Monika Zīle - par mīlestību, vīriešiem un literatūru

Šobrīd Monika Zīle gatavojas pabeigt romānu „Dullā dzeguze”. Par ko tas būs? “Nu, protams, sievietes, sievietes, sievietes, mīla un viltus... Un vara, ko kādam vīrietim iedodam pār sevi. Tajā varā ir visa nelaime. Bet kādai uz brīdi tā ir laime... Es, piemēram, tagad ar lielu baudu atceros tās reizes, kad vīrieši man ir darījuši pāri. Tad tu visvairāk jūti, ka esi dzīvs!”

Literatūras armijas ierindniece

– Skatoties uz savām grāmatām, droši vien patīkami apzināties, ka esat viena no veiksmīgākajām un populārākajām latviešu rakstniecēm...

– Neteikšu, ka to gluži apzinos, kaut man patīk uzslavas un esmu godkārīga, tas viss man ir. Bet es arī saprotu, ka man vienkārši ir veicies, laimējies, trāpījies. Lai gan esmu to nopelnījusi ar darbu – es strādāju, nevis tikai kaut kur iznāku un paplivinos. Agrāk, kad visu rakstījām uz mašīnas, bija ļoti augsts iekšējās koncentrēšanās līmenis. Tagad atbildība pret tekstu, kas parādās uz ekrāna, ir minimāla, jo katru reizi tas ir kā uzmetums. Vienmēr taču var izdzēst, pārvietot rindkopas... Un tieši tāpēc, ka nav šīs iekšējās koncentrācijas un uzraksti vieglu roku, viss iet ilgāk. Tu pārlasi un bieži saproti, ka neder. Vismaz man tā ir. Nezinu, vai to veicina tikai tehniskie aksesuāri, gadi arī iet, tas kaļķis smadzenēs krājas, un tur neko nevar darīt.

Pēdējos desmit gadus es izmantoju katru iespēju un laiciņu pateikties tam, kas šo pasauli notur līdzsvarā. Varam domāt, ka tas ir dieviņš ar baltu bārdu, varam domāt, ka tas ir fizikas likumu kopums, kas par visu gādā. Katrā ziņā es arvien vairāk pieslienos domai, ka visam ir sūtība vai plāns. Ja reiz esam dabā uzražoti, tātad ir kaut kāds mērķis. Katram ir kāda nozīme, kāda loma. Tūlīt jūs sasmīdināšu – es uzskatu, ka mana loma ir uzturēt latviskās lasīšanas prasmi.

Es ļoti labi apzinos, ka mani darbi, pat ja tie nonāktu kaut kādu literatūras prēmiju gaņģos, nebūtu tajās ailēs, kuras nopietni izskata. Mani darbi pieder pie sadzīviskās literatūras daļas. Bet tā, tāpat kā daudz kas cits, arī žurnāli, avīzes, uztur vajadzību lasīt latviski. Protams, tāpat kā nevar ēst visu laiku vienus un tos pašus ēdienus, tā nevar lasīt vienas un tās pašas grāmatas. Kad cilvēks būs pārlasījies manus romānus, viņš meklēs Airisu Mērdoku. Es tā domāju. Es tā ceru! Viņam šī lasīšanas vajadzība būs. Un varbūt viņš vēl kādam pastāstīs, ka lasīšana ir laba lieta. Tādu es to savu lomu redzu: esmu ierindnieks šajā milzīgajā armijā, kas dažādā veidā rūpējas par to, lai cilvēki lasītu.

– Jūsu grāmatu sižeti nāk no pieredzes un dzīves bagāžas?

– Manas grāmatas ir tīrie iztēles augļi. Tās visas dzimušas manā iztēlē. Par šizofrēniju saka – tā ir personības dalīšanās. Es saku, ka mēs, rakstnieki, tādā gadījumā ar katru jaunu grāmatu esam šizofrēniķi jau nākamajā pakāpē. Kad manā grāmatā sarunājas vīrieti ar sievieti, viņi abi esmu es. Izskrien suns, asti vicinādams, – tā arī esmu es. Vārna pārlido, zirnekļi auž tīklus – tas viss iet caur mani.

Protams, ir arī pieredze un vērojumi. Mums, rakstošajiem, visu laiku ir tāda kā trešā auss. Tu kaut kur ej vai brauc, kaut ko dzirdi un domā: šis man jāatceras! Varbūt to detaļu vai noklausīto dialogu tu nelietosi viens pret vienu, bet kādu aizmetni tas kādreiz var radīt. Daudzreiz tu vēro kaut ko, kas ir saistošs, interesants, pievilcīgs, bet, ja to apraksti, tā ir tikai epizode, kaut pats notikums ir spilgtāks par spilgtu. Deviņdesmito gadu vidū man gadījās viesoties kādās mājās Kurzemē dienu pirms kapu svētkiem. Visa māja stāv uz ausīm, jo gaida kaut kādu krustmāti no Smiltenes, kas simtu gadu neredzēta un, Dievs zina, vai vispār redzēta. Visi gaida, kad dzirdēs nosvilpjam vilcienu, tad saimniekam jāmetas iekšā žigulī un jābrauc uz tuvīno staciju krustmātei pretī. Vilciens arī pienāk, vīrs ir prom, pēc brīža atved viešņu, visi pārņemti iet sveicināties, bet man kā cilvēkam no malas liekas: kaut kas te nav. Izkāpj no mašīnas tantuks, somiņu piespiedis pie krūtīm – kā gūstā saņemts. Saimniece, protams, apķer un bučo un bez liekām runām ved istabā un sēdina pie galda. Te piebrauc cita mašīna, ienāk kaimiņš un saka: “Nāburg, atdod man manu krustmāti, es tev atdošu tavējo!” Nāk iekšā īstā tante un puspajokam uzmestu lūpu saka: “Jā, jā, aicina ciemos, pēc tam vadā pa pagastu, piedāvādami...” Sieva metas vīram virsū, bet tas taisnojas: “Nu ko tad es, tur viena stāvēja, es vaicāju: vai uz kapusvētkiem? Viņa teica jā, un es sēdināju mašīnā.”

Pa vidu visam tam jandāliņam govs bija iegājusi dārzā – nu, kā itāļu filmās! Un vēl bezdelīgas lido, saule riet, visas skaņas tādas dzidras, kā jau augusta vakarā. Viss tā skaļi, sulīgi, krāšņi bez gala, bet tas ir tikai tāds mutulis dzīves šampanietī. Ir jābūt kādam mērķim, kāpēc tu to raksti, vienkārši pasmieties ir par maz. Tāpēc no dzīves īsti nevar norakstīt.

– Jūsu romānu galvenās varones vienmēr bijušas sievietes. Vai ir kaut kas, kas mūs, latviešu sievietes, vieno?

– Tad mums jāiet līdz jautājumam par latviešu nācijas tīrību, bet – kur mēs varam atrast kādu dzimtu, kur tikai latvieši? Ņemot vērā mūsu vēsturisko atrašanās vietu, te visi ir gājuši garām un klapējuši pie loga. Piemēram, Preiļu pusē, ceļā uz Daugavpili, ir tāds Sutru pagasts. Un Sutros ir baznīca, kur ir svētbilde, kurā attēlota kaut kāda Venēcijas dievmāte. Tieši tādas pašas svētbildes atrodamas Itālijā konkrētā apvidū. Kā tas iespējams? Cik zināms, baznīcas celšanas laikā neviens no Sutriem Itālijā nav bijis. Bet stāsts ir tāds, ka 1812. gada karā Napoleona armijā bija arī itāļi. Un tad, kad viņi atkāpās no Maskavas, viņi uz laiku apstājušies tajā apvidū. Krievi viņus gūstā nesaņēma, bet vietējās meičas gan dažus paturēja... Un tā tur, Latgalē, tā itāliskā stīga ir un vijas! Un tādus stāstus varam salasīt visur. Piemēram, manā dzimtā ir latvieši un poļi. Savā laikā nabadzīgās polietes uz Latgali nāca strādāt – viņas bija smukas un strādīgas, un katolietes – nu kas tur? Tikai laulāšanās vaina! Manu vecomammu sauca Leokādija, bet māsas bija Zuzanna, Barbara, Karolīna. Latvietes, katolietes! Latviešu sieviete ir kā augs – visu, kas vajadzīgs, viņa paņem no zemes, daudz neprasot. Tā mēs tajā vēsturiskajā, ģimenes un ekonomiskajā augsnē esam augušas un veidojušās.

Bet tas, kas vieno latvietes ar francūzietēm, itālietēm un citām pasaules sievietēm, ir tieksme piešķirt kādam varu pār sevi. Viņas izraugās vienu un piešķir varu tieši viņam, jo viņām to vajag. Vienā brīdi kāda attopas – kas ta šitas tāds?! – un piešķir varu kādam citam. Tā ir tā dzīves spēle! Bieži tiekos ar lasītājiem, un man ir teikts: kā tad tā, sievietes jūsu romānos nekādas labās nav, un vispār liekas, ka jūs tā kā vīriešu pusē vairāk stāvat.

– Un jūs stāvat?

– Jā! Mani kāda feministiska organizācija reiz bija uzaicinājusi uz tikšanos. Man ne pārāk patīk feminisms, bet es aizgāju un gandrīz vai tā kā tīšām saku viņām, ka es jau tās sievietes saprotu, bet esmu vairāk vīriešu pusē. Viena no aktīvistēm, vaigiem uzziedot, man jautā: “Zīles kundze, vai tad vīrieši jums nekad dzīvē nav darījuši pāri?!” Es saku: “Vai! Par šito es jums varētu stāstīt līdz rīta gaismai un Ziemassvētkiem! Bet cik tas bija skaisti! Ko es būtu bez tā visa darījusi? Kas būtu mana dzīve bez šiem pāridarījumiem?” Ziniet, kas paliek pāri? Savos septiņdesmit trijos gados es uz to varu skatīties no malas. Paliek pāri sajūtas, ko vari atcerēties. Tas, kas bija traģisks, tagad bieži vien šķiet smieklīgs un aizkustinošs. Tāpat ir lietas, par ko es divdesmit un vairāk gados domāju: ohoho! Tagad kauns atcerēties! Bet tas viss dzīvi ir piepildījis. Tas ir kā diena – ir saule, ir mākonīši, un, ja ir tikai tā spilgtā saule vien, kļūst garlaicīgi.

– Jūs tiešām esat teikusi, ka latviešu sievietes vīriešiem dara pāri?

– Nu, varbūt ne vienmēr tā ir, bet kad paklausos, kādas prasības tiem vīriešiem tiek izvirzītas... Pirms dažiem gadiem tā kā sastrīdējos ar vienu draudzeni. Viņai meita apprecējās ar jaunu, gados veiksmīgu uzņēmēju. Sazvanāmies, kā nu kurai iet, un viņa man stāsta par savu meitu: “Padomā, cik tai Annai šausmīgi – viņai vienai pašai jāiet uz kino. Tas Toms tikai strādā un strādā!” Es saku: “Ha! Cik tur tā darba! Lai viņa no tā Toma šķiras! Te pa mūsu ielu daudzi staigā augu dienu, rokas kabatās salikuši, kādu no tiem viņa var dabūt tūlīt! Ies uz kino, kad vien sagribēsies!” Draudzene tā kā apvainojās – tas taču esot pavisam kas cits. Bet kā: Anna grib, lai viņai viss būtu. Tajā pašā laikā viņa grib, lai viņš vienmēr ir pie elkoņa, kad viņai kaut kur jāiet... Un vēl mani vienmēr kaitinājuši stāsti par vīriešu neuzmanību. Vīrietis ir konkrēts – viņam ir jāpasaka, ko tu no viņa gribi. Mīklas minēt viņš neprot – viņš ir citādi uztaisīts! Tā kā es tiešām neesmu viennozīmīgi sieviešu pusē, feministu demonstrācijās es nevarētu piedalīties.

– Kāds tad ir jūsu skats uz latviešu vīrieti?

– Piekrītu teicienam, ka mazas meitenes izaug par sievietēm, bet zēni kļūst par lieliem puikām. Vīrieši ir daudz bērnišķīgāki, bet viņi to ļoti slēpj. Ja tu ar vīrieti gribi galīgi saiet uz nažiem, strīda karstumā iemet viņam acīs bērnišķības izpausmi, ko esi viņā ievērojusi un par ko viņš domā, ka neviens to nezina. Tad būs cauri! Viņa bērnišķīgums viņam ir daudz intīmāks noslēpums nekā viņa locekļa izmēri. Nojausma, ka tā varētu būt, man radās jau ļoti agri. Mans tēvs bija nopietns, kārtīgs cilvēks. Ik pa laikam viņam tā pēkšņi uznāca nesaprotama vēlme aizbraukt ciemos pie švāģera. Viņš bija diezgan strikts vīrs – mammai tas varēja patikt vai nepatikt, bet, ja viņš nolēmis apciemot švāģeri, viņš iejūdz zirgu un ir prom. Pēc tam viņš atgriezās, un viss atkal bija mierīgi.

Reiz ciemos ieradās radiniece un tādā ha-ha-ha stilā mums stāsta: jūs nemaz nezināt, kā jūsu Ignats – tā sauca manu tēvu – izklaidējas! Viņa gājusi pa ceļu un redzējusi: pie Rikopoles sila ceļa malā ēnā piestājusi tā kā pazīstama līnijdroška. Gājusi skatīties un ieraudzījusi, ka mans tēvs sēž zem koka un sasvilpojas ar putniem. Vīrietis, kuram pāri piecdesmit, nopietns ģimenes cilvēks! Mans tēvs, to dzirdot, pilnīgi pārvērtās sejā – es to redzēju. Ar to tanti viņam pēc tam vairs nebija nekādu siltu attiecību. Jo viņa bija redzējusi viņa bērnišķību, šo intīmo mirkli, un vēl pastāstījusi citiem. Par ko viņš tur domāja, ar tiem putniem sasvilpdamies, neviens nezina, un tas patiesībā nav svarīgi. Bet viņam šie mirkļi acīmredzot bija nepieciešami līdzsvaram.

Vīrietī kaut kādu iemeslu dēļ ir ieliktas bailes no nāves – lielākas nekā sievietei. Un tad viņš, īpaši pēc četrdesmit gadiem, atvairot tās bailes, sāk strādāt neiedomājamas lietas. Bet to viņš nekad nevienam neatzīst. Pastāstīšu vēl kādu gadījumu. Kādam gados jaunam radiniekam, kurš dzīvo Rīgā, pirms Jaunā gada piezvana onkulis no laukiem un saka: “Klausies, es gribu savai sievai uz Jauno gadu uzdāvināt salūtu.” Onkulis kurinātājs – no dziļiem laukiem! Lūdzu, jums latviešu vīrietis! Beidzās gan tas tā, ka abi bija parunājuši, cik tāds salūts varētu izmaksāt un ka onkuļa sieva varētu to nesaprast. Onkulis padomājis un teicis: “Jā. Es varētu palikt bez zvaniem...”

– Kā sievietei iemācīties būt... gudrai? Nu, tikt ar to vīrieti galā.

– Man ir gadījies redzēt absolūti saderīgus cilvēkus, kas viens otru papildina. Un ir gadījies redzēt absolūti laimīgu laulību ar tik nesaderīgiem cilvēkiem! Mīļais Dievs, kad ar to vīrieti parunā pusstundu, viņu jau gribas nogalināt – grūti saprast, kā tā sieva nodzīvojusi ar viņu bezmaz piecdesmit gadu mierā un saskaņā. Bet tas viss ir saspēlē un sievietes gudrībā! Tur var tikai skatīties un brīnīties, kā tā sieva rāmi, mierīgi, pārsvarā klusējot, īstajā brīdī pasaka dažus teikumus, un viņas kungs pats jūtas izdomājis ideju, ko sieva viņam tikko pasviedusi. Ja atrodi pareizo atslēdziņu, ar ko vīrieti uzvilkt, tev ar viņu nekad nav jāstrīdas. Savu viedokli nevajag otram uzspiest, ja to var vienkārši mierīgi ietamborēt.

Taro kāršu Lielajā arkanā ir Nāve – tā ir laba kārts, bet satur vienu brīdinājumu sievietei: nenomirt bērnā. Tas nozīmē, ka sieviete bērnu var sākt mīlēt tā, ka aizmirst visas savas vajadzības un sāk kalpot. Tas ir arī brīdinājums nenomirt mīlestībā. Nenomirt vīrietī. To ir viegli pateikt, bet mēs zinām, kā ir sadzīvē: ja kādu mīli, tev zūd rāmis un robeža, kur beidzas mīlestība un kur sākas dienests... Tās ir tās mūžīgās briesmas, tās mīlestības lamatas, kurās ir tik viegli iekrist.

– Kā jūsu romānos...

– Nu par to jau viņi ir! Jūs domājat, ka es pati neesmu tajās lamatās kritusi? Ak vai, ir gadījies nokost sev kāju kā lapsai, lai tiktu laukā no šīm lamatām. Nu nekas, tās kājas, ko sev nokožam, no mīlestības lamatām plosoties ārā, ataug... Un tad atkal var līst nākamajās.

– Kāda nozīme jūsu dzīvē bijusi vīriešiem?

– Ļoti svarīga! Pat nevaru iedomāties, kas es būtu bijusi bez savā neviennozīmīgajā laulībā pavadītajiem gadiem. Nu jau mans vīrs ir viņā saulē. Zīle mani ieveda žurnālistikā, un par to esmu viņam pateicīga. No vienas puses, viņam patika, ka neesmu pēdējā meitene ciemā, no otras, viņam bija tāda kā radoša greizsirdība par to, ka es viņu pāraugu. Šādas pretrunas viņu plosīja. Pēdējos dzīves gados viņš dzīvoja Saldū. Tās lietas, ko nebijām izrunājuši aci pret aci, mēs izrunājām pa telefonu – reizēm rāvām vaļā stundām.

Es neliedzos – manā dzīvē bijuši arī citi vīrieši. Man ir laimējies satikt vīriešus, kas mani ir pilnveidojuši un patiesībā nav darījuši man nekā slikta, kaut arī varbūt kādā brīdī man tā ir licies. Man arī nav nekādas grēku nožēlas, ka es būtu darījusi ko sliktu, satiekoties ar citu vīrieti. Man likās tā: ja šajā dzīves posmā manā laulībā ir kāds caurums, tad ar citu vīrieti dieviņš man piedāvā uzlikt ielāpu. Un kāpēc lai es šo dāvanu nepieņemtu? Uzskatu, labākos vīriešus, kurus varēju satikt un kurus esmu pelnījusi, es esmu satikusi. Par tiem, kuru vairs nav šajā saulē, šad tad nolieku svecīti pareizticīgo baznīcā uz Brīvības un Lāčplēša ielas stūra, bet tiem, kas vēl ir dzīvi, novēlu, lai viņi vēl ilgi katru rītu pamostos pie pilna prāta!

Pēc vīra nāves man absolūti nebija problēmu palikt vienai, kaut arī bija pāri piecdesmit. Ja es būtu vēlējusies, droši vien būtu atradusi kādu. Bet man šķita: tikai tādēļ, lai kāds man blakus elpotu? Nē, es augstu vērtēju blakus elpojošu cilvēku, bet tad ar viņu būtu bijis jāelpo kopā jau sen. Taču es ārkārtīgi priecājos par visiem cilvēkiem, kas arī solīdos gados atrod sev otro pusīti. Katram ir viņa stāsts un viņa dzīve.

– Vai tas, ka visu mūžu esat bijusi atbildīgos amatos – galvenā redaktore žurnālā Sieviete, laikrakstā „Padomju Jaunatne” –, jūsu sievietes dzīvi rotājis vai padarījis grūtāku?

– Tas ir tikai darbs. Mana paaudze ļoti labi atceras, kā mammas un vecāsmammas tālu laukos dzīvi un bērnus vilkušas un vēl piecas govis uz muguras nesušas, lūk, tas bija grūti. Vairākums manu padoto avīzes redakcijā bija divdesmit gadu jaunāki. Kolektīvā bija pilnīgi normāla opozīcija pret priekšnieku ar visiem ideoloģiskajiem spaidiem, ko priekšnieks sevī iemiesoja. Protams, es kādreiz kabinetā uz kādu varēju izkliegties. Bet kopumā man nebija laika tam pārāk nodoties, jo priekšnieces dzīve bija tikai viens no punktiem manā dienas kārtībā. Man bija arī citi – vīrs, ik pa laikam kāds mīļākais, mājas dzīve, mamma, bērns... Kur man bija laiks ar kādu vēl īpaši ņemties – varbūt pateicu kaut ko, garām skrienot, bet tas jau nepielīp. Tāpēc nekad neesmu varējusi ne ar vienu dalīties kādā administrēšanas pieredzē, jo pati vienmēr esmu domājusi tikai par to, kā visu samenedžēt tā, lai man iespējami vairāk laika būtu sev un personīgajām lietām.

Galvenais, lai cilvēks labs

– Kad strādājāt Preses namā, pie jums visi gāja, lai izliekat kārtis, pat rindā stāvēja!

– Ka visi – tas ir pārspīlēts. Bet tiem dažiem kārtis varēja izlikt jebkurš – kaut ar nažiem un dakšiņām. Jaunībā viss ir priekšā, soli droši – ja nebūs šitā, tad būs tā! Karls Gustavs Jungs teicis, ka kāršu likšanas rituāls koncentrē domāšanas resursus un intuīciju. Cilvēks jau dzird nevis to, ko zīlnieks viņam pasaka, bet to, ko grib dzirdēt. Pastāstīšu notikumu pirms gadiem divdesmit. Man ir attāla lauku radiniece, kārtīga sieva, segas auž, cūkas baro, dārzu stāda, un viņai vīrs aizgāja pie citas, turklāt pie tādas, kas knapi reizi nedēļā istabu slauka. Māsīca, protams, kā pie zemes piesista, un arī pašapziņa pagalam. Viņai kāds iestāstījis, ka Rīgā, Vārnu ielā, esot dikti laba zīlniece. Geņa atbrauc pie manis uz Rīgu, un mēs aizejam abas divas. Iznāk tāds babulītis, brilles uz acīm, turpat virtuvē uz plīts vārās kāposti, aiz durvīm raud bērns – jā, viņa liek kārtis, pieci rubļi. Babulis šausmīgi labvēlīgs, Geņai saka: “Vai, meitiņ, neuztraucies! Viss tev būs! Te jauns viens uz tevi skatās, tādiem kupliem, gaišiem matiem, ļoti labs cilvēks! Tu viņu varbūt pat pazīsti!”

Mēs izejam laukā, mana Geņa jau met acis apkārt un aizbrauc uz laukiem spārnota! Palaikam sazvanāmies, viņa stāsta, ka kaut kāds Volodja atvedis malku. Paiet kāds gads, un viņa mani ielūdz uz savām un Volodjas kāzām. Es ar savu žigulīti braucu, bet kāzas ir tālos laukos, nokavēju svinīgo daļu un trāpu tieši uz mielastu. Man no smiekliem jākož lūpā! Pirmkārt, Volodja ir ar pliku pauri. Otrkārt, kad tie mati viņam bijuši, tad ne jau gaiši, jo viņš pats ir kā caur skursteni izvilkts, kārtīgs guculis. Bet Geņa, jau glāzīti iemetusi, man saka: “Nu tad iedzersim par to Vārnu ielas zīlnieci! Kā viņa man pateica, tā arī ir!” Un ko tu viņai teiksi? Bet cilvēks labs – tieši kā izzīlēja!

– Vai jūs joprojām liekat kārtis?

– Latvijas profesiju klasifikatorā ir arī tāda profesija – zīlniece. Es domāju: nu, kas viņu pārbauda? Ja man būtu kādi 20 gadi mazāk, es tiešām atvērtu salonu, bet ne tipisko zīlēšanas salonu. Kārtis man būtu tikai tādēļ, lai cilvēks var izrunāties. Cilvēkiem bieži nav vietas, kur brīvi izrunāties, īpaši vīriešiem. Nonākot vecumā, kad vīrietis tevī vairs nesaskata mednieci, viņš tev arī visu ko izstāsta, tikai vajag viņu uz to uzvedināt. Cilvēki reizēm domā, ka zīlniecei pieder laimes, mīlas un veiksmes pīrādziņš un ka viņa tūlīt gabalu nošņāps un iedos. Nekā tamlīdzīga nav un nevar būt. Bet kā primitīvs psihoanalīzes seanss, kur cilvēks pats runājot savas problēmas sakārto, tāda zīlēšana var gan būt. Un es pret to izturos ļoti nopietni.

– Vīrieši jums patīk, dzīve arī – tiešām nav nekā tāda, par ko ir rūgtums vai kas krīt uz nerviem?

– Man ir pašaizsardzības reakcija – es drusku pieskatu šīs lietas. Tāpat kā zobi jātīra, tāpat jārūpējas par savām emocijām. Sevis žēlošanas un rūgtuma plūsmā aiziet ir ļoti viegli. Saprotams, ka cilvēkiem bieži daudz kas dzīvē nav piepildījies, un ir daudz un dažādi apstākļi, kāpēc tā notiek. Es mēģinu visus saprast. Vienīgais, ko nevaru pieņemt, – kad cilvēks izvirza kaut kādas prasības, it kā pasaule viņam par kaut ko būtu parādā. Es šajā gadījumā esmu kapitāla egoiste. Es saku tā: pasaule man neko nav parādā, un es viņai arī ne.

Vispār jau gan ir tā, ka man pasaules gals iestājas trīsreiz dienā, tikai to neviens neuzzina. Es ļoti ātri krītu izmisumā, bet parasti arī diezgan ātri no tā izkārpos. Laimīgā kārtā man nekad blakus nav bijis cilvēka, kas izmisuma brīžos ar mani būtu dziļi ņēmies. Tad es varētu niķoties un palikt tajā, bet es esmu viena ar to izmisumu, un man kļūst garlaicīgi tajā ilgi būt.

– Kas jūs var novest izmisumā?

– Man ir kā visiem cilvēkiem. Kad jāiztur lieli pārbaudījumi, tiekam galā līdzeni un izturēti. Bet vienu dienu tu velc zeķbikses, noirst valdziņš, un tu domā: tā, būtu automāts pie rokas, nolaistu kārtu! Parasti tas ir pēdējās piles efekts, kas mani izsit no sliedēm. Es ar to nelielos, jo tas nav nekas labs, un no svešiem cilvēkiem cenšos to slēpt, bet mani tuvinieki to zina. Kur tad vēl izpausties, ja ne ar savējiem, vai ne?

– Un kas jūs iepriecina un dara laimīgu?

– To nekad nevar pateikt. Es, paldies Dievam, pati vēl braucu ar mašīnu – kā mans tēvs pie tā švāģera, tā arī es palaikam kādu riksi izlaižu pa pazīstamiem ceļiem. Un man ir sava atskaites sistēma. Ja jūtu, ka kaut kas pievērš manu uzmanību, aizkustina – putns laižas vai kaķītis sēž grāvmalā –, un ja manī ir prieks, ka es to redzu, tad saprotu, ka ar mani viss ir kārtībā. Bet, ja es nobraucu 50 kilometru un nekāda prieka par to, ko es redzu, manī nav, tad saprotu, ka kaut kas tajā manā mehānismā ir salūzis. Un šajos brīžos, kad mans iekšējais dators ir izslēgts un jutekļi neatsaucas priekam, es pēkšņi varu sākt pārdzīvot par visādām lietām. Piemēram, par to, ka es nekad nedzīvošu Parīzē. Nesmejieties! Jā, es varu par to pārdzīvot – lai gan, godīgi sakot, būtu pat nelaimīga, ja mani vestu uz Parīzi pavisam. Es apbrīnoju cilvēkus, kas lielos gados visu pamet un aizbrauc kaut kur tālu projām no iesildītās vietās.

Bet arī pati mēdzu uzvesties neloģiski un impulsīvi, tiesa, vairāk sadzīviskā līmenī. Piemēram, ja man jānopērk čības par trīs eiro, es staigāju dienu un divas un nevaru atrast gana piemērotas, bet auto es varu nopirkt pusstundas laikā. Tā ar mani ir! Taču kopumā esmu pieradumu cilvēks un diezgan konservatīva. Mans sargeņģelis strādā, kā viņam noteikts. Un, ja es daru ko nepareizi, es pa nagiem dabonu tūlīt, nekāds tur – nākamajām paaudzēm. Vispār es bieži domāju par sargeņģeļiem – cik viņiem ir grūts darbs, un kā mēs viņiem sitam pa rokām, kā viņi mūs glābj, un kā mēs viņus grūžam malā, lai tiktu tur, kur esam iedomājušies...

– Ja jums jautā par dzīves jēgu, ko jūs atbildat?

– Katru reizi tā liekas citāda. Visa mūsu sūtība uz zemes ir pilnveidoties. Tad kāda jēga nopilnveidoties un tad izgaist? Kaut kur tam visam vajadzētu palikt. Kaut arī esmu kristīta katoliete, šitā domājot par pasaules iekārtu un dzīves jēgu, laikam vairāk izklausos pēc pagāna... Ir gan teikts, ka Dievs mīl grēcinieku vairāk nekā desmit taisnos, pie manis kā pie grēcinieka viņš var parādīt savu žēlsirdību, palīdzēt pilnveidoties... Bet ko tu ar taisno darīsi?

Šo to es vēl gribētu izdarīt, bet pie visām vēlmēm tagad pievienoju piebildi: ja nodzīvošu. Jāskatās reāli! Egilam Līcītim „Latvijas Avīzē” jau esmu pasūtījusi sev nekrologu – ja kas. Es gribu kaut ko jautru – vai arī es nākšu spokoties!