Mārtiņš Rītiņš: "Mēs ēdam par daudz un daudz metam ārā"

Mārtiņš Rītiņš vai nu patīk, vai nepatīk. Vienaldzīgo nav. Viņš ir neparasts Latvijas pilsonis. Dzimis Anglijā, tāpēc sauc sevi arīdzan par Lielbritānijas pilsoni. Tur mācījies un strādājis. Pēc tam pārcēlies uz Kanādu. Kad Latvija atguva neatkarību, kopā ar mammu atgriezās etniskajā dzimtenē. Un palika. Kā svešais starp savējiem, kā galma āksts, kā principiāls cīnītājs.

– Iegūglēju par tevi, un daudzviet rakstīts, ka esi Latvijas slavenākais, populārākais, izcilākais, labākais pavārs...

– Nebija, ka esmu arī izskatīgākais?! (Smejas.)

– Es par sevi negūglēju. Neskatos, ko raksta!

– Bet tu taču neliegsies, ka atpazīstamībai ir zināmas blaknes?

– Sākumā tās pat bija interesantas un patīkamas. Jo īpaši to izjutu, kad kaut kur devos kopā ar mammu. Piemēram, Brīvdabas muzeja gadatirgū vienmēr sveši cilvēki nāca klāt, sveicinājās, kaut ko teica, vēlēja, un mamma kļuva arvien lepnāka un lepnāka, visa viņas būtība vēstīja – šis ir mans dēls, es viņu dzemdēju. (Smejas.) Ar laiku kaut kā pārstāju to just. Tagad vispār vairs nemanu. Toties to mana cilvēki, ar kuriem kopā apmeklēju publiskus pasākumus, piemēram, Kalnciema ielas tirdziņu. Tur ar mani nav iespējams tikt uz priekšu, jo man ir jāapstājas, jāaprunājas ar visiem, kas nāk klāt. Laiks skrien, un es tik stāvu un runāju.

– Ja dienas beigās man paprasītu, ko es tur esmu sarunājis, ko esmu uzzinājis vai iemācījies, es nevarētu atbildēt. Varbūt tas ir tas, ko sauc par small talk (saviesīgas sarunas), bet varbūt kaut kas tāds, kas vēlāk izrādīsies noderīgs.

– Tu vienmēr esi bijis sabiedriski aktīvs – cīnījies pret E vielām un konservantiem, pret lielražotājiem, par vietējiem un tradicionālajiem produktiem, par mazajiem zemniekiem. Vai šajā cīņā atpazīstamība ir palīdzējusi?

– Diemžēl sarunās ar politiķiem vai amatpersonām tā nedarbojas. Durvis gan palīdz atvērt. Dažādas durvis. Vienkāršs piemērs no manas dzīves. Kad šoruden nolēmu uzbūvēt savām vistām māju, brālim Jānim palūdzu sameklēt kādu, kas to varētu izdarīt. Viņš zvanīja vienai firmai, kas sākumā neizrādīja nekādu interesi, taču, kad brālis pieminēja, ka šī vistu kūts paredzēta Mārtiņam Rītiņam, atskanēja – kāpēc tu to neteici jau pašā sākumā? Uzreiz cita runa! Ja es nebūtu Mārtiņš Rītiņš, es vistu māju varbūt nebūtu dabūjis.

– Par jebkuru zemnieku, ar kuru es kontaktējos, palielinās interese. Man tagad ir jauns mājputnu piegādātājs. Viņam ir vistas, pīles, gaiļi, tītari. Mums ir fantastiski laba sadarbība. Viņš vēl ir puika. Viņam ir tikai 16 gadi. Vecāki ir piensaimnieki, bet puikam putnkopība ir kā hobijs. Un šobrīd viņš papildina savu pieredzi Anglijā Deilsfordas bioloģiskajā saimniecībā (Daylesford Organic Farm), kas pieder lēdijai Bamfordai un kas ar produktiem apgādā slaveno Londonas tirgu Borough Market. Ja es nebūtu Mārtiņš Rītiņš, es nebūtu varējis to nokārtot. Lēdija Bamforda man palīdzēja tikai tāpēc, ka zina, kas es esmu. Neesmu rakstījis piezīmes par to, kad un kur mans vārds man ir palīdzējis, bet nenoliegšu, ka tā ir bijis. Un interesanti ir tas, ka sākumā, kad tikko biju atbraucis, durvis vērās vaļā tikai tāpēc, ka biju ārzemju latvietis. Kolīdz uzzināja, ka esmu no Kanādas, uzreiz dzirdēju – lai viņš nāk iekšā, lai nestāv rindā! Ar laiku tas aizslīdēja prom. Štrunts, ka esi no Kanādas, Austrālijas vai Amerikas, tas vairs nedarbojās. Tagad man durvis palīdz atvērt mana reputācija.

– Tev ir ne vien zinoša un principiāla pavāra, bet arī šovmeņa reputācija.

– Ja mans tēvs redzētu mani tagad – šajā vecumā, viņam būtu kauns. Atceros tēti, kāds viņš bija četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit gados. Viņš vienmēr bija uzvalkā, ar šlipsi, zolīds, ļoti zolīds, īsts džentlmenis. Es esmu pilnīgi pretējs. Viņš man tagad teiktu – nu, nomierinies, beidz ākstīties! Bet es esmu traks! Pirms pieciem gadiem – manā sešdesmit gadu jubilejā restorāna Vincents īpašnieks man pateica, ka es esot dulls, bet man tas izdodas. Visticamāk, viņš vēlāk to nožēloja, bet manā uztverē tas bija viņa labākais kompliments. Es domāju, ka dullam ir jābūt.

– Mamma teica, ka man tas esot iedzimts. Vecmāmiņa Olga bijusi tāda pati kā es. Vai otrādi – es esmu tāds pats kā viņa! Viņa varēja ballītē uzkāpt uz galda, dziedāt, pacelt brunčus un dejot kankānu.

– Esi pamanījis, ka tavi joki un humors ne visiem ir saprotams? Neesi kādreiz par savām izdarībām kādu pļauku dabūjis?

– Man piemīt tāds Monty Python humors, kuru ne visi uztver. Vispār jau angļu humoru daudzviet pasaulē nesaprot. Man ir draudzene, kura katrreiz kļūst nikna. Viņa mani nesaprot. Bet tas mani neattur viņu atkal un atkal izjokot. Angļiem ir tāds vārds impish (šķelmīgs), ko es varētu attiecināt uz sevi. Tāds palaidnis. Cilvēki man ne reizi vien ir teikuši – Mārtiņ, nu kļūsti reiz pieaudzis, beidz ākstīties! Bet man tas ir dabīgi! Es neko sev nevaru izdarīt! Nesen restorānā Dina Zuzāne un Lilita Zatlere pasūtīja austeres, uz kurām es uzliku dzīvas skudras, bet dāmām neko neteicu. Kad skudras uzliek uz austerēm, viņas pielīp un nevar aizskriet. Labi, ka dāmām bija veselīga humora izjūta, jo, kad atklāju, ko viņas nupat apēda, reakcija bija adekvāta. Dzīvas skudras kulinārijā nav nekas neparasts, tās pasniedz arī vienā no pasaules labākajiem restorāniem Noma Kopenhāgenā, taču skaidrs, ka Laimdotu Straujumu es tā neizjokotu! Neriskētu!

– Es jūtos kā divdesmitgadnieks. Laikam tāpēc, ka visu laiku esmu strādājis kopā ar jauniešiem. Tad tu tik ātri nenoveco. Ja tu strādā un ikdienā esi kopā ar saviem vienaudžiem, tu noveco ātrāk. Bet zini, kas ir jocīgākais? Es uz saviem jaunajiem kolēģiem skatos kā uz vienaudžiem, bet viņi mani redz kā vecu krabi. Un es to nevaru saprast! Es taču jūtos kā viens no jums! (Smejas.) Dažkārt gribas kopā ar viņiem patusēt, palustēties, bet – nē, jūtu, ka viņi mani neuztver kā savējo.

– Domā, ka tas ir tava vecuma dēļ? Varbūt tāpēc, ka tu esi Mārtiņš Rītiņš?

– Nezinu.

– Es nevaru apstāties un nedarīt neko. Man visu laiku kaut kas ir jādara. Šorīt pat, staigājot pa mežu ar suņiem, lasīju sūnas, viršus, čiekurus, ko restorānā likt uz galda kā dekorācijas, kurās iepīt pašu ceptos miežu iesala zariņus. Aizvakar, kad viesmīļiem teicu, lai brīvdienās paņem draudzenes un aizbrauc uz mežu, pastaigā un salasa vienu bunti ar meža dekorācijām, pretī saņēmu vairākuma – ai, nē, priekš kam? Faktiski atsaucās viens pāris – Nasis un Paula.

– Jauniešiem varbūt ir citas intereses, tostarp virtuālā pasaule. Tu pats daudz laika pavadi sociālajos tīklos?

– Ļoti maz. Nedēļā desmit minūtes, varbūt piecpadsmit. Šad tad paskatos. Agrāk vakaros tam veltīju vairāk laika un no rīta, velns, neko neatceros! Pilnīgi izniekots laiks! Kāpēc man jāskatās, ar ko kāds papildinājis savu vīna kolekciju? Kāpēc man jāskatās, ko cilvēks ēd un ko kakā? Who cares? (Kuru tas uztrauc?) Man vienalga! Labāk daru kaut ko vērtīgu, nevis nelietderīgi nositu laiku.

Populārs ne vienmēr nozīmē kvalitatīvs

– Esmu mēģinājis Latvijā darīt to, ko darīju Kanādā organizācijā Naži un dakšas, proti, veicināt tiešo sadarbību starp zemniekiem un pavāriem, bet šeitan nav tās intereses. Man nav gājis viegli. Kanādā tas bija ļoti viegli. Bijām trīsdesmit restorāni un zemnieku saimniecības. Arī vīnu ražotāji. Domāju, ka Latvijā joprojām vairākums cilvēku nav gatavi ieguldīt laiku un darbu lietā, kas nenes tūlītēju rezultātu. Tieši tāpat ir ar zināšanām. Tās var krāt gadiem, bet daudziem šķiet – izlasīju grāmatiņu, tagad visu zinu! Atceros gadījumu, kad viens mans bijušais pavārs radio runāja par ķirbjiem. Es klausījos un domāju – ak, Dievs, bet viņš taču neko nezina par ķirbjiem! Absolūti neko! Tikai to, ka viņi ir apaļi! Bet kāpēc viņš piekrīt publiski izteikties, ja reiz viņš nezina?! Laikam jau viņam tik ļoti patika iespēja nokļūt radio, ka viss pārējais kļuva mazsvarīgs. Mani arī bieži vien aicina par kaut ko izteikties, bet es atsaku. Laika trūkuma dēļ un arī tāpēc, ka spēju izvērtēt, vai esmu pietiekami kompetents par attiecīgo jautājumu, un, ja man šķiet, ka neesmu vis, nelienu tur, kur nevajag. Mūsdienās daudzus tomēr vada vēlme būt publikas acīs, iegūt popularitāti. Taču jāatceras, ka populārs ne vienmēr nozīmē kvalitatīvs.

– Varbūt virspusēja, garāmejoša attieksme pret visu apkārt notiekošo ir šā laika iezīme?

– Nedomāju, ka visās jomās. Bet manā sfērā ir vērojama tendence, kad par pašmērķi kļūst mirkļa atpazīstamība, nevis ilgtermiņa reputācija. Un vēl viena nopietna problēma Latvijas restorānu biznesā ir tā, ka ir īpašnieki un ir pavāri, un bieži vien viņu mērķi atšķiras. Pieļauju, ka daži pavāri būtu krietni vien labāki, ja viņu darba devēji paļautos uz viņiem. Un vēl gribu teikt, ka cilvēki ir slinki. Protams, ir vieglāk paņemt telefonu, piezvanīt izplatītājam, pasūtīt un gaidīt, kad tev pievedīs, nevis pašam braukt skatīties un meklēt to labāko. Pie tiem pašiem zemniekiem. Tā Latvijā nenotiek. Toties Rietumos tā ir ierasta prakse.

– Jā. Latvijā nav tik daudz to produktu, lai katram restorāna apmeklētājam uz šķīvja uzliktu vietējo. Nav! Bet vairākums pavāru saka, ka lieto vietējo. Vakar restorānā svinējām brālim dzimšanas dienu, un es prasīju – no kurienes, un man atbild – vietējais. Bet es gribu zināt konkrēti – no kurienes? To man nevarēja pateikt.

– Tu daudz ceļo, tavas otrās mājas ir Anglija. Kā tev izskatās, tā ir tikai mūsu problēma?

– Nesen Londonā atklāju jaunu restorānu, kas manā uzskatā ir labākais... Labi, neteikšu, ka labākais, jo definēt labāko ir ļoti grūti. Tas ir restorāns, kurā gribas atgriezties! Atgriezties interjera, gaisotnes, apkalpošanas un ēdiena dēļ! Neliegšos, ka esmu atklājis tikai dažus šāda veida restorānus. Tajā pašā laikā esmu bijis ļoti smalkos restorānos, piemēram, Parīzē La tour d’argent ar skatu uz Parīzes Dievmātes katedrāli, kur par tevi neliekas ne zinis. Tavs čeks ir vienīgais, kas viņus interesē. Bet ir vietas, kur tu jūties piederīgs. Vai tādas ir Latvijā? Nezinu. Es maz staigāju apkārt. Man grūti par to runāt. Tas būtu aplami, ja es tagad izteiktu kādu vērtējumu.

– Saņemu vairākus žurnālus. Labāko angļu žurnālu Restaurant, franču YAM – Le magazine des chefs, kā arī FOUR – The World’s Best Food Magazine. Latvijas žurnālos lielākā daļa informācijas par restorāniem manā uztverē ir prostitūcija un pornogrāfija. Daudz kas tur nokļūst tikai tāpēc, ka par to maksā. Savukārt žurnālam Restaurant, piemēram, ir savi principi, un tā saturs ir respektējams. Tev var patikt vai nepatikt, bet tu vari būt drošs, ka par saturu nav maksāts.

– Labi, teorētiskās zināšanas smelies žurnālos un grāmatās, bet tu jau zini, ka teorētiskās zināšanas bez pieredzes nav nekas.

– O, jā, katrreiz, lai kur arī būtu bijis, cenšos atvest kaut ko jaunu. Katrreiz. Tas ir grūti! Iztēlojies, atbraucu un sāku stāstīt. Kolēģi bieži vien netic, tāpēc katrreiz komandējumos ņemu līdzi kādu no saviem darbiniekiem. Lai skatās un mācās! Lai uzkrāj pieredzi! Dārgs prieks, bet ar rezultātiem!

– Es pirms tam arī par to visu šausminājos. Kad nokļuvu tur un pavadīju nedēļu kopā ar vietējiem, sāku just līdzi viņiem, nevis visiem tiem bļāvējiem. Es dzīvoju pie vīra, kurš mūs vadāja apkārt, no viņa uzzināju vaļu medību vēsturi un izpratu tūkstošiem gadu senās tradīcijas. Mēs te sēžam un neko par to visu nezinām, bet taisām nevajadzīgu brēku. Tas pats stāsts ir par zosu aknām. Nu, kāda velna pēc Latvijas žurnālisti nāk mani intervēt par to, vai tas ir labi vai slikti, kas notiek Francijā, bet tas, kas notiek ar vistām vai cūkām tepat Latvijā – mūsu pašu deguna priekšā, tas nevienu neinteresē. Es nevaru to saprast!

– Tas laikam ir stāsts par to skabargu cita acī un baļķi savējā.

– Un tie lielie zosu aizstāvji, kuri uztraucas par zosīm, kuras piespiedu barošanas laikā smok nost, nemaz nezina, ka zosis īstenībā elpo caur mēli. Un vispār – ar zosīm Francijā ir tāpat kā ar nelaimīgajām fabrikas un laimīgajām lauku vistām Latvijā.

Mēs ēdam par daudz un daudz metam ārā

– Latvija ir ļoti skaista zeme, bet tas nenozīmē, ka viss, kas te ir, ir labs. Es nesaku arī, ka viss, kas ir bioloģisks, automātiski ir garšīgs. Esmu ēdis ļoti negaršīgus sierus, kas ir bioloģiski. But I don’t care! (Mani tas neuztrauc!) Viņi vienkārši nav garšīgi! Pasaki man, kurš labs siera ražotājs Francijā, Anglijā vai Itālijā ber sieram klāt kaltētu papriku vai vegetu? Tur siera pamatā ir labs piens. Un viss. Te kaut ko ber klāt, it kā gribētu kaut ko noslēpt. Tāpat ir ar mūsu šokolādes ražotājiem.

– Tev negaršo, bet kādam citam varbūt garšo!

– Tātad viņam nav ar ko salīdzināt. Garšas sajūta veidojas salīdzinot. Tāpat liels spēks ir pieradumam. Iedod vienam otram bērnam kaut ko labu un dabisku no dārza, viņš to izspļaus. Viņš ir pieradis ēst visus tos E un garšas pastiprinātājus un uzlabotājus, un bez tiem ēdiens viņam šķiet negaršīgs.

– To var izkopt. Mums ar brāļiem bija vienāda bērnība ar vienādu pārtiku. Mamma ļoti rūpējās par to, ko likt galdā, tāpēc, kā ne reizi vien esmu teicis, viņai pirmajā vietā bija dārzs, tad vīrs un tikai pēc tam bērni. Un mēs visi esam ļoti veselīgi. Neslimojam. Nu, varbūt kauli mums tādi pašvaki. Juris par daudz to golfa nūju ir vicinājis, viņam ir problēmas ar muguru un ceļgaliem, taču, kopumā skatoties, viņš ir ļoti veselīgs. Andrejs arī. Jānis arī. Es arī. Bet garšas sajūta mums atšķiras. Viņi nevar atšķirt labu no slikta. Tagad brālis Jānis jau mēnesi dzīvo pie manis, un es viņu regulāri audzinu. Attaisu ledusskapja durvis un prasu, kas te smird. Viņš saka, ka nopircis pārtiku un nekā slikta tur nav. Bet es domāju citādāk. Nupat viņš iepirkās Kalnciema tirdziņā, un es viņam atkal saku, ka varbūt tas, ko viņš ir nopircis, ir labs, bet garšīgs tas gan nav. Es joprojām nevaru saprast, kāpēc normāla lauku vista kūpinot ir jāsačakarē ar etiķi. Vistu var nokūpināt arī bez etiķa, un viņa garšos daudz labāk.

– Tas viss, protams, ir pareizi, bet ēst veselīgi un garšīgi sanāk pārāk sālīti!

– Jā, diemžēl tā ir, ka bioloģiskajiem ir tā reputācija, ka viss ir dārgs. Bet sabiedrība jau neizprot, ka tā industriālā saimniekošana ilgtermiņā izmaksā vēl dārgāk. Tiek saindēta zeme, gaiss, ūdens un cilvēka organisms. Galu galā ir jāmaksā vēl augstāka cena. Lai to saprastu, par to ir jāinteresējas. Pieļauju, ka retais zina, ka patlaban sliktākais, ko cilvēks var ēst, ir komerciāli audzēta truša gaļa. Tagad Eiropā, arī Latvijā, ir trušu audzēšanas bums. Viņus audzē tāpat kā fabrikas vistas. Vēl trakāk. Un varētu jau domāt, ka truša gaļa taču ir tik veselīga, bet nekā!

– Nu, bet padomā, mēs ēdam trīs vai četras reizes dienā. Kāpēc cilvēks par to neaizdomājas, bet atčohnījas tikai tad, kad kāda slimība ir piemeklējusi, un tad sāk interesēties, bet tad jau ir par vēlu. Un, runājot par dārdzību, es pateikšu ko citu – mēs ēdam par daudz un metam daudz ārā. Mēs varam mazāk pirkt un mazāk ēst. Pētījumos ir noskaidrots, ka pasaulē gandrīz pusi nopirktās pārtikas izmet. Tas taču nav normāli! Dažkārt esmu spiests iet lielveikalos, jo man arī vajag tualetes papīru vai zobu pastu, un tad es vēroju. Vēroju, ko cilvēki liek iepirkumu ratos. Pēdējo reizi vēroju meiteni, kurai acīm redzami bija liekais svars, un, ak, tu dieniņ, kas par sūdiem bija viņas ratos. Beigta pārtika.

– Bet kā mainīt cilvēku iepirkšanās paradumus? Tu Latvijā par to runā jau divdesmit gadus, un kas ir mainījies?

– Cilvēki piekrīt, bet dara pa vecam. Man ir labs piemērs! Mana māsīca. Viņa katrreiz saka – bet tas ir garšīgi, bet tas taču ir tik ļoti garšīgi! Un tajā pašā laikā viņa slimo kā traka. Stūrgalvīga. Viņa zina, bet negrib neko mainīt.

– Bet labāk dzīvot bez mocīšanās. Labāk aiziet, vakarā noliekot galvu uz spilvena un no rīta nepamostoties, nekā līdz pēdējai stundiņai gulēt slimnīcā vai rīt saujām tablešu. Un vēl kas ir interesanti – visi tie, kuri ēd tos lielveikalu mēslus, katru reizi, kad aizbrauc uz laukiem, priecājas par lauku tomātu, gurķi vai zemeni, bet, atgriežoties pilsētā, atkal pērk tos plastmasas draņķus. Es to nemāku izskaidrot! Tu taču, ieraugot zemē uz trotuāra kaut ko ēdamu, necelsi un nebāzīsi mutē! Bet savā ziņā cilvēki tieši to arī dara. Neinteresējas par to, ko viņi bāž mutē, nezina izcelsmi.

– Par ko tev piešķīra piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni?

– Tur nebija rakstīts! (Smejas.) Cik saprotu, par to, ko esmu devis valstij, apmācot jaunos pavārus un iestājoties par zemniekiem. Ne jau par to, ka esmu foršs džeks un ka man tajā laikā bija dzeltenas bikses. Starp citu, man ir arī ordenis no Igaunija prezidenta un Nīderlandes karalienes. Vēl viens patīkams sava darba novērtējums no ASV prezidenta Džordža Buša, kurš uzaicināja mani un divus manus pavārus uz Balto namu.

– To nav iespējams iztēloties. Te nav bijis viegli. Es tolaik domāju, ka sasniegšu vairāk. Un vislielākā vilšanās ir par to, ka politiķiem nav bijušas interesantas tās lietas, par kurām es iestājos, piemēram, atbalstīt zemnieku tirdziņus vai pacelt jauno pavāru izglītības līmeni. Un problēma jau nav tikai politiķos. Es ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc vairākas skolas nesūta pie manis praksē jaunos pavārus. Citur pasaulē pie labām iestādēm stāv rindas ar praktikantiem, viņi lauž durvis, lai tiktu iekšā, tikai ne Latvijā. Un tad viens students man pastāstīja, ka viņam skolā bija silti ieteikts nenākt uz Vincentu, jo tur būs smagi jāstrādā. Un vēl kas. Daži studenti, izgājuši praksi pie manis, aizejot atpakaļ uz skolu, izrādījušies gudrāki par pasniedzējiem. Varbūt es Latvijas pavāru izglītības sistēmai esmu pārāk radikāls? Man reiz bija gadījums Turībā, kur kopā ar vēl diviem pasniedzējiem biju uzaicināts eksaminācijas komisijā. Es nevienam nevarēju dot piecnieku. Es nevienam nevarēju dot četrinieku. Es vērtēju zemu, savukārt mani kolēģi visiem deva četriniekus un piecniekus. Pēc tā eksāmena mani vairs neaicināja.

– Kas tev bija jāvērtē?

– Es izstāstīšu piemēru. Studentam tiek dots uzdevums uzcept laša gabalu. Viņš nenokasa zvīņas, neizvelk asakas, apviļā to vegetā un cep lielā taukvielu daudzumā. Nu, kā es varu ielikt pieci? Un briesmīgākais ir tas, ka viņam tas ir mācīts, ka viņš ir pārliecināts, ka visu dara pareizi. Neprofesionāli skolotāji ar padomju laiku zināšanu bagāžu ir Latvijas lielākā problēma. Esmu dzirdējis, ka tas nav tikai manā nozarē, ka šāda situācija ir arī citās jomās. Tajā pašā laikā paskaties, cik mums ir restorānu un kafejnīcu. Tūkstošiem. Bet, ja kāds prasa, kurp aiziet pusdienās, man ir grūti ieteikt. Tajā pašā laikā Live Rīga skandina, ka Rīga restorānu un kafejnīcu ziņā ir topā. Skaita ziņā varbūt, bet ne kvalitātes ziņā. Un ir jāsaprot, ka tūristi nav labākie kvalitātes noteicēji.

– Domas ir bijušas. Un daudzi man ir teikuši – Mārtiņ, tu Londonā, Soho rajonā, mierīgi varētu atvērt restorānu, un tā lieta aizietu! Bet es negribu nākt un iet! Latvijā ir daudz izdarīts, gribas izdarīt vēl kaut ko. Drīz atvēršu savu veikalu, kura sortiments būs pilnīgs pretstats lielveikala pārtikas precēm. Strādāju pie grāmatas, kas nebūs recepšu grāmata, bet gan autobiogrāfiska. Man patīk gūt gandarījumu par to, ko es daru. Un cilvēkam laikam ir raksturīgi gūt lielāku gandarījumu, pārvarot lielākas grūtības. Protams, tādā Londonā es nopelnītu vairāk naudas. Bet ko es ar to naudu iesāktu? Labi, manām vistām, gailim, pīlēm un baložiem varētu uzcelt glaunākus apartamentus, ar lustrām pie griestiem. Nē, es te jūtos labi, man pirmo reizi mūžā ir savs īpašums – mājas Ataugas. Nav iemesla pacelties un aizlidot! Trešdaļu dzīves esmu dzīvojis Anglijā, trešdaļu Kanādā un trešdaļu Latvijā. Man nebūtu grūti atkal laisties prom, jo esmu to darījis, ir pieredze, kā visu sākt no nulles, un jūtos arī pietiekami jauns, bet es negribu doties meklēt laimi citur.

– Par dažiem, kuri ir aizbraukuši un kurus esmu saticis, varu teikt – paldies Dievam, ka viņi ir aizbraukuši! (Smejas.) Dažu priekšā atkal varu noņemt cepuri. Es ceru, ka viņi kādreiz atgriezīsies, jo to, ko viņi ir ieguvuši tur, Latvijā viņi nekad neiegūtu. Runa ir par zināšanām un pieredzi.

– Esi prātojis, kad Latvijā būs tādi dzīves apstākļi, lai tie, kas ir aizbraukuši, gribētu atgriezties?

– Mēs pašā sākumā kaut kur aizšāvām greizi. Tagad mēs varētu būt priekšā igauņiem, bet diemžēl esam tur, kur esam. Igaunijā ir labāka veselības aprūpes sistēma, izglītības sistēma. Kāda ir Tallinas osta, kādi ir viņu ceļi. Mums tas vilciens jau ir aizgājis. Domāju, būs vēl grūtāk. Un viena no problēmām, manuprāt, ir tā, ka mums trūkst spēcīgu valstsvīru, līderu. Ja mēs skatāmies cauri vēsturei, tauta vienmēr seko vadonim. Protams, ir bijuši labi vadoņi, ir bijuši slikti vadoņi. Mums ir bijusi tikai Vaira Vīķe-Freiberga.

– Pats neesi domājis iet politikā?

– Esmu. Mani ir aicinājuši. Trīs reizes. Es katrreiz esmu teicis nē, jo politikā ir jāietur partijas līnija, bet es neesmu vadāms, es nevarētu ziedot savas domas partijas labā. Turklāt skaidri zinu, ka mana vieta nav politikā. Politikā vajag augstāko izglītību, man ir tikai vidējā. Politikā ar pavārmākslas zināšanām nebūs līdzēts. Tur jābūt nopietnākai zināšanu bagāžai. Velns, vajadzēja klavieres spēlēt un komponēt! Ziņģes rakstīt! Tad jā! (Smejas.)

– Domāju, ka atcerētos. Princis Čārlzs ir satikts piecas reizes. Vienu no tām reizēm, kad nebiju pavāra tērpā, bet viņš vērsās pie manis ar jautājumu, ko vakarā gatavošu. Teicu, ka alni. Viņš palūdza ārējo griezienu un vidēju jēlu.

– Tavs pluss ir arī labā angļu valoda.

– Mani brāļi to apstrīdētu. Bet, ja nopietni, ejot politikā, man būtu jāpārvelk trekns krusts tam, ko es daru un kas man patīk. Es negribu to ziedot!