Jaunpiebalgas skolotājas Agnese un Ilze katrā bērnā saskata dimantiņu un par visatļautību saka: "Uzvedība ir komunikācija"
Būt skolotājam ir aicinājums – tā uzskata Jaunpiebalgas vidusskolas skolotājas, draudzenes un muzikālās grupas DārgOļi dalībnieces Agnese Ērkšķe un Ilze Ķirse, kuras dzīvo Drustos.
Viņas ir pārliecinātas, ka skolotājam jābūt tam, kurš katrā bērnā saskata dimantiņu, un jāpalīdz to noslīpēt, lai tad bērns var, spoži mirdzot, iet savu dzīves ceļu. Tomēr ikdienas skrējienā to izdarīt ir ļoti grūti.
Skolotājs motivators
“Kad bērnībā ar māsām spēlējāmies skolotājās, es iztēlojos, ka man ir sava skola, kā notiks izlaidumi, un tobrīd to uztvēru kā savu īsto dzīvi. Tā kā uzmanīgi ar bērnu spēlītēm, jo tās mēdz piepildīties!” smaida Agnese. Ilzei, lai gan arī viņa ar māsām spēlējusi skolās, šāda mērķa nebija. “Manā izpratnē skolotāja galvenais uzdevums nebūt nav mācīt, bet gan iedvesmot, un aicinājumu būt iedvesmotājai tiešām jūtu,” Ilze paskaidro.
Mācību stundās Ilze un Agnese nereti izmanto radošus veidus – mūziku, teātri, literatūru, arī vienkārši sarunas par vērtībām, lai skolēniem būtu iespēja pieredzēt domu un emociju dziļumu. “Kad mācījāmies par dzeju, lasījām un izpildījām pašu sarakstītās dziesmas, lai parādītu, ka dzejnieks ir cilvēks – iespējams, pat kāds, ko jau pazīsti, bet varbūt tu pats,” Ilze pasmaida.
Agnese dalās senākās sajūtās: “Pedagoģiskās prakses laikā, esot ķīmijas skolotājas lomā, sajutu tukšumu mācību procesā un ilgi nespēju atrast savu vietu skolā, līdz kopā ar krustbērnu un bērnu audzināšanu, kā arī dzīvi mūzikā sapratu, ka šis tukšums jāpiepilda ar vērtībām un cilvēciskām attiecībām. Tiešām ļoti vēlējos izjust, ka nevis es velku mācību procesu, bet tas notiek dabiski – caur bērnu interesi par pasaules izzināšanu.
Mūsu redzējumā skolotājam jādara viss, lai bērniem pašiem rastos motivācija iegūt zināšanas un lai šī vēlme tiktu nosargāta, jo tikai tad tā būs īsta un neapsīks arī pēc skolas durvju aizvēršanas. Tā bērns izaugs par pašpietiekamu, brīvu, spējīgu un laimīgu cilvēku. Tas ir pretēji situācijai, ko biežāk novērojam reālajā dzīvē, kad bērnus motivē mācīties caur bailēm kļūt par neveiksminiekiem, neiederīgiem, nevērtīgiem. Līdz ar to daudzi no viņiem dzīves piepildījumu meklē, kāpjot nepareizajā kalnā, tomēr agrāk vai vēlāk attopas un jau ar pavisam citādu attieksmi savu laiku un enerģiju velta tam, lai iekarotu īsto virsotni. Bet daudz jēdzīgāk būtu, ja viņi savu aicinājumu zinātu ātrāk un darītu to iespējami ilgāk un jaudīgāk – sev un pasaulei par svētību.”
Latvijas izglītības sistēmas mērķos pavīd doma par brīvu, spējīgu un laimīgu cilvēku. Tiesa, dzīvē tas reti kad īstenojas. To skolotājas secina arī pēc savas un savu tuvāko pieredzes, proti, daudz kas no tā, kam skolas laikā tika veltīta lielākā uzmanība, tagad šķiet lieks un noteikti nav bijis noteicošais panākumu gūšanai.
“Mēs nekādā gadījumā necenšamies noliegt vajadzību pēc zināšanām un prasmēm. Tās ir būtiskas, lai cilvēks varētu dzīvot harmonijā ar sabiedrību un dabu, pilnveidoties mūsdienīgā pasaulē. Tomēr gribam uzsvērt, ka, izvirzot par prioritāti teorētisko zināšanu apguvi, obligātās vielas iezubrīšanu, otrajā plānā tiek atstāts pats svarīgākais – sevis izzināšana, emocionālās inteliģences veidošana, sadarbības un citu sociālo prasmju apguve, īsts radošums, kas rodas klātesamībā un brīvībā. Arī mēs pašas vēl šobaltdien mācāmies šīs otrā plāna prasmes – iedvesmojam un iedvesmojamies darīt skolotāja darbiņu visā tā grūtumu un vieglumu spektrā,” atklāta ir Agnese.
Katram veltīt kaut minūtīti
Pedagoģes uzskata, ka viens no svarīgākajiem skolotāja uzdevumiem ir katram bērnam veltīt laiku. Tikai tas nav iespējams, dzīvojot steigā, paviršībā un formalitātēs, jo jēga rodas uzmanībā. Tāpēc Agnesei un Ilzei radās DārgOļi, kur olis ir kā simbols visam tīrajam, dvēseliskajam, vienkāršajam. Tas apzinātības mirklis, kad ej pa ceļu, atrodi akmentiņu, paņem rokā, un tev šķiet – tas gan ir skaists, visskaistākais! “Pārvērtību no parasta akmens uz dārgoli paveic mūsu klātesošā uzmanība, ko veltām akmenim, vietai, domai vai skolēnam,” viņas skaidro.
Vai pašām izdodas veltīt uzmanību katram klases bērnam? Tā kā Agnesei pagaidām ir tikai priekšmetu skolotājas pieredze un pie savas pirmās 1. klases viņa tikusi tikai šogad, vārds Ilzei.
“Uzskatu, ka sākumskolas skolotājai jābūt kā profesionālai mammai – ar katru skolēnu un kolektīvu kopumā jāveido skaidras un uzticamas attiecības, caur kurām tad arī apgūt gan mācību, gan audzināšanas uzdevumus. Pašlaik to ir grūti izdarīt, jo izglītības sistēma prasa skolotājiem skriet kā vāverei ritenī: standarta programma, sasniedzamo rezultātu izpēte un apzināšana, mācību procesa/mācību stundu/audzināšanas uzdevumu plānošana, materiālu meklēšana/veidošana, labošana, vērtēšana, diferencēšana, iekļaušana. Vēl ārpusklases dzīves organizēšana, metodiskais darbs, sanāksmes, profesionālā pilnveide, darbs ar skolēnu vecākiem... Skolotājiem resursu ir tik, cik ir, nemaz nerunājot par to, ka tie jāpietaupa arī savai mājai un ģimenei. Man klasē bija 15 bērnu, vēl divi mājmācībā, kas ir optimālais skaits, lai katram skolēnam varētu veltīt kaut minūti laika, bet kur lai tās minūtītes ņem skolotāji, kuru klasēs ir 30 bērnu?” jautā Ilze, un Agnese piebilst: “Esam pilnīgi drošas, ka sistēmai jābūt tādai, kas kalpo cilvēkam, nevis otrādi.
Garlaicībā nav nekā slikta
“Patlaban sistēma uzkārusies uz domas, ka skolai jābūt lielai ēkai, ko piepilda daudz bērnu, kuriem jāatbilst noteiktiem skaitliskiem parametriem. Jo tas ir ekonomiski izdevīgi. Bet kā ekonomiskajā izdevīgumā izpildās izglītības mērķi un kvalitāte? Kā tajā jūtas cilvēks – skolotājs, vecāks, bērns?” jautā skolotājas.
Ja klasēs būtu mazāk skolēnu, izpaliktu bērnu steidzināšana un viņiem rastos iespēja piedzīvot garlaicību, kas ir būtiska, lai cilvēkā attīstītos radošums. Bet mūsdienu bērniem, kuri jau no mazotnes ir pakļauti steigai un spilgtu ārēju stimulu ietekmei, garlaicība šķiet kaut kas negatīvs.
Vai katrā bērnā izdodas saskatīt personību? “Izdodas. Bet ko ar to darīt tālāk? Šobrīd arī pati jūtu, ka skolotāja-iedvesmotāja misiju nevaru realizēt tik dziļi, kā man to gribētos, tāpēc šajā mācību gadā skolā būšu mazāk. Protams, ir brīži, kad redzu – ieguldītais darbs bijis tā vērts. Kopumā sākumskolā nostrādātie gadi bijuši ārkārtīgi vērtīgi,” atklāj Ilze.
Kārtībai jābūt
Daudzās skolās aktuāls ir jautājums par bērnu visatļautību – nereti skolēni ar skolotāju atļaujas runāt kā ar pašpuiku, nolamāt, ignorēt... “Manuprāt – un to pierāda arī pētījumi –, visatļautība tiek nepareizi tulkota, proti, šāda bērnu uzvedība ir kā protests. Viņi jūt prasības pret sevi, skolotāju un vecāku izdegšanu. Tad vēl pēdējos gados nepārtraukti klātesošā globālā trauksme un bailes. Bērni, citādi nemācēdami, šādi izrāda neuzticēšanos sabiedriskajai kārtībai un augstākstāvošiem. Tāpēc gribētos, lai mēs visi saprotam – uzvedība ir komunikācija,” dziļdomīgi nosaka Agnese.
Šovasar notikušajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos abas skolotājas bija Jaunpiebalgas vidusskolas 2. un. 4. klašu deju kolektīvu pavadošās personas. Bērniem tas bija piedzīvojums, bet Ilzei un Agnesei – milzu atbildība, emocionāli izaicinošs notikums un ļoti vērtīga klātbūšana. Par svētkiem sajūsmā bija arī to apmeklētāji, bet pēc tam nācās dzirdēt sūdzības – vietās, kur stāvējuši skolēnu autobusi, zemē mētājušies atkritumi. “Tiem, kas aiz sevis atstāja šmuci, sakām publisku fui! Bet tie noteikti nebija mūsu bērni. Audzinot bērnus, vadāmies pēc astoņu likumu saraksta, kas laika gaitā izveidojies. No sirds rūpējamies, lai tie tiktu ievēroti, sargājot mūsu kopīgās vērtības, tajā skaitā kārtību,” Agnese stingri saka.
No mūzikas skolas caurkritējām līdz DārgOļiem
Ilzes un Agneses kopīgā lieta vēl pirms skolotāju darba bijusi muzicēšana, un savu dzīvi bez mūzikas viņas vairs nespēj iedomāties. “Gari un piņķerīgi būtu stāstīt, kā no laika, kad stāvējām un dziedājām katra savā Drustu paugura virsotnē, esam nokļuvušas līdz DārgOļiem. Tobrīd bijām pazīstamas kā skolas biedrenes, vēlāk kļuvām gluži kā māsas. Par savu uzdrīkstēšanos muzicēt pašas brīnāmies, jo abas esam mūzikas skolas caurkritējas.”
Lūk, Ilzes stāsts par muzikālo izglītību. “Es mūzikas skolā gāju divus gadus – abus vienā klasē. Kad pati biju pieņēmusi lēmumu par došanos prom, mamma mēģināja mani pierunāt palikt, sakot – ja pabeigsi mūzikas skolu, nopirksim tev riteni. Tikai man riteņa nav joprojām, toties ar mūziku pilna sirds!”
Vidusskolas gados abām mūzika atklājusies caur kordziedāšanu un ielu dziedāšanu. Tad Ilze iemīlējusies rokmūziķī Naurī un, pateicoties viņam, pamazām apguvusi mūzikas instrumentu spēli: bungas, ģitāru, basģitāru. Ātri vien abi saspēlējušies ne tikai līdz savas grupas, bet arī ģimenes izveidošanai. Pēc kāda laika muzikālajai apvienībai pievienojusies Agnese – un radusies grupa DārgOļi. Pavisam drīz DārgOļi sāka izpildīt arī Ilzes un Agneses radītās dziesmas. Kad pandēmijas laikā Ilze ar Nauri izšķīrās, abām draudzenēm radies jautājums – vai spēsim divatā? Viņas nolēmušas būt drosmīgas un pierādīt sev un citiem, ka spēs. Viegli nav bijis, bet rezultāts esot tā vērts.
2025. gada sākumā izskanēja DārgOļu pirmā albuma Cilvēki Upē prezentācijas koncerts, kurā duetam pievienojās papildspēki, arī Nauris. “Jā, tas pats!” smej Ilze. “Un arī turpmāk plānojam muzicēt gan divatā, gan sadarbojoties.” Kad reizi nedēļā pēc darba skolā abas uziet uz mēģinājumu telpu mājas augšstāvā, varot uzelpot – o, mums būs trīs stundu ilgs mēģinājums! Tas esot kā padzerties, kad slāpst. Ja mēģinājums izdevies, Ilze un Agnese priecājas kā bērni, bet, ja kaut kas nesanāk, viena otru uzmundrina, sakot – bija arī labas vietas! Jo abas ir optimistes.
Drustus nepametīsim
“Jums radies jautājums, vai mums Drustos nekļūst par šauru. Tā kā esam izvēlējušās dzīvot piepildītu lauku cilvēku dzīvi un nesūdzamies, ka mums apkārt trūktu labu cilvēku, labu notikumu un labu darbu, ko darīt, tad tādām domām nav pamata,” saka Agnese.
Šajā mirklī pie mums pienāk Ilzes dēls Pēteris un jautā: “Labdien, vai uz brīdi varu aizņemties savu mammu?” Atgriezusies Ilze atklāj noslēpumu – pirms mūsu atbraukšanas ar Agnesi bērniem lūgušas – šodien mums ļoti vajag, lai jūs būtu perfekti! Jā, zinām, ka tādi neesat, tāpat jūs zināt, ka arī mēs tādas neesam, bet, kamēr būs ciemiņi, kļūstiet tādi! Un, re, Pēteris to nodemonstrēja.
“Bet citādi, ikdienā, mums ļoti gribētos, lai nevienam – ne bērniem mūsu priekšā, ne mums bērnu priekšā – nevajadzētu tēlot. Kaut gan nav noslēpums, ka savu reizi pietēlo, daļu dzīves caur dažādām lomām izspēlē ikviens. Tikai būtiski atcerēties, ka, arī spēlējoties cilvēciskajās lomās, jārīkojas atbilstoši savām vērtībām – iekāpšana lomā nedod tiesības par tām aizmirst,” uzsver Ilze.
Un uz šāda viļņa viņas visiem novēl, lai jaunais mācību gads ikvienam nes atskārsmes, kas padarīs labāku katru pašu, un pasauli, kura pilna patiesiem dārgumiem!
