam izvēlējušies mājmācību. Tagad likumi ir tā sagrozīti, ka principā iet pret privātajām struktūrām, mazajām skolām, lai tās slēgtu un pēc iespējas visus bērnus saliktu valsts skolās, kur darbojas ar masu. Un to cilvēki arvien skaudrāk apzinās.

Ja gribam audzināt domājošu paaudzi, ir jārīkojas citādi. Bet ir tādi, kam šī sistēma pat ļoti labi patīk – viss kastītēs sapakots, galva sevišķi nav jālauza. Jo nav pārāk viegli būt radošam un katru situāciju izvērtēt. Reizēm ir nestabilitāte, kaut kas sanāk, kaut kas ne tik labi. Nav viena pareiza modeļa, bet man šķiet, ka katram cilvēkam jābūt brīvam savā izvēlē. Man nav nekādu resursu, lai cīnītos birokrātijas gaiteņos. Drīzāk mans redzējums ir tāds, ka pēc savām iespējām jādara tas, kam tici, un tad jau tās birokrātijas dzirnavas pašas sagāzīsies – pat bez lielas cīņas. Izaugs atšķirīgāk domājoša paaudze, un būs alternatīva.

Jāatzīst, ka ar visiem bērniem kopā izejam ļoti reti – tas ir liels enerģijas patēriņš. Vienmēr izvērtējam spēkus. Māris var kaut kur aiziet ar lielajiem bērniem, es ar mazajiem palieku mājās. Reizēm varam iziet divatā un tikai pašu mazāko ņemt līdzi. Kad eju viena ar bērniem, neko nievājošu gan parasti nejūtu – šķiet, citi drīzāk priecājas, redzot to, ko paši varbūt nav varējuši pacelt. Man jau šķiet, ka cilvēki savā būtībā ir labi un mēģina otram palīdzēt. Bet, protams, visādi mēdz būt. Iespējams, ka neiecietība, pat rupjība ir saistīta ar sociālo vidi. Kuriozi, protams, ir bijuši arī man – nonākot ne savā sociālajā slānī. Man laikam izdevās kādā rindā ātrāk tikt uz priekšu, un bija sajūta, ka citi grib mani ar akmeņiem nomētāt. Nu, ja ne ar akmeņiem, tad vārdiem. Bet tā ir – slāņi ir ļoti dažādi. Katrā vidē arī līmenis cits, ko atļaujas pateikt garāmgājējam.

Kad pievērsos mājskološanai, šķita, ka neviens cits to nedara, bet tagad redzu, ka sekotāju ir arvien vairāk. Vai jūs zināt, kāda daudzbērnu mammai tā ir nenormāla piepūle un stress – dabūt trīs pirmsskolas vecuma bērnus pulksten deviņos uz bērnudārzu? Turklāt ja viens no viņiem vēl ir ar krūti barojams? Oktobrī, novembrī, decembrī – tumšajos ziemas mēnešos – viņi grib gulēt. Un tu nesaproti, kāpēc viņi kaut kur jādabū. Ja saldi čuč. Tikai ar bāršanos, kas man kā mammai rada ļoti daudz stresa. Tagad redzu – kustībā par mājmācību pārsvarā ir ļoti labvēlīgas, domājošas un bērniem laiku veltošas ģimenes, kas vienkārši netiek galā ar sistēmas spriedzi. Turklāt uzskatu, ka valsts skolas ir sociālie džungļi, un, ja ir iespējams, es izvēlos savu bērnu tur nelaist.

Jā, es varu strādāt mājās. Un par velti. Cilvēki brīnās – kā viņa to var atļauties?! Jā, tas drusku ir misijas darbs. Ja mēs, līdzīgi Norvēģijai, gribētu būt bērniem draudzīga zeme, daudz kas būtu jāmaina, lai šāds daudzbērnu dzīves un mammas modelis varētu īstenoties. Būtu svarīgi ieviest diferencēto pabalstu – par pirmo bērnu būtu 300 eiro, par otro – jau divreiz vairāk... Tas arī veicinātu to, ka sievietes justos cienītas un novērtētas par to, ko viņas dara. Ja nebūtu tikai invalīdu stāvvietas, bet, ja automašīnas logā ir zīme, ka esi daudzbērnu mamma, tad arī vari apstāties vieglāk. Veikalā būtu atlaižu karte, tāpat – par elektrību un gāzi. Ja to sakārtotu, tad mēs arī kā valsts kļūtu draudzīgāka un vairāk ģimeņu izvēlētos šādu modeli.