Edgars Rinkēvičs par uzticēšanos, picas pauzēm un valsti: "Būt kašķīgam ir brīvības pazīme"

Žurnāls "Jauns OK" ar Edgaru Rinkēviču tikās īpašā laikā - kad Latvija svinēja 35 gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Šī saruna - brīdī, kad vēsture sastopas ar šodienu.

Vai jūs varētu padalīties ar savām pirmajām atmiņām par Latviju?

Man ir bijis lemts piedzīvot arī laikus, kad Latvija vēl nebija brīva. Atmodas gadi – tas bija mans pusaudža laiks. Man bija piecpadsmit, sešpadsmit. Vēl agrākā bērnībā atceros, kā vecāki klausījās Amerikas Balsi, Radio Brīvā Eiropa, BBC. Atminos sarunas, ka Latvija kādreiz ir bijusi brīva un varētu atkal kļūt neatkarīga. 80. gados attieksme pret režīmu kļuva kritiskāka, gaisā virmoja pārmaiņas. Parādījās pirmie sarkanbaltsarkanie karogi, manifestācijas, barikāžu laiks. 1991. gadā, kad Maskavā sabruka režīms, Latvija kļuva patiešām brīva. Tā bija sajūta, ka sākas kaut kas pilnīgi jauns, nezināms, vēl neaprakstāms, bet vienlaikus ar milzīgu iespēju potenciālu.

Vai bērnībā jūsu ģimenē bija kādas sarunas par valstiskumu, patriotismu?

Bija runas par to, ka Latvija kādreiz bijusi neatkarīga. Un arī ticība, ka pienāks laiks, kad tā atkal būs. Taču doma, ka tas varētu notikt tik drīz, šķita teju neticama. Tajā pašā laikā bija arī sajūta, ka tā vairs ilgi nevar turpināties, kaut kam bija jāmainās. Šodien daudziem, kas dzimuši pēc 1990. vai 1991. gada, to laiku iztēloties ir grūti. Aiziet uz veikalu, un tur nav nekā. Vienā dienā var nopirkt cukuru, citā – ziepes vai zobu pastu. Preces tika dalītas ar taloniem, jo tās vienkārši nebija nopērkamas. Tas bija skaidrs: šāda dzīve nav ilgtspējīga. Tā bija daļa no tās sajūtas, ko šodien saucam par valstiskumu un patriotismu. Gaisā bija pārmaiņu priekšnojauta, bet neviens vēl īsti nezināja, kādā virzienā tas viss aizvedīs.

Maijs ir arī Mātes dienas mēnesis. Kā jūs bērnībā sveicāt savu mammu? Vai vispār 80. gadu beigās Mātes dienu jau svinēja?

Man šķiet, Mātes dienas svinēšana parādījās tikai 90. gadu sākumā. Līdz ar to būsim atklāti – nē, tolaik mēs Mātes dienu nesvinējām. Oficiāli atzīmētais datums bija 8. marts, un mūsu ģimenē tas bija vistuvākais tam, ko šodien dēvētu par Mātes dienu. Parasti tas nozīmēja, ka bērni paši gatavoja kartītes vai kādu zīmējumu. Ziemassvētki gan tika svinēti, taču klusāk, jo oficiāli tas nebija atļauts. Vienīgais oficiāli pieļautais svētku brīdis bija Jaunais gads. Ne mūsu ģimenē, ne arī draugu vai radu lokā Mātes dienas svinēšana nebija ierasta lieta. Svinējām Jāņus, lai gan arī tas nebija vienkārši. Bet, raugoties hronoloģiski, šķiet, ka tieši 90. gados Mātes diena Latvijā pamazām kļuva par tradīciju.

Kādas ģimenes vērtības jums pašam vienmēr bijušas svarīgas? Kas, jūsuprāt, jūsu ģimenē tika īpaši izcelts un turēts godā?

Ziniet, mēs bieži mēdzam runāt ar tādām vispārinātām un pareizām frāzēm par ģimenes vērtībām, bet būtībā vissvarīgākā bija kopā būšana. Ja salīdzina ar šodienu, jāatzīst, ka tolaik savstarpējā atbildība un uzticēšanās bija daudz izteiktāka. Tagad ir telefons, WhatsApp, viss pārējais – saziņa notiek zibenīgi. Tu savu bērnu vari sazvanīt jebkurā brīdī. Ja nu vienīgi nav izlādējies telefons, tas ir izslēgts vai vienkārši pazudis. Bet toreiz… Toreiz bija liela uzticēšanās. Ja kāds aizgāja, piemēram, uz treniņu, un bija norunāts, ka jābūt mājās noteiktā laikā – tad bija jābūt. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nepacēla klausuli vai nepiezvanīja no stacionārā telefona, mamma un tētis uzreiz sāka raizēties. Man bija sajūta, ka pastāvēja ļoti dziļa, klusa uzticēšanās. Un, lai arī negribu izklausīties pēc 51 gadus veca, īgna onkuļa, man šķiet, toreiz uzticēšanās un atbildības sajūta bija lielāka. Bija mazāk iespēju visu tehniski kontrolēt, bija vairāk jāpaļaujas uz cilvēkiem. Uz ģimenes locekļiem, uz radiem. Tā savstarpējā izpratne un ciešā saikne toreiz šķita daudz spēcīgāka. Mūsdienās, manuprāt, tās pietrūkst. Mūsu dzīves ritms ir ļoti straujš, tas ir ļoti daudzveidīgs un mainīgs, nepārtraukti jāpaspēj šur, tur un vēl kaut kur. Saziņa lielā mērā notiek caur sociālajiem tīkliem vai ierīcēm. Toreiz vienkārši bija vairāk laika – sarunām, cilvēciskiem kontaktiem. Šodien man tā ļoti pietrūkst. Bet es ticu, ka tas viss vēl atgriezīsies. Jo viss dzīvē ir ciklisks.

Es līdzīgi domāju arī par žurnāliem. Mūsdienās bieži dzird jautājumu – kurš tad tos vēl lasa?

Bet jūs jau vēl esat labā situācijā. Man joprojām patīk paņemt rokās papīra avīzi, papīra žurnālu. Lai arī lielāko daļu informācijas iegūstu internetā, tā sajūta, šķirstot papīru, ir neatkārtojama. Tagad situācija kļūst vēl sarežģītāka – nu jau arī ziņu portāliem sāk parādīties pamats satraukumam. Ja cilvēks uzdod mākslīgajam intelektam jautājumu – “Kas noticis pasaulē? Uzraksti kopsavilkumu septiņos teikumos!”, bieži vien ar to arī pietiek un nereti vairs pat neielūkojas ziņu lapās. Bet tas viss nāks atpakaļ. Kādreiz rakstīja ar roku, tad nāca drukātās grāmatas, tad avīzes, radio, televīzija, internets. Visu laiku likās, ka ar katru jauno apvērsumu vecās ziņu formas izzudīs. Bet, nē, viss sadzīvo. Un sadzīvos arī turpmāk.

Atgriežoties pie tēmas par ģimenēm – kā jūs šobrīd redzat valsts atbalstu tām?

Viena no svarīgākajām tēmām šodien ir demogrāfija. Un tā ir lieta, kas mūs patiesi satrauc. Šobrīd tā tendence ir ļoti, ļoti negatīva. Es par šo esmu runājis gan ar Daudzbērnu ģimeņu asociāciju, gan ar demogrāfijas jomas ekspertiem, gan ar politisko partiju pārstāvjiem. Protams, visiem ir savs skatījums un idejas. Daudzi uzsver: mums vajadzīga kompleksa pieeja. Un viņiem ir taisnība. Bet ir arī skaidrs, ka ar kaut ko ir jāsāk. Esmu to teicis gan valdības vadītājai, gan atbildīgajiem ministriem: sāciet ar to, kas gadiem nav darīts. Palieliniet tos pabalstus, kas nav tikuši palielināti. Protams, tas uzreiz neatrisinās visas demogrāfijas problēmas. Bet tas parādīs divas ļoti svarīgas lietas: pirmkārt, ka valsts patiešām rūpējas par ģimenēm; otrkārt, ka tas ir ilgtermiņa solis. Mums jau šobrīd ir vairāki pabalsti: ģimenes pabalsts, pabalsts par bērna piedzimšanu un citi. Taču daudzi no tiem gadiem nav mainīti. Kā man sacīja – vismaz viens nav pārskatīts vēl no 2003. gada. Otrs jautājums – kā veicināt vienmērīgu attīstību visā Latvijā? Lai ģimenes nebrauc dzīvot un strādāt tikai uz Rīgu vai Pierīgu, bet lai arī Latgalē, Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Sēlijā būtu dzīvība. Šobrīd ir tā – Rīgā mājokļu pabalsts strādā, bet ārpus tās – vairs ne. Tāpēc ekonomikas ministrs ir apņēmies pārskatīt šo sistēmu un meklēt veidu, kā palīdzēt tajos reģionos, kur bankas neizsniedz kredītus. Trešais – ļoti steidzami risināmais jautājums – veselības aprūpes pieejamība. Šīs trīs lietas var “iekustināt” procesu. Ne uzreiz, ne ar vienu rāvienu, bet tās sāks nest rezultātus. Un tas būs jūtams gan ģimenēm, gan valstij kopumā. Tas palīdzēs arī mazināt demogrāfisko krīzi.

Kāda ir sabiedrības kopīgā atbildība bērnu audzināšanā un ģimeņu atbalstā?

Tā ir lieta, ko neviena valsts nekad nespēs atrisināt, – mūsu pašu sabiedrības attieksmi, izpratni, kultūru. Tas nav regulējams ne ar likumiem, ne kampaņām. Atceros kādu gadījumu pirms pusotra gada, to pat publicēju sociālajos tīklos. Vilcienā brauca trīs bērni ar ģimenes apliecībām. Diviem bija identifikācijas dokumenti, trešajam – nē, lai gan uzvārds bija tas pats. Un konduktors viņu vienkārši izsēdināja. Protams, varbūt šim konduktoram likās, ka kontrole viņu var sodīt par pasažiera braukšanu bez dokumenta, bet no otras puses – mēs kā sabiedrība esam kaut kur pazaudējuši cilvēcību. Šāda attieksme nav likuma jautājums. Mēs kaut kur esam pazaudējušies tajos reglamentu džungļos. Līdzīgs gadījums gada sākumā bija Līgatnes dabas parkā, kur daudzbērnu ģimenei par biļetēm nācās maksāt pilnu cenu – tikai tāpēc, ka Latvijas Goda ģimenes apliecībai 3+ Ģimenes karte bija beidzies termiņš. Bieži vien šī attieksme sāpina vairāk nekā jebkurš valstiski pieņemts lēmums. Vajadzētu vairāk cilvēcīguma tieši savstarpējās attiecībās.

Vai jums nešķiet, ka arī drošības situācija šobrīd attur jaunās ģimenes no bērniņa plānošanas?

Drošības faktors ir vēl viena lieta. Cilvēki šobrīd dzīvo nemierīgos laikos. Karš Ukrainā, spriedze, kas tiek modelēta arī kā iespējams apdraudējums Baltijas valstīm. Tas, protams, ietekmē cilvēku vēlmi veidot ģimeni. Taču līdzīgas demogrāfijas problēmas ir arī Lietuvā, Igaunijā un daudzviet Eiropā – arī valstīs, kur tīri ģeogrāfiski Krievijas apdraudējums nav tik tiešs. Pārliecība par nākotni, protams, šobrīd nav tik stipra, kā gribētos. Taču ir lietas, kuras mēs patiešām varam izdarīt, un ir lietas, kuras mūsu spēkos nav. Mēs varam darīt visu iespējamo, lai valsts būtu drošībā, tieši tāpat, kā to dara mūsu kaimiņi. Mums būs jāsāk sadzīvot ar šo ģeopolitisko situāciju, kā mēs to dažkārt smalki dēvējam. Tā nekur nepazudīs kā uz burvju mājienu. Mums nāksies palielināt aizsardzības budžetu, stiprināt iekšējo drošību un attīstīt civilās aizsardzības sistēmu, lai tā būtu atbilstoša šodienas apstākļiem. Es ticu, ka šī situācija – arī Krievijas izraisītā dinamika – tik ātri nemainīsies. Bet nākamais līmenis ir praktiskā rīcība. Ja mēs zinām, ko darām, arī tās lielās bažas un bailes mazināsies.

Vai jums nešķiet, ka šobrīd, vērojot sociālos tīklus, bezbērnu dzīvesveids kļūst teju par modes tendenci?

Godīgi sakot, pēdējā laikā sociālajiem tīkliem pievēršu mazāk uzmanības. Gan braucot reģionālās vizītēs, gan lasot dažādus sociālos medijus, redzu – katrā tīklā ir savs informācijas burbulis, kas ne vienmēr atbilst realitātei. Tā tendence, protams, eksistē, jo daļa jauno cilvēku vēlas baudīt dzīvi, pirms uzņemas ģimenes pienākumus. Un tas ir saprotami. Tajā pašā laikā ir arī daudz pārdomātu izvēļu. Cilvēki plāno, kā nodrošināt bērniem kvalitatīvu dzīvi, izglītību, stabilitāti. Viņi grib dot vislabāko. Šādās reizēs bieži vien plānoto trīs bērnu vietā runā par diviem vai divu vietā – par vienu. Šī tendence – atlikt ģimenes veidošanu un ņemt ilgāku pauzi pirms ģimenes veidošanas – nav tikai Latvijas īpatnība. Arī citur Eiropā tā kļūst par normu. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka tas ir kaut kas jauns un unikāls.

Un ko jūs varētu ieteikt jaunajām ģimenēm, kuras šobrīd domā par bērniem? Vai šis ir īstais brīdis?

Ziniet, man nāk prātā kāda saruna ar vienu kolēģi, kādas valsts ārlietu ministru. Mēs runājām neformāli, un viņš pateica ļoti vienkāršu, bet spēcīgu domu, kuru es pats esmu vismaz divreiz praksē īstenojis: “Nekad neatlieciet kaut ko uz rītdienu, dariet to tagad, jo jūs nekad nezināt, vai jums šī otrā iespēja būs.” Tas attiecas uz jebkuru dzīves situāciju. Vajag vienmēr pamēģināt, vajag riskēt, sapņot un sapņus piepildīt. Ja rodas šaubas – labāk ir rīkoties. Veidot ģimeni, laist bērnus pasaulē, nevis gaidīt “labāku” brīdi, kas var arī nepienākt. Tas princips attiecas uz visu dzīvi. Bet viņam bija taisnība. Mīlestībā nav “pareizais” vai “nepareizais” brīdis.

Maijā apritēja 35 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kā jums šķiet – kā esam mainījušies kā tauta un valsts?

Ļoti labs jautājums, vesela referāta vērts. Lai uz to atbildētu, man jāatgriežas pie sarunas sākuma – pie bērnības perioda un Atmodas gadiem. 1991. gadā, kad Latvija de facto atguva neatkarību, man bija 18 gadi. Es spilgti atceros to ļoti lielo pacēlumu. Tolaik bija teiciens: “Kaut pastalās, bet brīvi.” Valdīja sajūta, ka dažu desmitu gadu laikā mēs panāksim Somijas līmeni. Tāda bija cerība. Un tā bija pamatota, jo mēs zinājām, ka pirmskara Latvija 30. gados bija spēcīgs un gaišs valsts tēls. Pēc tam sekoja okupācija, pārtikas un rūpniecības preču trūkums, bet vecvecāki ar mirdzošām acīm stāstīja par “brīvības laikiem” jeb Ulmaņlaikiem, kā nu kurš tos dēvēja. Un cerības bija lielas, entuziasms bija liels. Ja šodien kādā demonstrācijā ierodas daži simti cilvēku un šķiet, ka tas ir daudz, tad toreiz Daugavas krastmalu piepildīja simtiem tūkstošu cilvēku, īsta karogu jūra. Pēc tam nāca 90. gadi, sarežģīti gadi ar ekonomiskām reformām, privatizāciju. Daudziem brīvības ideāli pazuda ikdienas rūpēs. Dažiem tas bija iespēju laiks, daudziem diemžēl – zaudējumu laiks. Kas atšķir šodienu no toreizējā laika? Atceros 90. gadu sākumu – tur valdīja neziņa, bet arī liela uzdrīkstēšanās. Neviens nesāka diskusiju par to, kāpēc kaut kas neizdosies. Bija mērķis – ejam un darām. Šodien diemžēl situācija ir citāda. Ja kādam ir ideja vai priekšlikums, viņš saskarsies ar 101 kritiķi un 101 iemeslu, kāpēc to nevar izdarīt. Vai tā būtu ekonomika, demogrāfija, arī jebkura cita joma – tiek izveidotas darba grupas, izstrādātas “kompleksas pieejas”, pētījumi, komisijas… un rezultātā nedara neko.

Šodien no vienas puses mēs esam NATO un Eiropas Savienībā. Mēs varam būt droši – lai kādi vēji pūstu, lai kādas šaubas nāktu, nekā labāka mūsu aizsardzībai nav. Ekonomiski – jā, mēs varam salīdzināt, kur mēs bijām 1991. gadā un kur esam tagad. Bet mēs negribam tikai dzīvot labāk kā 1991. gadā – mēs gribam dzīvot tikpat labi kā Ziemeļvalstīs, citur Eiropā. Un šeit mums jāpārstāj savstarpēji bakstīt ar pirkstu, meklēt vainīgos. Īpaši politikā. Mums ir jāmobilizējas. Bet ir arī labā ziņa: mums ir izaugušas paaudzes, kuras nepazīst padomju okupāciju. Es skolās daudz tiekos ar skolēniem, jauniešiem un redzu pilnīgi citu domāšanu. Tur ir milzīgs potenciāls. Viņi ir atvērtāki, godīgāki, gudrāki nekā tā paaudze, kas pirms tiem 35 gadiem cīnījās par neatkarību. Tāpēc jau no savas pirmās dienas, kad mani ievēlēja amatā, es vienmēr saku: “Nebaidieties sapņot sapņus, īstenot un kļūdīties.” Otrs – mums joprojām ir ļoti zems tolerances līmenis pret jebkāda veida kļūdām. Bet kļūdīties ir cilvēcīgi. Ir svarīgi atšķirt – tā ir apzināta ļaunprātība vai vienkārši cilvēcīga kļūda. Diemžēl mēs esam gatavi “norakt” jebkuru par vismazāko potenciālo kļūdiņu. Bet ar visu to es joprojām esmu liels optimists, jo es redzu, kāds spēks ir jauniešos. Gandrīz katra skolu auditorija man uzdod vienu  jautājumu: “Kādu jūs redzat Latviju pēc desmit gadiem?” Bet es viņiem vienmēr atbildu: “Uz šo jautājumu ir jāatbild jums pašiem.” Jo Latviju pēc desmit gadiem redzēs un veidos tieši viņi, šodienas jaunā paaudze. Un te ir labā ziņa – mums ir izaugusi paaudze, kas dzimusi un augusi brīvībā. Un ne viena vien. Šodien jau trīsdesmitgadnieki ir pirmie īstie “brīvības bērni”.

Ir daudzas labas lietas izdarītas. Mēs esam atjaunojuši savu valsti, esam izdarījuši maksimālo, lai būtu NATO un Eiropas Savienībā. Un šodien mēs redzam, ka drošība ir process, nevis rezultāts. Tā tas būs vienmēr. Mēs redzam arī daudz ko tādu, kas vēl jādara. Bet vispirms mums ir mentāli jāatsakās no tās domāšanas, kas vienmēr meklē iemeslus, kāpēc kaut ko neizdarīt. Tā vietā mums jādomā, kā izdarīt, kā atbalstīt un kā iedrošināt tos, kuriem ir idejas.

Kā jūs definētu mūsdienu patriotismu?

Patriotisms nav tikai par to, ka priecājamies un fanojam par savām sporta komandām, lepojamies ar Straumes panākumiem, ar mūsu dziedātāju, mākslinieku vai kultūras darbinieku sasniegumiem. Patriotisms ir arī tajā, kā dzīvojam ikdienā, – cik godprātīgi darām savu darbu, cik atbildīgi izturamies pret pienākumiem. Tas parādās arī tajos brīžos, kad spējam cits citu  atbalstīt ceļā uz iecerēm un mērķiem, par kuriem jau runāju. Ja mēs mazāk meklētu, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, un vairāk – kā to īstenot, tad, jā, arī tas ir patriotisms.

Man bieži jautā arī par tiem, kuri kādu laiku studē vai strādā ārpus valsts. Protams, es ļoti gribētu, lai visi, kas šobrīd dzīvo ārpus Latvijas, atgrieztos. Bet ir simt un viens iemesls, kāpēc tas, visticamāk, nenotiks. Un tomēr ir arī cilvēki, kuri, dzīvojot ārpus valsts, joprojām cieši seko līdzi notikumiem Latvijā un aktīvi iesaistās – regulāri brauc uz Latviju, turpina piekopt latviskās tradīcijas, piedalās vēlēšanās. Un pēc kāda laika ir arī gatavi atgriezties un dzīvot šeit. Arī tas, manā izpratnē, ir patriotisms.

Intervijas sākumā, runājot par ģimenēm, jūs pieminējāt cilvēcību. Kā jums izdodas to saglabāt, esot vienā no atbildīgākajiem amatiem valstī?

Kurš jums teica, ka es esmu cilvēcīgs?

Šādu tēlu jūs esat radījis.

Es esmu briesmīgs.

Tam gan es neticu. Vismaz vadoties pēc jūsu publiskā tēla, es tomēr pieturēšos pie sajūtas, ka cilvēcība varētu būt viena no īpašībām, kas jums ir raksturīga. Bet, ja ne par sevi, tad tīri teorētiski – kā palikt cilvēcīgam, vadot valsti?

Kad mani ievēlēja amatā 2023. gada jūnijā, pilī bija interviju parāde – žurnālos, laikrakstos, televīzijā, radio. Es to teicu toreiz, teicu arī pirms gada, kad man bija intervija “Kas notiek Latvijā?” pie Jāņa Dombura, un domāju, ka esmu gatavs to pateikt arī šobrīd, kad termiņš ir gandrīz pusē.

Ir būtiski censties nezaudēt saķeri ar zemi. Svarīgi nav tikai lasīt oficiālus dokumentus, tikties ar amatpersonām vai piedalīties dažādās ceremonijās un pasākumos. Šo divu gadu laikā esmu sapratis – prezidenta ierašanās parasti ir liels notikums. Piemēram, tu aizbrauc uz kādu skolu, un izrādās, ka bērni jau no paša rīta ir gatavojušies, viņiem ir pastāstīts, kā uzvesties, stundas atceltas. Brīžiem ir sajūta, ka esi ieradies gandrīz vai karaskolā. Tas skaidri parāda – katram ir savs priekšstats par to, ko nozīmē satikties ar prezidentu, sarunāties ar viņu un kā viņu uzņemt. Un reizē tas arī rada distanci – no dzīves un patiesās izpratnes par to, kas patiesībā notiek. Tāpēc es sapratu, ka turpināšu darīt to pašu, ko darīju arī agrāk, būdams citos amatos, – katru rītu dodos brokastīs vai pusdienās, pārvietojos ar riteni, pastaigājos. Man ļoti patīk braukt ar riteni, reizēm ar apsardzes puišiem aizbraucam uz kādu tālāku vietu. Tad tu redzi reālās lietas un vari no cilvēkiem uzzināt daudz vairāk nekā tajās oficiālajās vizītēs. Ne tikai lasīt dokumentus, ne tikai pildīt oficiālus pienākumus – bet laiku pa laikam iziet ārpus šīs rutīnas, parunāties ar cilvēkiem, saprast viņu domas. Tas palīdz nojaust sabiedrības noskaņojumu. Un tad arī saprotu, cik mēs esam fragmentēti. Vieni sēž X platformā un teiks vienu, otri – Instagramā vai TikTokā un teiks ko citu. Līvānu novadā cilvēki uztrauksies par vienu, Rīgā – pavisam par ko citu. Tā laikam ir šī laikmeta iezīme. Cilvēki uzskata, ka vara ir ļoti attālinājusies, tāpēc bieži ir pārsteigums, kad kafejnīcā ierodas mazliet pa dubļiem izmīcījies prezidents pēc velobrauciena un apēd picu. Šādas situācijas palīdz atgūt saikni un saprast, kas cilvēkiem rūp. Patiesībā cilvēki Latvijā ir ļoti jauki, sirsnīgi, ar labu humora izjūtu. Man patīk ar viņiem komunicēt. Es nemainītu šos braucienus uz skolām un reģionālās vizītes ne pret vienu ārvalstu komandējumu, lai cik tas būtu smalks.

Jūs pieminējāt riteņbraukšanu. Vai ir vēl kāds veids, kā jums izdodas atslēgties?

Peldēšana, es teiktu. Ziemas peldes gan nē – to man apsardze neatļauj, jau draudēja, ka man līdzi ūdenī nelīdīs. Arī garas pastaigas, mūzikas koncerti, teātra izrādes.

Un noslēgumā – klasiskais skolēnu jautājums. Kā jūs redzat Latviju vēl pēc 35 gadiem?

Es gribētu, lai mēs iemācītos noticēt paši sev. Lai pēc 35 gadiem mēs vairs nerunātu par demogrāfijas krīzi, bet būtu to apturējuši un atjaunojuši vismaz līdz sabalansētam līmenim. Varbūt ne gluži kā pirms 35 gadiem, jo situācija bija cita, bet – lai tautas pieaugums pārsniegtu mirstību, lai izceļošana vairs nebūtu pārsvarā un Latvija kļūtu par valsti, kurā cilvēki vēlas atgriezties. Protams, ne visi atgriezīsies. Esmu sapratis, ka cilvēki ārpus Latvijas dalās aptuveni trīs lielās grupās. Vieni – ar dziļu aizvainojumu, kuri ir nogriezuši jebkādas saites ar Latviju. Tas nav labi. Tas ir daļēji bijis finanšu krīzes stāsts, varbūt arī citu iemeslu ietekmēts stāsts, bet tas ir noticis. Otra trešdaļa ir tie, kuri joprojām uztur saikni ar dzimteni un, esmu pārliecināts, kādā brīdī atgriezīsies. Man Ziemassvētkos bija tikšanās ar daudzbērnu ģimenēm no visas Latvijas, un vismaz trīs vai četras bija nesen atgriezušās. Vienas ģimenes stāsts man īpaši palicis atmiņā. Vecāki teica, ka septiņgadīgā meita bija pateikusi: “Es gribu uz Latviju. Un viss.” Un viņi atgriezās, jo meitai šeit patīk. Savukārt Alūksnes Kājnieku skolā biju uz karavīru zvēresta nodošanu. Karavīru ģimenes sirsnīgi apskāvās, fotografējās, un viena mamma man saka: “Es esmu tā mamma, kas ir vistālāk braukusi uz Alūksni.” Es jautāju – no Liepājas, no Ventspils? Bet, nē, izrādās – dēls ir atgriezies no Vācijas, lai dienētu Latvijas armijā, un mamma speciāli atbraukusi uz šo ceremoniju. Šādi stāsti ir jāstāsta, tos vajag kopt. Ja mums izdotos atgriezties pie šādas demogrāfijas, kur cilvēku skaits pieaug un Latvija kļūst par vietu, kur cilvēki grib būt, tad šī problēma būtu atrisināta. Protams, to būs ļoti grūti panākt. Tāpat es ceru, ka mums izdosies pārvarēt arī drošības izaicinājumus. Ka būsim brīvi, neatkarīgi un varbūt pat tikpat savā ziņā kašķīgi kā tagad. Arī būt kašķīgam ir brīvības pazīme. Un spēsim pārlauzt mūsu iekšējo nespēju, nevarēšanu, negribēšanu, lai beidzot izlauztos no ekonomiskās atpalicības. Bet tam vajadzīgas idejas. Un vajadzīga vienošanās, ko un kā darīt, nevis kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Tad pēc 35 gadiem viss būs kārtībā. Un tajā brīdī jau būs kāds cits Valsts prezidents, kurš sniegs līdzīgu interviju un mālēs to bildi, kāda tā būs vēl pēc 35 gadiem.