Zīdaiņi naktīs raud, lai mamma nevarētu palikt stāvoklī, vēstī pētījums
Ja zīdainis naktīs raud un prasa mammas krūti, uzskata, ka visizplatītākais iemesls ir bada sajūta. Tomēr Harvardas pētnieki nākuši klajā ir interesantāku teoriju – mazais zīdainītis mēģina pieprasa krūti, lai patraucētu mammai un tētim tikt pie vēl viena mazuļa, kas būs viņa konkurents uz resursiem, vēsta portāls www.sciencenews.org.
Proti, viens bērns ģimenē vienmēr saņem vairāk pārtiku un vecāku uzmanības nekā tad, ja ģimenē ir vēl viens mazs konkurents. Ilga zīdīšana naktī ietekmē sievietes menstruālo ciklu un spēju apaugļoties. Jo ilgāk bērns tiek zīdīts naktī, jo vēlāk atjaunojas ovulācija un mazākas iespējas palikt stāvoklī ātri pēc dzemdībām. Bērnam, izrādās, šīs spēja sajust vel neesošu konkurentu ir ieprogrammēta no dabas. Turklāt neizgulējušies vecāki – gan mamma, gan tētis, ir ar zemāku libido un vispār spēju nodoties intīmām nodarbēm naktī.
Ļoti senos laikos, kad vēl nebija pieejama nekāda kontracepcija un cilvēcei izpratnes par grūtniecības iestāšanās nebija, zīdaiņu mirstība bija īpaši augsta. Tādējādi raudāšana naktī bija viens no veidiem, kā saglabāt dzīvību pašam, nepieļaujot pāragru jaunāku brāļu un māsu ienākšanu ģimenē. Visprasīgākie mazuļi ir ap 6 mēnešu vecumu, pēc tam nakts nemieri samazinās un pārim atjaunojas arī regulārāka dzimumdzīve.
Faktiski tas nozīmē, ka lielākais bērns vairs nav tik ļoti neaizsargāts un “piekrīt” nākamā ģimenes locekļa ienākšanai ģimenes lokā. Pie šādiem atklājumiem nonākuši zinātnieki, pētot gēnu komplektus un ģenētiskās saslimšanas, ko bērns saņem no mammas un tēta. Izrādās, ka bērni, kas paņēma noteiktu gēnu komplektu no mammas, naktīs gulēja ilgāk un labāk. Savukārt, ja bērns bija saņēmis specifiskus gēnus no tēta, tad viņa miegs bija trauslāks.
Pētnieki to skaidro šādi – tā kā nav droši zināms, ka nākamais bērns sievietei piedzims no tā paša partnera, tad daba nokārtoja šo lietu sekojoši – viņi neļāva sievietei ieņemt nākamo bērnu no jebkura partnera, tādējādi samazinot pirmā bērna nāves risku līdz brīdim, kad viņa paša organisms ir kļuvis pietiekami dzīvotspējīgs.
