Jānis Elsbergs – puika no rakstnieku "hruščovkas"

Dienā, kad tikāmies, Jāņa Elsberga foto rotāja ziņu portālus – viņš virtuāli paguvis nolamāties par Survival kit akciju Miera ielā, kura viņa un pretējās mājas fasādi padarījusi indīgi gaišzilu un, viņa vārdiem, „atspārda”. Lai arī Jānis ir labdabīgs un dzīvīgs gan ikdienā, gan recenzijās, viņā var just arī to žiletīgo šerpumu, kas piemita Belševicai un varbūt arī Klāvam. Tāds spēcīgs vēziens, amplitūda – no dūdieviņa maiguma līdz kretīniem sētsvidū. Šādi dzīvodami, viņi purināja arī savus likteņus – mājās piedzīvoja dienām ilgas drošībnieku kratīšanas, uz daiļrades nīcināšanu vērstas represijas un visbeidzot Klāva traģisko aiziešanu, izkrītot (vai tiekot izgrūstam) pa Jūrmalas Rakstnieku jaunrades nama piektā stāva logu. Uzskatīdama, ka tā bijusi slepkavība, Vizma Belševica atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa. Jānim tolaik bija astoņpadsmit. Paldies Dievam, spēka, dzīvīguma un talanta viņā ir daudz. Bet vienlaikus arī sajūtas, ka visu laiku esi kaut kam opozīcijā.

Tā mistiskā, skaistā, mežonīgā iedvesma

– Vai šajā septembrī biji aktīvā Dzejas dienu dzīvē?

– Atklāti sakot, ar to esmu saistīts vienīgi tik, cik mani kaut kur uzaicina. Mazs bērns, daudz darāmā – ja man nav jāpiedalās, pats nerādos.

– Un aicināja?

– 13. septembrī Doma dārzā bija Ineses Zanderes rīkots dzejas lasījums, 17. septembrī – jauka tikšanās Imantas bibliotēkā, 25. septembrī – Eiropas dzejas tulkojumiem veltīts pasākums. Nu, man ar to pietiek.

– Bet pašam rakstās?

– Nē, man sen jau... pats no sevis nerakstās. Kad ir pasūtījums, tas mani mobilizē, ir sajūta, ka to vajag arī kādam citam, ne tikai man, un arī iedvesma rodas. Pašlaik man pasūtīti divi dziesmu teksti, kas jau pāris nedēļu kā nerodas, tā nerodas. Bet visiem parasti vajag uz vakardienu. Gan jau radīsies – neuztraucos.

– Tu savus iekšējos laikapstākļus atpazīsti, esi domājis – kāds biji tad, kad tev aktīvi rakstījās?

– Nu... nezinu, pieļauju, ka tā ir kāda vecuma īpatnība. Ir dzejnieki, kas raksta visu mūžu, un ir tādi, kam jaunībā ir aktīvais periods, un pēc tam tā kā iet mazumā, pārtop tīri profesionālos vingrinājumos. Un tā mistiskā, skaistā, mežonīgā iedvesma ir reta viešņa.

– Aha, tomēr skaisti aprakstīji. Nelamā, ka tā tevi atrauj no reālās dzīves, pienākumiem.

– Nē, tajos laikos, kad dzeju rakstīju tāpat vien un jutu, ka nāk attiecīgais noskaņojums, tad šā vai tā vajadzēja kaut kur izraut trīs četras stundas. Tā daudzi dzejoļi ir tapuši, staigājot pa Rīgu.

– Tev pat nevajag pierakstīt?

– Man ir līdzi, ar ko. Piestāju kaut kur, pierakstu un eju tālāk.

– Tev bija savi maršruti?

– Nē, man vispār patīk Rīga, vietas, kur neesmu bijis, arī industriāli rajoni, grausti, Maskačku ļoti mīlu, Čiekurkalnu. Un, jā, tad zinu, ka mājinieku nebūs tuvumā, nezvanīs telefons. Nu, tajos laikos mobilo nebija.

Puika no rakstnieku „hruščovkas”

– Vieta, kur tagad dzīvo, arī tāda gleznaina – Miera ielas republika, vai tev tā nešķiet?

– Man ir atšķirīgas jūtas. No vienas puses, patīk, ka te ir mazie veikaliņi, no otras, ir sajūta, ka tas īsti neattiecas uz mani, neesmu tā mērķauditorija. Varbūt tiešām kļūstu par vecu vai kas.

– Lai varētu sēdēt, tusēt, dirnēt?

– Nesen kafejnīcas Piens pagalmā bija bioekotirdziņš, zemnieki ar āboliem, medu, visu ko labu. Mēs ar ratiņiem aizgājām paskatīties – tur bija tik drausmīgs troksnis, no tumbām dārdēja aicinājumi izmēģināt, ausis krīt ciet, bērns brēc. Tik agresīva vide – mēs pagriezāmies un mukām. Tam trokšņa piesārņojumam ar eko nav vispār nekā kopīga. Nu, tas tāds negadījums varbūt, bet tādi gadījumi bijuši vairāki. Es it kā priecājos par idejām, bet forma mani atbaida.

– Tu uzaugi Vārnu ielas republikā, vai arī šis mīts man galvā no Billes?

– Nē, mamma Vārnu ielā dzīvoja apmēram līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Es uzaugu vecajā rakstnieku mājā Valdemāra ielā 145. Zirņu ielas stūrī balta ķieģeļu ēka, uzbūvēja 66. gadā, un tad tā bija pilna ar rakstniekiem.

– Piedzimi par godu jaunajam dzīvoklim?

– Kad mamma dabūja dzīvokli, tad pēc trim gadiem es tur uzrados.

– Referātā par lamu tulkošanu saki, ka tās esi mācījies no brāļa un sētas puikām.

– Nu ja, tur bija četras kārtīgas hruščovkas, kurām vidū milzīgs pagalms, tur bija vieta puikām.

– Tev bija kāds iekšējs spurošanās periods, kad negribēji ar literatūru nodarboties, nevēlējies, lai tev tas pielīp?

– Īsti ne. Bija īss brīdis – 88. gadā studēju pirmajā kursā latviešu filologos, tad mana meitene palika stāvoklī un tā, un tad man likās, ka viss šitais jāmet pie malas, jāsāk pelnīt naudu. Aizgāju strādāt autoelektroaparātu rūpnīcā pie Brasas tilta.

– Gribēji būt tāds vecis, kuram jāiet pelnīt naudu?

– Tā emocionāli – jā, es gribēju tāds būt. Bet ar kaut kādu scenāriju un plānu izdomāšanu līdz galam... man laikam nekad tas īsti nav sekmējies. Bet septiņus mēnešus es tiešam tur nostrādāju. Pēc tam sapratu, ka jāatgriežas universitātē. Iestājos Svešvalodu fakultātē vakarniekos, sāku strādāt par skolotāju, atkal biju humanitārā apritē.

– Tu vienu brīdi pat Zaubē strādāji.

– Pirmajā gadā braucu divreiz nedēļā. Un, uz to Zaubi braukādams – autobusā ceļš garš –, es kaut kā sāku arī dzejoļus rakstīt.

– Gribi teikt, ka autobusā uzrakstīji pirmo dzejoli?!

– Nē, nē, skolas laikā biju rakstījis, bet kaut kā nesanāca, visu nolikvidēju un pāris gadu ar to nenodarbojos. Bet tajā periodā sāku rakstīt dzejoļus, kas jau bija publicējami.

– Rādīji kādam?

– Sākumā nē. Bet, kad jau bija kaudzīte, kad varēja sākt domāt par kādu publikāciju, es mammai parādīju.

Ar savējiem nekonkurē

– Jautājums, protams, novazāts, tomēr – kāda bija tava iekšējā sajūta: mamma – viena no izcilākajām dzejniecēm, Klāvs – mīlēts, cienīts. Kā uz šiem pamatiem tev bija augt?

– Tā ir ikdiena. Rakstīšana ir parasta lieta, un rakstnieki – parasti cilvēki.

– Salīdzināšanas problēma nav bijusi?

– Zināmā mērā ir, bet man nekad nav bijusi tādas dvēsmīgas pietātes pilna attieksme pret jelkādu no rakstniekiem... Es pārāk labi, jau kopš dzimšanas, pazīstu rakstniecību no iekšpuses, tāpēc man tas vienmēr ir licies tikpat vienkārši un dabiski, kā zemnieka dēls ir zemnieks un kalēja dēls – kalējs. Salīdzināšana aktīvajā dzejošanas posmā varbūt brīžiem man kādas problēmas radīja, bet tagad esmu sapratis, ka esam trīs dažādi cilvēki un trīs dažāda tipa talanti, tā ka man nav ar viņiem jākonkurē. Varbūt kādas spējas ir kopīgas – valodas muzikalitāte, valodas dzirde, kas ir svarīga ne tikai mūzikā, bet arī literatūrā, taču citādi – viņiem bija sava radošā dzīve, man ir savējā.

– Vai tam, ka deviņdesmitajos gados dzejas krājumus izdevi ar citu uzvārdu, pamatā bija bažas, ka esi tikai palabs nevis labs?

– Nē, domāju, ka esmu diezgan labs. Varbūt neesmu ģeniāls (smejas), bet diezgan labs. Taču sāku rakstīt 89., 90. gadā, un mana brāļa pēcnāves krājums iznāca 89. gadā, ārkārtīgi populārs un tā. Zināju – ja sākšu publicēties ar savu uzvārdu, cilvēkus vairāk interesēs, vai ir kāda līdzība ar Klāvu, nevis tas, ko es pats gribu pateikt.

– Bet kāpēc tieši Ramba?

– Nu... Tas bija manas pirmās sievas vecātēva uzvārds. Man tas šķita pietiekami skanīgs, ar pietiekami mīklainu asociāciju loku. Un pats Ramba Rihards bija tāds spēcīgs un ļoti foršs lauku vīrs.

– Deviņdesmitajos gados daudz strādāji ar jaunajiem literātiem.

– Nosacīti, es pats biju jaunais.

– Kā mazliet vecāks uzņēmies šefību, recenzēji...

– Bija tāds sabiedriski aktīvs periods – Jauno literātu apvienība, literārās konsultācijas, kas tagad pie preses izdevumiem ir jau atmirušas. Izdevām jauno literātu žurnālu Luna, recenzijas rakstīju diezgan daudz. Bet ap to laiku paša rakstīšana kaut kā sāka iet mazumā un līdz ar to arī interese rosīties, iesaistīties, dzīvot līdzi pārējiem. Ap 2000. gadu vairāk aizgāju tulkošanā, tagad pārsvarā nodarbojos ar to.

– Tulkotie autori tevī ir ko mainījuši?

– Neesmu analizējis. Visvairāk esmu tulkojis Kurtu Vonnegūtu – septiņas astoņas grāmatas. Droši vien viņš mani ir mainījis. Grūti teikt.

– Viņš liek uz pasauli skatīties citām acīm, nekā varētu tikai latviešu literatūrā audzis cilvēks.

– Protams, redzeslokam jābūt plašākam par savas mājas pagalmu. Lai gan arī latviešu literatūra ir ļoti daudzveidīga, iekšēji bagāta. Tā gandrīz ir uz robežas, ka varētu būt pašpietiekama, varētu iztikt bez ietekmēm no ārpuses.

Viens pret depresiju un mīlestību

– Kā domā, vai gaisotne, kādā audz ģimenē, pielīp?

– Diemžēl taisnība, ka bērni kaut kādā ziņā kopē vecākus. Mums mājās katrs pārsvarā sēdēja savā kaktā, knibinājās ar savām lietām – mamma ar rakstu darbiem, tēvs ar vijolēm, un man arī ir tendence tupēt savā kaktā.

– Joprojām?

– Jā, jā. Manā darbā tas ir neizbēgami, bet saprotu, ka tupu tur varbūt vairāk, nekā tuviniekiem patiktu. Bet tāds nu esmu izveidojies.

– Daudzi atceras Ineses Zanderes interviju ar tavu mammu Rīgas Laikā – „Ne man kas bijis, ne būs”. Kādu iespaidu uz tevi atstāja mammas sajūtas, vārdi?

– Grūti teikt. Mūža nogalē viņa bija... nu, ļoti depresīva persona, teiksim tā. Viņas uzskati vienmēr bijuši ļoti kategoriski, un viņa arī mācēja tos ļoti spilgti formulēt. Tā ka manas pamatsajūtas parasti bija tikt galā ar to depresijas un nomāktības impulsu, ko no viņas saņēmu. Tieši mūsu pēdējos gados. Tā ka... tāda divējāda attieksme.

– Droši vien pēdējo pilienu iepilināja traģēdija ar Klāvu?

– Nē, tas bija sākums. Viņa pēc tam nodzīvoja vēl astoņpadsmit gadu.

– No mammas rakstiem un intervijām var nojaust, ka viņa kā sieviete, mamma saprot, ka kaut kādā ziņā ir jūs apdalījusi, ka jūsu sadzīve varbūt nav bijusi gluži tāda kā puikām blakus dzīvoklī, kuru mamma strādā rūpnīcā.

– Skaidrs, viņa kompleksoja – nu, kā sieviete. Padomju laikā, tagad tas jauniem cilvēkiem jāstāsta kā vēsture, nepietika, ka tev ir nauda. Ja gribēji skaistas lietas, labus pakalpojumus, vajadzēja blatus, sakarus, uzturēt attiecības ar tirdzniecības darbiniekiem, frizieriem. Visādu pakalpojumu barteri gāja vaļā.

– Bet tas jau neattiecās uz tavu ģimeni?

– Mana mamma nekad mūžā – viņai riebās attiecības praktiskā labuma pēc. Vai – uzdāvināšu grāmatu ar ierakstu, un man no letes apakšas iedos ko labāku. Viņa tikpat kā nekad to nav darījusi. Bet apskauda kolēģes, kas, viņasprāt, bija elegantākas (smejas).

– Viņa apskauda?!

– Jā, jā, smalkās dāmas Lisovsku un Brīdaku. Bet mamma bija pelēkais zvirbulis, šķiet, viņai visu mūžu ir bijusi tāda sajūta.

– Man vienmēr ir šķitis – viņai patika tādai būt. Lai gan tajā intervijā viņa saka – es sevi neciešu.

– Nu ja. Nu ja. Tas jau saderas kopā.

– Mamma izvēlējās iet pret ceļu, tika represēta, viņu nepublicēja.

– Pie vainas bija mammas grāmata Gadu gredzeni 1969. gadā. Brīnumainā kārtā cenzūra bija nohalturējusi, kā jau tas padomju laikā bija visās jomās, – kāds bija izlaidis cauri. Tam sekoja septiņu gadu aizliegums, iztikšana no tulkojumiem. Mans tēvs arī bija spiests mainīt darbu.

– Tieši domāju – tēvam laikam bija liela mīlestība.

– Nu... Kas ir liela? Kas maza? Viņi bija kopā no 1967. gada līdz pat mammas mūža galam. Pēdējos piecus gadus, kad mamma bija pēc insulta, tēvs viņu pašaizliedzīgi kopa, pats savu darbu upurēdams. Bet pa to starpu viņiem – kā jebkuram – visādi ir gājis.

– Mīlestība ir pēc tā visa palikt kopā?

– Droši vien.

 Kas to izdarīja?

– Mamma ļoti cīnījās, gribēja pierādīt, kas ir noticis ar Klāvu. Tu cīnījies līdzi vai stāvēji maliņā, biji opozīcijā?

– Nē, kāpēc lai es negribētu noskaidrot – pasarg Dievs! Tā kā bija mamma, Klāva sieva un tēvs, man tur nebija kādas īpašas teikšanas. Un nebija nekas iebilstams.

– Astoņpadsmit gadu ir vētrains ideālista laiks, kad vēl vairāk gribas cīnīties.

– Nu jā, jā. 1987. gadā izstājos no komjaunatnes.

– Tā demonstratīvi?

– Tagad šķiet smieklīgi – kā universitātes pirmā kursa students biju iedevis iesniegumu, tad ar mani runāja fakultātes partijas sekretārs, tagad Latvijas Bankas darbinieks Guntis Valujevs, lai nāku pie prāta, ņemu atpakaļ. Tad bija universitātes komjaunatnes komitejas sēde, un viens no Juridiskās fakultātes, kalsns, padomisks puisis ar uzvārdu, ja atmiņa neviļ, Aksenoks, sludināja, ka tādiem kā es “nav vietas mūsu augstskolā”, ierosināja izslēgt, bet tad studentu arodbiedrības vadītājs ar uzvārdu Koziols (sirsnīgi smejas) mani aizstāvēja.

– Vai tev ir sajūta, ka Klāva lieta ir palikusi neatrisināta, neatbildēta, visi lietiskie pierādījumi kā dīķī nogremdēti? Hipotēzes un minējumi ir gaisā.

– Mani vecāki brīžiem, šķiet, ļāvās arī minējumiem. Taču no faktiem, dokumentiem, kas ir mūsu rīcībā, skaidri redzams, ka tā bija vardarbība un no Klāva puses tā nekādā ziņā nebija ne pašnāvība, ne baigais dzērums. Tas viņam bija ļoti radošs periods, pēdējo nedēļu laikā viņš bija daudz uzrakstījis.

– Ja palasa Klāva tā laika dzeju, kas apkopota jau pēcnāves krājumā Velci, tēti!, var just, cik svarīgs viņam ir ģimeniskums.

– Jā, viņš tajā posmā bija laimīgs cilvēks. Mūsu advokāte iesniedza sūdzību ar lūgumu atjaunot izmeklēšanu, tajā izklāstīti un analizēti ekspertīzes rezultāti – nu, ir skaidrs, ka tā bija vardarbība. Kas, kāpēc, kā tas viss notika, diemžēl ir zudis. No cilvēkiem, ar ko viņš bija kopā tajā vakarā – trim vīriešiem un trim sievietēm –, visi vīrieši, krievu literāti, arī ir jau viņā saulē. Tā ka... ja kāds no viņiem ir vainīgais, tad šā vai tā... Ar to mums jāsadzīvo.

– Tu sadzīvo?

– Kas atliek? Es te sēžu – skaidrs, ka sadzīvoju.

– Varbūt tev ir dota iespēja gaišāk skatīties uz dzīvi?

– Kas ir gaišāk, kas tumšāk? Katrā no mums tas ir, arī mammā un Klāvā bija. Saku – mamma depresīva būtne, bet viņa taču ir sarakstījusi Dullo Paulīni un citus humora pilnus gabalus, tulkojusi Trīs vīrus laivā.

– Vinnijā Pūkā starp rindām – tik daudz drastiskuma un smieklu.

– Jā, cilvēks, kuram nav gaišuma, to nevar dabūt gatavu. Un Klāvam tāpat.

– Vai tu tagad esi tas vecis, kas gribēji būt 89. gadā, kad aizgāji strādāt rūpnīcā? Turi rūpi par māju, savējiem?

– Nu, kaut kādā mērā, jā. Man tēvs ir gan krietni gados, bet joprojām pats tiek ar visu galā. Dzīvo turpat Valdemāra ielā, tā teikt, manā dzimtajā mājā.

– Viņš ir palicis ēnā...

– Nemaz tā nav – iegūglē Zigurds Elsbergs... Restaurācija, akustiskā regulēšana – šajā jomā viņš ir vadošais speciālists Latvijā. Man ir ģimene, puika piedzima 31. maijā – mans otrais bērns.

– Tev ir jauna, skaista dzīve?

– Nu jā. No pirmās ģimenes man ir meita, liela, strādā par veterinārārsti, daktere Elsberga. Viņai ir sava dzīve, un prieks par viņu. Kad meita piedzima, es biju jauns, zaļš un glups, varbūt nejēdzu to procesu novērot, izbaudīt, izsekot, kā tas bērns aug, mainās nedēļu pa nedēļai. Tagad es par to priecājos.

– Kad vakar dzirdēju, ka tev zīdainis runājas klausulē, atcerējos Klāva dzejoli, ka rāpulīši virtuvē žūst kā V – victoria, uzvara. Tā sadzīve ienāk dzejā.

– Jā, toreiz bija grūtāk, nebija pamperu, mitro salvešu – lietu, kas tomēr ļoti atvieglo ikdienu.

Kad draud literāti

– Recenzējot citus, tu norādi, ka kaut kas nav labs, bet pats varbūt tik perfekts neesi. Kā tas ir – kā skolotājam atzīties, ka arī pats kaut ko nezini?

– Attiecībā pret sevi kaut kāds aklums droši vien pastāv. Sevišķi jaunībā, uz pirmajiem darbiem. Tagad man pašam pirmās trīs grāmatas šķiet diezgan nepilnīgas.

– Pat Daugavas bulvāris? To ļoti slavēja.

– Slavēja, ne slavēja, un arī ne tā, ka ļoti. Jā, tai grāmatai ir būtiski trūkumi. Tikai par savu pēdējo man ir gandarījums – pašam patīk. Bet arī tā bija pirms sešiem gadiem, tā ka noiets posms.

– Radošajā procesā tieksmi pēc perfekcijas laikam nemaz nevar kultivēt, jo tad var vispār neko neuzrakstīt?

– Ja raksta un rakstās, tad, protams, nevajag sevi bremzēt. Cita lieta, ka daudzi apdāvināti cilvēki nespēj kārtīgi pie tā piesēsties, distancēties. Man ļoti daudz nācies konsultācijās teikt – kolosāls dzejolis! Tikai nostrīpo pēdējos divus pantiņus, tie visu sabojā. Bet cilvēki nesaprot.

– Vai šādi esi iedzīvojies nedraugos?

– Nu, protams. Vēl jo vairāk, ja sēdi kādās žūrijās, konkursos, piemēram, par vietu jauno autoru seminārā, kādi cilvēki tiek, kādi netiek. Bija Klāva Elsberga prēmija, iznāca vairākas ļoti labas grāmatas, kas tajā konkursā vinnēja. Bet attiecīgi ļoti daudzi palika bešā, un arī ne tie sliktākie. Vienkārši – katru gadu laureāts bija viens. Bet tā... es nezinu. Divas draudu vēstules esmu saņēmis. Anonīmas.

– Nopietni?!

– Jā, ar rakstāmmašīnu rakstītas (smejas).

– Esi saglabājis?

– Nē. Es vispār neko neglabāju no sava arhīva.

– Oho, bet citu arhīvus kārto!

– Citiem jā...

– Kāda aprakstniece par tavu dzejoļu sajūtu teikusi – pieviltais romantiķis.

– Nezinu, kas to teicis, kāda kontekstā, bet man ir pirmā dzirdēšana, ka esmu pieviltais romantiķis.

– Precīzi – pieviltā romantiķa ciniskā aizsardzība.

– Tad droši vien tas lietots sadzīviskā nozīmē. Jo literatūras virzienam, kas pastāvēja pirms 200 gadiem, ir mikroskopisks sakars ar to, kas tagad notiek literatūrā. Nespēju iztēloties, kāds man sakars ar Baironu vai Šilleru.

– Skaidrs, ka tur domāts pavisam kas cits. Drīzāk – doma tāda, ka dzejnieks vienmēr tiek kādā ziņā pievilts, jo pasaule nav ideāla.

– Nu, šito es nesaprotu – kurš dzejnieks iedomājas, ka pasaule ir ideāla. Neesmu saticis (smejas).

– Vai proza, tās tulkošana vairāk nostāda uz kājām?

– Tas vairāk ir amats. Esmu tulkojis prozu un ļoti daudz arī teātriem – manuprāt, diezgan labi. Un joprojām to daru katrā izdevīgā gadījumā. 2007. gadā iepazinos ar Kārli Lāci. Viņš tolaik rakstīja pirmo mūziklu, man vajadzēja pierakstīt tekstus, tā abi mūzikli ir tapuši (Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī un Jevgeņijs Oņegins Dailē – Red.). Man patīk šī sadarbība. Tā kā tēvs ir mūziķis, esmu muzikālā vidē audzis, un beidzot zināmā mērā arī strādāju mūzikā – ir savienotas abas manas puses.

– Vārdu autoram bieži vien uzmanību nepievērš.

– Tāpat kā tulkotājam. Tā ir tāda samērā anonīma eksistence.

– Lai gan – ja cilvēks lasot jūt tulkojuma smeķi, atšķir pirmo lappusi, lai noskaidrotu, kas pie tā strādājis.

– Vai otrādi – ja tulkojums ir šausmīgi slikts, arī paskatās (sirsnīgi smejas). Tagad gatavoju izdošanai Šekspīra Ričardu III. Dailes teātra izrādei tas ir pārtulkots, bet gribas izdot atsevišķā grāmatā – vajag komentārus, priekšvārdu, lienu iekšā diezgan akadēmiskā filoloģijā. Tā ir trešā Šekspīra luga, ko esmu tulkojis, man šķiet, ka beidzot esmu pa īstam sajutis garšu, laikmeta stilu. Gribas līdz vecumdienām pārtulkot tās, kas latviski vēl nav tulkotas, tādu ir vienpadsmit.

– Tev ir kādi tulkošanas guru?

– Jā, Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Leons Briedis – tās ir milzīgas virsotnes. Lielā mērā esmu audzis ar viņu tulkojumiem un joprojām mācos. Esmu rediģējis vienu Silvijas Brices un vienu Daces Meieres tulkotu grāmatu – jāatzīst, ka man tur bija ļoti maz ko darīt. Ir bijuši brīži, kad nodomāju – eh, kaut es tik raiti varētu! Tiešām apskaužama meistarība. Tāpēc saku – mūsu literārā dzīve ir ļoti bagātīga, ir daudz talantīgu cilvēku.

 Pa Rīgu ar ratiņiem

– Pēc Daugavas bulvāra tevi ieskaitīja kopā – pilsētas kājāmgājēji.

– Jā, es jūtos kā Rīgas dzejnieks, te visu mūžu nodzīvojis, tā ir mana vide. Un daudzi dzejoļi ir par Rīgu. Citreiz es pa jokam zūdos, ka Čakam un Rokpelnim ir izdevies sev to pīāru uztaisīt, ka viņi baigie Rīgas dzejnieki. Es tomēr kaut kā neesmu tajos pilnā mērā ieskaitīts.

– Bet varbūt to pastmarku uz pieres nemaz nevajag?

– Nevajag jau nevajag. Tas tāds humors.

– Tagad tev sanāk pa Rīgu ar ratiem staigāt? Ir laiks paskatīties apkārt, ievērot?

– Drusciņ, bet pamatā tas tomēr saistīts ar diezgan ierobežotu ģeogrāfiju – ap māju, citreiz apvienojot ar lielveikala apmeklējumu. Bet arī tur ir savs jaukums, jā.

– Vai ģimenes lauku māja „Lejas Kliģēni” jums vēl ir?

– Nee. Mājas bija aiz kalna, ļoti nomaļā vietā – varēja uzlauzt durvis, aiziet iedzert, piekakāt spaini un pie viena aizstiept kādu lāpstu, gumijas zābakus vai spuldzīti izskrūvēt. Cīņa ar to bija gadiem. Reiz vietējais milicis tur vienu noķēra, ielika uz trim gadiem. Beigās mammai veselība kļuva sliktāka, un arvien bīstamāk tur kļuva uzturēties. Tad 1999. gadā viņa to māju atdeva ģimenei, kam kāds sakars ar Vecpiebalgu.

– Atdeva, nevis pārdeva?

– Tas bija dāvinājums. Man šķiet, ka tā bija kļūda – nekustamais īpašums tomēr paliek nekustamais īpašums.

– Īpašumu jautājumos bijām naivi un neizglītoti.

– Man bija trīsdesmit gadu, un mēs jau gandrīz desmit gadus bijām kapitālismā nodzīvojuši. Acīmredzot nebiju gatavs, lai kaut kā aktīvi iesaistītos. Ja būtu...

–...ģimene būtu klausījusi?

– Droši vien. Kas bijis, izbijis.

– Kā sauc tavu puiku?

– Teodors. Tāds skanīgs, spēcīgs vārds, nozīmē – Dieva dāvana. Un, kad abiem vecākiem ir jau pāri četrdesmit, tas nav tik pašsaprotami. Un, kad nu tas noticis, tā tiešām ir dāvana.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris