Leģendārā viesmīle Diāna: "Andrejs Žagars mani nepārtraukti aicināja: "Nāc uz "Osiris", tu esi īsts "Osiris" cilvēks""

Kā katrs no jums nonāca līdz Osiris – tā bija nejauša sakritība vai tomēr liktenīga satikšanās?

Diāna: Mans ceļš uz Osiris neapšaubāmi saistīts ar Andreju Žagaru. Strādāju Cafe Opera, un ikdienā mums ar Andreju bija ciešs kontakts. Viņš mani nepārtraukti aicināja: “Nāc uz Osiris, tu esi īsts Osiris cilvēks.” Es gan toreiz īsti nezināju, kas tas ir, un neko negribēju mainīt. Taču kādā dienā mani uzaicināja palīdzēt Operas fonda pasākumā, kur galdus klāja Osiris komanda. Tieši tad es arī iekļuvu šajā virpulī. Drīz vien sekoja aicinājums uz darba interviju. Pats sākums bija jaudīgs un izaicinošs – nepazinu restorāna ēdienkarti, lietu izkārtojumu un darba rutīnu. Jau tad sapratu, ka man jāizveido sava shēma, citādi nespēšu šo darbu pavilkt. To plānu galvā izveidoju un esmu pie tā turējusies līdz pat šai dienai. Es nekad nepierakstu pasūtījumus – vienkārši sarunājos ar viesi un visu ielāgoju.

Jēkabs: Osiris es kā darbinieks esmu salīdzinoši nesen, taču man ir ļoti spilgtas bērnības atmiņas. Manai mammai patika atpūsties šai vietā, viņa te pusdienoja un bieži arī vakariņoja ar saviem draugiem. Es turpat netālu trenējos hokejā, tā ka arī bieži iegriezos. Te vienmēr bija ļoti raiba un interesanta publika, aizraujošas sarunas, un likās, ka tieši te notiek tā īstā dzīve. Vēl aizvien atceros slaveno marcipāna kūku, ko man uz Jūrmalu vienmēr veda krustmāte, – tā bija kārtīgi iepakota folijā, lai neizkūst. Es vēl atceros to bohēmu, kad iekšā pat vēl smēķēja…

Vienu dienu man piezvanīja māsa Katrīna: “Osiris atbrīvojusies vadītāja vieta, vai gribi šo izaicinājumu? Vajadzīgs cilvēks ar skatu no malas.” Tas sakrita ar manu paša vēlmi kaut ko mainīt, un vārdi manī uzreiz atsaucās. Izklāstīju savu redzējumu un nolēmu mesties šai straumē iekšā. Jau pirmajā dienā nokļuvu maiņā ar Diānu. Pieredze ēdināšanā man bija tikai pusaudža gados, kad tirgū strādāju par izcirtēja palīgu. Pēc izglītības esmu jurists, taču mani vienmēr motivējusi vēlme mācīties ko jaunu un nezināmu. Tāpēc nolēmu, ka paralēli administratīvajam darbam strādāšu arī bārā. Gribēju ar vienu ausi būt virtuvē, ar otru – zālē un pats detalizēti izprast visus restorāna darbības principus, katru detaļu.

Tās pirmās dienas bārā bija tik aizraujošas, ka man burtiski atvērās otrā elpa. Es lasīju, pētīju, mācījos un pēc mēneša sapratu – bārs ir īstā vieta. Tur jūtos kā zivs ūdenī, man patīk viss – gan ritms, gan atmosfēra.

Runājot par pleca sajūtu, man gribas īpaši izcelt mūsu virtuves komandu – viņi tiešām ir malači. Atceros, kad vēl biju pavisam “zaļš”, nododot kāda ļoti ietekmīga cilvēka pasūtījumu, lūdzu viņus īpaši pacensties. Uz to saņēmu atbildi: “Mēs jebkuru pasūtījumu taisām kā vislabāko.” Tā ir viņu filozofija – katra porcija kā prezidentam. Viņi patiesi ir pelnījuši uzslavu.

Kā izdodas saglabāt svaigumu un iedvesmu ikdienas darbā, neļaujoties rutīnai?

Diāna: Es pati sev šo jautājumu bieži uzdodu – kā man izdodas agros rītos būt možai un smaidīgai. Toreiz, kad Osiris daudzu gadu garumā strādāja jau no pulksten astoņiem, tas bija īpašs pārbaudījums. Atceros kādu viesi, kurš šaubījās, vai pasūtīt Benedikta olu vai ko citu. Es viņam tik aizrautīgi stāstīju par to ēdienu, ka viņš man teica: “Kā jūs spējat tik agri no rīta man visu šo izstāstīt un pat pārliecināt?” Laikam jau tieši Osiris viesi ir tie, kuru dēļ man vienmēr gribas dot visu labāko, ko spēju. Citādi es vienkārši nemāku.

Jēkabs:  Viesi ir ļoti svarīgs faktors – tas ir galvenais iemesls, kāpēc patīk strādāt. Osiris ir tik īpaša atmosfēra, ka nemaz nav grūti sevi motivēt darbam. Tu zini, ka ienāks viesis  un tā nebūs ikdienišķa restorāna apmeklējuma pieredze “pēc rokasgrāmatas”. Tā būs brīva, sirsnīga komunikācija ar sajūtu, it kā atrastos ģimenes vai draugu vakariņās.

Diāna: Mūsu viesi var atļauties iet uz tādiem restorāniem, kur kāds sagaida zālē, cits atnes ēdienkarti, vēl kāds pieņem dzērienu pasūtījumu – viss notiek kā pēc noteikumiem. Taču te ir citādi. Šeit viesi nevēlas apkalpošanu pēc grāmatas – viņiem nepieciešama tā īpašā, maģiskā atmosfēra, kas dzīvo šajās sienās, puķēs, pat sālstrauciņos un glāzēs.”

Strādājot kā uz skatuves, vai jums izdodas arī būt vērotājiem – novērot cilvēkus, pieredzes, nianses?

Diāna: Katrs no mums ļoti daudz gūst no viesiem – reizēm šos mirkļus pat nepiefiksē, bet pēc laika saproti, cik liela nozīme tiem bijusi. Protams, mēs visi piedomājam, kā konkrētā situācijā reaģēt, – tā ir pieredze, bet vienlaikus arī nemitīga sevis pārbaude. Es zinu, kuru viesi varu mīļi apskaut, bet kuram gadu no gada pienāksies cieņpilns “Labdien, kungs”.

Jēkabs: Bārs ir kā skatuve, centrs, kas pievelk. Zinot visas leģendas un stāstus, es sapratu – man ir misija bāru vēl vairāk atdzīvināt. Un tas nebūt nav vienkārši.

Diāna: Atvaļinājuma laikā man piezvanīja kolēģis un jautāja: “Saki, lūdzu, ko šim viesim sagādāt brokastīs? Viņš saka – Diāna zina, ko pasniegt.” Tādas ir mūsu attiecības ar viesiem – reizēm pat tuvākas, nekā sākumā šķiet. Nereti Osiris viesi sirsnīgi runājas stundām ilgi, apspriež dažādas tēmas, bet patiesībā viens otru nemaz nepazīst. Ir arī gadījumi, kad ienāk jauns viesis, jau sākotnēji negatīvi noskaņots. Tad mans mērķis ir panākt, lai viņš justos tikpat gaidīts un mīļš kā tie, kurus mēs visi labi pazīstam. Cilvēks to sajūt. Un, ja viņš, prom ejot, jau plāno nākamo apmeklējumu, tas ir pats lielākais gandarījums.

Vai atceraties kādu īpaši izaicinošu situāciju darbā, kas palikusi atmiņā?

Jēkabs: Tieši vakar pieķēru sevi pie domas – kur slēpjas tas kaifs strādāt viesmīlības nozarē? Un pats sev atbildēju: cilvēki nāk uz restorānu vai bāru, lai priecātos par dzīvi. Tāpēc mēs ne tikai daudz dodam no sevis, bet arī saņemam pretī spēcīgu pozitīvas enerģijas lādiņu. Tas ir ļoti līdzīgi kā uz skatuves – darbs nevis iztukšo, bet piepilda. Ja par kuriozām situācijām, tad pašā sākumā man šķita, ka, ejot prom ar viesu ēdienu un dzērienu pasūtījumu tikai galvā, nepierakstītu, tas tūlīt pazudīs. Bet cilvēks ir trenējama būtne – tiklīdz piestrādā, “cietais disks” visu noformē, ar katru dienu tas notiek arvien ātrāk un drošāk.

Kādu jūs redzat ideālo Osiris – ja iedomātos to kā sapni, iegrimstot klubkrēslā un aizverot acis?

Jēkabs: Ideāls nav tas, kas ir bez kļūdām un sterils. Ideāls ir tas, kas ir dzīvs, atbilstošs laikam un situācijai. Tas nenozīmē perfekciju, bet gan brīvību un vitalitāti – un tieši tāds ir Osiris. Savās mazajās nepilnībās tas ir perfekts un neatkārtojams. Mēs saglabājam vērtības un tradīcijas, bet vienlaikus ejam līdzi laikam, jo pastāvēs tas, kas pārvērtīsies. Tā ir viena no mūsu pamatnostādnēm. Galvenais uzdevums ir saglabāt Osiris dvēseli.

Diāna: Jābūt tā, lai viss būtu skaisti – lai ēdiens vienmēr ir gards un garšas kārpiņas, pieradinātas pie augstas kvalitātes, nekad nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus. Tas ir nopietns komandas darbs, kurā jāspēj saprasties no pusvārda. Viesiem jābūt laimīgiem un priecīgiem – tas ir Osiris standarts.