Psihopātijas riski bērnībā: trīs brīdinājuma signāli, ko nevajadzētu ignorēt
Bērnu pasaule tiek uzskatīta par nevainīgu un sirsnīgu, taču, pēc ekspertu teiktā, jau pirmie, šķietami nevainīgie strīdi var atklāt kaut ko daudz drūmāku. Trīs agrīnas pazīmes, kas var liecināt par paaugstinātu risku, ka bērns nākotnē varētu kļūt nosliecies uz psihopātiju.
Jau trīs gadus veci bērni var izrādīt pazīmes, kas norāda uz šo risku.
To apstiprina profesore Essi Vīdinga - zinātniece, kura pētījusi, kā noteikti uzvedības modeļi ļoti agrīnā vecumā var palielināt psihopātijas iespējamību un noslieci. Psihopātija ir personības traucējums, ko raksturo empātijas trūkums, egoistiska uzvedība un tieksme uz kaitējošām vai pat noziedzīgām darbībām.
Vīdingas pētījums nenozīmē, ka šie bērni noteikti kļūs par bīstamiem psihopātiem, taču viņa ir identificējusi agrīnas brīdinājuma pazīmes, kuras var attīstīties par nopietnām problēmām, ja tās paliek nepamanītas un netiek savlaicīgi novērstas, ziņo "Daily Mail".
Atšķirībā no parasta bērna, kurš, piemēram, kaprīzējas vai negrib dalīties ar rotaļlietām, bīstamāka uzvedība tiek novērota bērniem ar uzvedības traucējumiem, kuriem ir emocionālā vēsuma un nejūtīguma pazīmes (angļu valodā: callous-unemotional traits).
Šādi bērni nejūt nožēlu, kad nodara kādam pāri, nesaista savu rīcību ar iespējamu sodu un negūst prieku no tā, ka iepriecina citus. Piemēram, ja parasts bērns jūt vainas sajūtu, kad iesit citam un atņem rotaļlietu, tad bērns ar emocionālā vēsuma pazīmēm neizjūt nekādu nožēlu, pat ja otrs bērns sāk raudāt.
Vīdinga un viņas komanda pētīja arī dvīņus, lai noskaidrotu, vai šie uzvedības modeļi ir iedzimti vai veidojas vides ietekmē. Viņi analizēja bērnu reakcijas uz citu cilvēku emocijām, izturību pret vilšanos, kā arī smadzeņu aktivitāti un fizioloģiskos rādītājus, piemēram, sirdsdarbības ātrumu.
Zinātnieki ir identificējuši trīs konkrētas pazīmes, kas var parādīties jau 3 līdz 4 gadu vecumā:
- Empātijas trūkums pret citu sāpēm - šādi bērni nejūt vainas apziņu vai līdzjūtību, ja kāds ir sarūgtināts vai cietis;
- Grūtības sasaistīt savu rīcību ar tās sekām - sodi neietekmē viņu uzvedību;
- Intereses trūkums sagādāt prieku citiem - kamēr vairums bērnu izjūt prieku, iepriecinot vecākus vai draugus, šie bērni ir koncentrējušies tikai uz sevi.
"Agrīna atpazīšana nenozīmē, ka bērns noteikti kļūs par psihopātu, taču risks viņam ir lielāks nekā vienaudžiem," sacīja profesore Essi Vīdinga intervijā laikrakstam "The Telegraph".
Pētījums, kas publicēts žurnālā "Restorative Neurology and Neuroscience", arī parādīja, ka šīs iezīmes ir cieši saistītas ar iedzimtību. Vienolas dvīņiem, kuriem ir gandrīz identiski gēni, emocionālā vēsuma un nejūtīguma pazīmes tika novērotas biežāk nekā divolas dvīņiem.
Tāpat tika konstatētas atšķirības šo bērnu smadzeņu aktivitātē, īpaši mandelē – smadzeņu daļā, kas atbild par emociju apstrādi. "Neviens nepiedzimst par psihopātu, un gēni nav spriedums," uzsver Vīdinga. "Taču ir cilvēki, kuriem ģenētiskā nosliece palielina šo risku."
Vīdinga norāda, ka, neskatoties uz riska faktoriem, vecāki ar savu uzvedību un audzināšanas stilu var daudz ko mainīt:
- Siltas un mīlošas mājas. Pētījumi rāda, ka pat ar ģenētisku noslieci, rūpīga un pozitīva vide būtiski samazina risku.
- Terapija. Profesionāla palīdzība bērniem palīdz labāk pārvaldīt emocijas un uzvedību, kā arī sniedz atbalstu vecākiem.
- Agrīna iejaukšanās. Jo agrāk tiek atpazītas uzvedības tendences, jo vieglāk tās mainīt.
"Jo dziļāk uzvedība iesakņojusies, jo grūtāk to mainīt vēlāk," brīdina Vīdinga. "Taču iejaukšanās ir efektīva arī pusaudžu un pieaugušo vecumā, tāpēc nav jādomā, ka, ja neko nedarām pirmajos piecos gados, viss ir zudis."
