Dzeltenās bumbas prieks. Saruna ar tenisa zvaigzni Anastasiju Sevastovu

Protams, priecājos! Tas ir gods – būt izvirzītai. 2016. gads droši vien ir bijis vislabākais gads manā karjerā, bet jāskatās, ko darīt tālāk. Domāju, šo balvu bija pelnījušas visas sportistes.

Grūti teikt... Man vienmēr ir patikusi Štefija Grāfa (bijusī vācu tenisiste – Red.).

Protams, US Open, iekļūšana ceturtdaļfinālā. Dažus labus turnīrus nospēlēju arī Maljorkā un Bukarestē. Gads bija diezgan sekmīgs, jo gada sākumā rangā biju 115., 120. vietā, bet beigās esmu Top 35. Tas ir liels darbs, milzīgs.

Man šķiet, ka to nevar saukt par brīnumu. Protams, ir klase, līmenis, bet jāstrādā arī. Nav tā, ka vienkārši ies no rokas un būsi topā. Lai tiktu augstāk un noturētos tur, kur esi, jāiegulda milzīgs darbs. Tas nav viegli – nedrīkst aizmirst, ka ir vēl 1000 vai 2000 tenisistu, kuras arī grib tur būt.

Pašā sākuma, kad sāku spēlēt tenisu, tā bija mana oma. Viņa uzstāja uz disciplīnu. Un arī pirmajam trenerim Edgaram Ernestsonam bija attieksme – ja tev ir treniņš, tu uz to ej, jo nevari pateikt: “Šodien negribu, man ir slikti” vai vēl kaut ko… Tagad, man šķiet, ar to disciplīnu bērniem tā ir, kā ir...

Man šķiet, sports vispār vairāk ir vecāku nekā bērnu griba. Man, protams, teniss patika, gribējās būt laukumā. Grūti noformulēt... Jābūt daudz kam, lai viss izdotos, gribēšanai, spēkam... Dažreiz ir grūti sevi motivēt. Vajag arī, lai par to, ko dari, būtu prieks. Varbūt šodien sāp tur un tur un treniņā nebūs viegli, bet ir jāstrādā.

Seši.

Nē, bet viņai bija draugi, kas spēlēja. Arī viens no maniem draugiem, ar kuru kopā gājām pirmsskolā. Liepājā ir tikai viena tenisa skola, tur arī sāku. Liepājas parkā pie stadiona ir korti. Mums nebija tenisa laukuma zem jumta, ziemā trenējāmies skolā.

Protams, protams! Vasarā bijām Liepājā un trenējāmies arī tur. Arī pagājušogad bijām. Vasarā jau tur ir super trenēties. Tagad, kad biju oktobrī, ārā vairs nevar spēlēt. Bet var pastaigāties – parkā ir ļoti skaisti.

Tagad, dzīvojot Vīnē, man vienmēr gribas tikt pie jūras, esmu pie tās pieradusi. Protams, ziemā tur varbūt nav tik skaisti, jo ir auksts. Liepāja ir kā mājas, kurp vienmēr var aizbraukt… Ir īpaša sajūta, kad vari aiziet pa pludmali pastaigāties, zini – tur ir laukumi, parks. Mīļa pilsēta, mazliet ir tāda nostalģija. Paskatos riņķī – te viss sākās – skola, veikals, centrs, kino... It kā nekas īpašs, bet tajā visā ir kaut kas ļoti tuvs.

Kaut kur droši vien ir pielikta, es gan to neesmu redzējusi. Oktobrī biju aizgājusi uz skolu. Mana mamma strādā par angļu valodas skolotāju, tāpēc tur esmu diezgan bieži. Vienmēr mēģinu ieiet un pateikt: “Hallo, čau!” Satiku arī dažas skolotājas.

Nedomāju, ka bērni pazīst, bet skolotāji – protams! Varbūt tie bērni, kas spēlē tenisu, mani pazīst.

Skolā - nē. Bet, kad esmu tenisa laukumā, jā, tad vajag gan fotografēties, gan autogrāfus.

Protams, tas ir normāli. Arī turnīros – vienmēr.

Tā, šķiet, par mani nekad nedomāja. Tagad apjautājas, kā man iet, ko daru. Skolotāji man ļoti daudz palīdzēja, lai es vispār pabeigtu skolu. Es arī darīju, ko varēju. Nebija tā, ka viņi domātu, ka būšu kaut kāda zvaigzne. Protams, pēdējos skolas gados jau piedalījos turnīros, bet neviens nevarēja prognozēt – tu būsi top spēlētāja no Latvijas! No Liepājas, pilsētas, kur vispār nav iekštelpu tenisa laukumu. Dzirdēju, ka tiek plānots būvēt jaunu sporta centru, cerams, pēc diviem gadiem būs gatavs. Biju Lielajā dzintarā, tas ir – wow! No ārpuses izskatās grandiozi. Zāle gan ir diezgan maza, bet akustika – super! Bijām uz vienu koncertu – Vivaldi.

Jā, jau trīs reizes.

Tas bija smieklīgi! Es viņam vienmēr esmu stāstījusi, ka ziemā mēs trenējāmies sporta zālē. Tad viņš lūdza, lai parādu, kur tas bija. Aizbraucām uz zāli, viņš skatījās, skatījās, un teica: “Es arī gribu uzspēlēt!” Taču viņam nekas neizdevās. Domāju, es arī tagad nevarētu spēlēt tajos skolas sporta zāles laukumos, jo tas ir ļoti grūti. Jā, viņš bija šokā – ka arī tā var trenēties...

Nevarētu teikt, ka izcili. Protams, ir korti, ziemā vienmēr spēlējam iekšā. Tomēr apstākļi zālē nav īsti piemēroti – ir auksts. Kad spēlēšu Austrālijā, tur būs 30–35 grādi, kurā zālē gan ir tik silts un saule?

Nu, ar to mums jāsadzīvo visu laiku.

Jā. Tāds, domāju, ir katra tenisista organisms.

Varbūt, jā. Laukumā, mačā var atļauties ko skaistu... kādas Nike drēbes uzvilkt, bet treniņos droši vien nekādas īpašas sievišķības nav.

Nedomāju, ka visas, vairākums – varbūt. Manuprāt, diezgan daudzas sportistes izskatās labi, arī vieglatlētikā.

To es dzirdēju, jā. Es gan cerēju uz labākiem rezultātiem.

Nevaru pateikt, manis tur nebija. Varbūt bija kādas traumas, varbūt nepaveicās. To nekad tā nevar pateikt. Domāju, ja tu neesi tur, ja neesi sportists, tad nevari vērtēt, kas bija nepareizi. Es varu teikt par sevi, ka man neizdevās tas un tas turnīrs, bet uz citiem tā nedrīkst skatīties un kritizēt.

Man šķiet, vīriešus tās iespaido vairāk nekā sievietes.

Droši vien!

Galvenais – jātrenējas, jāspēlē teniss. Gatavojoties jaunajai sezonai, nodarbojos ar fitnesu, man ir sava programma. Piemēram, ir bumba, kura sver divus, trīs kilogramus, un vajag to mest kā tenisā... Vai vienkārši lēkt – kā vingrošanā. Tie ir specifiski treniņi tenisam. Un joga, stiepšanās, sprints, skriešana...

Gatavojoties sezonai, mans ritms ir celšanās septiņos, astoņos no rīta, tad – brokastis. Pēc tam braucam uz treniņu, tur – iesildīšanās, fitness. Pēc tam divas, trīs stundas spēle, pēc spēles – stiepšanās, joga. Tad varbūt vēlreiz spēle – kādas divas stundas. Un tad jau diena ir beigusies.

Nē, protams, jāskatās, kā jūties. Tu nevari tikai strādāt, strādāt un strādāt, vajag reģenerācijas dienas, pauzi. Varbūt vienu dienu tu trenējies tikai vienreiz, otru dienu jūties labāk, spēlē divas reizes un vēl taisi kādu fitnesu. Viss atkarīgs no pašsajūtas. Gatavojoties jaunajai sezonai, ir vairāk darba. Pēc tam, turnīros, protams, ir mazāk. Kad jāspēlē, tā nevar... Sezonas laikā viss pakārtots spēļu grafikam.

Jā! Tā dara arī visi vieglatlēti – līdz turnīram iegulda milzīgu darbu.

Tas ir labs jautājums. Man šķiet, ka var. Lai gan tas ir grūti, nav arī iespējams viennozīmīgi atbildēt. Es sāku Latvijā, bet ap sešpadsmit gadiem jau biju ārzemēs. Tā bija arī Ernestam (Gulbim – Red.). Nezinu, kā Aļonai (Ostapenko – Red.), šķiet, viņa Latvijā ir bijusi visilgāk, bet tagad ir Top 50 spēlētāja. Tāpēc domāju, ka labi spēlētāji var izaugt arī Latvijā.

Jā! Bet mums ir laukumi, Rīgā ir super klubi. Varbūt nav tik labu treneru. Protams, vienmēr jāskatās pēc iespējām, varbūt arī kaut kur jāaizbrauc... Taču tas nenozīmē, ka Latvijā nevar. Tāpēc, ka mums nav tik labu treneru, mums nav arī daudz spēlētāju. Tā ir vienīgā problēma. Jo te nav sparinga – nav ar ko trenēties. Ja tev ir līmenis, esi U-16 vai U-18 spēlētājs, braukā apkārt pa Eiropu un spēlē turnīros, tad vari trenēties arī tur.

Top 100 būtu limits. Ja tiksi katrā Grand Slam turnīrā, un gadā tādu ir četri, tad varēsi sevi nodrošināt.

Protams, simtnieks bija plānots kā lielais mērķis, bet nebija pārliecības, ka es tur tikšu. Savu pirmo turnīru spēlēju Ēģiptē, atceros – atbraucām, sāku ar meitenēm trenēties un nodomāju – visas tik labi spēlē! Nezinu, vai varu ar viņām spēlēt... Jā, pārliecības nebija.

Jā.

Varbūt arī viņš... Es gan pati gribēju spēlēt un gribēju arī būt kopā ar viņu. Nebija tā, ka viņš teiktu: “Tūlīt sāc spēlēt!” Ronijs neko neuzspieda, tā gribēšana vairāk bija no manas puses. Es spēlēju galvenokārt jau sev. Protams, es spēlēju arī viņam, mēs esam kopā.

Tas atkarīgs no situācijas – kad vajag, viņš var būt stingrs, bet, kad viss ir kārtībā, tad komunikācija ir konstruktīva.

Domāju, ka jā! Sieviešu tenisā katram jābūt labam psihologam.

Jā, tas arī.

Ne tikai pretinieku. Arī sevi, man šķiet. Jo dažkārt tu spēlē pats pret sevi.

Jā!

Nē, man nav psihoterapeita. Bet nedomāju, ka Vīnē ir baigi tā... Varbūt Freids ir godā, bet cilvēki nav...

Jā. Manuprāt, dažiem cilvēkiem Vīnē tiešām būtu vajadzīgs psihoterapeits, diemžēl viņi pie tā neiet. Visi saka, ka Vīnē cilvēki nav tik draudzīgi kā ārpus tās.

Es nezinu, kā ir Rīgā...

Visi...? Tad jau labi. Vīnē neviens nav draudzīgs! Īpaši tie īstie vīnieši. Bet te ir tāds cilvēku sajaukums... Varbūt pat vairāk ir iebraucēju nekā vietējo.

Jā, kafejnīcas man patīk. Izstādes... Ilgi neesmu bijusi. Operā pāris reižu biju. Mums patīk arī visi tie Ziemassvētku tirdziņi – viss gāja vaļā pilnā sparā jau no novembra vidus.

Dažas reizes esmu tur bijusi, bet tur ir pārāk daudz cilvēku, diezgan grūti slidot. Tenisistam tas nav labi.

Jā! Tik daudz cilvēku, kāds var nokrist, tu kritīsi līdzi... Tu taču nevari kontrolēt citus. Bet parkā ziemā ir baigi smuki. Ja nelīst...

Viss ir svarīgi. Es pat teiktu, ka talants ir pēdējā vietā, jo – ko tu ar to darīsi, ja tev nekā cita nav? Mans trumpis... Pat nezinu. Mazliet no visa, un ar to visu jāstrādā. Spēlētājiem, kas ir Top 100, ir gan talants, gan fiziskā sagatavotība – visi var četras stundas skriet laukumā, un visiem piemīt arī zināma psiholoģiskā noturība. Kādam ar to ir sliktāk, kādam labāk. Bet Top 10, Top 20 spēlētājām tas viss nosauktais piemīt visaugstākajā līmenī. Meitenes spēlē labāk nekā pirms 10–15 gadiem. Tu nezini, kā var iznākt –150. vietas spēlētāja var uzvarēt kādu no trīsdesmitnieka. Labā dienā jebkurš var vinnēt jebkuru.

Tas atkarīgs no skatītājiem. Pilnās tribīnēs ir adrenalīns, tu gribi labāk nospēlēt, skatītāji var tevi it kā pastumt, motivēt. Man labāk patīk spēlēt, kad ir vairāk cilvēku.

Jā. Ir gan negatīva, gan pozitīva enerģētika, bet galvenais, ka tev gribas kaut ko parādīt. Lai gan esmu spēlējusi arī tad, kad skatās tikai divi cilvēki – mans un pretinieces treneris.

Jā. Bet tas nebija par tenisu!

Varbūt. Ja tu skrien, tad sacenties ar laiku. Te tu spēlē pret otru...

Jā! Tur nav tikai trīs komponenti, tādu ir simts! Visa ir tik daudz. Arī – vai tev ir tāds killer instinct, kā tu pabeidz maču. Tas ir tik komplekss sports, ka nevar teikt – tev ir tie trīs komponenti, un viss – tu esi spēlētājs! Ja neuztaisi mačbumbu, match point, tu zaudē. Man šķiet, teniss ir viens no grūtākajiem sporta veidiem. Varbūt tas nav tik grūts kā iron man – triatlons, bet, ja ņem vērā visus komponentus, ir ļoti grūti. Tu izspēlē vienu milimetru ārā no laukuma – vai tāpēc esi sliktāks par pretinieku? Nē. Bet zaudē maču!

Domāju, ka jā.

Jā! Tas killer instinct manī parādījās divu gadu vecumā! (Smejas.) Nu, nē, protams! Domāju, kad tu sāc sportot, tu vari to trenēt. Bet, ja cilvēkam tā nav vispār, tad ir grūti.

Jā! Taču varbūt dzīvē tu esi pacifists, bet laukumā gribi visus nogalināt (smejas). Nevar zināt. Ir it kā divas dzīves – laukumā un ārpus tā. Tas katram spēlētājam ir citādāk.

Mazliet...

Jā, dzīvē esmu vairāk relaxed. Protams, man vienmēr gribas vinnēt – vienalga, kurā spēlē, vienalga, pret ko. Bet nav tā, ka konfliktā gribu kādu iznīcināt. Dzīvē emocijas ir mazliet pieklusinātākas.

Protams, un ne tikai vienu!

Man šķiet, ir ļoti daudz atšķirību. Pirmām kārtām es neesmu 185 centimetrus gara kā Viljamsa. Un neservēju kā Viljamsa. Tāpat arī nespēlēju ar kreiso roku kā Kerbere.

Manuprāt, ļoti daudz! Fiziskajai sagatavotībai jābūt vēl labākai. Arī psiholoģiskajai. Esmu kādu līmeni vai divus zem viņām. Bet, domāju, tas nav slikti, ka tev vēl ir kur augt. Ja nebūtu, tad jau tu būtu sasniedzis savu virsotni.

Jā, no virsotnes ceļš iet lejup. Visi grib būt virsotnē, bet, man šķiet, tas nedrīkstētu būt mērķis – mērķis varētu būt konkrētu rādītāju uzlabošana. Mans mērķis ir uzlabot to, to un vēl to, spēlēt un parādīt to laukumā.

Bija sarunas ar dažādiem cilvēkiem, taču tas nebija oficiāls piedāvājums.

Domāju, ka ne. Nē!

Man šķiet, visi domā par Tokijas olimpiskajām spēlēm (smejas). Ko tur domāt, priekšā vēl četri gadi. Ja par to domāšu katru dienu, nebūs laika trenēties un spēlēt.

Jā, bet es nezinu, kas būs pēc četriem gadiem. Varbūt vairs negribēšu spēlēt jau pēc diviem...

Es nezinu, kas būs rīt... Protams, it kā jau zinu, bet tenisā var gūt kādu traumu, var atgadīties vēl kaut kas, tad esi ārā no laukuma, un uz vienu gadu ir pauze. Tāpēc četri gadi ir samērā ilgs laiks, lai kaut ko plānotu. Bet – jā, būtu forši Tokijā uzspēlēt. Tenisā gan ir diezgan grūti kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Tev ir jābūt Top 50. Gada reitings ir 52 nedēļas, kuru laikā jākvalificējas.

Nu, tenisisti vispār daudz ceļo!

Es cenšos, bet tas ne vienmēr izdodas. Grūti visu saorganizēt, ir jāspēlē, jātrenējas, nevari skriet un visu skatīties. Bet, ja turnīrs ir beidzies  un mums ir laiks, mēģinām kaut ko apskatīt. Šogad bijām Ņujorkā, tur bija arī mana mamma un labākā draudzene. Mazliet pastaigājāmies. Otro reizi biju Zviedrijā, tur bija ļoti skaisti, jo mazliet izskatījās kā Latvijā. Izstaigājām arī Londonas centru. Bet, piemēram, Āzijā man nešķiet tik smuki. Tokija ir glīta pilsēta, bet Pekina vai Uhaņa Ķīnā – nē, tur tu nevari viens pats iziet ārā, lai tāpat vien pastaigātos.

Jā, pirmoreiz bijām makšķerēt. Tas bija pie Liepājas, kādā dīķī. Nesen desmit dienas bijām Maldīvu Salās, tur zivis ķer citādāk – nevis ar makšķeri, bet vienkārši ar auklu, kuru met ūdenī.

Jā! Un viss – gaidi, kamēr piekodīsies kāda zivs.

Jā, divas zivis. Vienu lielu, bet nudien nevaru pateikt, kā to sauc. Man patīk makšķerēt, kaut esmu to darījusi tikai trīs reizes. Mums viss vēl priekšā.

Mēs šajās dienās pārceļamies uz savu dzīvokli. Esam pasūtījuši mēbeles, jau gandrīz divus mēnešus gaidām, kad tās piegādās.

Ar dizainu un iekārtojumu man viegli neiet – man tas patīk, bet es nespēju, stāvot tukšā dzīvoklī, iztēloties, kam tur vajadzētu būt. Gatavoju labprāt, un to mēs darām diezgan bieži.

Kā kuru reizi. Ja ir laiks, izmēģinām kaut ko jaunu, ja nav, tad gatavojam to, kas vislabāk iznāk.

Pagaidām nē, bet pienāks laiks arī tam. Jā, es gribētu tādu stabilu dzīvi, māju un bērnus, taču šobrīd tā nav mana prioritāte.

Domāju, ka varētu. Jau esmu trenējusi dažus bērnus, bet nezinu, vai to vēl kādreiz darīšu. Varbūt mēģināšu vispār kaut ko jaunu. Ja patiks, varbūt iešu kaut ko studēt. Varbūt arī ne – varbūt sēdēšu mājās, audzināšu bērnus un gatavošu ēst. Es nezinu!

Nē, es negribētu, lai mani bērni, ja tādi būs, spēlētu tenisu.

Viņi, protams, varētu to darīt, ja viņiem tas ļoti patiktu, bet profesionālā sporta karjeru – nē. Es teiktu: “Ja tu to par simts procentiem gribi, meklē treneri!” Es, man šķiet, to nedarītu.

Jā! Ļoti daudziem bijušajiem tenisistiem ir bērni, kas tenisu profesionāli nespēlē.

Nu... Bērniem nebūs tādas dzīves kā citiem tīneidžeriem. Viņiem nebūs daudz draugu. Visu laiku disciplīna, ļoti daudz jātrenējas. Skola... Tās varbūt vispār nebūs, mācīsies mājmācībā. Un vienmēr būs jāceļo. Vienu dienu esi te, otru – jau kaut kur prom, tāpēc nav tādas īstas māju sajūtas. Mājā esi varbūt nedēļu, pēc tam mēnesi kaut kur prom, dzīvo uz čemodāniem. Katrs, man šķiet, to nevar.

Jā! Sacensības un vecāki. Tas viss...

Treneris un arī tu pats, lai sasniegtu, ko gribi. Tik daudzi cenšas, un tik daudziem nesanāk... Mēs redzam, ka ar tenisu kaut ko sasniegt un labi, normāli dzīvot var tikai simts sportisti. Bet 1000–1800 cīnās...

Domāju, ka jā.

Tagad vairs ne, bet dažas reizes tā bija. Ronijam ir jaunāks brālis, kurš nesen apprecējās, viņam tagad ir bērns, puikam viens gads. Vecmāmiņai ir ko darīt. Tāpēc viss ir labi – domas aizņemtas, plāns izpildīts.