Igaunietes karstais piedzīvojums Londonas hostelī: "Viņš gultā izdarīja ko tādu, ko es nekad agrāk nebiju piedzīvojusi..."

Londona: pilsēta, kas iemācīja neatskaitīties un neatvainoties

"Londonā es dzīvoju hostelī, kas bija īsts Bābeles tornis. Tik daudz tautību, tik daudz raksturu, tik daudz apavu, kas oda tā, it kā tajos būtu apiets apkārt zemeslodei trīs reizes," savu pieredzes stāstu portālam "Postimees.ee" iesāk sieviete no Igaunijas.

"Londona mani iemācīja, ka man nav jāatvainojas. Tur nav ne laika, ne spēka, ne nervu, lai katrā metro vagonā lūgtu piedošanu par nejaušu uzduršanos kādam. Visi vienkārši eksistē blakus, kā tāda skudru kolonija.

Es rakstīju, uzstājos ar standup, strādāju. Un tad hostelī man pretī parādījās tas puisis: jauks, gudrs, iejūtīgs. Bet viņš parādījās absolūti neīstajā brīdī. Pēc divām dienām man bija jāpārvācas uz Barselonu."

Iepazīšanās, kas sākās kā nejaušība un beidzās kā filmā

"Puisis bija no Beļģijas. Par diviem gadiem jaunāks par mani. Tikko bija pabeidzis maģistrantūru jurisprudencē. Viņš šķita pilnīgi atklāts un ļoti mīļš."

"Sākumā mēs sastapāmies tualetē (romantiski, zinu), pēc tam virtuvē.
Viņš nespēlēja "foršo noslēpumaino puisi", kuru grūtāk atšifrēt nekā "Da Vinči kodu". Viņš vienkārši uzrakstīja man hosteļa grupas čatā: "Sveika... negribu izklausīties dīvaini, bet vēlētos tevi uzaicināt pastaigā. Šodien. Nekavējoties, kad tev būs laiks."

Es to izlasīju vairākas reizes, sajūtot apjukumu. Atbildēju: "Labi. Viena pastaiga. Tikai viena." Kā tas izskatījās? Mēs gājām četras stundas gar Temzu. Bigbens. Tilts. Cilvēki. Vakars. Mēs divatā.

"Un es domāju... labi, nomierinies, tā taču ir tikai pastaiga, tā NAV mīlas filma, lūdzu, tikai neesi tik mīļš un, lūdzu, nesāc man jau patikt. Tilts. Skūpsts. Pasaule apklusa. Tas bija maigi. Vienkārši. Bez mazākās piepūles. Kad atgriezāmies hostelī, istaba bija tukša. Mums bija laiks.

"Pietika vien ar to, ka viņš..."

Protams, riskanti darīt šādas lietas kopīgā istabā. Katrā brīdī kāds var ienākt. Es neko īpaši neromantizēšu - bet tas bija labi. Un tad notika tas, par ko es iepriekš nebūtu domājusi, ka tas patiešām varētu notikt: mēs beidzām vienlaicīgi. Es uz mirkli pilnīgi apstājos. Viņš turēja manu seju plaukstās un teica: "Es nevēlos, lai tas būtu tikai uz vienu nakti.""

"Pietika vien ar to, ka viņš... vienkārši skatījās uz mani. Ne ar skatienu, kas grib piederēt, bet ar skatienu, kas grib atcerēties. Es sajutu, kā manī ienāk īpašs miers, kas teica: "Es redzu tevi. Un tu redzi mani."

"Viņš man neko nesolīja. Nevienu vārdu par nākotni un par to, kā viss būs brīnišķīgi un mūžīgi. Viņš vienkārši jautāja: "Ko mēs ēdīsim brokastīs?"
Tas bija tik vienkārši. Tik godīgi vienkārši, ka uz mirkli man gribējās aizbēgt..."

"Tur, uz gultas Londonas hostelī, es pēkšņi iedomājos domu, ko agrāk pat neļautu izteikt čukstus. Iespējams, ne visas attiecības ir jāierobežo ar 10 gadu plānu vai pilnīgu klusumu.

Reizēm pietiek, ja kāds vienkārši pajautā, ko darīsim rīt vai ko ēdīsim brokastīs.
Un, draugi... no šī brīža es biju iekarota..

Dažreiz dzīve grib, lai tu paliktu brīdī, kas ir labs

"Problēma ir tā, ka viņš dzīvo Beļģijā. Bet tagad, pāris mēnešus vēlāk, kamēr es visu to rakstu, es saņēmu pastāvīgu darba piedāvājumu Amsterdamā, tajā pašā viesnīcu tīklā, kur es strādāju kā brīvprātīgā.

Tātad vispār viss ir labi: mūs šķir tikai divas stundas vilcienā. Vai tas ir muļķīgi? Nedaudz. Vai tas ir ārkārtīgi mīļi? Jā. Vai es jūtos pārsteidzoši mierīga? Jā.
Viņš raksta man katru dienu: "Vai tu jau esi izdzērusi pietiekami daudz ūdens?"; "Es dzirdēju joku un gribu tev to pastāstīt."

Es nezinu, kas no tā visa iznāks. Vai tas vienkārši ir ļoti skaists ceļojuma atmiņu stāsts? Vai kaut kas īsts? Bet šoreiz es nekur nebaidīšos aizbēgt. Es vienkārši ļaušu tam notikt. Jo dažreiz pati dzīve grib, lai tu paliktu brīdī, kas ir labs.
Un tagad ir labi. Tik vienkārši."