Idejas vecākiem: ko jautāt bērnam, ja “Kā tev gāja?” vairs nestrādā

Diskusiju vietnē reddit.com, vecāku kopienā “Parenting”, lietotāji dalījušies ar dažādām idejām, kā sarunas par dienu padarīt dzīvas un jēgpilnas. Viss sākās ar kāda vecāka atklātu atzīšanos: viņam šķita, ka jautājums “Kā gāja skolā?” ir bezjēdzīgs, jo bērni atbild vienā vārdā, bet pašam rodas sajūta, ka tiek palaists garām kas svarīgs no viņu ikdienas. Nogurums neļauj izdomāt neko labāku, tāpēc viņš jautāja – kā to dara citi?

Jautājumi, kas palīdz sarunai ievirzīties dziļāk

Citi vecāki piedāvāja virkni konkrētu jautājumu, kas palīdz bērnam atcerēties detaļas un dalīties pieredzē:

• Kurš šodien dabūja skolotāja aizrādījumu?

• Vai bija kāds īpaši sarežģīts mājasdarbs?

• Kas bija visjautrākais notikums dienas laikā?

• Ko jaunu jūs šodien apguvāt kādā priekšmetā?

• Vai klasē ir noteikumi, kas tev šķiet pārāk stingri?

• Kura stunda šodien bija visgrūtākā?

• Vai tev patīk vieta, kur sēdi klasē? Kāpēc?

• Ar ko kopā pusdienoji?

• Ko darījāt sporta stundā, ekskursijā vai klases pasākumā?

• Ar ko rotaļājies starpbrīžos?

• Vai šī diena tevi nogurdināja?

• Vai iepazinies ar kādu jaunu klasesbiedru?

• Kādas jaunas ziņas vai klačas šodien dzirdēji?

• Kā jums klājas ar jauno skolotāju?

• Ko šodien veidojāt mākslas stundā – varbūt parādīsi vēlāk?

Sarunas arī bez tiešiem jautājumiem

Ne vienmēr nepieciešams bērnu “apšaudīt” ar jautājumiem. Dažkārt labāk strādā netieša pieeja. Piemēram, vecāks var pats pastāstīt par savu dienu darbā un tad dabiski pajautāt: “Kā bija tev?” Tāpat var palīdzēt arī joki vai apzināti muļķīgi apgalvojumi, kurus bērns steigsies labot.

Vēl viena metode – dalīties savās skolas laika atmiņās. Bērniem tas reizēm šķiet kaitinoši, taču nereti tieši tas rosina viņus pašus sākt stāstīt par savām pieredzēm.

Ja runa ir par pusaudzi, kurš uz jautājumiem neatbild, dažkārt vislabākā taktika ir vienkārši būt līdzās – bez spiediena. Apsēsties blakus, palasīt grāmatu vai paskatīties televizoru kopā. Nereti tieši šādā brīdī pusaudzis pats uzsāk sarunu.

Svarīgi arī atcerēties – ne vienmēr bērns ir gatavs uzreiz pēc atgriešanās mājās stāstīt par visu piedzīvoto. Tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem vajadzīgs laiks, lai “atslēgtos”.

Saruna kā ieradums

Būtiskākais ir regularitāte. Neatteikties pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem, bet veidot sarunas par ikdienas tradīciju. Atcerēties iepriekš stāstīto, atsaukties uz notikumiem un ļaut bērnam pašam izvēlēties, par ko runāt. Ar laiku rodas savi rituāli, iekšējie joki un uzticēšanās – un sarunas sāk plūst pašas no sevis.