Liene: "Mana vīra parādus maksāja viņa vecāki laukos". Atklāti par cietējiem un izmantotājiem

Ar Anniju labas draudzenes kļuvām vēl mācoties pamatskolā. Pēc vidusskolas beigšanas abas iestājāmies augstskolā, es ātri sameklēju darbu. Esmu no laukiem, tāpēc sāku dzīvot pie vecākās māsas, kura pirms dažiem gadiem bija apprecējusies un pārcēlusies uz Rīgu pie vīra. Rudenī, sākoties studijām, Annija man lūdza palīdzību – viņai nav izdevies pietiekami ātri sameklēt īres dzīvokli, vai viņa dažas dienas varot padzīvot pie manis? Dzīvoklī jau mitinājāmies četri cilvēki, jo māsas ģimenē bija piedzimusi meitiņa, tomēr apspriedušies nolēmām, ka draudzenei jāpalīdz. Jāteic, ka izmantotājas šķautni Annijas raksturā atklāju tikai tobrīd, kad sākām dzīvot vienā dzīvoklī.

Es ne tikai mācījos, bet arī strādāju, un Annija to izmantoja. Visā viesošanās laikā viņa ne reizi neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko nopirkt kopīgajām vakariņām. Annija nereti izteica vēlmi aiziet uz veikalu pēc kāda našķa. Taču, kad nonācām veikalā, vienmēr izrādījās, ka naudas viņai nav. Ja braucām ar sabiedrisko transportu, Annija sāka sūdzēties, ka biļetes ir kļuvušas ļoti dārgas. Vienreiz viņai biļeti nopirku, un kopš tā laika tā kļuva par sistēmu.

Pagāja trīs nedēļas, un es ievēroju, ka Annija patiesībā dzīvokli nemaz nemeklē. Tā kā es strādāju, viņa bieži uzsvēra, cik labi ir tiem, kam ir pašiem sava nauda. Ja satikāmies dienas vidū un es sacīju, ka gribētu paēst, Annija arī vēlējās to pašu. Bet, kad bijām paēdušas un tika atnests rēķins, Annija kārtējo reizi paziņoja, ka viņai naudas nav.

Pēc četrām nedēļām mans pacietības mērs bija pilns, un mēs izdomājām aizbildinājumu, kāpēc Annija pie mums vairs nevar dzīvot. Viņa pārcēlās pie citām draudzenēm, kuras īrēja dzīvokli. Viņām negāja labāk, jo Annija nekādi nespēja saprast, kāpēc viņai būtu jāsedz daļa īres maksas. Draudzenes tāpat taču dzīvokli būtu īrējušas!

Ir cilvēku kategorija – mūžīgie cietēji, kurus vajā viena ķibele pēc otras. Ar šādu nemitīgo apstākļu upuri dažus gadus biju precējusies. Skaidrības dēļ jāsaka – runa nav par neveiksminieku, kurš nespētu atrast labu darbu vai iepatikties sievietēm. Runa ir par vīriešiem, kuri pastāvīgi ļoti vieglprātīgi izturas pret dienesta pienākumiem un sev uzticētajām lietām. Piemēram, mans bijušais vīrs nemitīgi iekūlās dažādās nepatikšanās. Vispirms mīklainos apstākļos Dainis iekļuva avārijā. Viņš pats skaidroja, ka policija esot inscenējusi avāriju dzērumā un mašīnu atņēmusi. Auto viņš novietoja maksas stāvvietā, bet nepieciešamo summu neatrada, kā dēļ mašīnu zaudēja... Pēc nepilna mēneša Dainis ar gadījuma paziņām kādā krogā dzēra un viņu apzaga, turklāt tika nozagta nauda, ko vajadzēja samaksāt policijai un cietušajam. Nepieciešamo summu kaut kādā veidā viņš bija “aizņēmies” no uzņēmuma, kurā strādāja. Pēc kāda laika darbā bija audits, un notikušais nāca gaismā... Vēl pēc kāda laika, braucot komandējumā, Dainis aizmirsa aizslēgt mašīnu, un no tās nozaga dārgu tehniku vairāku tūkstošu vērtībā. Šefs brīnumainā kārtā viņu no darba neatlaida, bet Dainim veselu gadu bija jāstrādā gandrīz bez maksas, dzēšot nozagtā vērtību. No Daiņa aizgāju, jo nespēju izturēt mūžīgo naudas trūkumu. Kaut gan abi labi pelnījām. Kā saņēmu algu, tā Dainis bija klāt, jo viņam bija nemitīgie parādi. Dainis arī savus nabaga vecākus, kas dzīvo laukos, bija novedis tik tālu, ka viņi maksāja viņa kredītus... Es negribēju dzīvot kā mūžīgā parādniece, mani nomāca Daiņa bezatbildība. Turklāt pēc četriem kopdzīves gadiem vairs neticēju, ka kaut kas varētu mainīties.

Arvien piekāpos. Stāsta Anita (30)

Joprojām, raugoties pagātnē, īsti nespēju saprast, kāpēc vairākus gadus nodzīvoju kopā ar puisi, par kuru visiem maniem draugiem bija skaidrs, ka viņš ir izmantotājs. Kad iepazināmies, jutos vientuļa, bet Andris prata izrādīt uzmanību. Andra man bija nedaudz žēl, jo viņš nāca no laukiem, no izteikti nabadzīgas ģimenes. Rīgā viņam nebija, kur dzīvot. Tikai vēlāk sapratu, ka interesi par mani Andris izrādīja tāpēc, ka man bija labs dzīvoklis un stabili ienākumi. Pašlaik man šķiet, ka toreiz dzīvoju nevis ar reālu cilvēku, bet savu iedomu tēlu. Viņa dēļ biju gluži kā apmāta. Viena sedzu visus izdevumus, jo Andrim nebija pastāvīga darba. Tam, ka viņš nespēj nopelnīt naudu un nestrādā, atradu tūkstošiem attaisnojumu. It kā ar to nebūtu gana, Andris regulāri gribēja satikties ar saviem draugiem, bet visus viņa tēriņus apmaksāju es. Viņa draugi, man neko iepriekš nevaicājot, pie mums nāca un gāja, kad vien gribēja. Andra prasības auga augumā, un viņa dēļ pakāpeniski sāku ņemt dažādus kredītus jaunām mēbelēm, sadzīves tehnikai. Tiklīdz mēģināju iebilst pret kārtību, kāda valdīja mūsu mājās, tā Andris vairākas dienas pazuda un neatbildēja uz telefona zvaniem. Taču es nemitīgi vainu meklēju sevī. Pašlaik saprotu, ka pati biju vainīga, jo pieļāvu, ka ar mani manipulē, bet pagāja diezgan ilgst laiks, līdz to apzinājos. 

Psihoterapeite: upuris meklē glābēju

Lai arī kādas izveidotos attiecības, tās tomēr veido divi cilvēki, un viņi abi par tām ir atbildīgi, uzsver psihoterapeite Aiga Abožina. “Parasti, skatoties uz notiekošo no malas, šķiet, ka pieprasītājs attiecībās ir negatīvais tēls, savukārt devējs ir nabadziņš, kuru citi nemitīgi apmāna un izmanto. Taču, ja šajā situācijā iedziļinās, izrādās, ka tā nepavisam nav,” saka psihoterapeite. Ja kāds bieži jūtas izmantots, tas nozīmē tikai to, ka cilvēks pats to ir pieļāvis un dažkārt neapzināti vēlas, lai tā notiktu. Bet iemesli var būt visdažādākie.

Psihoterapeite norāda, ka uz situāciju, kad cilvēks tiek pastāvīgi izmantots, vajadzētu paskatīties caur Karpmana jeb Glābšanas trijstūri, kas atspoguļo attiecību spēli trīs lomu ietvaros: upuris, glābējs, uzbrucējs. Jebkurš cilvēks savā dzīves laikā dažādās situācijās var izdzīvot kādu no šīm trim lomām. Parasti tas notiek īslaicīgi, taču dažkārt cilvēki šajās lomās ieciklējas. Piemēram, cilvēks, kurš ilgstoši izspēlē upura lomu, ikdienas situācijās jūtas nevarīgs, bezspēcīgs, vai arī viņam gluži vienkārši ir izdevīgi tādam būt. Upuris attiecīgi sev blakus meklē cilvēku, kurš kļūs par viņa glābēju, respektīvi, risinās arī viņa problēmas. “

Tikai jāatceras, ka attiecības nekad nebūs līdzvērtīgas, jo glābējs uz upuri vienmēr skatīsies no augšas, viņš domās, ka zina labāk, kas otram vajadzīgs,” uzsver Aiga Abožina. Glābēja, upura vai uzbrucēja lomā var ieciklēties cilvēki, kas nāk no atkarīgo ģimenēm. Ja kāds no vecākiem cietis, piemēram, no alkohola atkarības, bērniem ir iemācīts, ka tuvs cilvēks ir jāstutē. Šī loma cilvēkam ir izdevīga no tā viedokļa, ka glābējs sabiedrībā savukārt var ieņemt upura lomu vai kļūt par “uzbrucēju” cilvēkiem, kuri norāda uz glābēja pārņemtību ar savu upuri. Viņš apkārtējiem var žēloties, ka ir vienīgais, kas velk ģimeni, kamēr partneris viņa paspārnē dzīvo cepuri kuldams. Šādi glābējs sagaida, ka apkārtējie jutīs viņam līdzi vai gluži otrādi apbrīnos viņa spēku un izturību. Līdz ar to var sacīt, ka attiecībās, kurās viens ir glābējs, bet otrs upuris, katrs gūst to, ko neapzināti vēlas.

Pārmetumi ir absolūti neauglīgi

Kur ir glābēja un upura attiecības, tur parasti parādās arī trešā – uzbrucēja – loma. Šo lomu nereti izspēlē paši glābēji vai upuri, kad pirmie ir noguruši no glābšanas un otra dzīves kārtošanas, bet otrie – no partnera nemitīgās padomu došanas un iejaukšanās viņu dzīvē. Glābējs sāk upurim pārmest, ka tas nenovērtē sniegto palīdzību vai neseko glābēja norādījumiem. Savukārt upuris, pasīvi plūstot pa dzīves straumi, reizēm sasparojas, mēģinot kļūt autonoms, un pirmais, pret ko viņš vēršas, protams, ir viņa “labvēlis”. Pārmetumi parasti ir absolūti neauglīgi, jo nepalīdz noskaidrot savas un otra vēlmes, bet savstarpējās attiecības padara vēl saspīlētākas.

Uzbrucēja lomu dažkārt izspēlē arī upura draugi un dažādi speciālisti, piemēram, sociālie darbinieki. Viņi var mēģināt sievieti, kuru, piemēram, regulāri komandē vīrs, aicināt pašai lemt savu dzīvi, taču viņu glābšanas centieni parasti nevainagojas panākumiem. Tad draugi kļūst dusmīgi un kļūst par uzbrucējiem, draudzenei sakot: “Vai tu pati maz zini, ko gribi?!”

Vecāku pieredzes pārņemšana

Lomas cilvēki iemācās savā ģimenē, tāpēc meitenes nereti pārņem mammas, dēli – tēva uzvedību. Ja ģimenē pašsaprotama ir kārtība, kad viens no vecākiem “glābj” otru, vai arī viens no ģimenes locekļiem ilgstoši atrodas upura lomā, tās savā dzīvē var pārņemt arī bērni. Piemēram, vardarbība ģimenē nereti turpinās no paaudzes paaudzē, jo mazām meitenēm viņu mātes, kas gadiem cieš no varmākas, “iemāca”, ka sievietes liktenis ir ciest. “Ar varmāku savā mūžā satikties varam ikviens. Taču normāli, ka sieviete pēc pirmā incidenta izdara savus secinājumus un no attiecībām atsakās, taču meitene, kas redzējusi varmācību savu vecāku ģimenē, līdzīgā situācijā neapzināti ieņems upura lomu. Līdzīgi ir arī ar izmantotājiem. Cilvēks, kurš negribēs, ka viņu izmanto, to pieļaus tikai īsu laiku,” saka Aiga Abožina.

Draudzīgās un radniecīgās attiecībās noteiktas robežas novilkt ir sarežģīti, jo cilvēki tajās iesaistās ar visu sirdi un dvēseli. Un cilvēkam pašam ir ļoti grūti sajust, kur beidzas palīdzība un sākas “glābšana”, kas nav nekas cits kā vien rīkošanās otra vietā. “Parasti glābēji ir tie, kas ar laiku vēlas attiecībās ieviest pārmaiņas, jo no pārmērīgajām rūpēm viņi nogurst. Tieši iekšējā sajūta viņiem arī palīdz saprast, ka kaut kas nav kārtībā. Šajā brīdī būtu svarīgi pašam izvērtēt, kas manā dzīvē notiek, ko pats neesmu pareizi darījis, nevis notiekošajā vainot otru,” iesaka Aiga Abožina. Dažkārt glābēji savu lomu tā pārspīlē, ka viņiem pat prātā neienāk pavaicāt, ko otrs patiesībā vēlas, un aizmirst, ka pirms šīm attiecībām partneris ar dažādām situācijām itin labi ticis galā paša spēkiem. Tāpēc būtu svarīgi katram pašam uz sevi paskatīties no malas un izvērtēt, kāpēc es vēlos otram palīdzēt par katru cenu. Varbūt tā ir egoistiska vēlme justies vajadzīgam, un, izrādot pārspīlētu uzmanību, to ir iespējams panākt?

Iemācīties pateikt “nē”

Dažkārt iemesls, kāpēc cilvēks pieļauj, ka viņu izmanto, ir nespēja otram pateikt “nē”, kas var radīt milzum daudz grūtību. Būtu svētīgi nevis vainot otru nekaunībā, bet gan noskaidrot, kāpēc ir tik grūti otram atteikt. Ja cilvēks nevēlas palīdzēt un tomēr to dara, ir liela iespēja, ka šajā situācijā viņš nokļūs atkārtoti. “Es ieteiktu cilvēkam atskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, cik viņš pats piedzīvojis situācijas, kad bijusi nepieciešama palīdzība, un vai citi ir steigušies palīgā. Ja šādu situāciju nav, iespējams, patiešām cilvēks citiem nepieciešams vienīgi tad, kad jārisina viņu problēmas,” stāsta Aiga Abožina. Lai iemācītos pateikt “nē”, svarīgi ir cilvēkam saprast, no kā īsti viņš baidās – vai tā būs otra izteiktā neapmierinātība, pārmetumi, dusmas par palīdzības atteikšanu vai paša cilvēka vainas izjūta. Tās var būt “īstās pogas”, uz kurām parasti “spiež” izmantotāji, manipulatori un dažādi krāpnieki.

Dažkārt sava nozīme ir arī sabiedrībā valdošajam stereotipam, ka labi draugi, radinieki cits citam palīdzību neatsaka. “Un tomēr ir derīgi atcerēties, ka katra draudzība rada savus noteikumus un draudzībā būtu svarīgi nekultivēt otra cilvēka nevarību,” uzsver psihoterapeite.

Lai cilvēks spētu mainīties un nedzīvotu kādā vienā – upura, glābēja vai uzbrucēja – lomā, nepieciešams sevi paanalizēt un padomāt, kura loma ir raksturīgākā un kādās situācijās tā izpaužas. To noskaidrojot, ir iespējams uzzināt savas vājās vietas, saprast, ar ko es esmu neapmierināts, ko vēlētos mainīt, un attiecīgi arī rīkoties lietas labā, lai izmantošanas situācijā nonāktu retāk.