Viņš bildēs redz, kas cilvēku sagaida nākotnē. Daktera Bruno neparastās spējas

Krievijas armijas artilērijas laboratorijām par godu nodēvētā Laboratorijas iela ir plaša un klusa. Aiz šķietami vecas, bet uzfrišinātas divstāvu koka mājas vārtiem pie metāla ķēdes ālējas plušķains suns. Kad gar mājas sienu lēnām aizlavos tam garām, pa indīgi zaļām trepēm nonāku jumta stāva birojā, kur mani sagaida sirms kungs solīdā pelēkā uzvalkā un šlipsē. Vecā kaluma vīrs, nodomāju. “Pēc profesijas neesmu ārsts, bet klienti mani kopš seniem laikiem nesauc citādi kā vienīgi par dakteri Bruno,” viņš saka, lejot krūzēs melno tēju un aicinot ķerties klāt svaigiem gaļas pīrādziņiem un garneļu groziņiem. “Ēdiet dūšīgi, brokastis ir jāēd, es nekad no mājas neizeju neēdis,” viņš saka vieda vīra lēnprātīgumā.

No bezizejas ir četras izejas

Manuālo terapiju Bruno apguva Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā pie izciliem vecās paaudzes speciālistiem. Manuālā terapija nav masāža, bet gan ārstniecības metode, kuras laikā speciālists ar rokām satausta un normalizē patoloģiski mainītu balsta kustības struktūru, likvidē asinsvadu un nervu saspiedumu, tātad saliek visu pareizajās vietās. Pie manuālā terapeita dodas, ja ir osteohondroze, galvassāpes un reiboņi, stājas defekti, locītavu ķibeles un citas vainas. “Kur tie gadi! Ar dziedniecību es nodarbojos ļoti ilgi. Kopš tiem laikiem mainījies tas, ka cilvēkos ir vairāk stresa. Darbā, mājās, uz ielas – visu laiku nemierā, bailēs, saspringumā, tāpēc arī vairāk slimo. Vērtību priekšplānā ir izvirzījusies nauda, materiālā puse. Tā cilvēku dzīvē ieņem tik lielu vietu, ka izkonkurē pārējo. Tagad daudzi jūtas kā otrā šķira – nevar ne normāli paēst, ne bērnus izskolot. Naudas jau nekad nepietiek, bet mērenību vajag šajā pasaulē, tā ir visa pamatā. Ziniet, es te uz vienu otru lielu kungu paskatos un redzu, ka pienāks diena, kad viņam tiks atņemts viss un viņu tiesās.”

Prasu, kas šiem ko atņems. Bruno izstiepj rādītājpirkstu un rāda uz augšu. “Nu, kur gan tie miljonāri starp mums, nabagiem, pēkšņi radās? Kad nabags tiek pie varas, viņš vairs nejūt mēru. Alkatība, raušana, iztapība, pakalpība, pielīšana! Tas ir drausmīgi, kas notiek Latvijā,” noskurinoties Bruno noslēdz tautisko retoriku par valsts tēmu. “Pie manis nāk izmisuši cilvēki un prasa, vai viņiem būs darbs. Es vizuāli redzu, ko cilvēks nākotnē darīs. Ja sēž pie datora un strādā, tā arī pasaku. Ja ir pazudusi lieta, varu palīdzēt atgūt, gadās, ka meklēju pazudušus cilvēkus, tikai uz vienu jautājumu nekad neatbildu. Jā, es redzu nāvi, dažreiz ir tā, ka lūdzos, lai cilvēks sasniegtu mājas.”

Bruno prāto, ka dažreiz liktenī ir ielikts fatālais moments, bet, pārdomājot dzīvi, mainot attieksmi, izturēšanos, ieradumus, attīrot apziņu un domājot gaišas, labas domas, cilvēks var pārrakstīt lappusi Visuma grāmatā vai izbēgt no smaga trieciena. Tāda iespēja ir! “Diemžēl cilvēki atjēdzas par vēlu. Daudzi neapjauš, ka viņi par saviem darbiem tiek tiesāti – tepat uz Zemes. Visuma likumsakarības darbojas visur – gan te, gan citās dimensijās.” Bruno uzskata, ka to, kas ar mums notiek un vai esam apmierināti ar savu dzīvi vai ne, lielā mērā nosakām paši. “Cilvēki sevi ieprogrammē: man nav laika, nav naudas, nav spēka, nav darba un tamlīdzīgi. Kādu programmu savā galvā radām, tā arī dzīvojam un jūtamies tā, kā paši sev iegalvojam. Es nekad nesaku, ka man nav laika, es vienkārši daru. Septiņdesmit procentus no tā, kas ar viņu notiek, cilvēks var mainīt, bet pārējo ne. Ar to, kas lielajā Kosmosa grāmatā ierakstīts, neko nevar izdarīt. Tā ir! Es to redzu. Ja cilvēks pūlas kaut ko sasniegt jomā, kas nav domāta viņam, neiet īsto ceļu, nejūt savu sūtību, nekas labs nesanāks.” Tātad, ja kādam lemts būt par Mahatmu Gandiju, motobraucējs no viņa nesanāks. Vismaz labs ne. Ja kādam dāvāts talants kļūt par mikroķirurgu, viņš būs nekur nederīgs nekustamo īpašumu tirgonis.

“Jau sen esmu konstatējis, ka grūtos brīžos problēmas atrisinās pašas no sevis. Es nezinu, kāpēc tā ir. Kad dzīvē ir sarežģījumi, nav vērts skriet ar pieri sienā, lauzties aizvērtās durvīs, lēkt no ādas ārā. Viss atrisināsies pats no sevis,” turpina pieredzējušais dziednieks. Vārdu sakot, nevajag darīt visu to, ko parasti darām, kad gribam kaut ko panākt par katru cenu. Vajag mierīgi apsēsties un nogaidīt, māca Bruno. Ja būs lemts, ledus izkustēsies, viss notiks, ja ne – pateicies liktenim, ka tev nav tā, ko tev nevajag. “Saka, no bezizejas ir trīs izejas, bet es domāju, ka ir četras. Tā ceturtā ir vienkārša – visas problēmas tāpat atrisinās. Notiekošais ir jāuztver mierīgi, jo nav vērts uztraukties. Tu vari trakot, bet vari arī netrakot – viss iet savu ceļu tik un tā. Jo rāmāki būsim, ļaujoties dzīves upes plūdumam, jo ātrāk un vieglāk viss atrisināsies. Es nedomāju, ka vajag salikt rokas, sēdēt un nedarīt neko. Nē, vajag rosīties, bet ne bezjēdzīgi, pretēji tam, ko saka sirds un kādus signālus sūta Visums,” skaidro Bruno.

Baidos, ka karš būs

1987. gadā dakterim Bruno draudēja nepatikšanas, jo viņš bija izpļāpājies, ka Rīgā līs asinis, būs barikādes un krievu valdība aizies. Aiz dziednieka muguras draugi un paziņas baumoja, ka Bruno ir traks, ja jau runā, ka padomju vara sabruks. Tolaik, pirms Atmodas, Bruno redzējis vīziju: “Es skatījos uz sevi no malas – man bija balta bārda kā vīriņam no pasakām, pāri plecam kūjiņa ar sainīti galā. Es viens pats gāju pa ceļu, apkārt neviena nebija, un sajūta bija baisa. Pēc zīmīgā sapņa Latvijā sākās pārmaiņu procesi. Domāju, ka asinsizliešana varēja būt vēl lielāka.” Vēlāk viņš daudzus nokaitināja, melšot niekus, ka lieliskajā bankā „Baltija”nevarot glabāt naudu. Pirms desmit gadiem Bruno teica, ka Ukrainā būs karš. Tolaik neviens tam nepievērsa uzmanību, un, tikai sākoties nopietnai karadarbībai, daži, kas to bija dzirdējuši, zvanīja un brīnījās: “Bruno, kā tu to varēji zināt?”

“Tagad es redzu gadskaitli 2016 un 2017,” saka ekstrasenss un klusē, bet pēc brīža piebilst: “Ja vienu otru nenovāks, tad nu gan... Eiropa var tikt ierauta karā – no tā es visvairāk baidos. Varbūt mēs izspruksim cauri ar mazākiem zaudējumiem, bet karadarbība Eiropā būs. Tieši tas 17. gads man stāv acīs. Asinis līs! Patiesībā trešais pasaules karš jau ir sācies, un nekas neliecina, ka situācija kļūtu mierīgāka.” Jāteic, ka arī krievu astrologs Pāvels Globa prognozēja, ka 2014. gads cilvēci novedīs vistuvāk trešajam pasaules karam, bet krīze, kas ilgs līdz 2020. gadam, viesīs nopietnas pārmaiņas pasaules ģeopolitiskajā kartē. Viņš minēja, ka jaunais karš būs terorisms.

16. gadsimta pirmajā pusē Anglijā dzīvojošā Jorkšīras ragana Ursula Šiptone, kura visai precīzi bija paredzējusi stihiskās nelaimes, badu un karus, kas sekoja pēc viņas nāves 1561. gadā, 21. gadsimtu nodēvēja par vecās pasaules bojāejas laiku un aprakstīja visai šausminoši. Viņa runāja par rēcošu okeānu, vētru un liesmojošu pūķi debesu jumā. Savukārt neredzīgā gaišreģe Vanga sacīja, ka melnādainais prezidents būs pēdējais ASV vēsturē. Pēc tam Amerika sasals vai pazudīs ekonomiskās krīzes tīmekļos. Ja ticēt Vangas pareģojumiem, krīzei jāsākas tuvāko gadu laikā.

Pa jumta logu sijā sīks lietus, un mēs runājam par pasaules kariem, kas sākušies kā nelieli teritoriāli konflikti, uzliesmojuši valstsvīru ambīciju dēļ. “Maza auguma cilvēki mēdz sirgt ar lielummāniju. Tāds bija Napoleons, Ļeņins un... paši zināt, kurš. Patiesībā karos Amerika ar Krieviju, bet cietīs visi,” saka Bruno. Pēc viņa domām, Latvijā notiek kaitniecība – ģenerāļi ir, bet spēcīgas armijas nav. “Labāk cīnīties un mirt kaujas laukā, nevis Sibīrijā,” viņš patētiski nosaka. “Karu sāks Čingishana pēcteči,” viņš turpina, noslēpumaini pieklusinot balsi.

Vēstures liecības atklāj, ka mongoļu karavadonis Čingishans, kurš 13. gadsimta sākumā iekaroja lielāko daļu Āzijas, Eiropas un Tuvo Austrumu teritoriju un izveidoja vienu no nepārspētākajām impērijām pasaulē, katrā pilsētā esot ņēmis jaunu sievu. 2003. gadā zinātnieku grupa, pētot 2000 eiropiešu un aziātu DNS, atklāja, ka astoņiem procentiem vīriešu, kuri dzīvo kādreizējās mongoļu impērijas teritorijā – no Klusā okeāna līdz Kaspijas jūrai –, ir identisks DNS modelis. Pētnieki izvirzīja hipotēzi, ka 16 miljoni pasaules vīriešu ir vienas ģimenes locekļi. Ir iespējams, ka viņu ciltstēvs ir dzimis Mongolijā 12. gadsimtā, un nav izslēgts, ka šie 16 miljoni ir Čingishana pēcnācēji. Bruno turpina: “Bībelē rakstīts, ka tā pilsēta, kas ar sarkanu drānu klāta, aizies divu stundu laikā.”

Veco derību dakterim Bruno pirms daudziem gadiem uzdāvināja čigānu ģimene, pateicoties par dēla glābšanu. “Puisīti aizveda uz Gaiļezeru, viņš nevarēja paelpot. Es aizbraucu, palīdzēju, un pēc nedēļas zēnu no slimnīcas izrakstīja. Nu viņš ir izaudzis liels un stiprs. Vecāki man atnesa kaut ko smagu, drēbē ietītu. Izrādījās, ka tā ir seno laiku Bībele.”

Romāns čekas plauktos

Padomju laikā pie latviešu dziednieka brauca ļaudis no Maskavas, toreizējās Ļeņingradas un Ukrainas pilsētām. Bruno viesus pieņēma nelabprāt, uzskatot, ka viņam tiek izrādīts pārāk liels gods. “Jums tur pašiem ir dziednieki ar lielām spējām,” atraidot maskaviešus, teica Bruno. Kādu dienu pie Bruno atnāca dāma, kas strādāja čekā, un lūdza personisku palīdzību. Pēc seansa viņa atklāja, ka briesmas ir tuvu: “Zini, par tevi bieza mape savākta, vesels romāns uzrakstīts.” Kas bija tie sūdzētāji? Bruno parausta plecus: “Toreiz jau daudzi mīlēja rakstīt. Es nezinu, kā, bet izspruku. Viena astroloģe, kas, tāpat kā es, neturēja muti ciet un plātījās ar savām prognozēm par padomju valsts sabrukšanu, tika novākta. Viņai zvanīja, draudēja, un beigās viņu atrada mirušu. Arī mūsdienās ir vareni vīri, kam nepatīk, ja par viņiem kāds zina ko vairāk un acīs pasaka. Man vienreiz zvana: “Vai dakteris Bruno? Tā un šitā, vai var atnākt?” Es atbildu: “Lūdzu, pierakstiet adresi.” Šis man atcērt: “Nevajag, mēs visu par jums zinām.” Kad tas vīrs atnāca, es viņu pazinu, vārdu neteikšu. Čīkstēja, ņaudēja, bet es viņam kā cērtu: “Kam tās četras mājas, zivju dīķi, lepnā mašīna?” Viņam acis šitādas, apaļas un spožas palika. Pierakstījās, bet vairs neatgriezās.”

Bruno prāto, ka nesenā ekonomiskā krīze bijusi mākslīgi radīta. Īstenībā naudas bija pietiekami, lai varētu rīkoties citādi, nenodarot pāri vienkāršajiem cilvēkiem. Krīzi izraisīja, uzpūta kā burbuli, lai bagātie varētu vēl vairāk piepildīt kabatas. Arī par seno bankas Baltija lietu viņam ir sava versija. Bruno zināms, ka pēc tam, kad bankas naudas piramīda bija sabrukusi, daži aiz apkrāpto klientu mugurām kaudzēm ņēma naudu laukā. Prasu, cik stabila ir pašreizējā banku sistēma un vai var uzticēties pensiju fondiem. Ticības maz, Bruno nogroza galvu.

Jautāju, vai Bruno redzējumos nav plūdu, jo vairāki gaišreģi paredz, ka daļa Latvijas teritorijas tuvākajās desmitgadēs būs zem ūdens. Nē, briesmas no ūdens viņš neredzot, bet padomju bērnos iepotētās uzmācīgās bailes no atomkara gan varot pārvērsties īstenībā. Toties pēc trešā pasaules kara sāksies zelta laikmets, sirmais vīrs labo drūmo noskaņu: “Tad pienāks laiks, kad cilvēki, viens otru ieraugot, atplauks patiesā priekā. Cilvēki mīlēs cits citu tikai par to, ka viņi ir, jo ļaužu būs maz. Cilvēki novērtēs dzīvību, tā būs vislielākā vērtība.”

Runcis ir!

Šķirstu rūpīgi aprakstītās atsauksmju grāmatas lappuses. Uzvirmo veca papīra smarža. Uz labu laimi atšķiru un lasu: “Pēc pusstundas pārņēma dīvaina sajūta, ķermenī vieglums.” Sieviete pie dziednieka atvedusi arī savu četrpadsmitgadīgo meitu, kurai drīz vien pār vaigiem sākušas plūst asaras. Sākumā meitenei galvā bijis tāds kā smagums, pēc tam pārgājis. Tālāk māte priecājas, ka bērns kļuvis mierīgāks, sācis labāk mācīties, noregulējies menstruālais cikls. Smalkā, noapaļotā rokrakstā kāda sieviete, vārdā Lūcija, stāsta par to, ka vērsusies pie daktera ar stiprām galvassāpēm. Jau pēc pirmā seansa tās samazinājušās, uzlabojusies pašsajūta un atgriezies dzīvesprieks.

Pirms ceļojuma uz Angliju viņa vērsusies pie Bruno, lai samazinātu satraukumu, bet Anglijā notikuši īsti brīnumi. Kādu dienu viņa sēdējusi istabā, un negaidīti, bez jelkāda ārēja iemesla sasprāgusi loga rūts. Izrādījies, ka tas noticis laikā, kad dakteris Bruno attālināti iedarbojies uz viņu. Bruno atceras: “Mēs norunājām, ka noteiktā laikā novadīšu seansu, bet kundze to bija aizmirsusi. Es sāku strādāt, bet jutu, ka kaut kas nav kārtībā, mani neņem pretim. Es iedarbojos ar lielāku spēku, un tajā brīdī Anglijā sasprāga logs.” Ieraksts veikts 1992. gadā. Kāda cita kliente no tālā 1987. gada stāsta, ka daktera biolauku jūt trīs četru metru attālumā. Seanss ilgstot stundu, pusotru, un tā pozitīvo iedarbību viņa jūtot uzreiz. Kāda kundze atklāj: kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad iepazinušies, Bruno kļuvis par viņas uzticības personu. Pēc viņas domām, metodes rezultāts slēpjas Bruno rakstura īpašībās un dziednieciskajās spējās.

Kladē mainās gadskaitļi, bet sūdzības tās pašas: nespēks, dzīvesprieka zudums, neskaidras sāpes, nemiers. “Cilvēkiem vajag, lai viņus uzklausa, pažēlo, uzmundrina, iedvesmo un vieš cerību. Es te daudz dzirdu, bet viss, ko man saka, paliek šajās sienās. Par to ikviens var būt pārliecināts,” saka Bruno un vienu stāstu ar labām beigām tomēr izstāsta. Kāda kundze pie viņa nākusi, lai tiktu galā ar muguras problēmām, un pie viena žēlojusies, ka esot palikusi viena, bet ļoti gribot atrast dzīves draugu. Bruno paskatījies un teicis: būs! Pēc kāda laika sieviete atnākusi, un Bruno jautājis: “Nu, vai runcis ir?” “Nē, nav man kaķīša,” viņa bēdīgi teikusi, un Bruno paskaidrojis, ka domājis divkājainu runci. Pagājis pusgads, un te pēkšņi seansa laikā kāds uzstājīgi klauvējis pie durvīm. Parādījusies laimīga klientes seja, viņa izsaukusies “Ir runcis, ir!” un prom bijusi.

Dienā pāris sirdzēju

Bruno stāsta, ka neparastas spējas esot bijušas viņa vecvectēvam no mammas puses. Viņš pats gan neesot brīnumdaris, visu nezinot un nevarot izārstēt. Sākumā vajadzīga precīza diagnostika, pēc kuras var noteikt, kāda palīdzība nepieciešama. Bruno ir ķēriens uz galvassāpju un reiboņu noņemšanu. Šajā ziņā viņš ir meistars, izdodas tikpat kā vienmēr. Kad vīrs tur roku man virs galvas, tavu brīnumu, sajūtu siltu gaisa plūsmu un vieglu reibšanu. Tas nekas, tā gadās, viņš pasmejas. Lai gan vīra roka ir vēsa, pat auksta, kad to pietuvina galvai, jūtams silts strāvojums. Lūdzu, lai ilggadējais dziednieks man iztausta kaklu un plecus, jo, kā jau daudzi birojos pie datora strādājošie, arī es izjūtu diskomfortu šajā zonā. “Skriemelīši pavirzījušies uz labo pusi, bet, ja nesāp, nevajag aiztikt, tā tie simt gadu var nostāvēt,” saka Bruno, ar ievingrinātu roku iztaustot katru muskulīti un kauliņu. Simt gadu ir pietiekams laiks, lai jau stāv!

“Tehnikas laikmetā cilvēks paliek švaks. Vajag skriet, braukt ar riteni, slēpot. Dzīve ir kustība. Jo vairāk kustību, jo labāk.” Manuālais terapeits neslēpj, ka uzreiz varot noteikt, kurš cilvēks dzīvo aktīvi, kurš dara pāri savam ķermenim, ļaujot tam nīkt atzveltnes krēslā. “Ko mēs ēdam, tās ir šausmas! Tomātus vatē audzē! Labs ir tas, kas nāk no mūsu zemes, bietes, burkāni, kartupeļi.” Bruno šķendējas par lielveikalu produkciju un slavē zemniekus, kas audzē ekoloģiski tīru pārtiku.

Prasu, kā dziednieks spēj noņemt sāpes un uzlabot pašsajūtu. Nomierinu organismu, viņš īsi nosaka. “Mūsu organismā snauž liels, neapjausts spēks, kas tikai jāatmodina, jāiekustina, un sākas atveseļošanās process. Man ir kāds mantojums, ko saņēmu no stipra cilvēka. Es paskatos, kas tajā rakstīts, uzlieku roku uz vājās vietas un pie sevis noskaitu vārdus. Tas iedarbojas. Arī vēža slimnieki ir nākuši pie manis, bet es nespēju viņus dziedināt, varu tikai samazināt sāpes, ļaujot vieglāk aiziet.”

Viņš dienā nepieņem vairāk kā divus trīs cilvēkus, jo, lai dziednieks būtu patiess pret pacientam, ir jāpatērē daudz enerģijas. Lielāks slimnieku skaits dziednieku pašu var novest līdz sabrukumam. Ir cilvēki, kas pie Bruno nāk gadiem ilgi – kā pie ģimenes ārsta, ekstrasensa un drauga. Te reibonis piemetas, te jānoskaidro, vai šī dāma ir īstā un kuru zemes gabalu pirkt. “Pie manis atnāk tie, kam es esmu vajadzīgs, daudzi ar muguras, spranda problēmām, ar rozi un astmu. Roze nav tikai vecu cilvēku kaite, tā metas arī jauniem un mēdz atkārtoties. Kā stress un pārdzīvojumi, tā klāt. Es varu arī papīriņu aprakstīt, ko pielikt pie kājas vai vēdera. Ja roze ir galvā, tas ir ļoti bīstami.” Bruno atzīst, ka spēj palīdzēt alkoholiķiem, bet nevēlas nevienu pie sevis redzēt. Nepatīk, un viss! Pēc Bruno domām, alkoholisms ir slimība, kuras būtiskākā sastāvdaļa ir izlaidība.

Atrod pazudušos

Kā ekstrasens meklē pazudušus cilvēkus? Uzliek pirkstu uz kartes – te! Kaut kur norādītajā teritorijā, visticamāk, arī atrodas pazudušais. “Tas cilvēks bija ielūzis ledū, un tur, kur rādīju, viņu atrada. Policija teica, ka tas bijis nelaimes gadījums.” Bruno nevarot noteikt, vai cilvēks ir miris vai smagi slims, tāpēc uz tādu jautājumu neatbildot. Pirms kāda gada pie Bruno atnāca no policijas, parādīja fotogrāfijas, un Bruno pateica, kurš no bildēs redzamajiem varētu būt vainīgais, arī māju parādīja. Izrādījās, ka policisti viņu jau bija turējuši aizdomās. Kad 2005. gadā Valmierā vairāki pusaudži, spārdot, sitot un ar kāju pasperot zem Gaujas ledus, noslepkavoja trīspadsmitgadīgo Mārci, vainīgie jau bija notverti, bet zēna mirstīgās atliekas vēl nebija atrastas. Bruno pateica, kur meklēt.

Bruno ir pārliecināts par dvēseles nemirstību. “Pēc daudziem gadiem kopš mātes nāves viņa pie manis atnāca dienas laikā. Skaidri atceros, bija divpadsmit, pusdienlaiks, un es nesapņoju. Siena pazuda, un tās vietā parādījās debesis. Sākumā domāju, ka jūku prātā, bet tad nomierinājos un gaidīju. Parādījās mana māte baltā blūzītē ar magonītēm – sēdēja un skatījās uz mani. Nožēloju, ka toreiz domās neaprunājos ar viņu, neuzdevu jautājumus. Esmu pārliecināts, ka mirušie parādās, bet lielākā daļa no mums to neredz. Kad dodos prom no kapiem, es skaidri redzu savus tuviniekus.”

Pabeidzis darbu, Bruno iemācījies pilnībā atslēgt smalkās maņas. Lielveikalus viņš tikpat kā neapmeklē, jo nespēj izturēt blīvo negatīvās enerģijas slāni, kas tur uzkrājies. Neesot ko elpot, žņaudzot nost. “Tur ir viss – ciešanas, dusmas, sāpes, skaudība, lāsti. Ticat vai ne, bet lāsti ir, un daudzi no tiem nav nejaušība, bet uzlikti ar nodomu. Cilvēki tekalē pa ielu kā skudriņas, katrs skrien savās darīšanās, nogrimis domās, bet, ja kārtīgāk ielūkojas, es redzu, ka viņos nav prieka.”

Kad atvados, Bruno saka, ja lieta nopietna, viņam var zvanīt kaut vai nakts laikā, un piebilst, ka, neraugoties uz visām ķibelēm un klapatām, nevajag galvā malt dumjas domas, raizēties un sūkstīties par dzīvi, vajag programmēt sevi uz labu. Un tad jau tā laime būs!

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris