Kā viņš saprata, ko nozīmē būt aktierim: Gerds Lapoška par ceļu atpakaļ uz skatuves

“Nekas nelīdzinās tev” – dziedāja Šaineda O’Konora. Tas kā par Gerdu – viņš tik fascinējoši ir viņš pats. Kad pirms sarunas vairākas stundas bildējamies, klejojot pa vasarā pilnīgi tukšo teātri, viņš kādā brīdī saka, ka bieži jūtoties kā zirgs. Un vēl viņš pats par sevi saka: “Es esmu tāds divmetrīgs bērns.”

Laikam vēl nekad nav bijis tāds intervijas jautājums, kur nu vēl kā pirmais – kāpēc tev ir sajūta, ka tu līdzinies zirgam?

Turklāt gan iekšēji, gan ārēji. Daudz domāju par Latvijas laukiem – visur tās govis… Labi, ne visur, bet ir. Un tad es domāju par zirgiem. Kā tā nākas, ka šis lielais, stiprais un arīdzan trauslais dzīvnieks ēd tikai graudus? No kā viņš dabū to spēku? Man liekas, tur jābūt kam garīgākam… Es pats, tāds liela auguma, jūtos milzīgs kā zirdziņš. Bet, lai es sevi varētu saukt par darba zirgu, vajadzētu strādāt vēl krietnāk un vairāk. Pagaidām tāds kumeliņš esmu.

Man ir tāda bērnības atmiņa vai trauma: man solīja zirgu, bet uzlika uz ēzelīša. Par ko es biju ļoti bēdīgs. Ir arī reāla bilde no tā notikuma: es sēžu ēzelītim mugurā un brēcu. Šis taču nav zirgs – tāds maziņš, tukls dzīvnieciņš! Šo netaisnību vajadzētu mainīt, aizbraucot tagad izjādē. Un tu pirmīt ierunājies par zirgiem un izrādi Equus, man būs viela pārdomām. Es daudz laika pavadu tādā materiāla vākšanas režīmā.

Izstāstīsi, ko labu esi jau atradis?

To jau nevar stāstīt! Idejas varbūt nezog tā tieši un rupji – bet tās ir gaisā, tiešām. Tāpēc man ir slepenais sarakstiņš, ko visu laiku papildināt un nevienam neteikt.

Kādā tu tagad esi statusā: aktieris, režisora asistents, režisors?

Šobrīd – ļoti mērķtiecīgi – aktiera statusā: JRT ar izrādi Karaļu spēle un Hanzas peronā ar muzikālo izrādi Nazis sirdī iestrēdzis. Nepacietīgi gaidu jauno sezonu. Kāds režijas darbs arī būs, bet vēlāk.  Tagad esmu un gribu būt aktieris. Ar Karaļu spēli sāku nojaust, kas ir šī profesija. Iedomājies, var paiet teju astoņi gadi – un tikai tad sāc tā pa īstam saprast profesiju!

Bet neizslēdzu arī ko citu, man patīk robežu plūdināšana. Man vispār patīk teikt, ka esmu “teātra darbinieks”. Ir jādara sava viena lieta – vai dažas – un jādara labi, bet dažreiz robežas saplūst. Jo tā tomēr ir māksla, kas ietver sevī dažādas profesijas. Mums apkārt ir tik daudz talantīgu cilvēku, tādu mini Leonardo da Vinči. Kā Vilis Daudziņš ar saviem zīmējumiem un zināšanām par vēsturi un politiku, kurš ir arī izcils aktieris. Un tādu ir ļoti daudz! Ne tikai teātrī, dažādās jomās. Es kaut kā agrāk to tik labi neredzēju.

Tu bez teātra nodzīvoji gadu. Kāds tas bija?

Tas bija ļoti aizraujošs gads. Bija brīnišķīgi projekti: Good bye, February un citi. Bet vienā brīdī nokļuvu zināmā izolētībā. Nekur nav jāiet, nekas nav jādara, un dažbrīd pat īsti nav, kur iet, – un tā ir bijusi tava paša izvēle…

Paldies šim gadam, tas man ļoti palīdzēja atsisties pret sienu. Ieraudzīt savus melnos pleķīšus: kurā kabatā ir paslēpusies godkāre, kurā – lepnība, augstprātība… Nesaku, ka tagad tā visa vairs nav.  Jo mūsos ir viss. Varam atrast, kur slēpjas pieprasītājs: man, man, man – kāpēc ne man?! Kur nepateicība. Un kurā kabatā ielīdis labais, sirsnīgais, garīgais un laipnais.

Tā ar sevi dzīvojoties – un tas nav saistīts ar skumjām, sērām vai depresiju –, brīžiem bija, protams, ļoti sāpīgi. Bet tas jaunības maksimālisms izkaisās, un tu ieraugi, kāds gribi būt.

Es jūtos brīvs. Brīvāks, nekā biju. Teikt “aktieris ir atpakaļ iekšā institūcijā” – pff, nē! Tas ir tikai par sevi un savu iekšiņu! Esmu sācis just mazos laimes brīžus, saprast, ka laime nav kaut kas vispārīgs vai liels. Un atkārtošos, bet es šobrīd apkārt ļoti daudz redzu tendenci pēc sava labuma; sev, sev, sev! Domāju, ka ar to mūsu tauta varētu pastrādāt.

Arī tu biji tāds sava labuma meklētājs?

Jā, tas pieprasītājs. Ar ņemšanos ap sevi. Manas atziņas it kā nav kas jauns, bet man nav kauna dalīties ar tām. Jo tā ir tendence: mēs kā sabiedrība paliekam arvien nelaipnāki. Kaut varam būt brīnišķīgi. Patiešām varam!

Kad gāji prom no JRT – kā tu tad biji iedomājies savu dzīvi tālāk? Kur nauda rastos, piemēram?

Nu, par naudu es vispār kaut kādā brīdī nedomāju. Paldies Dievam, bija daži projekti – bet tos jau es nemaz nebiju paredzējis. Tajā brīdī, ejot prom, mani laikam vadīja kas cits. Kaut kas… nekrietnāks. Jo negribu izskatīties pēc svētā, es diezgan daudz cīnos ar savu raksturu. Līdz nesen vienu dienu sapratu: bāc, ko es te ņemos?! Es esmu absolūts aktieris! Nevis labs vai ģeniāls, bet savā būtībā – aktieris. Un, lai veidotos par aktieri, ir jāstrādā. Tas ir kā muskuļus trenēt. Un tas strādā, ja pretī ir skatītāji.

Skatos uz kursabiedriem, piemēram, Stikla zvērnīcā – uz Agati, Tomu, Ritvaru, kuri visu sezonu ir ļoti daudz spēlējuši, – un redzu, kā viņi profesionāli auguši.  Tagad man jāpagūst tikt viņiem līdzi.

Bet tevi pamanīja un novērtēja ātrāk. Jau no pirmajām lomām. Protams, tevi nemaz nevar nepamanīt vizuālās faktūras dēļ. Un tevi nevar nesadzirdēt ļoti īpašā balss tembra dēļ.

Nē, nē, lūk, arī to es sapratu – es taču vēl neko neesmu nospēlējis! Vienkārši balss, augums… Bet būsim godīgi – nenoliedzot visas iepriekšējās lomas, līdz šim tas nav bijis ne tuvu tam, ko visu šo sezonu dara visi mani kursabiedri. Ja man tagad prasītu – pag, ko tas Lapoška ir spēlējis? Būtu jāpadomā.

Labi, tā jau nu arī nav. Izrādē Dzimšanas dienas kūka tu biji brīnišķīgs vecītis. Un kolosāla Radio balss režisora Uģa Oltes īsfilmā Radi raidi.

Dzimšanas dienas kūka tagad būs atpakaļ repertuārā. Un Uģa Oltes īsfilma man arī ļoti patika. Gan darbs ar Uģi un operatoru Jāni Šēnbergu, gan laukuma atmosfēra. Viens kadrs – tas ir ļoti sarežģīti, bet es skatījos to filmu un domāju: o, nu, smuks taču esmu! (smejas) Interesanti, bet es ekrānā vispār izskatos labāk nekā dzīvē. Baigi godīgs es te šodien esmu.

Laikam tāpēc, ka neizgulējies. Bet, ja nopietni, ko tev devis vai atņēmis tas, ka esi tik neparasts un īpašs?

Man ļoti patīk spiegu filmas – un diemžēl es nevarētu būt spiegs. Tas pie mīnusiem. Pasākumos man bieži lūdz, lai palīdzu kādu atrast  – jo es redzu visiem pāri. Visu laiku jāklanās – vienā brīdī sapratu, ka tas ir kā sods. Jāklanās citu priekšā runājot, jāklanās, ienākot pa durvīm jebkurā telpā. Ķermenis kā Blumberga Kalpotājs – tādā pozā. Bet varbūt tāpēc mani velk uz to skatuvi, jo tur ir daudz vietas. Man arvien vairāk patīk mani divi metri, un nupat jau es domāju – varētu būt vēl garāks. Jā, bikses ir problēma – bet tas štrunts.

Es bieži tevi redzu Rīgas ielās.

Es daudz pastaigājos. Man ļoti patīk Rīga. Un es eju garās pastaigās, bieži vien bez mērķa.

Esmu uzaudzis Rīgā, tīrs rīdzinieks. Domāju, arī pēc uzvedības esmu rīdzinieks. Jo rīdzinieks ir rīdzinieks, kaut kas tur ir citādāks. Teiksim, tā galvaspilsētas domāšana. Nesaku, ka tas ir labi vai slikti.

Tā mana Rīga ir ļoti skaista. Un ļoti laba pilsēta. Ja atver acis. Arī cilvēki ir skaisti. Man jau ir izveidojušās savas taciņas, kur ejot pilnīgi droši ir skaisti. Man ļoti patīk iet pie Daugavas, krastmalā. Ūdens, pilsētas skats. Reiz izbraucām ar laiviņu zem visiem tiltiem, ārprāts, cik skaisti, pilnīgi citādāk!

Manas pastaigas iet roku rokā ar intensīvu domāšanu vai ar cilvēku vērošanu. Taču man arī vienkārši kaut kur ir jāiet, es nevaru nosēdēt uz vietas. Obligāti katru dienu jāizmet riņķītis cauri pilsētai, jāsasveicinās ar Irbīti, jāsasveicinās ar Blaumani, visiem pieminekļiem.

Nemiers dzen?

Iešana ļoti palīdz sakārtot domas. Ir cilvēki, kas skrien, es staigājos. Pastaigas man ir sarunas ar sevi, eju un runāju ar sevi par teātri, par pasauli, garīgumu… Drošākā vieta, kur Rīgā iet un kur noteikti būs skaisti, ir Nacionālais mākslas muzejs. Tur es bieži aizeju, vienkārši uz pamatekspozīciju. Latviešu glezniecība un tās atmosfēra. Mākslas muzejs ir visdrošākā vieta Rīgā, kur aiziet un justies labi.

Tad jau tu noteikti zini, ko nozīmē nejaušas iepazīšanās, neparastas satikšanās. Tie stāsti, par ko autobraucēji nemaz nenojauš, ka arī tā var būt un notikt.

Agrāk gadījās kaut kā biežāk, agrāk Rīga bija drusciņ biezāka. Šobrīd Rīga ir tukšāka, to nevar noliegt.

Nesen manā rajonā bija satikšanās ar sievieti – kā nopratu, bezpajumtnieci, Marinu vārdā. Vaicāja, vai varu nopirkt viņai alu. Nopirku, un tad pusstundu parunājāmies; viņai tāda ļoti raiba un traka dzīve bijusi. Mani vienmēr ir interesējuši piedzīvojumi, varbūt filmu iespaidā. Iztēlē jau redzu, kā, aizbraucot uz ārzemēm, mani ierauj piedzīvojumos: mākslinieku dzīvokļos vai kur nu vēl tur var ieraut…

Ir tikai mazliet jāiedzer – tad jau tie piedzīvojumi ātri paši sameklē.

Nav jau tādu piedzīvojumu, tas tik tā šķiet, ka ieraus. Es šobrīd ļoti baudu mājas dzīvi, agrāk tā nebija. Man patīk mājās – ar grāmatām un filmām. Ļoti patīk teātrī. Ar sevi man ir interesanti, un ar citiem man ir interesanti. Man vispār ir ļoti interesanti. Un tas viss, ko stāstu, manā dzīvē iet roku rokā ar aktiera profesiju un darbu. Tā ir pasaule – bezgalība.

Atpūsties no darba tev nevajag?

Nē, vēl nav bijusi tāda vajadzība. Varbūt neesmu pārāk daudz strādājis. Mana atpūta ir mans darbs. Nesaku, ka tas ir viegli – bieži vien tā nav, bet šeit ir tik laba kompānija!  Esmu atgriezies teātrī, un šobrīd man gribas kārtīgi strādāt, nevis laist muļķi. Jā, ja es to būtu sapratis agrāk, iespējams, būtu jau vairāk izdarījis. Bet vienīgais, par ko es sev situ pa plecu, – ka tomēr diezgan ātri sapratu dažas lietas.

Tev nupat apritēja 26 gadi. Kā tev pašam šķiet: tev ir pieaugušo dzīve vai joprojām jauniešu dzīves formāts?

Nu jau jāiet prom no tās jaunieša dzīves, jāsāk kļūt atbildīgam. Soli pa solim jau tas notiek pats no sevis. Tas vairāk par apziņu un domāšanu – ka jāsāk reāli rūpēties par dzīvi un karjeru, ka ir jāieguldās un riktīgi jāstrādā.  Ka nav tikai “jūra līdz ceļiem”. Jākārto visas nodokļu lietas, caurules dzīvoklī jāmaina – arī tāda sadzīves puse. Un garīgās lietas, protams. Jāsāk saprast, ka šī dzīve tev ir dota viena un nevajag izšķiest savu laiku uz Zemes. Es neesmu svētais – varu palaisties gan slinkumā, gan kādās destruktīvākās lietās. Liekā paškritikā, negatīvismā, snobiskā skatījumā uz apkārt notiekošo…

Pag, paliekam pie snobisma! Nopietni – tev tāds piemīt?

Agrāk man likās, ka es visu zinu labāk par visiem. Visu zinu, kā pareizi jādara. Bet tā nav!

Izrādās, tas ir tik kolosāls aktieris un arī tas! Un šis režisors, un tajā teātrī tāda lieliska izrāde! Vienkārši skaties uz labajām lietām. Vismaz mēģini skatīties – šī atziņa nav “jauna pasaule” arī man.

Mana pieaugšana šobrīd iet roku rokā ar centieniem būt labestīgākam pret pasauli. Ne vienmēr izdodas. Bet kā to darīt – vienkārši labi strādājot. Tiecoties uz to. Uz rezultātu. Skaidrs, ka ne vienmēr izdodas.

Kad tu gāji prom, tev šķita, ka tu teātri saproti labāk nekā Hermanis?

Jā. Jā! Man šķiet, ka pusei Rīgas tā šķiet. Bet tā nav. Tā droši vien bija tāda skolnieka augstprātība pret skolotāju. Alvis pa šiem 30 gadiem kopā ar aktieriem ir uzbūvējis teātri, uz kura izrādēm biļetes nevar dabūt. Tas ir ilgtermiņa darbs, tā nenotiek vienā dienā. Bet es atzīstos – es tiešām gāju prom un jutos visgudrākais. Un vēlreiz varu pateikties, pat nezinu, kam, ka ātri man tās acis atvērās.

Tev ir arī kādas ilūzijas sabrukušas?

Man ir aizdomas, ka sabrūk vienas ilūzijas – un vietā ātri veidojas jaunas. Tās sabrūk, un atkal veidojas nākamās. Visu laiku ļoti gribas ticēt, ka viss būs labi. Un ticēt mieram. Nemitīgi piespiežu sevi cerēt un cerēt, un cerēt. Jo cerība tiešām ir glābusi cilvēkus. Tajā pašā Aušvicā – jo šobrīd mani ļoti interesē šis vēstures posms, tāpēc tā nāk prātā šajā brīdī. Ne darba vajadzībām, bet mani pašu interesē: kā cilvēks tik tālu var aiziet, kā vispār kaut kas tāds var ienākt prātā? Bet ir tik grūti cerēt pasaulē, kurā šobrīd ir tik daudz konfliktu, – es negribu vairs arī sevi mānīt ar kaut kādu naivumu. Kā būs, tā būs.

Tu seko ziņu jaunumiem?

Vairs ne. Jo es vairs nezinu, ko ar šo informāciju darīt.

Bet par Karaļu spēli – tas ir 1942. gadā uzrakstīts stāsts. Stefans Cveigs mūk no brūkošās Eiropas, uzraksta Šaha noveli, aizsūta izdevējiem uz Ņujorku un nākamajā dienā izdara pašnāvību. Jo nespēj sākt dzīvi no jauna. Viņam pat prātā nenāca, ka pēc trim gadiem Eiropa būs pilnīgi citādāka. Un tā ir cerība, par kuru es domāju.

Jā, es palieku aizvien vienaldzīgāks. Un vienaldzība – tas ir tik briesmīgi. Atliek koncentrēties uz to, kas ir apkārt. Samīļot tuvos cilvēkus. Nepalikt paviršam savā personīgajā dzīvē.

Tu zini, ka tu esi ļoti savdabīgs?

Tā ir? Jo es tiešām nezinu…

Tu esi tu. Grūti pat izdomāt, kam tu līdzinies.

Ha. Paldies!

Tu gribi kaut kā mainīties?

Tiešām nezinu, jo es nejūtos kaut kāds īpašs. Atšķirīgs vai neiederīgs. Man ir daudz draugu. Ik pa brīdim veidojas jaunas draudzības, kolēģi ir mani draugi. Protams, dažbrīd ar tādu labo skaudību skatos uz stilīgajiem džekiem un domāju: ei, nu kā jūs tā protat?! Carnival Youth džeki, Fiņķis, Chris Noah – riktīgi stilīgi! Miķelis Putniņš. Es šitā neprotu! Mūzika jau, protams, arī ir pilnīgi cita pasaule. Bet no sevis nevar aizmukt – esmu mēģinājis “sastiloties”, un man tas ir tik neērti. Viņiem jau tas ir dabiski, viņi tādi ir – ar labu gaumi, stilu un iznesību. Man ļoti patīk melnas drēbes, tā es ērti jūtos. Kad man pasaka – tev vajag ko krāsainu uzvilkt –, es mēģinu. Un man pat dienu vai divas sanāk… Reiz pat zaļas bikses uzvilku! Bet pēc tam – ātri atpakaļ pie melnā.

Es esmu garš, mani jau tāpat visi redz. Un, protams, ka ir jātiecas pie savas būtības, nevis prom no tās. Citādi sākas meli un falšums, un ne dzīvē, ne mākslā tas nedarbojas.

Kāds tu gribi būt – un ko darīt?

Es gribu labi spēlēt. Un labi taisīt izrādes. Nodarboties ar teātri.

Kā tu sapratīsi, ka labi spēlē?

Lūk, to es vēl nezinu. Kā var par sevi sajust, ka labi spēlē.

Bet Latvijā ir tik daudz labu aktieru, visās paaudzēs, tas tik forši! Mani kursabiedri – Igors Šelegovskis, Kārlis Arnolds Avots, Krišjānis Strods –, un tā es varētu uzskaitīt. Ar aktiermeistarību Latvijā ir labi, patiešām. Kā es to saprotu – man ir kaut kādi personīgi kritēriji, taustekļi; tas nav racionāli, bet tā ir godīguma sajūta.

Kuras emocijas tev dzīvē ir visgrūtākās?

Kauns. Man ar kaunu ir šausmīgi grūti. Ja man par kaut ko ir kauns, es teju vai pa sienām no tā kauna rāpoju! Ja ir sanācis kaut ko nepamanīt vai būt nerūpīgam, vai nesajust cilvēku, ko nepareizi pateikt vai aizvainot – tāds kauns! Es tik ļoti gribētu iemācīties visu darīt tā, lai man nav jāpiedzīvo kauns. Pamatā jau par savu darbu.

Elīzai Dombrovskai, Sabīnei Tīkmanei un Annai Klišānei Dirty Deal Teatro ir ļoti jauka izrāde Tā ir mūsu kauna vaina. Teātris kā liels dzejolis, kur meitenes pēta kauna lietu  un ir arī mani pastūmušas par to domāt, – paldies viņām.

Tavas personiskās izvēles ir tādas poētiskas. Kā Federiko Garsija Lorka. Bet tas tomēr sašaurina auditoriju.

Interesanti, tā ir? Arī par šo man būs jādomā. Ka man ir poētiskas izvēles.

Man vispār nav bijusi tāda sajūta – par lielu auditoriju. Man šķiet, ka teātrī tas nav pat iespējams. Teātris paģēr to zālīti, kur sapulcējušies cilvēki, varbūt arī pavisam nedaudz. Arēnā dramatisko izrādi ar emocionālo iedarbību būtu grūti uztaisīt, taču tas noteikti būtu interesanti. Mani vienmēr fascinējusi liela mēroga režija, kur ir tā jaudas iedarbība. Piemēram, Parīzes olimpisko spēļu atklāšana vai dziesmu un deju svētku lielie koncerti, Rīgai 800… Bet tā ir cita veida iedarbība, tā ir jauda, tā kā rokkoncertos.

Bet par poētisko – man tā nav problēma, jo pat nezinu, ka tas man piemīt. Vienkārši daru to, ko es tajā brīdī jūtu. Mazliet tāds šāviens tumsā: dari to, kas interesē tevi, un ceri, ka tas būs interesanti arī citiem. Pagaidām tā ir bijis. Pats brīnos. Tiešām esmu laimīgs, jo uz koncertuzvedumu Angļu soneti ar Džona Donna dzeju un Latvijas Radio kori ar Tjūdoru laikmeta angļu mūziku Mākslas akadēmijas aulā pāri 300 vietām biļetes divus vakarus bija izpārdotas. Un mūsu Lorka ar Haralda Sīmaņa mūziku – arī abus vakarus bija pilns. Cilvēkus interesē dzeja! Es nevaru nepieminēt, ka man arī veicies ar skolotājiem un draugiem, ar kuriem kopā strādājam. Visos šajos piedzīvojumos man ir ļoti laba kompānija.

Ja teikšu, ka mana dzīve iet roku rokā ar manu darbu, tas var izklausīties nožēlojami, vai ne? Tā varētu šķist, bet vispār tā nedomāju. Kādus turpmākos gadus es gribu ļoti nodoties darbam. Strādāt. Un tas nav arī karjerisms – vienkārši gribu strādāt, esmu sajutis lielu kaisli pret šo mākslu un profesiju.

Es gribētu būt vienmēr enerģiska un spēka pilna. Kāds gribētu būt tu?

Oi, es arī gribētu vienmēr būt priecīgs un enerģisks!

Bet es esmu cilvēks, kurš ir… sarežģīts cilvēks. Gan sev, gan, domāju, arī citiem. Cenšos šo raksturu mainīt, un teātris tiešām palīdz to darīt.

Kuriem citiem – ja tev nav kopdzīves?

Ne velti tās nav! (smejas) Es tā pieņemu. Es patiesībā nezinu, kāpēc es dzīvoju viens. Vienkārši nav sanācis. Gribētu teikt, ka esmu pētnieks, bet tas ar’ būtu melots. Cenšos, bet bieži slinkoju. Es neaizraujos ar ilgu gulēšanu, man mēdz būt bezmiegs. Man nav konsekventa grafika, ja nav izrādes, citu darbu, – varu lasīt, pagulēt, paskatīties kino un pagulēt atkal. Esmu cilvēks bez disciplīnas. Cenšos, un reāli nesanāk. Teātrī mani pie disciplīnas tur sadarbība ar citiem cilvēkiem, tur esmu atbildīgs. Bet privātajā dzīvē – tur var pagulēt un var nepagulēt, paēst un aizmirst paēst… Eju staigāt, kad gribu, braucu, kur gribu. Es mājās esmu viens. Man nevienam ne par ko nav jāatskaitās. Un es vēl nezinu, vai tas mani priecē vai apbēdina.

Kāds tu biji bērns?

Mamma stāsta, ka ļoti mierīgs un pieklājīgs.

Tāds tu esi arī tagad.

Es ceru! Bet varu būt arī… nejaukāks. Bet biju mierīgs un gaišiem matiņiem. Diezgan slikti atceros bērnību, bet joprojām, šķiet, esmu liels bērns. Divmetrīgs bērns. Kas priekš profesijas ir ļoti labi, bet dzīvi dažbrīd sarežģī, protams. Bet šķiet, ka man bija laba bērnība. Bija jauki. Es daudz ko neatceros – jo es vispār nevaru aptvert šo informācijas apjomu. Cilvēki uz ielas iet garām, sveicina. Paiet brīdis, līdz viņus atceros. Un bieži tā arī neatceros. Bet viņi mani sveicina tā, it kā mēs būtu draugi!

Kuri ir tie cilvēki, ar kuriem tu izjūti kopību?

Ar Lorku man ir tā. Un arī ar Cveigu ir tāpat. Mums bija kopdarbs – wow, kā tas skan! Bet mums jau tiešām arī bija tas kopdarbs.

Ko tu ņemtu līdzi uz vientuļu salu?

Kad bijām kovida laikā ievākušies laukos, tur nebija manu mantu – es ievēroju, ka man ļoti grūti domāt, eksistēt telpā, jo tur nav mana plaukta, uz kuru es domājot skatos dzīvoklī. Nav tās bildes pie sienas, glezniņas, krēsla... Man ļoti patīk mans dzīvoklis. Ja to varētu izgriezt un aizvest uz salu ar visām manām mantām, tad man tā vairs neliktos tik vientuļa sala.

Kas ir vērtīgākais tavās mājās?

Daudz piemiņas lietu – ne mirušu cilvēku, bet dāvanas no draugiem. Kāds uzdāvinājis savu gleznu, fotogrāfiju, grāmatu, un tas viss veido manu pasaulīti. Mūsu dzīvokļi atspoguļo mūsu iekšiņu un domāšanu; tā ir labākā vizualizācija mūsu pasaulītei. Man tur ir daudz visādu knariņu. Ievēroju, ka esmu kļuvis nevis par lasītāju, bet par grāmatu kolekcionāru, jo retāk sanāk tās lasīt. Bet man vajag, lai tās ir, tāpēc turpinu pirkt, domājot, ka izlasīšu, bet tas aizkavējas, nu jau biežāk dāvinu.

Ir dažas ļoti vecas grāmatas. Antikvariātā izraku Nacionālā teātra gadagrāmatu, kur ir visu vecmeistaru paraksti ar pildspalvu: Uldis Dumpis, Kārlis Sebris, Antra Liedskalniņa, Velta Līne, Elza Radziņa, Lidija Freimane, Ģirts Jakovļevs… Visi grandi! Man kā latviešu teātra vēstures cienītājam nozīmīgs izdevums, ko nopirku, ja nemaldos, par vienu eiro.

Un man ir ļoti daudz videokasešu no bērnības, kur esmu safilmēts. Dzimšanas dienā biju izvilcis un ielicis soctīklos video, kur lēkāju pie Raiņa pieminekļa uz batutiem. Nesen skatījos un bija sirreāla sajūta: vienā kasetē safilmēta arī vecmammas jubileja, šis pats dzīvoklītis, bet viss citādāk, un izrādījās – te ir 15 cilvēkiem vieta! Saule tur spīd iekšā pa logu, es skatos un redzu, kā viss mainās, kā viss rit uz priekšu… Vēsture man kaut kā ļoti patīk. Tā man palīdz saprast tagadni un nākotni.

Vecmamma nav dzīva jau daudzus gadus, daudzi ģimenes locekļi sen dzīvo ārzemēs, kāds arī miris – tas te bija un nav, un vairs nekad nebūs. Teātrī tu vari to realitāti – to laiku – veidot. Tas beidzas katru vakaru un sākas atkal no jauna. Tad cita izrāde un cita realitāte. Ceļošana laikā ir teātra un kino privilēģija. Es jūtos kā astronauts. Un kaut kas tajā man tik ļoti patīk!