Vientulības smagais lāsts. “Tiklīdz aizgāju pensijā, tā sākās problēmas!”

“Man ir sešdesmit pieci gadi. Un pirmo reizi mūžā man šķiet, ka manis vairs nav: ne maniem bērniem, ne mazbērniem, ne bijušajam vīram, pat ne pasaulei,” raksta kāda nezināmā.

Tukšums aug aizvien lielāks

“Nu fiziski es esmu šeit. Eju pa ielu, eju uz aptieku, pērku maizi, slauku ietvi zem sava loga. Bet manī ir tāds tukšums, kas ar katru dienu aug lielāks un lielāks, tagad, kad vairs nav jāsteidzas uz darbu. Kad neviens nepiezvana, lai pajautātu: “Mammu, kā tev iet?” Es dzīvoju viena. Jau ilgu laiku. Mani bērni ir pieauguši cilvēki ar savām ģimenēm, dzīvo citās pilsētās.”

Mazbērni aug, taču vecmāmiņa viņus knapi pazīst, neredz, kā viņi iet uz skolu, neada zeķes, nestāsta pasakas pirms miega. Viņi nekad nav uzaicinājuši viņus apciemot, pat ne reizi.

“Reiz es pajautāju savai meitai: “Kāpēc tu negribi, lai es atbraucu? Es tev varētu palīdzēt ar bērniem...” Un viņa atbildēja mierīgi, bet aukstā balsī: “Mammu, tu jau zini... Tu manam vīram nepatīc. Tu vienmēr iesaisties it visā, un tev par visu ir savs viedoklis, bet tas, kā tu komunicē ar mums, tas viņam nepatīk.””

Viss ir galvā

Kad aizgājusi pensijā, nodomājusi: beidzot būs laiks sev. Sāks adīt, dosies garās pastaigās, paņems gleznošanas nodarbības, kuras kādreiz vēlējās. Taču prieka vietā nāca satraukums. Pirmie bija dīvaini simptomi: sirdsklauves, reibonis, pēkšņas bailes nomirt. “Es gāju no ārsta pie ārsta, viņi veica analīzes, EKG (elektrokardiogramma – Red.). Izrakstīja zāles, un viss it kā atgriezās normas robežās.”

Viens ārsts tomēr teica: “Kundze, viss ir jūsu galvā. Jums ar kādu ir jārunājas, vajag socializēties. Jūs esat viena.” Un tas bijis sliktāk par jebkuru diagnozi, jo nav tablešu, kuras dziedē vientulību.

“Dažreiz dodos uz lielveikalu, lai tikai dzirdētu kasieres balsi. Citreiz sēžu parkā uz soliņa ar grāmatu rokās un izliekos, ka lasu, cerībā, ka kāds pie manis pienāks. Taču cilvēki steidzas. Visi kaut kur dodas. Un tikai es... Es vienkārši esmu šeit viena. Elpoju un atceros...”

Atdeva visu bērniem

“Ko es izdarīju nepareizi?” viņa vaicā. Kāpēc ģimene izjuka? “Es bērnus audzināju viena. Viņu tēvs aizgāja agri. Es strādāju dubultās maiņās, gatavoju, gludināju viņu skolas formas, rūpējos par viņiem, kad viņi bija slimi. Es neizklaidējos, negāju laukā pie draudzenēm. Es viņiem atdevu visu. Un tagad...”

Vai bijusi pārāk stingra? Vai par daudz kontrolēja? “Es taču gribēju tikai to labāko. Es gribēju, lai viņi izaugtu par labiem un atbildīgiem cilvēkiem. Es viņus turēju pa gabalu no sliktas ietekmes. Un beigās – es paliku viena.” Daži iesaka sameklēt sev “kādu kungu”, bet sieviete nevienam neuzticas.  “Tik daudzus gadus viena. Man vairs nav spēka...”

Reālā pieredze

Ar šo stāstu “Facebook” dalījusies Sarmīte Pīka, un daudzi pie tā atstājuši savus komentārus.

Inese: “Visiem vienas un tās pašas problēmas. Man ir tieši tāpat, tikai es jau esmu adaptējusies. Ir jāsamierinās, ka bērni ir prom, un jāveido pašai sava dzīve. Nav obligāti jāmeklē vīrietis. Ir jāiedziļinās un jāsaprot sevi. Tad kļūs vieglāk. Tad dzīve kļūs skaistāka.”

Alita: “Man ir viens dēls, neesmu ne vārdiņa dzirdējusi no viņa jau trīs gadus, es arī esmu viena, mazdēls retu reizi piezvana, zinu, ka esmu viņam mīļa, žēlo, bet puisim mācības, aktīva dzīve un lieli plāni, man prieks. Ir radi, draudzene mūža garumā, bet negribas jau ar savu sāpi kādu traucēt, tāpēc gruzdu no iekšienes un cenšos dzīvot, eksistēt. Strādāju, draudzenes dēls parūpējās, lai būtu darbiņš, un arī sabar, kad vajag, pamāca. Tā nu rit manas dienas, ik dienu mostos ar domu par dēlu, bet jātiek galā ar to, savādāk tā nav dzīve, bet mokas. Labāk rokam nost visu slikto, pateicamies Dievam par katru jaunu dienu, darām to, kas sagādā prieku, braucam uz jūru, mežu, palīdzam pašas sev, esam stipras.”

Aina: “Skumji. Tad nu es vēl vairāk apzinos, cik ļoti man paveicies. Es nestrādāju kopš pagājušā gada vasaras, lai gan biju pensionāre jau divus gadus. Palīdzēju meitai, jo bija jāatgriežas darbā, bet mazajam mazdēlam dārziņš bija tikai no septembra. Tagad ar prieku eju manam pirmklasniekam pakaļ uz skolu, pavadu ar viņu kopā pāris stundas, kamēr atnāk kāds no vecākiem.

Jā, es arī dzīvoju viena, bet nekad nejūtos vientuļa. Ir draugi, ir liels radu pulks. Arī meitas ģimene man palīdz, kad vajag. Znots burvīgi izremontēja manu dzīvokli. Tāds mums barters. Vismaz reizi mēnesī mums ir meitas un mātes diena, kad apmeklējam kādu kultūras pasākumu, pasēžam kafejnīcā, izrunājamies. Un esmu bezgala pateicīga par to, kas man ir.”

Alla: “Labāk, ja ir garlaicīgi, kādu dzīvnieciņu iegādāties, nevis kādu veci, ja vēl nezini, kāds viņš patiesībā ir.”

Ilze: “Man gan radās jautājums, kādā režīmā cilvēks ir dzīvojis, ka nav neviena drauga, ar ko komunicēt, nav sava domubiedru loka. Ko viņa ir darījusi līdz tiem sešdesmit pieciem gadiem? Kur kolēģi, darbabiedri? Kāda šī dāma ir bijusi, ja ne ar vienu nav izveidojusi draudzīgas attiecības?”

Ērika: “Atbilde virtuālajai 65-gadniecei slēpjas meitas teiktajā: “Tev par visu ir savs viedoklis...” Teikšu skarbi – diemžēl cilvēkus, kam par visu ir tikai viņu pareizais viedoklis un citu viedokļi ir nepareizi, pārtaisīt nevar, tādēļ vienatne vecumā garantēta.”

Valentīna: “Pagaidām es neesmu viena, bet divatā ar vīru. Meita ar ģimeni atbrauc reti, jo darbs un mājas solis. Esot pensijā, esmu atradusi jaunas aizraušanās, kas aizpilda tukšumu (darbā pavadītās stundas). Cepu ierauga maizi, pēdējā laikā taisu desas. Lai izdotos, jāsavāc daudz informācijas un recepšu. Katrs var atrast savām iespējām un vēlmēm kaut ko piemērotu. Un nevajag gausties, ka nav kur sevi likt. Tas, ka znots necieš raksta autori, pašas nopelns vien ir. Jaunajiem pašiem sava galva. Ja neprasa padomu, tad nav ko uzbāzties.”

Jānis: “Ir daudz iespējas palīdzēt citiem, piemēram, brīvprātīgo darbā! Tas dos gandarījumu. Vien jāraugās, lai nepārspīlē un nenodara pāri sev – sevi jāmīl vispirms, jo tad būs, ko dot citiem.”

Dace: “Dīvaini, ka mūža nogalē tev vēl arvien ir tikai bērni, mazbērni un pat bijušais vīrs pieminēts. Kur draugi? Kaimiņi? Koris, dārzkopība, rokdarbi, vingrošana senioriem? Mana kaimiņiene, kopš aizgāja pensijā, vispār vairs nav sastopama – pieteikusies visos iespējamos bezmaksas kursos, apgūst kulināriju, floristiku, viņai ir SPA abonements, pat slepenais “Prosecco” klubiņš! Brīvajos vakaros ar draudzenēm spēlē galda spēles! Skraida riņķī ar nūjām!”

Inta: “Kāda problēma, nevajag uzbāzties bērniem ar pamācībām, ejiet pie dabas pastaigās, brauciet ekskursijās, ejiet uz teātri, un atradīsies domubiedri, ar ko aprunāties. Man tieši patīk pabūt vienai.”

Zaiga: “Man ir 70, un vīrs arī jau 10 gadi kā miris. Bērniņu arī nav. Bet es nejūtos vientuļi, tieši otrādi, aizņemu laiku ar prāta spēlēm, ir puķu dobe, kur rušināties, vēl mēģinu paravēt un kādam palīdzēt. Aizraušanos var atrast jebkurā laikā, tāpēc to vajag darīt, un tad dzīve neliksies tik vientuļa. Man uzradās astains draugs, nu jau trīs gadiņi palika. Lūk, arī rūpes un atbildība klāt. Esam laimīgas par to vien, ka esam uzmodušās un ka saulīte mūs sveicina logā, kaut kur pasāp, bet esam dzīvas. Veiksmi visām večiņām.”

Ilona: “Es laikam būšu bezmaz vai vienīgā, kura komentēs šādi – es kaifoju no tā, ka varu veltīt laiku sev. Neesmu pensijā, bet bērni uzauguši par krietniem cilvēkiem. Mans dakteris ir Māte Daba. Un ļauties pilnīgi visām emocijām – gribu raudāt, raudu, varu smiet, kad ir par ko. Un priecāties, ka labi bērni uzaudzināti! Dažreiz vienatne un klusums ir dziļi dziedinošs.”

Tatjana: “Jūs izvēlējāties upura lomu. Jūs visu atdevāt bērniem, liekot saprast, ka jums pašai neko nevajag...”

Lielākā daļa nejūtas vientuļi

Latvijas Senioru kopienu apvienības organizētajā aptaujā no 590 respondentiem 62 % pauduši, ka vientulību neizjūt, 24% izjūt daļēji, un tikai 1% jutās vientuļi. Vairāk nekā 10 % uz šo jautājumu nevēlējās atbildēt. Labākās zāles pret vientulību ir nevalstisko organizāciju organizētās aktivitātes un dalība dažādos senioru kolektīvos, atzina vairāk nekā puse aptaujāto.