Mirdza Martinsone: "Dvēselei ar mani ir grūti"

Novembra vidū Dailes teātris piedzīvoja pirmizrādi „Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” ar nelielu, bet izcilu aktieru ansambli. Tajā kā vienā bizē saaužas melanholija un humors, apātija un cerība, vientulība un mīlestība, amerikāņu un krievu zīmogi. Galvenās lomas tikušas Mirdzai Martinsonei un Pēterim Gaudiņam. Par savu varoni Mirdza stāsta, ka tajā ir visa sievietes pasaule – no augšup ceļošas eiforijas līdz izmisuma bezdibenim. Un, šķiet, arī dzīvē Mirdzai tā ir. Varbūt ar gadiem nolobījies glancējums un atkritusi vēlme izdabāt, tāpēc vārdi ir asāki, bet līdztekus tiem – silts labestības okeāns. Cik daudz visa kā ir vienā cilvēkā.

 Lai orķestris skan

– Telefonsarunā jūs mani sabiedējāt – izklausījās, ka iestājusies kāda melnā strīpa, taču, ieraugot jūs, saprotu, ka tā gluži nav.

– Šis rudens man tāds, varbūt aptumsumi vainīgi. Kaut gan nevainoju planētas, dabā viss notiek, kā vajag, bet ietekme no tā ir.

– Esat gājusi astroloģijas skolā?

– Jā, esmu apmeklējusi diezgan daudz lekciju, semināru, mani tas interesē.

– Jums ir kāda gudrā rokasgrāmata, kurā ieskatāties?

– Man ir ļoti daudz tādu grāmatu. Ir vienkāršie kalendāri, kuri rāda Mēness fāzes. Augošs, dilstošs, pilns – tam visam jāseko. Un reizēm skatos gudrākās grāmatās – par citu planētu ietekmi.

– Kad sastādījāt savu astroloģisko karti, vai sevi ieraudzījāt kā veiksmīgu cilvēku, ar daudzām dāvanām no planētām?

– Uzskatu, ka nav neveiksmīgu horoskopu. Cilvēks pats izvēlas starp vairākiem ceļiem, kurus planētas viņam piedāvā. Tā domāju es, varbūt kādam ir cits viedoklis. Bet teikt par cilvēku – ai, tas ir neveiksminieks! – arī nedrīkst. Nekad nevar zināt, kā viss var pagriezties. Tas pirmais var būt pēdējais, un tas pēdējais var būt pirmais. Un, kurā brīdī tas notiks, tas ir tikai Tur redzams.

– Jums tos dzīvīguma un gaišuma ķieģelīšus ielika vecāki?

– Domāju, ka tā man ir Dieva dāvana. Par to jāpateicas arī videi, kurā augu, cilvēkiem, pedagogiem. Viņi teica – ja tu šajā profesijā nededz, ja tev nav enerģijas, ja tu nevirmo, tad nevari aizskart cilvēka jūtas. Jo teātris tomēr ir jūtu māksla. Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, lai kā skatītāju mani aizkustina. Man patīk līdzpārdzīvot. Un Staņislavska mācība, pēc kuras mācījāmies, liek spēlēt tā, lai cilvēks zālē pārdzīvo, pārdomā savu dzīvi un lai viņam tiek dots arī kāds cerību stariņš. Jo aiziet bez cerības... Katrs taču meklē – ā, redz, kā, viņam bija tikpat grūti kā man, bet viņš atrada izeju. Un tā bieži vien ir. Daudzas vēstules man ir nākušas – paldies, ka jūs tādā un tādā lomā, filmā, izrādē vai intervijā man pateicāt priekšā, kā rīkoties. Jo tādi tie mūsu stāsti ir. Man ļoti bail, ka tie vārdi ir pārāk bieži izmantoti, tāpat kā Dieva vārdi, bet – jā, tas, ko dari, ir jāiemīl un pirmām kārtām jau skatītājs, pret viņu jāizturas ar cieņu. Es nevaru pārveidot visu pasauli, es nevaru patikt visiem, jo gaumes ir dažādas, tāpēc arī aktieri ir dažādi.

– Mūsu īsajās telefonsarunās sadzirdēju arī ļoti lielu atbildību – teicāt, ka vēl līdz pirmizrādei ir vairākas nedēļas, ka vēl neesat gatava stāstīt, ka līdz galam nesaprotat. Tātad uztraucāties par rezultātu.

– Tur jau tā lieta. Jo man, aktrisei, jābūt uz skatuves. Un man galīgi nav vienalga. Šobrīd viss ir procesā. Katrs aktieris kā orķestrī skaņo savu instrumentu, lomu. Un, kā viss kopā skanēs, nezinu. Jo teātrī brīnums var notikt arī divas dienas pirms pirmizrādes. Var notikt un var arī nenotikt.

– Domāju, varbūt jums ir bažas, ka Gundars Silakaktiņš kā jauns cilvēks ne līdz galam saprot lugas problēmu.

– Nē, nē, es galīgi tā ne. Es nepazīstu autoru, arī Gundaru kā režisoru. Vairāk zinu kā aktieri, kopā spēlējām izrādē Vinsents Brikstonā. Tagad notiek iepazīšanās, un tas nav tā – uzreiz. Tāpēc jūs tās bažas manā balsī dzirdējāt. Jo visi jau grib, lai iznāk. Bet, lai orķestris skanētu, diriģentam tas jāsatur kopā. Un tas nemaz nenākas tik viegli.

Lai sievietēm tiek

 – Daudzas lugas un izrādes ir par melanholiju, kas cilvēku apciemo, pielīp ar gadiem.

– Arī par vientulību.

– Rūgtums?

– Varētu teikt, pat depresija. Skumjas par to, kas nav padarīts, izdzīvots. Tās ir pazīstamas jebkuram cilvēkam.

– Tā ir pamatīga dramaturgu un režisoru iemīļota tēma. Arī lugā Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks.

– No sākuma man šī luga šķita ļoti īpatnēja. Katrs jau meklē, kur aizķerties. Es arī meklēju to, kas ir interesants.

– Un ko atradāt?

– Manī arī šīs nepiepildītās ilgas un mīlestība, vientulība, vienlaikus – vēlme saglabāt veco. Saproti, ka it kā vajag pārmaiņas, bet ir bail no tām. Tur viss, viss vijas kopā. Kā dzīvē. Un sievietei sevišķi, viņā ir visāda jūtu gamma – no laimes sajūtas, eiforijas līdz pilnīgai bezcerībai. Un, ja to var parādīt, tad labi. Gribas labu tekstu kā labu ēdienu – lai var izgaršot krāsas. Un, kad pietrūkst, liekas – eh, nu kāpēc dramaturgs man nevarēja iedot ko tādu, lai skatītājam būtu ne nu tieši mutē ielikts, bet skaidrāk – sievietēm... Jo viņas teātri apmeklē vairāk. Lai gan visu cieņu vīriešiem, kas nāk, mīl teātri, tomēr pārsvarā zālē sēž sievietes. Viņas pagūst visu izdarīt.

– Viņām ir svarīgāk arī jūtu lauciņu apkopt. Kā mājās putekļus noslaucīt, tāpat arī iekšējo pasauli. Un to nevar bez domāšanas, līdzjušanas, un arī teātrī zināmā mērā tā sevis kārtošana notiek.

– Pilnīgi piekrītu. Tā tam vajadzētu būt. Arī es nenoliedzu, ka man ir mājas dzīve, bērni, man arī tam laiks jāvelta. Laiks, kad viss līdz pēdējam tika atdots mākslai, domāju, man ir pagājis.

Dvēselei ar mani ir grūti

 – Kā bija iespējams atdot visu, kad bērni auga?

– Kad bija dzīvi mana mamma un papus, viņi varēja man palīdzēt. Un es no rīta līdz vakaram varēju būt prom. Un es visu laiku arī biju – teātrī, kino, radio vai televīzijā, uzvedumos, raidījumos, filmēšanā ārpus Latvijas, braucām pa visu plašo Padomju Savienību. Tagad tik atceros bērnu raudas, kad atkal eju ar koferīti. Un tad tu filmējies vasaras kleitiņā ziemas laikā, lec aukstā ūdenī, plānās vasaras kurpītēs stāvi ledus pagrabā. Diemžēl tagad tas nāk atpakaļ. Un tad sāc domāt... Bet tolaik jau mākslas vārdā darīja visu. Nu, neteiksim, ka visu, visu...

– Bet iekšējā uguns ļāva tajā brīdī nesaslimt?

– Protams! Esmu spēlējusi arī pilnīgi slima, ar lielu temperatūru, antibiotikas sadzērusies. Man nomira tēvs, vakarā farss jāspēlē. Es – autopilotā. Tagad domāju – ārprāts! – to var tikai jauns organisms. Tāpēc saku, ka atdodu ne tikai to, ko man iemācījuši pedagogi, bet arī savu miesu, asinis, dvēseli, asaras, pārdzīvojumus, negulētās naktis, laiku, kad mācos tekstu, – to taču neviens skaitītājs nevar nofiksēt!

– Briesmīgi paģērošs darbs.

– Jā, to saprot vienīgi tas, kurš pats to izbaudījis. Varbūt ir kāds, kurš domā, ka izejam no teātra un mūsos kaut kas izslēdzas – kā mašīnai motors.

– Un tad ir laiks staigāt pa veikaliem, skatīties skaistas kleitas, iet uz kino vai mājās puķes kārtot...

– Periodos, kad nav pārāk daudz darba, to var. Tad tiešām izbaudu – aizeju aprunāties pie kāda gudra cilvēka, izlasu grāmatu, mājās ko sakārtoju, ar bērniem esmu vairāk kopā vai arī, kā sakāt, paskatos veikalā kleitu.

– Jums ir labi gēni, ka tik labi izskatāties, jūs taču nedzīvojat pa skaistumkopšanas saloniem?

– Atkal jāspļauj pār plecu – diemžēl nevaru nosaukt nevienu salonu, kurā es gulētu no rīta līdz vakaram. Mana vecāmāte bija gados, bet tik sārta, skaista, gluda! Viņa bija no laukiem. Daudz kas man ir no Latgales. Bērnībā mani vasarās veda turp. To lauku pienu un lauku gaisu esmu savā pamatā ielikusi. Un to lauku ļaužu bezgala atvērtību un cilvēku mīlestību, ko es saņēmu. Tā ir tik liela, un tas varbūt arī ir tas būtiskākais.

– Vai ar to pieticis, lai dalītos ar citiem?

– Jaunās dienās esmu bijusi pārāk naiva, atvērta un pēc tam saņēmusi šāvienu, dūrienu. Sāp tā, ka esi apstulbis – ak, tad tā arī var. Un pamazām, pamazām tev apaug aizsargvalnis. Tagad es cilvēkus ļoti jūtu – kuri ir mani, kuri nav. Ja man kaut kas nepatīk, varu pagriezties un aiziet. Nu, ne tieši uz skatuves, izrādes laikā, bet vienkārši – nav vērts. Var būt, ka es jau sāku... vērtēt savu laiku.

– Tas ar gadiem kļūst vērtīgāks?

– Jā. Un laiks arī ir nauda, diemžēl. Arī teātrī ir vieglie partneri un ne tik vieglie. Tāpat kā dzīvē. Ar vienu tu runā, runā – ārprāts, jau divas trīs stundas pagājušas, bet vari vēl un vēl. Taču ir arī tā, ka... nav. Labi – sazvanīsimies.

– Jums sanāk kopt draudzību, attiecības ārpus teātra?

– Ļoti, ļoti maz.

– Ko darāt – palaižat viegli, vai jums ir žēl, ka cilvēki aiziet no jūsu dzīves?

– Viņi kaut kā paši no sevis atkrīt. Es pat neliekos zinis, nezvanu. Tagad ir arī tāds laiks, ka tie cilvēki, kas agrāk šķita tik vērtīgi, pēkšņi vairs tādi nav. Bet es jau nesaku, ka pati esmu tāda pati kā agrāk.

– Saka, dvēsele nenovecojot, bet varbūt arī tai deniņi kļūst sirmi?

– Varu runāt tikai par savu dvēselīti – jā, viņai reizēm ir grūti. Es it kā ieklausos, bet tad mani atkal pārņem materiālā pasaule, pienākums. Bet dvēsele saka – nē, atbrīvojies, varbūt tev jādara kas cits. Pēkšņi šķiet, ka kaut kur jāaizbrauc, kardināli jāmaina visa dzīve. Nu, man uznāk dažādas domas. Visādi var būt cilvēkam, vai ne? Tad es to apspiežu, šķiet – nu, nē, man taču vēl jāizdara tas... Taču tam, ka dvēsele noveco, man īsti negribētos ticēt. Viņa jau ir tā, kas mūs uztur.

– Varbūt zaudējam naivitāti, tīrību...

– Bet es negribu teikt – mēs. Cilvēki ir dažādi. Ticu, ka kāds to dvēseles tīrību ir saglabājis. Visu mūžu laukos dzīvojis, pavisam nomalē, cūciņas audzējis, bijis bezgala mīļš. Esmu sastapusi tādus cilvēkus – pilnīgi brīnos, kā var būt tik dvēselisks, labsirdīgs. Nē, grūti saprast, ko mēs zaudējam, nezaudējam. Reizēm man pēkšņi šķiet, ka jāiet prom no teātra. Diezgan. Tad man saka – nē, tu vēl savu neesi atstrādājusi.

– Bērni to saka?

– Gan bērni, gan gudri cilvēki. Domāju, katram cilvēkam dzīvē ir savs gabaliņš mīlestības, savs gabaliņš veselības – kas nu dots. Nu, savu darbu vēl neesmu padarījusi līdz galam. Man vēl jāstrādā. Tā man šķiet. Reizēm. Viss ir uz daudzpunktiem, jautājuma zīmēm. Tad bērni saka – ai, mamm, tu atkal sāc filozofēt, pārāk smagi, ņem visu vieglāk. Un tad man atkal kļūst viegli. Tā mēs ar bērniem pārrunājam – ne kritizējam, bet analizējam. Man patīk tas vārds. Bet katrā ziņā šaubas uznāk.

– Vai tagad, kad bērni lieli, jūs sevi tik un tā pieķerat pie domas, ka jums gribas kompensēt laiku, ko nebijāt ar viņiem?

– Jā, man gribas. Bet tagad es saņemu pretī – ai, mamm, nav laika! Nav laika! Reizēm domāju – redz, man nebija laika, tagad nav viņiem. Mana mamma arī mani gaidīja no izrādēm, ļoti gribēja pasēdēt, parunāties, bet es teicu – mamm, man gribas gulēt, no rīta mēģinājums, jāceļas, nu... Tagad nāk raudiens. Kāpēc nevarēju pasēdēt?

– Visu laiku prioritāšu svēršana.

– Tur jau tā pretruna – sabalansēt dvēseles brīvību.

– Jau ar pirmā bērna piedzimšanu vairs neesi brīvs.

– Kad piedzima meita, to vien steidzināju – ka tik ātrāk rāpotu, ka tik ātrāk uz kājiņām. Tad kāda gudra sieviete man teica – nu, kāpēc tu dzen laiku? Izbaudi to! Un, kad dēls piedzima, jau centos izbaudīt. Nevis visu laiku uz priekšu...

Labi rakstnieki noklausās

– Ļoti negribas ar gadiem iegrimt tai pelēkajā dvēseles stāvoklī – melanholijā. Kā jums šķiet – vai ir iespējams pret to izkopt imunitāti? Vai arī tā pienāk – gluži kā rudens?

– Es nebīstos no tādiem melanholiskiem brīžiem. Protams, ja tie ieilgst... Tad jau tas ieiet depresijā. Es nebīstos arī no sentimenta. Vai tad tas ir kas ļoti slikts?

– Daudzi ir aizvērušies.

– Jā, un nejūt. Protams, tu nevari visu laiku staigāt ar atkailinātiem nerviem, būt vaļā, par visu pārdzīvot. Bet sentiments... Teiksim, Melanholiskais valsis – kas var būt skaistāks?!

– Gara acīm uzburu, ka jūsu jaunajā izrādē Vaņa ar Soņu sēž, skatās pa logu un runā, runā – tā rit viņu dienas. Un no tā mazliet bail – no tādas ieilgušas skatīšanās pa logu. Varbūt atbilde ir – saņemties, iet strādāt?

– Nu, viņi ir tādā zināmā bezizejā. Taču viņi nav dzīvojuši, tikai skatoties pa logu, bet gadiem ilgi rūpējušies par māju, vecākiem – māsa Maša varēja strādāt, braukāt pa pasauli. Bet es tur vēl redzu cerību. Soņa visu laiku saka – es gribu pārmaiņas. Un viņa jūt, ka kaut kas varētu būt.

– Viņa paņem sevi aiz čupra un iemet ballē.

– Nu, ja, tur arī tas notiek. Cerība varētu būt. Man ļoti patīk cerība – ai, cik labi, tomēr viņiem sanāk. Taču gatavu recepti dot... Ir jau viegli teikt – nu, ko tu skumsti, aizej, piesakies darbā. Kaut par sētnieku. Es, starp citu, sētniekus ļoti cienu, man patīk skatīties, kā kurš strādā. Man ļoti patīk vērot cilvēkus – trolejbusā, uz ielas. Tur ir neiedomājami dialogi. Man bērni saka – mamm, tu tikai pieraksti, tas ir šausmīgi interesanti!

– Jūs tā arī darāt?

– Jā, man ir tādas lapiņas samestas kurpju kastēs, varbūt kaut kad salikšu kopā. Viens no interesantākajiem, ko pēdējo dzirdēju, – iekāpa trolejbusā jauneklis ar lauztu kāju, nosēdās blakus un sāka runāt pa mobilo telefonu, ļoti skaļā balsī pa visu trolejbusu: tā, es braucu uz Dzemdību namu. Aizvedu pussešos, tad viņa ņēma klausuli. Tagad ir deviņi, nu neņem. Acīmredzot dzemdē. Tad nākamajam zvana, un tas pats dialogs. Tas bija tik komiski, skaļi un interesanti. Stādos priekšā – viņš ar lauztu kāju aizvedis savu grūto sievu uz Dzemdību namu un tagad brauc turp. Tāda epizode! Raksti tik augšā! Man liekas, ka labi rakstnieki tieši tā arī dara – noklausās.

– Jūs varētu kādreiz ko uzrakstīt?

– Domāju, ka jā. Skolā biju no labajām skolniecēm, bija diezgan labi sacerējumi. Man patika, ka... esmu pirmā. Man patika puiši, randiņi, balles. Ļoti patika dejot. Ļoti! Atceros kāzas, kurās ar puisi nepārrunājām nevienu vārdu, bet visu nakti nodejojām. Vispār man ir daudz par ko rakstīt.

– Jums esot saglabājušās mīlestības vēstules.

– Ir gan.

– Arī kādā kurpju kastē?

– Nu jā. Vairākkārt esmu mēģinājusi sadedzināt – to kastīšu, papīrīšu jau ir par daudz, bet... vēl gribēsies pārlasīt.

– Jums tagad sanāk kaut kur padejot?

– Varbūt tik daudz, cik vajag darbā. Bet agrāk ir bijis tā, ka kurpēm zoles nodilušas! Tagad prezentācijās viss aprobežojas ar vīna iemalkošanu, uzkodām, parunāšanu. Tāda īsta izdejošanās – es pat nezinu.

– Tam vajag lielas jubilejas.

– Jā, ilgi neesmu bijusi īstās kāzās. Bet bērnībā Latgalē – trīs dienas no vietas! No turienes jau arī sākās dejošana. Mammai brāļi bija jauni, gāja uz ballēm, mani kā skuķi ņēma līdzi. Kaut arī spēlēja tikai akordeonu vai ermoņikas, bija kārtīgas dejas. Puiši prata dejot. Un meitenes. Varbūt arī tagad ir kursi un jaunieši mācās, pirmo kāzu valsi taču jāprot nodejot. Nu, tādi ir mani uzskati, varbūt vecmodīgi. Lai gan uzskatu, ka eju laikam līdzi, apmēram zinu, par ko jaunieši domā, runā, interesējas.

– Jūs savus jauniešus esat gribējusi pasargāt no teātra?

– Nē, nē, tikai nekādu vēlējumu attiecībā uz aktieru profesiju! Lai gan zinu aktrises, kuras ir ļoti gribējušas, lai viņu bērni to turpina. Bet es tik daudz saprotu, ka viņiem pašiem jāizvēlas. Un tā arī notika. Es nekad neesmu centusies viņus iespaidot apgūt aktiermākslu. Un viņi paši beigās teica – mamm, nu zini, ja tā jābojā nervi, tad nē. Viņi saprata – ā, nu, tev nāk pirmizrāde, skaidrs, jau sākas – mājās kāds trauks nošķind skaļāk, kaut kas tiek nervozāk, šerpāk pateikts. Viņi – mierīgi, mierīgi, te nav teātris.

 Dzīve pilna dažādām zīmēm

– Teicāt, ka dienas gaitu izzīlējat pēc pirmās frāzes, ko izdzirdat trolejbusā. Mazliet tāda spēle.

– Ne tikai trolejbusā, arī uz ielas. Pēkšņi tev pārlido kaija... lai gan viņa arī ir tāda miskastniece, tomēr balta. Vai vārna noķērcas. Pirmā nāk pretī saviebusies sieviete, neapmierināta, raustīdama mazu bērnu, vai vīrietis ar diviem koferiem – tas arī tā zīmīgi. Un dzīve ir pilna dažādām zīmēm, jāprot saprast.

– Jūs pievēršat uzmanību?

– Ja ir laiks... Lai gan pamest acis pa labi vai kreisi var vienmēr. Un tad iedomājies – ko es pirmo dzirdēju? Un tad to programmu sev uz dienu ieliec.

– Vai var ielikt programmu pārsvarā redzēt labās zīmes?

– Ja ir kas slikts, es to nogriežu, tas uz mani neattiecas. Bet atveru logu – saullēkts, virs koku galotnēm gaismiņa nāk, nu skaisti. Protams, ja ir laiks. Bet divas minūtes taču ir.

– Jums ir kāda labā zīme – kā Soņai zilais gārnis, kas jāgaida, un tad viss būs labi?

– Es jau nezinu. Viņai patīk meža tītari. Iedomājieties, tie tītari kokā aizmieg un nokrīt. Tādi laikam ir tikai Amerikā, speciāli internetā skatījos. Latgalē tītarienes redzēju – tādas plikas, bet tītari ir skaisti. Un Soņa saka – es esmu meža tītars. Viņa nesaka – esmu meža tītariene. Viņa iztēlojas... Ir tādas sievietes – vēl briedumā sapņo kā jaunas meitenes. Un kāpēc gan ne? Kāpēc tā nevarētu būt?

– Kad pirms pieciem gadiem jums jautāju, ko jūs vēl gribētu piedzīvot, teicāt – iemīlēties, mazbērnus un paceļot. Vai ir kas piepildījies?

– Ceļojusi, pateicoties profesijai, esmu ļoti daudz. Pat tajos laikos, kad nevarēja, ar filmām biju pa visu pasauli – Āfrikā, Meksikā, Nikaragvā... Ar to iemīlēšanos ir tā, ka... es jūtu, ka gaisā tas kaut kur te virmo, tūlīt, tūlīt būs. Sprādziens. Mazbērni? Tie vēl jāpagaida. Agrāk bija tā – papriekš bērni, pēc tam domāja, kā dzīvot tālāk, tagad – vispirms darbs. Nu, kapitālismā tā ir.

– Par ko jūs gada nogalē pateiksieties?

– Parasti decembra beigām ņemos pārskatīt visu gadu, piezīmju blociņā esmu atzīmējusi. Man bija daži braucieni, dažas labas epizodes krievu filmās.

– Filmējāties Krievijā?

– Nē, viņi tagad brauc šeit. Tās gan nav lielfilmas, bet seriāli, taču interesanti – tikšanās ar cilvēkiem, arī jau pazīstamiem. Mans dzimšanas dienas laiks bija ļoti skaists – Rēzeknē. Tās laikā bija neliels īsfilmu festivāls, ļoti daudz pārsteigumu, Krievijas aktieri mani apsveica. Vienīgi šis Zirga gads joņo ļoti strauji.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, no Dailes teātra arhīva (Jānis Deinats)