
“Pasaule jānogaršo, bet mājas ir Latvijā” - Lotes un Riharda ceļš no Amerikas līdz mājām Cēsīs

Lotes un Riharda stāsts nav par aizbraukšanu vai atgriešanos – tas ir par apzinātu izvēli, par to, kā pasauli var izpētīt, ‘nogaršot’ un tad pieņemt lēmumu par to, kur vēlies dzīvot, par mazas valsts iespējām, ja vien proti tās saskatīt.
Rihards ir dzimis cēsnieks, kurš jaunībā gribēja redzēt plašāku pasauli. Viņš studēja Latvijas Universitātē vēsturi, pēc tam devās tālāk – gads Viskonsīnas Universitātē, pēc tam Eiropas studijas Beļģijā un prakse Eiropas institūcijās. Rihards atzīst, ka kādu brīdi dzīves ‘scenārijs’ ar karjeru Eiropas institūciju šķitis ideāls, pat saņemts piedāvājums par pilnībā apmaksātām studijām ar stipendiju doktorantūrā. “Tas bija vilinošs piedāvājums, bet es pārdomāju, kādu dzīvi patiesībā vēlos. Sapratu, ka mana vieta ir Latvijā,” atzīst Rihards un piebilst: “Nelielās valstīs konkurence ir mazāka un iespējas pierādīt sevi – plašākas. Tas ir Latvijas ‘pluss’, un to noteikti vajag izmantot. Vācijā, Francijā vai citās lielās valstīs praksē bieži jāveic vienkārši, tehniski darbi, piemēram, jālīmē markas uz aploksnēm. Latvijā jau praksē biežāk tiek piedāvāti interesantāki un atbildīgāki uzdevumi, un ir iespēja arī jaunam cilvēkam darīt ko jēgpilnu, un tas palīdz augt.”
Rihards atzīst, ka arī viņam ir svarīgi darīt darbu ar jēgu un misiju, kur var redzēt reālus darba augļus. Viņš strādā jomā, kur iespējams apvienot ikdienu Latvijā ar plašāku starptautisko pieredzi. “Es varu būt kopā ar ģimeni, dzīvot Cēsīs, būt tuvumā dabai, vienlaikus strādājot gan klātienē, gan attālināti. Taču man ir iespēja doties arī ārzemju komandējumos, pārstāvēt Latviju un dalīties ar mūsu pieredzi,” Rihards uzskata, ka šāds līdzsvars ir liela vērtība.
Lote nāk no Kurzemes, vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, pēc tam studējusi Vidzemes Augstskolā žurnālistiku. Viņa stāsta par savu ārzemju pieredzi: “Man vispirms bija “Erasmus” prakse Lielbritānijā, tad bija studijas Amerikā, un tad vēl prakse Maltā.” Ar Rihardu Lote satikās Amerikā, kur abi gadu studēja Viskonsīnas Universitātē. Vēlāk Rihards turpināja studijas Beļģijā, un abi bieži lidoja viens pie otra. Sākumā Lote domāja, ka Malta varētu būt vieta, kur gribētos palikt, taču ar laiku domas mainījās. “Sapratu, ka esmu ‘fiziski’ latviete – vienīgais klimats, ko varu panest un ko mīlu, ir šeit, Latvijā. Arī biežie lidojumi sākumā šķita aizraujoši, bet ar laiku kļuva nogurdinoši. Tas bija brīdis, kad pieņemt lēmumu – laiks atgriezties mājās.”
Pēc studijām abi dzīvoja Rīgā – Lote strādāja žurnālistikā un mārketingā, Rihards – valsts pārvaldē. Viņi
Sākumā Cēsīs pietrūka ierasto draugu un sarunu, kas Rīgā bija ikdiena, tāpēc Lote izveidoja grāmatu klubu “MUMS” – vietu, kur satikties, lasīt un dalīties ar domām. “Grāmatas saved kopā cilvēkus,” saka Lote. Kluba dalībnieki reizi mēnesī satiekas tiešsaistē, reizi ceturksnī – klātienē Cēsīs, bet vasarās tiek rīkotas nometnes dažādās Latvijas
Lote sevi raksturo: “Es laikam esmu ekstraverts intraverts.” Šis klubs sākotnēji bija veids, kā kompensēt sabiedrību, kas palika Rīgā, bet ar laiku tas kļuvis par ko lielāku – kopiena, kas sniedz atbalstu un iedvesmu.
Pēc atgriešanās Latvijā Lote strādāja žurnālistikā, vēlāk mārketingā, tostarp uzņēmumā “Printful”. Pēc abu meitu piedzimšanas un bērnu kopšanas atvaļinājumiem viņai bija grūti atgriezties pilnas slodzes darbā, jo ikdiena ar bērniem un arī hobijs – grāmatu klubs – prasa laiku un uzmanību. Lote ir gandarīta, ka izdevies atrast darbu, kas ļauj apvienot visas viņai svarīgās jomas. Tagad Lote strādā bērnu grāmatu izdevniecībā “Liels un mazs” nepilnā slodzē, kas ļauj labāk sabalansēt darbu, laiku ģimenei un hobijiem.
Svarīga loma ģimenes ikdienā ir Sv. Jāņa luterāņu draudzei. “Draudze palīdzēja mums justies pieņemtiem jau no pirmās dienas. Tur mums ir tuvi cilvēki, ar kuriem satiekamies reizi mēnesī,” stāsta Lote. Viņa novērtē, ka mācītājs Didzis Kreicbergs īpaši domā par jauniešu un jauno ģimeņu iesaistīšanu draudzes dzīvē. Tiek organizētas attālinātas grupas tiešsaistē, lai piederības sajūtu nezaudētu arī tie cēsnieki, kas šobrīd dzīvo ārzemēs un kādreiz varētu atgriezties mājās. Rihards uzsver, ka šī pieeja ir ļoti vērtīga: “Tas ir ‘forši’, ka mācītājs apzina ne tikai tos, kuri ir uz vietas, bet arī tos, kuri ir ārzemēs. Ja viņi kādreiz atgriezīsies, būs sajūta, ka draudze jau ir pazīstama un nevajadzēs justies kā svešiniekam.”
Abi ar prieku atceras, kā draudze, iesaistot arī plašāku sabiedrību, palīdzējusi cēsniecei Alisei Siliņai piedzīvot to, ko paši savulaik izbaudījuši – iegūt labu izglītību, iepazīt pasauli un paplašināt apvāršņus. “Varēja redzēt, ka meitene bija
Dzīvojot Cēsīs jau vairāk nekā trīs gadus,
Protams, arī Cēsīs netrūkst izaicinājumu, īpaši ģimenēm ar bērniem. Lote atzīst, ka pilsētā trūkst lielu, ģimenēm piemērotu dzīvokļu – bieži tie ir vai nu pārāk mazi, vai jau aizņemti, un jaunu mājokļu piedāvājums augošām ģimenēm ir ierobežots. Arī piemērota zemes gabala atrašana var būt izaicinājums.
Domājot par nākotni, Lote saka: “Es noteikti novēlu savām meitām, lai viņas ‘pagaršo’ pasaules garšu. Bet es, protams, aizturētu elpu gaidīšu, vai viņām pasaule ‘iegaršosies’, vai tomēr galu galā viņas atgriezīsies mājās.” Rihards piebilst: “Cēsīs vienmēr ir iespējas iesaistīties, darboties un augt, bet vislabāk ir tas, ka dienas beigās vari būt mājās – savā īstajā vietā.”