Dzeltenās bumbas prieks. Saruna ar tenisa zvaigzni Anastasiju Sevastovu

Jūs bijāt izvirzīta Gada balvai sportā – kā uztvērāt šo ziņu?

Protams, priecājos! Tas ir gods – būt izvirzītai. 2016. gads droši vien ir bijis vislabākais gads manā karjerā, bet jāskatās, ko darīt tālāk. Domāju, šo balvu bija pelnījušas visas sportistes.

Vai sportā ir kāda autoritāte, kas jūs ir iedvesmojusi?

Grūti teikt... Man vienmēr ir patikusi Štefija Grāfa (bijusī vācu tenisiste – Red.).

Kāds bija jūsu gada lielākais notikums?

Protams, US Open, iekļūšana ceturtdaļfinālā. Dažus labus turnīrus nospēlēju arī Maljorkā un Bukarestē. Gads bija diezgan sekmīgs, jo gada sākumā rangā biju 115., 120. vietā, bet beigās esmu Top 35. Tas ir liels darbs, milzīgs.

Sporta komentētāji jūsu izrāvienu sauc par brīnumu. Vai sportā vispār tāds termins iederas? Varbūt jāsaka – darbs un talants?

Man šķiet, ka to nevar saukt par brīnumu. Protams, ir klase, līmenis, bet jāstrādā arī. Nav tā, ka vienkārši ies no rokas un būsi topā. Lai tiktu augstāk un noturētos tur, kur esi, jāiegulda milzīgs darbs. Tas nav viegli – nedrīkst aizmirst, ka ir vēl 1000 vai 2000 tenisistu, kuras arī grib tur būt.

Kas jūsos ielika darba spējas – vecāki vai treneri jau bērnībā?

Pašā sākuma, kad sāku spēlēt tenisu, tā bija mana oma. Viņa uzstāja uz disciplīnu. Un arī pirmajam trenerim Edgaram Ernestsonam bija attieksme – ja tev ir treniņš, tu uz to ej, jo nevari pateikt: “Šodien negribu, man ir slikti” vai vēl kaut ko… Tagad, man šķiet, ar to disciplīnu bērniem tā ir, kā ir...

Tāpēc, ka vecāki dod vairāk brīvības, nevēlas piespiest?

Man šķiet, sports vispār vairāk ir vecāku nekā bērnu griba. Man, protams, teniss patika, gribējās būt laukumā. Grūti noformulēt... Jābūt daudz kam, lai viss izdotos, gribēšanai, spēkam... Dažreiz ir grūti sevi motivēt. Vajag arī, lai par to, ko dari, būtu prieks. Varbūt šodien sāp tur un tur un treniņā nebūs viegli, bet ir jāstrādā.

Cik jums bija gadu, kad jūs pirmo reizi aizveda uz tenisa laukumu?

Seši.

Vecāmamma pati spēlēja tenisu?

Nē, bet viņai bija draugi, kas spēlēja. Arī viens no maniem draugiem, ar kuru kopā gājām pirmsskolā. Liepājā ir tikai viena tenisa skola, tur arī sāku. Liepājas parkā pie stadiona ir korti. Mums nebija tenisa laukuma zem jumta, ziemā trenējāmies skolā.

Jūs reizēm, kad esat Liepājā, aizejat uz pirmo laukumu?

Protams, protams! Vasarā bijām Liepājā un trenējāmies arī tur. Arī pagājušogad bijām. Vasarā jau tur ir super trenēties. Tagad, kad biju oktobrī, ārā vairs nevar spēlēt. Bet var pastaigāties – parkā ir ļoti skaisti.

Jūs vienmēr ar siltām jūtām atceraties Liepāju. Ko jums deva tas, ka augāt tieši šajā pilsētā?

Tagad, dzīvojot Vīnē, man vienmēr gribas tikt pie jūras, esmu pie tās pieradusi. Protams, ziemā tur varbūt nav tik skaisti, jo ir auksts. Liepāja ir kā mājas, kurp vienmēr var aizbraukt… Ir īpaša sajūta, kad vari aiziet pa pludmali pastaigāties, zini – tur ir laukumi, parks. Mīļa pilsēta, mazliet ir tāda nostalģija. Paskatos riņķī – te viss sākās – skola, veikals, centrs, kino... It kā nekas īpašs, bet tajā visā ir kaut kas ļoti tuvs.

Savā skolā tagad esat varone, jūsu bilde ir pielikta pie sienas?

Kaut kur droši vien ir pielikta, es gan to neesmu redzējusi. Oktobrī biju aizgājusi uz skolu. Mana mamma strādā par angļu valodas skolotāju, tāpēc tur esmu diezgan bieži. Vienmēr mēģinu ieiet un pateikt: “Hallo, čau!” Satiku arī dažas skolotājas.

Jūs pazīst?

Nedomāju, ka bērni pazīst, bet skolotāji – protams! Varbūt tie bērni, kas spēlē tenisu, mani pazīst.

Prasa autogrāfus?

Skolā - nē. Bet, kad esmu tenisa laukumā, jā, tad vajag gan fotografēties, gan autogrāfus.

Reizēm parakstāties uz dzeltenajām bumbiņām?

Protams, tas ir normāli. Arī turnīros – vienmēr.

Ko skolotāji saka: “Mēs jau zinājām, ka no tevis sanāks čempione!” vai ko tamlīdzīgu?

Tā, šķiet, par mani nekad nedomāja. Tagad apjautājas, kā man iet, ko daru. Skolotāji man ļoti daudz palīdzēja, lai es vispār pabeigtu skolu. Es arī darīju, ko varēju. Nebija tā, ka viņi domātu, ka būšu kaut kāda zvaigzne. Protams, pēdējos skolas gados jau piedalījos turnīros, bet neviens nevarēja prognozēt – tu būsi top spēlētāja no Latvijas! No Liepājas, pilsētas, kur vispār nav iekštelpu tenisa laukumu. Dzirdēju, ka tiek plānots būvēt jaunu sporta centru, cerams, pēc diviem gadiem būs gatavs. Biju Lielajā dzintarā, tas ir – wow! No ārpuses izskatās grandiozi. Zāle gan ir diezgan maza, bet akustika – super! Bijām uz vienu koncertu – Vivaldi.

Jūsu dzīvesbiedrs Ronijs Šmits arī ir bijis Liepājā?

Jā, jau trīs reizes.

Ko viņš kā treneris saka par to, ka meitene no pilsētas, kurā lāgā nav  kur spēlēt, ir tikusi līdz 35. vietai pasaulē?

Tas bija smieklīgi! Es viņam vienmēr esmu stāstījusi, ka ziemā mēs trenējāmies sporta zālē. Tad viņš lūdza, lai parādu, kur tas bija. Aizbraucām uz zāli, viņš skatījās, skatījās, un teica: “Es arī gribu uzspēlēt!” Taču viņam nekas neizdevās. Domāju, es arī tagad nevarētu spēlēt tajos skolas sporta zāles laukumos, jo tas ir ļoti grūti. Jā, viņš bija šokā – ka arī tā var trenēties...

Kādi treniņu apstākļi jums tagad ir Vīnē? Droši vien izcili.

Nevarētu teikt, ka izcili. Protams, ir korti, ziemā vienmēr spēlējam iekšā. Tomēr apstākļi zālē nav īsti piemēroti – ir auksts. Kad spēlēšu Austrālijā, tur būs 30–35 grādi, kurā zālē gan ir tik silts un saule?

Nāksies atklimatizēties?

Nu, ar to mums jāsadzīvo visu laiku.

Jūsu organisms ir norūdīts tādām pārmaiņām?

Jā. Tāds, domāju, ir katra tenisista organisms.

Ineta Radēviča, kura tiek uzskatīta par vienu no sievišķīgākajām vieglatlētēm, ir teikusi: “Ja kāds redzētu, kā es izskatos treniņā, kad cilāju svarus...” Teniss, šķiet, ļauj saglabāt sievišķību?

Varbūt, jā. Laukumā, mačā var atļauties ko skaistu... kādas Nike drēbes uzvilkt, bet treniņos droši vien nekādas īpašas sievišķības nav.

Bet stājā, izteiksmē... Visas tenisistes, šķiet, ir skaistas kā bildes.

Nedomāju, ka visas, vairākums – varbūt. Manuprāt, diezgan daudzas sportistes izskatās labi, arī vieglatlētikā.

Arī Riodežaneiro visi apbrīnoja mūsu komandu – mums esot ļoti skaistas meitenes.

To es dzirdēju, jā. Es gan cerēju uz labākiem rezultātiem.

Visi cerēja. Jums ir viedoklis, kāpēc tā nepaveicās?

Nevaru pateikt, manis tur nebija. Varbūt bija kādas traumas, varbūt nepaveicās. To nekad tā nevar pateikt. Domāju, ja tu neesi tur, ja neesi sportists, tad nevari vērtēt, kas bija nepareizi. Es varu teikt par sevi, ka man neizdevās tas un tas turnīrs, bet uz citiem tā nedrīkst skatīties un kritizēt.

Vai Mēness fāzes var iespaidot rezultātus?

Man šķiet, vīriešus tās iespaido vairāk nekā sievietes.

Tāpēc, ka sievietes savā būtībā ir stingrākas?

Droši vien!

Jums ir īpašs dienas režīms?

Galvenais – jātrenējas, jāspēlē teniss. Gatavojoties jaunajai sezonai, nodarbojos ar fitnesu, man ir sava programma. Piemēram, ir bumba, kura sver divus, trīs kilogramus, un vajag to mest kā tenisā... Vai vienkārši lēkt – kā vingrošanā. Tie ir specifiski treniņi tenisam. Un joga, stiepšanās, sprints, skriešana...

Kāda jums ir dienas kārtība – ceļaties agri vai atļaujaties pagulēt?

Gatavojoties sezonai, mans ritms ir celšanās septiņos, astoņos no rīta, tad – brokastis. Pēc tam braucam uz treniņu, tur – iesildīšanās, fitness. Pēc tam divas, trīs stundas spēle, pēc spēles – stiepšanās, joga. Tad varbūt vēlreiz spēle – kādas divas stundas. Un tad jau diena ir beigusies.

Un tā katru dienu?

Nē, protams, jāskatās, kā jūties. Tu nevari tikai strādāt, strādāt un strādāt, vajag reģenerācijas dienas, pauzi. Varbūt vienu dienu tu trenējies tikai vienreiz, otru dienu jūties labāk, spēlē divas reizes un vēl taisi kādu fitnesu. Viss atkarīgs no pašsajūtas. Gatavojoties jaunajai sezonai, ir vairāk darba. Pēc tam, turnīros, protams, ir mazāk. Kad jāspēlē, tā nevar... Sezonas laikā viss pakārtots spēļu grafikam.

Nevar lieki tērēt spēkus?

Jā! Tā dara arī visi vieglatlēti – līdz turnīram iegulda milzīgu darbu.

Kā jums šķiet – vai Latvijā ir iespējams izaugt par Top 100 tenisistu, vai noteikti nepieciešami arī treniņi ārzemēs?

Tas ir labs jautājums. Man šķiet, ka var. Lai gan tas ir grūti, nav arī iespējams viennozīmīgi atbildēt. Es sāku Latvijā, bet ap sešpadsmit gadiem jau biju ārzemēs. Tā bija arī Ernestam (Gulbim – Red.). Nezinu, kā Aļonai (Ostapenko – Red.), šķiet, viņa Latvijā ir bijusi visilgāk, bet tagad ir Top 50 spēlētāja. Tāpēc domāju, ka labi spēlētāji var izaugt arī Latvijā.

Tikai tāda precedenta vēl nav bijis...

Jā! Bet mums ir laukumi, Rīgā ir super klubi. Varbūt nav tik labu treneru. Protams, vienmēr jāskatās pēc iespējām, varbūt arī kaut kur jāaizbrauc... Taču tas nenozīmē, ka Latvijā nevar. Tāpēc, ka mums nav tik labu treneru, mums nav arī daudz spēlētāju. Tā ir vienīgā problēma. Jo te nav sparinga – nav ar ko trenēties. Ja tev ir līmenis, esi U-16 vai U-18 spēlētājs, braukā apkārt pa Eiropu un spēlē turnīros, tad vari trenēties arī tur.

Cik augstu WTA rangā jāatrodas tenisistei, lai spētu pilnībā nodrošināt visu sadzīvei un treniņiem nepieciešamo?

Top 100 būtu limits. Ja tiksi katrā Grand Slam turnīrā, un gadā tādu ir četri, tad varēsi sevi nodrošināt.

Jums bija liela uzņēmība – kad atgriezāties sportā, visu darījāt par savu naudu. Jums bija pārliecība, ka tiksiet Top 100?

Protams, simtnieks bija plānots kā lielais mērķis, bet nebija pārliecības, ka es tur tikšu. Savu pirmo turnīru spēlēju Ēģiptē, atceros – atbraucām, sāku ar meitenēm trenēties un nodomāju – visas tik labi spēlē! Nezinu, vai varu ar viņām spēlēt... Jā, pārliecības nebija.

Vai tajā laikā jau strādājāt ar Roniju?

Jā.

Vai var teikt, ka viņš jūs iedvesmoja atsākt karjeru?

Varbūt arī viņš... Es gan pati gribēju spēlēt un gribēju arī būt kopā ar viņu. Nebija tā, ka viņš teiktu: “Tūlīt sāc spēlēt!” Ronijs neko neuzspieda, tā gribēšana vairāk bija no manas puses. Es spēlēju galvenokārt jau sev. Protams, es spēlēju arī viņam, mēs esam kopā.

Viņš ir stingrs treneris vai ieklausās arī jūsu sajūtās?

Tas atkarīgs no situācijas – kad vajag, viņš var būt stingrs, bet, kad viss ir kārtībā, tad komunikācija ir konstruktīva.

Viņam jābūt arī labam psihologam.

Domāju, ka jā! Sieviešu tenisā katram jābūt labam psihologam.

Vienmēr esmu domājusi, ka arī pašam tenisistam jābūt psihologam.

Jā, tas arī.

Lai novērtētu pretinieku?

Ne tikai pretinieku. Arī sevi, man šķiet. Jo dažkārt tu spēlē pats pret sevi.

It kā cīnoties ar sevi?

Jā!

Vīne ir slavena ar psihoanalīzes tradīcijām. Tur, šķiet, katram ir savs psihoterapeits. Jums arī ir?

Nē, man nav psihoterapeita. Bet nedomāju, ka Vīnē ir baigi tā... Varbūt Freids ir godā, bet cilvēki nav...

...uz to tendēti?

Jā. Manuprāt, dažiem cilvēkiem Vīnē tiešām būtu vajadzīgs psihoterapeits, diemžēl viņi pie tā neiet. Visi saka, ka Vīnē cilvēki nav tik draudzīgi kā ārpus tās.

Tas varbūt ir lielpilsētām raksturīgais snobisms.

Es nezinu, kā ir Rīgā...

Rīgā visi ir draudzīgi!

Visi...? Tad jau labi. Vīnē neviens nav draudzīgs! Īpaši tie īstie vīnieši. Bet te ir tāds cilvēku sajaukums... Varbūt pat vairāk ir iebraucēju nekā vietējo.

Vīne ir arī kultūras pilsēta. Vai baudāt operu, izstādes, smalkas kafejnīcas, restorānus?

Jā, kafejnīcas man patīk. Izstādes... Ilgi neesmu bijusi. Operā pāris reižu biju. Mums patīk arī visi tie Ziemassvētku tirdziņi – viss gāja vaļā pilnā sparā jau no novembra vidus.

Vai ejat arī uz slaveno slidotavu parkā?

Dažas reizes esmu tur bijusi, bet tur ir pārāk daudz cilvēku, diezgan grūti slidot. Tenisistam tas nav labi.

Jo var nokrist uz rokām?

Jā! Tik daudz cilvēku, kāds var nokrist, tu kritīsi līdzi... Tu taču nevari kontrolēt citus. Bet parkā ziemā ir baigi smuki. Ja nelīst...

Kas, jūsuprāt, tenisā ir svarīgākais – fiziskā sagatavotība, psiholoģiskā noturība vai talants? Un kas ir jūsu trumpis?

Viss ir svarīgi. Es pat teiktu, ka talants ir pēdējā vietā, jo – ko tu ar to darīsi, ja tev nekā cita nav? Mans trumpis... Pat nezinu. Mazliet no visa, un ar to visu jāstrādā. Spēlētājiem, kas ir Top 100, ir gan talants, gan fiziskā sagatavotība – visi var četras stundas skriet laukumā, un visiem piemīt arī zināma psiholoģiskā noturība. Kādam ar to ir sliktāk, kādam labāk. Bet Top 10, Top 20 spēlētājām tas viss nosauktais piemīt visaugstākajā līmenī. Meitenes spēlē labāk nekā pirms 10–15 gadiem. Tu nezini, kā var iznākt –150. vietas spēlētāja var uzvarēt kādu no trīsdesmitnieka. Labā dienā jebkurš var vinnēt jebkuru.

Kad ir vieglāk spēlēt – dažiem skatītājiem vai pilnām tribīnēm?

Tas atkarīgs no skatītājiem. Pilnās tribīnēs ir adrenalīns, tu gribi labāk nospēlēt, skatītāji var tevi it kā pastumt, motivēt. Man labāk patīk spēlēt, kad ir vairāk cilvēku.

Jūtat enerģētiku?

Jā. Ir gan negatīva, gan pozitīva enerģētika, bet galvenais, ka tev gribas kaut ko parādīt. Lai gan esmu spēlējusi arī tad, kad skatās tikai divi cilvēki – mans un pretinieces treneris.

Kā domājat, var runāt par kādu tenisa spēles filozofiju? Piemēram, Vudijs Alens uzņēma filmu Match Point par bumbiņu, kas nostājas uz tīkla…

Jā. Bet tas nebija par tenisu!

Varbūt tenisā ir azarts, kāda nav citos sporta veidos?

Varbūt. Ja tu skrien, tad sacenties ar laiku. Te tu spēlē pret otru...

Pret cilvēku, personību. Un arī pret šiem trim komponentiem – fizisko, psiholoģisko un talantu arīdzan?

Jā! Tur nav tikai trīs komponenti, tādu ir simts! Visa ir tik daudz. Arī – vai tev ir tāds killer instinct, kā tu pabeidz maču. Tas ir tik komplekss sports, ka nevar teikt – tev ir tie trīs komponenti, un viss – tu esi spēlētājs! Ja neuztaisi mačbumbu, match point, tu zaudē. Man šķiet, teniss ir viens no grūtākajiem sporta veidiem. Varbūt tas nav tik grūts kā iron man – triatlons, bet, ja ņem vērā visus komponentus, ir ļoti grūti. Tu izspēlē vienu milimetru ārā no laukuma – vai tāpēc esi sliktāks par pretinieku? Nē. Bet zaudē maču!

Jums piemīt tas killer instinct?

Domāju, ka jā.

Jau kopš dzimšanas?

Jā! Tas killer instinct manī parādījās divu gadu vecumā! (Smejas.) Nu, nē, protams! Domāju, kad tu sāc sportot, tu vari to trenēt. Bet, ja cilvēkam tā nav vispār, tad ir grūti.

Pēc dabas pacifistiem?

Jā! Taču varbūt dzīvē tu esi pacifists, bet laukumā gribi visus nogalināt (smejas). Nevar zināt. Ir it kā divas dzīves – laukumā un ārpus tā. Tas katram spēlētājam ir citādāk.

Tās personības atšķiras? Jums arī?

Mazliet...

Dzīvē varat būt maigāka?

Jā, dzīvē esmu vairāk relaxed. Protams, man vienmēr gribas vinnēt – vienalga, kurā spēlē, vienalga, pret ko. Bet nav tā, ka konfliktā gribu kādu iznīcināt. Dzīvē emocijas ir mazliet pieklusinātākas.

Esat kādu raketi sasitusi no dusmām?

Protams, un ne tikai vienu!

Kāda, jūsuprāt, ir galvenā atšķirība starp jums un Angeliku Kerberi vai Serenu Viljamsu?

Man šķiet, ir ļoti daudz atšķirību. Pirmām kārtām es neesmu 185 centimetrus gara kā Viljamsa. Un neservēju kā Viljamsa. Tāpat arī nespēlēju ar kreiso roku kā Kerbere.

Kā jums pietrūkst, lai būtu pašā spicē?

Manuprāt, ļoti daudz! Fiziskajai sagatavotībai jābūt vēl labākai. Arī psiholoģiskajai. Esmu kādu līmeni vai divus zem viņām. Bet, domāju, tas nav slikti, ka tev vēl ir kur augt. Ja nebūtu, tad jau tu būtu sasniedzis savu virsotni.

Un tad ir tikai ceļš lejup?

Jā, no virsotnes ceļš iet lejup. Visi grib būt virsotnē, bet, man šķiet, tas nedrīkstētu būt mērķis – mērķis varētu būt konkrētu rādītāju uzlabošana. Mans mērķis ir uzlabot to, to un vēl to, spēlēt un parādīt to laukumā.

Jums Austrija esot piedāvājusi spēlēt zem Austrijas karoga, bet jūs esot atbildējusi patriotiski – ka esat no Liepājas, kāpēc jums jāpārstāv cita valsts...

Bija sarunas ar dažādiem cilvēkiem, taču tas nebija oficiāls piedāvājums.

Ja būtu oficiāls, jūs to apsvērtu nopietnāk?

Domāju, ka ne. Nē!

Vai domājat par Tokijas olimpiskajām spēlēm?

Man šķiet, visi domā par Tokijas olimpiskajām spēlēm (smejas). Ko tur domāt, priekšā vēl četri gadi. Ja par to domāšu katru dienu, nebūs laika trenēties un spēlēt.

Tas būtu konkrēts mērķis.

Jā, bet es nezinu, kas būs pēc četriem gadiem. Varbūt vairs negribēšu spēlēt jau pēc diviem...

Tā var būt?

Es nezinu, kas būs rīt... Protams, it kā jau zinu, bet tenisā var gūt kādu traumu, var atgadīties vēl kaut kas, tad esi ārā no laukuma, un uz vienu gadu ir pauze. Tāpēc četri gadi ir samērā ilgs laiks, lai kaut ko plānotu. Bet – jā, būtu forši Tokijā uzspēlēt. Tenisā gan ir diezgan grūti kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Tev ir jābūt Top 50. Gada reitings ir 52 nedēļas, kuru laikā jākvalificējas.

Instagram bildēs var redzēt, ka jūs daudz ceļojat.

Nu, tenisisti vispār daudz ceļo!

Pamanāties arī apskatīt tās zemes, kurās esat tenisa dēļ?

Es cenšos, bet tas ne vienmēr izdodas. Grūti visu saorganizēt, ir jāspēlē, jātrenējas, nevari skriet un visu skatīties. Bet, ja turnīrs ir beidzies  un mums ir laiks, mēģinām kaut ko apskatīt. Šogad bijām Ņujorkā, tur bija arī mana mamma un labākā draudzene. Mazliet pastaigājāmies. Otro reizi biju Zviedrijā, tur bija ļoti skaisti, jo mazliet izskatījās kā Latvijā. Izstaigājām arī Londonas centru. Bet, piemēram, Āzijā man nešķiet tik smuki. Tokija ir glīta pilsēta, bet Pekina vai Uhaņa Ķīnā – nē, tur tu nevari viens pats iziet ārā, lai tāpat vien pastaigātos.

Vienā no bildēm var redzēt, ka esat izvilkusi lielu zivi.

Jā, pirmoreiz bijām makšķerēt. Tas bija pie Liepājas, kādā dīķī. Nesen desmit dienas bijām Maldīvu Salās, tur zivis ķer citādāk – nevis ar makšķeri, bet vienkārši ar auklu, kuru met ūdenī.

Jūrā no laivas?

Jā! Un viss – gaidi, kamēr piekodīsies kāda zivs.

Vai kaut ko arī noķērāt?

Jā, divas zivis. Vienu lielu, bet nudien nevaru pateikt, kā to sauc. Man patīk makšķerēt, kaut esmu to darījusi tikai trīs reizes. Mums viss vēl priekšā.

Jums Vīnē ir savas mājas?

Mēs šajās dienās pārceļamies uz savu dzīvokli. Esam pasūtījuši mēbeles, jau gandrīz divus mēnešus gaidām, kad tās piegādās.

Jums patīk mājas dzīve, vides iekārtošana, ēst gatavošana?

Ar dizainu un iekārtojumu man viegli neiet – man tas patīk, bet es nespēju, stāvot tukšā dzīvoklī, iztēloties, kam tur vajadzētu būt. Gatavoju labprāt, un to mēs darām diezgan bieži.

Izmēģināt jaunas receptes?

Kā kuru reizi. Ja ir laiks, izmēģinām kaut ko jaunu, ja nav, tad gatavojam to, kas vislabāk iznāk.

Vai domājat par ģimeni, bērniem?

Pagaidām nē, bet pienāks laiks arī tam. Jā, es gribētu tādu stabilu dzīvi, māju un bērnus, taču šobrīd tā nav mana prioritāte.

Jūs pati varētu būt trenere?

Domāju, ka varētu. Jau esmu trenējusi dažus bērnus, bet nezinu, vai to vēl kādreiz darīšu. Varbūt mēģināšu vispār kaut ko jaunu. Ja patiks, varbūt iešu kaut ko studēt. Varbūt arī ne – varbūt sēdēšu mājās, audzināšu bērnus un gatavošu ēst. Es nezinu!

Jūs spētu būt tik stingra mamma, lai aizvestu bērnus līdz nopietnai sporta karjerai?

Nē, es negribētu, lai mani bērni, ja tādi būs, spēlētu tenisu.

Kāpēc?

Viņi, protams, varētu to darīt, ja viņiem tas ļoti patiktu, bet profesionālā sporta karjeru – nē. Es teiktu: “Ja tu to par simts procentiem gribi, meklē treneri!” Es, man šķiet, to nedarītu.

Jo pārāk labi zināt tos upurus, kas jānes?

Jā! Ļoti daudziem bijušajiem tenisistiem ir bērni, kas tenisu profesionāli nespēlē.

Kas ir tā skarbā puse, kādēļ jūs viņiem to nenovēlētu?

Nu... Bērniem nebūs tādas dzīves kā citiem tīneidžeriem. Viņiem nebūs daudz draugu. Visu laiku disciplīna, ļoti daudz jātrenējas. Skola... Tās varbūt vispār nebūs, mācīsies mājmācībā. Un vienmēr būs jāceļo. Vienu dienu esi te, otru – jau kaut kur prom, tāpēc nav tādas īstas māju sajūtas. Mājā esi varbūt nedēļu, pēc tam mēnesi kaut kur prom, dzīvo uz čemodāniem. Katrs, man šķiet, to nevar.

Un droši vien ne katrs arī tiek pāri sasprindzinājumam, ko rada sacensības.

Jā! Sacensības un vecāki. Tas viss...

Arī treneris.

Treneris un arī tu pats, lai sasniegtu, ko gribi. Tik daudzi cenšas, un tik daudziem nesanāk... Mēs redzam, ka ar tenisu kaut ko sasniegt un labi, normāli dzīvot var tikai simts sportisti. Bet 1000–1800 cīnās...

Esat tur pieņemta Ronija radinieku lokā, jau jūtaties kā ģimenē?

Domāju, ka jā.

Ronija mamma jums uzdod jautājumus, kad precēsieties - kā visas mammas...

Tagad vairs ne, bet dažas reizes tā bija. Ronijam ir jaunāks brālis, kurš nesen apprecējās, viņam tagad ir bērns, puikam viens gads. Vecmāmiņai ir ko darīt. Tāpēc viss ir labi – domas aizņemtas, plāns izpildīts.

Sandra Landorfa, žurnāls "OK!" / Foto: AFP/Scanpix/LETA, no Anastasijas privātā arhīva