Dita Lūriņa pēc meitas piedzimšanas: “Esmu pārvilkta citā pasaulē”

Tavā dzīve ir daudz jaunumu. Kā visu izdodas samenedžēt?

Zini, visa lielā menedžēšana vēl priekšā, bet jauna manā dzīvē ir cita nianse – esmu sākusi pieņemt ļoti noteiktus lēmumus, kas varbūt daudziem ir neērti un sagādā problēmas. Bet – ja, par spīti tam, kā varbūt vajadzētu, rīkojies pa savam un nejūties par to vainīgs, pret tevi nav ieroču. Tu pasaki: es nebūšu. Tad dzirdi – vai dieniņ, vai dieniņ, būs slikti! Jā, saprotu, taču es nebūšu. Pat neskaidrojot – man ir mazs bērns, saprotiet, man šis, tas, vēl kaut kas...

Un tad iestājas pauze? Tu taču esi labā, pūkainā, kas vienmēr atsaukusies?

Tad novelk – ā, labi... It kā jau, ļoti pacenšoties, varētu visu sakārtot, bet šajā brīdī tev jābūt pie savējiem, pie mammas Liepājā. Tu tā jūti, un viss.

Tu par iemeslu nenosauci mazos, bet mammu – priekšplānā izvirzījusies plašākas ģimenes prioritāte?

Jā, droši vien.

Tas tevī mainījās, gaidot Grētu?

Jā. Gaidot Ernestu, bija lietas, kas formulējās un mainījās daudz krasāk. Bet ar Grētu tikai ar atpakaļejošu datumu pamanīju, ka izmainījies ir viss, jūtos citādāk, pasauli uztveru citādāk. Varbūt tāpēc, ka joprojām pati baroju Grētu – iespējams, Dievs ielicis tādus filtrus, dvēseles stāvokli, kuru sieviete tāpat vien, ja viņai nav jābaro bērns, nevar dabūt. Lai tādā stāvoklī sevi noturētu, droši vien speciāli jānodarbojas ar garīgo disciplīnu, jāiegulda darbs – meditējot, vingrojot vai vēl kaut kā. Bet man periods, kad varu tā justies, ir uzdāvināts, jo patlaban, pat slinkojot, garīgais process notiek pats, un tu tikai pamani augļus.

Gaidot pirmo bērnu, sieviete bieži ir saspringta, vēloties pasaulei pierādīt – es būšu laba māte. Vai ar otro ir citādāk, brīvāk?

Formulēšu vienkāršāk – man nav vairs ilūziju par sevi kā māti (nosmejas). Jo zini, ka principā nekāda ideālā māte jau nesanāk. Ir tāda, kāda ir.

Tavuprāt, nevienam nesanāk? Katram savi mīnusi?

Domāju, jā. Protams, ar Ernestu daudz vairāk pārdzīvoju, ka kaut ko daru nepareizi. Tagad esmu tāda māte, kāda spēju būt, jo nevaru būt cita. Tāds kalambūrs, bet tā tiešām ir.

Tev negribējās paņemt pauzi teātrī – vismaz dažus mēnešus, pusgadu, gadu?

Bet man ir...

Vieglāks režīms?

Jā. Liels paldies par sapratni jāsaka gan teātrim, gan īpaši režisorei Indrai Rogai, kura pati kā māte pieļauj, ka man grafiks tiešām ir ļoti, ļoti mātišķs (smejas). Varbūt citiem no malas ir sajūta – ārprāts, viņa jau atkal baigi strādā! Un Silmaču nedēļu tiešām arī nostrādāju. Atdot Silmačus es nespēju... Emocionāli nevaru atdot citai savu saimnieci Antoniju – lai man piedod!

Un Grēta gulēja aizskatuvē?

Rīta izrādēs – jā. Viss bija brīnišķīgi, bērns mani saprata. Joprojām dzīvoju māmiņas režīmā, neesmu atpakaļ strādāšanas ritmā. Darbā, šķiet, esmu no citas planētas un to saslēgumu īsti nedabūju. Un arī necenšos dabūt. Protams, iedomājos par to, ka nav veselīgi taisīt pārāk garu pauzi, pēc tam pašai būs grūti. Nav arī ilūziju, ka kāds mani gadiem varētu gaidīt. Vajadzība pēc teātra, domāju, man pašai ir lielāka nekā teātrim pēc manis. Un tā ir manis pašas darīšana, ja gribu šajā profesijā vēl kaut ko paveikt. Vienlaikus ir sajūta – cik ilgi tu darīsi prieku sev? Varbūt vajadzētu ko globālāku?

Cīnīties ar Ebolas vīrusu?

Nē, bet varbūt kaut ko tamlīdzīgu dzīvē paveikt vajadzētu!

Nopietni?

Tā man nāk prātā... Ne jau kā misijas apziņa – tagad došos uz Āfriku glābt bērnus, bet, domājot par savu darbu, gribētos uzreiz sajust, ka tas kādam izdara labu. Pagaidām tajā nav pat racionāla grauda, tikai emocijas.

Varbūt gribas uzlikt citu latiņu?

Ļoti precīzi! Vienalga, ko dari, ir sajūta, ka jāuzliek latiņa – ja ne augstāk, tad citādāk. No sarunām ar kolēģiem iepriekšējās sezonas beigās – un arī pēc savām izjūtām – zinu, ka mēs ļoti alkstam pēc saskares ar lielām personībām, profesionāļiem (mūsu jomā – režisoriem), kas mūs varētu bagātināt – paraut augstāk, plašumā, kur vairāk skābekļa. Tad vienā brīdī sapratu, ka nemaz tik bieži tā negadās. Jā, tā notiek, bet retāk, nekā gribētos, un būtu naivi cerēt, ka nākotnē tādu gadījumu būs vairāk. Un manī radās doma – vai nav pienācis laiks pašai kļūt par tādu cilvēku.

Kurš varētu paraut?

Jā, ar kuru ir patīkami runāt, jo viņš vienmēr pasaka kaut ko nozīmīgu, nevis runā un cepas par mazām problēmām. Viņam ir vairāk garīgā uzkrājuma, viņš izteiksies par literatūru, nevis kādu aprunās. Pat, ja viņš runās niekus, būtisks ir konteksts. Es vienkāršoju, bet svarīgākais – būt tam, no kura var paņemt, pasmelt. Taču man nav receptes, kā to izdarīt. Tikai atziņa, ka atskaites punkts ir mainījies. Līdz šim šķita, ka man jābūt sūklim, kuram vajag ņemt, ņemt, ņemt, tad sapratu, ka nevar gaidīt. Nenāks tas Lielais Meistars. Nezinu, kā, bet pašai jākļūst par meistaru sev un varbūt arī citiem. Tā, lai tu ar kādu parunā, un viņš no tā iegūst. Bez tāda mērķa, dabiski. Pieļauju, varētu būt grūti tā rakstīt par saviem kolēģiem, tomēr gribu pateikt – man bija saskare ar vienu jūsu aroda pārstāvi, un mani burtiski satrieca tas zemais līmenis. Mājās mēģināju prasīt – kas tas ir, inteliģences trūkums, neiejūtība? Mārtiņš saka: tu saproti, tas vienkārši ir tupums – nav cita vārda. Man pašai metās šķērmi no tā, cik viegli tiku norauta runāt viņa līmenī, tiešām šokējoši! Nebiju gatava tādam trulumam. Un tāds cilvēks ir galvenā redaktora vietnieks! Tad sapratu – iespējams, tādu tur, augšgalā, ir pilns, un viņi ir tie, kas veido sabiedrisko domu, ietekmē manu un visas tautas dzīvi. Man likās – ak, Dievs!

Tas bija aprēķins vai varbūt cilvēcisks stulbums?

Domāju, tīri cilvēcisks stulbums. Šķiet, cilvēks, atrauts no kādas garīgas dimensijas, notrulinās, nodeldē jutekļus. Bet viņam tajā sarunā vajadzēja vienkārši būt pieklājīgam, mīļi ar mani parunāt, un viss būtu bijis kārtībā. Tā vietā viņš saņēma jurista zvanu, un tikai tad kaut kas mainījās. Domāju – ak, Dievs, ko dara cilvēki, kuri nevar to juristu atļauties? Man sāp sirds, ka tu saņem normālu attieksmi tikai tad, ja piedraudi. Man žēl, ka nācās iegūt tādu pieredzi, bet nav ilūziju, ka šis ir viens atsevišķs gadījums.

Tomēr joprojām domāju, ka pārsvarā ir labais, un neesmu gatava šo ticību pārskatīt. Un – ja tici, tad tā arī ir. Un tādā pasaulē tu dzīvo.

Varbūt mēs to stulbumu un ļaunumu katrs sevī nesam? Atšķirība – caur kādu filtru to laižam.

Protams, taču pret to jācīnās. Bet ne agresīvi. Tā ir mana izvēle – šo gadījumu nevis aizmirst, bet izstāstīt. Tas ir mans veids, kā mēģināt to samazināt, nemainot sajūtu, ka cilvēks ir labs. Skatīties gaišām acīm, meklēt, pamanīt, akcentēt labo. Un neķert kaifu – ai, tas ir riebīgi, slikti, neinteliģenti, briesmīgi. Ja tu to nemeklē, tad arī nekultivē. Bet, ja tas tev iebliež sejā, tad neizliecies, ka tā nav.

Vai, runājot par to, ka teātris nemaz tik ļoti tevi negaidīs, tu domā arī par cilvēkiem, kas varētu ieņemt tavu vietu?

Jā, un, manuprāt, tas varētu notikt itin vienkārši.

Tu jūties jau mazliet kā vecākas paaudzes aktrise, kuru jaunās, kas jau iekarojušas vietu zem saules, var pabīdīt maliņā?

Jā, bet bez tādas – ai, ai, ai nagu graušanas un – kā nu es tagad iekrampēšos...

Nacionālajā teātrī to skaisti var redzēt pēc tā, kā Silmačos mainās Ieviņas. Kādreiz Lāsma Kugrēna lēkāja pa skatuvi, tu arī biji Ieviņa...

Jā, bet tajā pašā laikā man nav nekādas gadu nastas, un, ja man piedāvās spēlēt bērnu, es neatteikšos. Varbūt arī tā ir vecuma pazīme, ja tev šķiet, ka esi mūžam jauns. Bet man nav sajūtas – ak, Dievs, es to vairs nevaru spēlēt. Nu, labi, jaunās mīlētājas man vairs nedod, jo pieredze sprauksies ārā. Nepieredzi ir diezgan grūti nospēlēt.

Tur tā lieta, ka dvēsele tev ir vēl pietiekami jauna un, iespējams, tāda būs līdz sirmam vecumam, bet atnāk kāda ar svaigāku seju, un jauno meiteņu lomas dod viņai.

Bet tas ir normāli! Runājot ne tikai par sevi, bet arī par manas paaudzes kolēģēm – mums jau nevajag jauno meiteņu mīlētāju lomas. Mums ir uzkrāta pieredze un varēšana, tāpēc vajag tās – mūsējās, kur ielikt tieši to... Bet tur jābūt kādam bišķi ieinteresētam, un tādas lomas jāatrod, jo pašas virsū neskries.

Šis tev ir skaists vecums?

Brīnišķīgs! Es ļoti labi jūtos savā vecumā. Un domāju par to, kā pierunāju sevi nākt uz interviju...

Tas bija vesels process?

Jā, jo ir tāda pašpietiekama iekšēja sajūta. Tad ko es tai pasaulei baigi stāstīšu? Bet es, jaunā māmiņa būdama, pamanu gan grūtnieces, gan mammas ar ratiem, tāpēc pamanīju arī jauno māmiņu bumu presē. Cik ātri viena atguvusi formu, cik – otra... Tad sapratu, ka ir jāpasaka – nu, mīļais Dievs, nomierinieties! Es atgūstu formu ļoti lēni, un tas ir dabiski. Nevajag satraukties, ja kāda cita jau pēc nedēļas skrien mini svārciņos! Tā ir Dieva dāvana vai gēni, nezinu! Protams, gribas jau, lai viss liekais nokristu mēneša laikā.

Tu ļoti labi izskaties.

Paldies! Un arī labi jūtos. Atgūstos daudz ātrāk nekā pēc pirmā bērna. Jā, varbūt arī smadzenes kļuvušas veselākas. Piemēram, iestīvējos šaurās biksēs, kuras agrāk, šādā formā esot, nekad nevilktu, jo uzskatītu to par neiespējamu. Tagad, ja varu iespīlēties, velku un eju, bez jebkādiem „tā nedrīkst”!

Ļāvi sev vasaru mierīgi dzīvot, īpaši nedomājot par izskatu?

Tu jau saproti, ka kūkas nevajag pārēsties, un sevi pievaldi – nē, tagad es ēdīšu tikai to, to un to, bet pēc mirkļa pamani, ka esi pagrābis... Tad saki sev – ar rītdienu, ar rītdienu! Un tad atkal gribas pabaudīt dzīvi. Es sev tiešām to ļauju.

Domā, ka, lutinot sevi, tu palutini arī Grētu? Vai tu sevi tā nemāni?

Nē, nemānu. Es ar jaunās māmiņas tiesībām mēdzu sevi palutināt. Ja ļoti gribas, neatsakos.

Par Grētu tev bija plāns – kad Ernests beigs 1. klasi, būs īstais laiks?

Nē, tā lielā starpība sanāca tāpēc, ka ļoti ilgi pēc pirmā bērna nejutos gatava tam vēlreiz iet cauri. Ar abiem bērniem bija iekšēja sajūta – viņš nāks, viņam jānāk, un tu nevari, tā sacīt, slēgt ciet vārtus, būvēt barikādes.

Attiecībās jābūt kādam zvaigžņu stāvoklim, lai tā notiktu?

Nē!

Tev jābūt gatavai kā sievietei?

Jā, lai cik egoistiski skanētu – tas ir galvenais. Un ar attiecībām var būt ļoti, ļoti dažādi, nav tāda ideālā posma.

Tādu vari gaidīt līdz sirmam vecumam?

Tieši tā! Vai arī pēc gada saprast – ai, tas bija ideālais! Bet ar atpakaļejošu datumu bērnu ieņemt nevar. Taču – ak, Dievs, es negribu atņemt tēvam viņa daļu, ir arī viņa process, ir tajā divi... Bet katrs nāk pats ar savu sajūtu, pēkšņi saslēdzas divu cilvēku individuālie ceļi.

Tev ir sajūta, ka kādu brīdi Dievs ir uzlicis plaukstas kādai bedrei, lai neiekrīti?

Jā, noteikti.

Tu jūties lolota?

Hm... Zini, ja es to lasītu kāda cita intervijā, nodomātu – oi, oi, oi! Nu, labi... Es pilnīgi redzu, kā tas uz lapas ar melnajiem burtiem izskatīsies, bet nav citu vārdu, kā pateikt. Es jūtos... Dieva lolota. Dzīvē var vēlēties vairāk – lai kāds tevi lolotu vai lai tu pats pret sevi būtu jaukāks un mīļāks, bet, ja es te tā sēžu pirmdienas rītā un par to domāju, tad principā jau esmu lolota.

No tā, ko stāsti par vecākiem, attiecībām, par tevi rodas iespaids kā par mīlētu, lolotu bērnu. Vai tev nav bijusi vēlēšanās paspuroties, atrast sevī kādu dzelksnīti, lai viss nav tik rožaini, saldi?

He, redz – manas sajūtas ir kardināli atšķirīgas. Un tavs stāsts... tas nav par mani. Bija kāds moments, saruna ar mammu, kas mani iesita tādā... sānu bedrē, grāvī, no kura emocionāli izrāpos tikai pēc divām dienām. Neesmu droša, ka gribu par to runāt. Es jutos... naiva, stulba, ar sajūtu – kas es te esmu? Galma āksts, apmēram tā. Kardināli, vienā sekundē un līdz pašiem dziļumiem šaubījos par savu dzīves uztveri, vietu, uzdevumu. Pēc dienām divām atausa gaisma, un es atradu stabilitāti – kāpēc esmu atsūtīta tieši tādā ģimenē, tādā laikā un tieši tāda, kāda esmu. Tā vajag, man tur jābūt.

Tu daudz domā par to, kas esi?

Mazāk nekā agrāk. Daudz mazāk.

Tas tomēr ir smags darbs.

Tas ir profesionālais kretīnisms, uztrenēta lieta, ko mēs darām veiklāk par citiem. Tu brīžam pat negribi, bet zemapziņā kaut kas preparējas un iznāk ārā. Tad tu nomierinies un ej tālāk.

Šķiet, jums ar Mārtiņu izdevies Ernestu audzināt tā, lai nebūtu greizsirdības scēnu.

Greizsirdības scēnas rīko suns, Jorkšīras terjers (smejas). Līdz šim viņš bija ģimenē mazākais, lutināts, mīlēts. Suns visasāk izjūt, ka nu viņam tiek mazāk. Mēs, teiksim, mīļi runājamies ar Grētu, čubinām viņu, tad pienāk Bonis un, žēli pīkstot, noskatās. Tad arī viņš uzreiz jāsamīļo, un tad ir labi.

Kad gaidījāt Grētu, Ernests esot teicis – kas piedzims, to mīlēsim! Viņš laikam citēja jūs?

Jā... Bet, domāju, viņam noteikti šajā sakarā arī ir savi pārdzīvojumi. Taču pret māsu viņš izturas kā lielais brālis.

Līdz mielēm izbaudīji projektu „1. klase”?

Jā, bija forši. Tagad Ernests ņurd – beidzas brīvlaiks, sākas skola. Ar attieksmi, ka gribētos jau pasūdzēties, bet nevar zināt, ko par to teiks mamma – atkal audzinās, ka skola jāmīl. Bet es saku – zini ko, dēliņ, man arī negribas to tavu skolu! Agrie rīti – nu, labi, tagad tikai tētim jāceļas, Grēta mani pasaudzē. Bet tavi mājasdarbi – domā, es tos gribu? Bērnam lielas acis. Viņš saprot, ka tomēr abi esam vienā laivā.

2. klase būs vieglāka.

Es ceru. Un domāju – varbūt viņš kādā brīdī kļūs skarbāks attiecībā uz mācīšanos un mājasdarbu glītumu. Jo tas jau bija ekskluzīvs projekts, ka varēju būt klāt, kopā mācīties. Tagad tādas iespējas nav, un, kā nu viņš tiks galā, tā tiks. Arī vasarā – bija jālasa, jāveic lasītāja piezīmes, tad vienā brīdī sapratu – ja negribi, nelasi, skolotājam atbildēsi tu! Un es vairs negrasos katru dienu sev bojāt garastāvokli – vai tu to izdarīji, vai šito... Galu galā bērnam ir brīvlaiks, un, ja viņš uzskata, ka nevajag – nu, ko? Varbūt tas ir nepedagoģiski un nepareizi.

Ernests piedalījās māsas vārdiņa izvēlē?

Jā, aktīvi. Viņam bija pēdējais vārds.

Iespējams, cilvēki apsmaida faktu, ka divu aktieru ģimenē bērnam ieliek slavenas aktrises vārdu.

Varbūt, bet tas absolūti nav par godu Garbo. Es neesmu viņas fane. Tam vārdam vienkārši bija jābūt, un viss! Atnāca no pavisam citas puses. Ir kāda latviete, vārdā Grēta, kura man vienmēr likusies – vēl ilgi pirms sāku gaidīt meitu – ak, Dievs, cik skaista! Kad viņu kāds uzrunāja, gandrīz elpa aizrāvās. Jā, ir kas īpašs – tajā vārdā un viņā, to abu saskaņā. Bet, protams, nekad nedomāju – ja man būs meita, saukšu viņu par Grētu. Visādus lokus izgājām. Gaidot Ernestu, zinājām, ka būs puika, bet šķita, ka jāizdomā arī meitenes vārds – ja nu tomēr Dieva joks un pretēji sajūtām būs meitiņa. Nolēmām – ja nu tā gadītos, būs Grieta. Pagāja laiks, un ir Grēta. Sapratu – kaut kas ir lidojis gaisā.

Kā tu ar acs kaktiņu no malas redzi – ko vīrietim nozīmē meita?

Nezinu, varbūt tas arī ceļ pašapziņu. Kad ar bērnu bijām teātrī uz mēģinājumu, tur sēdēja Astrīda Kairiša un teica – vai, vai, nevar saprast, brīžam tēvam līdzīga, brīžam mammai, pag, kam nu ir? Mārtiņš paņēma savu bērnu un noteica – jā, jā, brīžam mammai, brīžam tēvam, beigās – vectēvam.

Jā, mazliet ir no vectēva arī.

Tie ir stiprie Lūriņu gēni, visos mūsos atrodami.

Kā tu uztver to, kas notiek pasaulē? Tas tevi izsit no emocionāla komforta, vai ir paļaušanās, ka viss būs labi?

To acīmredzot diktē īpašais šā brīža stāvoklis, refleksu loks – mēs ar Grētu ņemamies, ieslēdzu televizoru, visu laiku fonā grab seriāls vai ziņas, bet, līdzko padzirdu kaut ko draudīgu, man momentāni sāk celties slikta dūša, un es saprotu, ka jāpārslēdz kanāls. Līdz apziņai pat neaiziet, kas tieši tā bija par informāciju, vienkārši kļūst fiziski jocīgi.

Tāda pašaizsardzība, garīga imunitāte?

Acīmredzot. Ļoti izteikta.

Tu uz mēģinājumiem teātrī ej?

Jā, vienā bijām ar Grētu, un tad visiem teicu – galvenā režisore ieradusies, ja sāks runāt, var mēģinājumu režisēt pa savam. Bet viņa pret režisori Rogu bija ļoti iejūtīga un saprotoša.

Pie kāda darba pašlaik strādājat?

Ai, tas ir Unamuno, filozofa darbs. Kas no tā sanāks, neviens nezina. Viss vēl ir procesā.

Kādus jautājumus tas uzdod?

Vai tu vari sapni nosapņot vēlreiz. Vai, lasot vēlreiz, teiksim, Donu Kihotu, viņš atkal ir dzīvs. Un vai dzīvo tik daudz reižu, cik kāds viņu lasa. Un vai viņš pats zina, ka ir izdomāts. Jautājums – vai mēs esam iemīlējušies vai tikai domājam, ka esam, jo gribam tādi būt. Vai arī jau piedzimstam ar iemīlēšanās stadiju un jautājums ir tikai par objektu. Un – kādā žanrā tu dzīvo. Vai gribi dzīvot traģēdijā, melodrāmā... Kā esmu noformulējusi – mana varone ir viena no retajām tajā kompānijā, kas ļoti labprāt dzīvo melodrāmā, viņai nepatīk jaukt žanrus.

Tas arī tavā dzīvē šobrīd ir pieņemamākais?

Varbūt. Droši vien.

Grūti ielikt rāmītī?

Jā, pat negribas. Bet piekritu lomai, saprotot, ka tā nav liela. Tā ir raksturloma, kuru man nav bijis daudz. Veidot raksturā spilgtus tēlus neuzskatu par savu stipro pusi, un tieši tāpēc gribējās tajā virzienā bišķi pačubināties. Būtībā treniņa nolūkā, lai neaizmirstu, kas ir mana profesija. Sapratu – ja arī man nesanāks, es nevienam neko neizjaukšu, un atļāvos sev paņemt tādu treniņu.

Būtībā tas ir kompliments no režisores Rogas – zinot, ka būsi aizņemta, viņa varēja lomu iedot kādai brīvākai aktrisei, kas nav tik ļoti aizņemta ar ģimeni.

Protams, man ir patīkami, ka Indra mani gribēja un uzrunāja, bija gatava pielāgot grafiku tā, lai es tieku. Akcents nav uz mani – nemaz, nemaz... Bet man tas ir nozīmīgi, jo – kas varbūt citam nāk viegli, man tomēr prasa darbu.

Vai vasarā iznāca pabūt visiem kopā?

Mārtiņš ļoti daudz strādāja – kā jau ģimenes tēvs, kuram jāpelna nauda. Filmējās Ēnu spēlēs, kuras drīz varēs redzēt. Mēs ar bērniem dzīvojāmies pa laukiem, peldējāmies ezerā.

Izdevās pasēdēt zem ābeles, palasīt?

Nu gan tu runā... piedod. Protams, Grēta ir brīnišķīga un ļauj daudz vairāk nekā agrāk Ernests, bet... Mazliet jau palasīju - to pašu Unamuno Miglu. Bija jau skaisti, priecājos, ka varam būt laukos, elpot gaisu, daudzi nāca talkā, lai varu pārvietoties un kaut ko padarīt. Ernests skrēja pa zaļu zāli, mēs ar Grētu cēlāmies, uzēdām, pabraucām ar ratiem, pārtināmies, runājāmies, ņēmāmies, un tā vasara pagāja.

Vai tavā lielajā ģimenē Grēta ienesa jaunu saulīti?

Protams! Tajā veču armijā, kas mums ir sadzimusi. Arī mani mazie brāļi saka – beidzot mums veču kompānijā būs džuse. Lai gan... brāļi draudzējas ar manu dēlu, viņiem savs tusiņš, arī draudzenēm pārsvarā dēli, vesela puišu pasaule, bet man tagad jāizdomā, kur būs draudzenītes. Var jau būt, ka man būs meitene, kas rāpsies kokā kopā ar puikām, bet, manuprāt, bērnam tomēr vajag arī savu dzimumu, kādu leļļu biedreni. Bērnu preču veikalā man joprojām ir instinkts – eju uz zilās krāsas apģērbu, pagriezties uz rozā pusi – kamēr man tas aizgāja...

Neuznāca trakums – pirkt kleitiņas, kleitiņas, kleitiņas?

Ir kleitiņas, kleitiņas, kleitiņas. Un rozā, rozā, rozā. Jā, man ir viss šis prieks – rozā un balts!

Esi teikusi, ka tavā dzīvē ir posmi, kas mainās neatkarīgi no datumiem. Ja paskaties atpakaļ – kādi tie bijuši?

Es šos posmus zinu, un periodiski arī manas intervijas tos spilgti uzrāda, bet man ir sajūta, ka – jā, bija forši, ka tādi bija, bet tagad tie ir aizvērti kā lieli, smagi pils vārti – tur, aiz muguras. Un man nav nekādas vēlmes šobrīd ar tiem komunicēt. Grēta mani ir pārvilkusi pāri – citā pasaulē. Bet es no tiem neatsakos, jo saprotu, ka bez tā nevar nonākt tur, kur tu esi.

Tās ir mācību stundas?

Jā, bet vairs nav vēlmes tās analizēt – nešķiet, ka tur varētu atrast vēl kādu aizmirstu graudu un paņemt nākotnei. Man liekas, esmu jau izvētījusi un paņēmusi visu, ko varēju. Un gan jau kāds grauds mani vēl priekšā gaida. Es pat nevaru sevi piespiest skatīties atpakaļ, strukturēt. Viss ir sakārtojies intuitīvi – sev tos plauktiņus zinu.

Vai tas, ka tev piedzima meita, lika vairāk domāt par sievietes dzīvi, likteni?

Jā! Vienmēr jau runā, ka tās meitas ir tēviem, bet mammai meita arī ir kaut kas ļoti īpašs. Tur gan sev neļauju neko ne preparēt, ne analizēt. Vienkārši zinu, ka tā ir.

Kā tev šķiet, vai ir pamatprincipi, pēc kuriem savām meitām varam iemācīt laimīgu dzīvi?

Ne-e. Mēs nevaram... Bet zini, kā man jādomā – mūsos, sievietēs, no dabas ir ielikts daudz varēt. Daudz paciest. Ar dakteri slimnīcā runājām – viņi jau redz mazos kunkulīšus. Puisīši kliedz, brēc – palīdzi, viņiem burbuļi vēderā! Meitenes sapūš vaigus, sekundes laikā visu izpurkšķina un guļ mierīgi. Viņas negaida, ka kāds viņām izspaidīs vēderu, meitenes jau piedzimst ar to zināšanu – ja gribi gulēt mierīgi, tas jāizdara – sarauj kājas, piepūt vaigus, un viss!

Vai tev palīdz domas par savas mammas dzīvi un to, kā tā iespaidojusi tavējo?

Nu, jā... Ir posms, kuram, šķiet, visas iet cauri: to un to noteikti nedarīšu kā mamma, es darīšu citādi. Taču tagad saprotu, ka mēs esam atsūtīti – vai izvēlamies paši – savu lomu, savu vietu konkrētajā ģimenē, un tam ir kāds virsuzdevums. Tikai paceļoties pāri, vari ieraudzīt, ka veidojas noteikts dzīves raksts, kas saaužas tā, kā paredzēts – atdalās, savienojas... Kā nu kuram. Tu tā kā audumā audies, tamborējies, ņemies, bet to lielo rakstu ieraudzīt nevari.

Katru dienu tās cilpiņas met...

Jā, met un met, un dažādu iemeslu dēļ izdari dažādas izvēles, bet, paceļoties augstāk, saproti – ak, tad tāds tas raksts veidojas!

Bet kurš ir brīdis, kad var pacelties?

Katram, šķiet, savs. Kad viņam tas tiek iedots. Kad viņu pēkšņi parauj augstāk un parāda...

Sandra Landorfa, žurnāls „OK!”/ Foto: Toms Norde