Cieņa kā komandas spēks: kas jāzina par veselīgām attiecībām darba vidē
Darba attiecības nav stāsts tikai par pienākumiem. Tā ir vide, kurā mēs iemācāmies sadzirdēt, nospraust robežas, uzdot neērtus jautājumus un reizēm – vienkārši ieelpot, nevis uzsprāgt. Žurnāls "Jauns OK" jaunākajā numurā, balstoties uz izdevniecības “Rīgas Viļņi” personāla vadītājas Kristīnes Marijevskas profesionālajām atziņām, pētī, kā veidot veselīgu mikroklimatu darbavietā – bez klišejām, bez tukšām frāzēm. Ar godīgumu, ar cieņu un ar cilvēku pašā centrā.
Cilvēks darba vidē
Darbs ir vieta, kurā pavadām lielāko daļu savas dzīves – dažkārt pat vairāk stundu nekā kopā ar saviem mīļajiem. Tāpēc nav vienalga, kā šajā vidē jūtamies. Nav vienalga, kā runājam, kā klusējam, kā sadarbojamies, kā redzam vai, tieši otrādi, palaižam garām cits citu. Protams, izdarīts darbs ir svarīgs. Rezultāts ir būtisks. Taču neviena sistēma ilgtermiņā nespēj pastāvēt veselīgi, ja cilvēks tajā reducēts tikai līdz funkcijai – bez sajūtām, balss un iekšējā līdzsvara.
Darba vide nav tikai telpa, kurā notiek procesi. Tā ir dzīva sistēma, kas elpo caur cilvēkiem – ar viņu domām, emocijām, klusumiem, pārdzīvojumiem, jautājumiem, cerībām. Tā ir vide, kurā mēs piedzīvojam gan sasniegumus, gan nogurumu, gan pieaugšanu. Un šajā sistēmā svarīgākais nav perfekts izpildījums vai nemitīga produktivitāte. Svarīgākais ir cilvēks – ar viņa klātbūtni, godīgumu un spēju būt. Neviens amata apraksts neaptver to, kas patiesībā veido darba vides kvalitāti. To veido attieksme. Sajūta, ka šajā vietā drīkst būt cilvēks, nevis tikai loma. “Darba vide kļūst patiesa tikai tad, kad mēs redzam cilvēkus – ne tikai viņu rezultātus,” saka Kristīne. “Jo aiz katra uzvārda, aiz katras lomas slēpjas cilvēks ar savu stāstu. Un tieši šis stāsts ir tas, ko ir vērts ieraudzīt.”
Mēs neesam roboti. Mēs domājam, jūtam, pārdomājam, šaubāmies, kļūdāmies, uzplaukstam. “Darba vide, kas pieņem cilvēku viņa pilnībā – ar vājajiem brīžiem, nogurumu un domstarpībām –, nav vāja. Tieši pretēji – tā ir spēcīga, jo balstīta uzticēšanās pamatā, nevis bailēs un kontrolē,” Kristīne stāsta.
Cieņa nav bonuss – tā ir pamats
Veselīgs mikroklimats nav vieta, kur nekad nav konfliktu vai grūtību. Tie būs vienmēr. Taču atšķirība ir tajā, kā mēs caur tiem izejam: viens otram pārmetot vai sadzirdot, slēpjoties aiz klusēšanas vai atrodot veidu, kā sarunāties. Un šeit galvenā loma pieder katram – vadītājam, kolēģim, cilvēkam, kurš ik dienu izvēlas, vai uz pasauli darbā skatīties caur aizsardzības vai iejūtības prizmu. Mēs visi esam kādreiz pārguruši, apmaldījušies savās domās vai vienkārši – emocionāli trausli. Un tieši tajos brīžos cilvēks nevis sabrūk, bet atgūstas, ja viņam blakus ir attieksme, kas atgādina: “Tevi redz. Tu drīksti būt.”
Cieņu bieži piesauc kā pievienoto vērtību – kā kaut ko, kas “būtu jauki, ja būtu”. Taču Kristīne ir pārliecināta – cieņa nav luksusa elements darba vidē. Tā ir pamats, uz kura vispār iespējama sadarbība. Bez tās komandas izjūk, cilvēki apklust, rezultāti kļūst mehāniski, nevis dzīvi.
“Cieņa nav tikai būt pieklājīgam,” viņa saka. “Tā ir spēja redzēt cilvēku – arī tad, kad viņš kļūdās. Tā ir prasme sarunāties bez pazemošanas. Un vēl – cieņa ir klusēšana, kad kāds cits runā. Tas ir brīdis, kad mēs atstājam vietu otram.”
Darbavietā cieņa izpaužas mazajās lietās: tonī, kādā tiek uzdots jautājums, acu kontakta ilgumā, klusuma minūtē, kad ļaujam otram padomāt. Tā dzīvo detaļās – arī tajās, kuras bieži nepamanām, bet kuras sajūtam kā spriedzi vai, tieši otrādi, kā drošību.
Kristīne uzsver – cieņa ir aktīva izvēle, nevis pasīva pieļaušana. Tā sākas nevis ar to, ko sagaidām no citiem, bet ar to, ko izvēlamies dot paši. “Ja es atļaušos būt laipna arī tad, kad man nav viegli, es jau būšu radījusi kaut nelielu temperatūras maiņu gaisotnē. Un tas bieži vien ir pietiekami, lai kaut kas mainītos arī citos.”
“Es bieži sev uzdodu vienkāršu jautājumu: vai cilvēks pretī jūtas kā cilvēks, nevis tikai kā darbinieks?” viņa saka. “Un, ja nē, ko es šobrīd varu darīt, lai viņš tā sajustos?”
Cieņpilna darba vide nav sterila un bez konfliktiem. Gluži pretēji – tā ir vide, kurā ir pietiekami droši, lai runātu par grūtībām, kurā atšķirības netiek slēptas, bet risinātas. Tur drīkst kļūdīties. Tur drīkst teikt – “man tas nepatīk” vai “es šobrīd jūtos noslogota”. Un tur cilvēki nevis slēpjas aiz amata maskām, bet dzīvo savā profesionālajā cilvēcībā. “Cieņa ir kā skābeklis. Tu to nepamani, kad tā ir. Bet, tiklīdz tās nav, viss kļūst smags.”
Klusais klimata noteicējs
Darba vides klimats nerodas pats no sevis. To veido cilvēki, taču visbiežāk tieši vadītājs nosaka to neredzamo fonu, kurā viss notiek, – kā tiek runāts, kā tiek klusēts, kā tiek risināti konflikti un pārpratumi vai kā tie tiek “paslaucīti zem paklāja”. Un pat tad, ja vadītājs par to nedomā apzināti, katra viņa izvēle, reakcija vai klusēšana rāda piemēru. Tieši viņš definē, kas šajā kolektīvā tiek uzskatīts par normu – kas ir un kas nav pieņemami. “Vadītājs ir kā klimata regulators. Viņš nosaka, vai telpa būs “elpojama” vai noslēgta,” saka Kristīne. “Ja viņš ir emocionāli nepieejams, ja viņam nevar droši uzdot jautājumu vai godīgi atzīt savu kļūdu, tad komanda sāk pielāgoties. Nevis attīstīties, bet pielāgoties. Un tieši tādā darba vidē zūd kopējā spēja augt un attīstīties. Un tas ir bīstami.”
Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” jūnija numurā!
Vēl šomēnes lasi iedvesmojošu interviju zīmola Amoralle īpašnieci Inesi Vaksi un mūziķi Laimu Vaikuli. Tāpat tev būs iespēja noskaidrot, ko Markus Riva saka par šovbiznesu, veiksmi un mīlestību. Jūnija numurā dalāmies ar padomiem vintage rotu kolekcijas izveidošanā. Tāpat uzzini karstākās modes tendences, pēdējā brīža skaistumkopšanas procedūras iznācienam pirms pludmales sezonas un slavenību iecienītākos ceļojumu galamērķus. Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk — katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu iedvesmas devu! Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!
