66 gadi kopā: Ēvalda un Annas mīlestība ir pārvarējusi visus laika pārbaudījumus

Ēvalds un Anna dienas vada dzīvoklī Rīgā, meitu Dzintras un Daces aprūpēti. Katru dienu kāda no viņām ierodas pie vecākiem, lai apčubinātu un pasniegtu pusdienas. Dienā, kad viņus apciemojam, ar vecākiem kopā ir Dzintra. Gādājusi, lai tēvam balts krekls mugurā – tikpat balts kā viņa mati. Mammai balta blūze. Mūs sagaidot, abi sēž uz dīvāna kā rātni, apmulsuši bērni – ko viņiem vaicās, par ko būs jāstāsta? Anna mazliet rosīgāka, bet Ēvalda acis ik pa brīdim dzīvīgi, pat šķelmīgi iedzirkstas. Anna nesen atgriezusies no slimnīcas un priecājas, ka nu ir mājās, tomēr lēni savā dzīvoklī atkal iestaigājusies. Bet nu jau, paldies Dievam, esot labi. Ar Dievu viņai ciešas attiecības, ik pa brīdim Viņš tiek pieminēts. Liels runātājs gan vairs nav ne Ēvalds, ne Anna, atmiņas arī mazliet lēkā, tāpēc Dzintra mums ir kā vidutāja.

Ne par karu – par dzīvi jārunā!

Kāds tad ir abu sirmgalvju ilgā mūža noslēpums? “Mūžs tiešām garš nodzīvots, ar daudziem kāpumiem un kritumiem pilns tas bijis,” saka Anna un mudina Ēvaldu turpināt stāstu. “Ko tad lai tur stāsta, pati dzīve mūs rūdījusi, bijusi raiba kā dzeņa vēders. Piedzimu Jelgavas rajona Kalnciemā, tolaik tie vēl bija lauki. Beidzis pamatskolu, aizbraucu uz Rīgu un iestājos Tirdzniecības skolā. Dzīvoju pie krustmātes. Kad sākās karš, mani iesauca vācu armijā. Kopā ar citiem latviešiem kā armijas izpalīgu, ne karavīru, aizsūtīja purvainās mežu vietās gāzt baļķus un no tiem ceļu būvēt, lai kara tehnika varētu pārvietoties. Smags darbs, liels mitrums, un man uz elkoņa uzmetās augonis, no tā sākās asins saindēšanās. Nokļuvu slimnīcā, atveseļojies atgriezos vācu armijā jau pie prettankistiem. Atceros, rakstīju vēstules uz mājām,” Ēvalds lēni stāsta un uzlūko Dzintru, ar skatienu aicinot nākt palīgā.

“Visas kara šausmas tēvs uz savas ādas izdzīvojis. Tieši divdesmit gadu jubilejā, 1944. gada 13. decembrī, viņu aizveda uz Austriju, Mauthauzenas koncentrācijas nometni, jo tētis pa mežiem bēguļoja, negribēja nevienu šaut. Kad amerikāņi atvēra nometnes vārtus, pavisam švaks no tās iznācis, aiz biksēm kāju cēlis, lai soli paspertu. Tālāk tētis kā ieslodzītais nonāca Sibīrijā, lai celtu Angarsku. Pa starpu vēl visādas peripetijas... Briesmīgs laiks. Bet ne jau par to jūs šurp runāt nākuši. Tēti, tev jāstāsta, kā iepazinies ar mammu!” smaida Dzintra un rosina tēvu un mammu pievērsties jaukākām atmiņām.

Iemīlēja pamazām

Dzintra stāsta, ka tētis sievu apņēmis tikai 35 gados. “Mamma dzīvoja Pārdaugavā, un es tur biju ar citiem radiem ciemos. Kopā ar manām māsīcām atnāca arī Anna,” atceras Ēvalds. Manīdama, ka vīram pagrūti runāt, visu atcerēties, Anna mīļi uzliek roku uz viņa pleca un to noglāsta. “Mamma no Vestienas uz Rīgu bija atbraukusi vienās čībiņās, vienīgais, ko mācēja – šūt. Tas palīdzēja iekārtoties darbā fabrikā Lenta. Tur iesaistījusies pašdarbības kolektīvos, korī un deju kolektīvā, sadraudzējusies ar tēva māsīcām. Viņu aicināta, tad arī atnākusi uz radu saietu pie tēta mammas” papildina Dzintra. Anna turpina: “Es jau toreiz pamanīju, cik ļoti viņš rūpējas par mammu. Sanes malku, spaiņus ar ūdeni. Sākām sarunāties. Ēvalds ļoti daudz stāstīja par savu dzīvi, par pārdzīvoto, un man viņa palika ļoti žēl. Lūdzu par Ēvaldu Dievu, lai palīdz viņam un pasargā. Un tiku uzklausīta. Pamazām viņa dzīve sakārtojās. Vai biju tā, kas palīdzēja? Es tā neuzskatu, domāju, tā bija Dieva griba un vēlība.”

Ēvalds stāsta, ka nākamreiz Annu saticis, kad mamma sarīkojusi vecmeitu ballīti. Anna turpina: “Sākumā man viņa tiešām bija ļoti žēl, bet pamazām iemīlēju.” Sieva atkal noglāsta vīra plecu. Dzintra tikmēr atradusi tēva tā laika fotogrāfiju – paskat, kāds skaistulis bijis! “Nu ja, uz bildes dikti smuks! Arī dzīvē tāds bija. Un mēs apprecējāmies diezgan ātri,” smej Anna.

Visas domstarpības izdancoja

Kur slēpjas ilgās kopdzīves atslēga? “Pacietībā, pacietībā un vēlreiz pacietībā! Visādi meliņi jau dzīves laikā atklājušies, arī man nesaprotami jociņi no Ēvalda puses pieciesti, bet ticība Dievam man vienmēr likusi stāvēt tam pāri. Man tikai bija bail, ka viņš to visu arī meitenēm stāsta,” domīgi saka Anna. “Ko tad, mammu, un par ko? Tētis mums vispār neko netika stāstījis. Bet mammai vienmēr bija aizdomas par kaut kādām tēta "draudzībām", viņa no mušas mācēja ziloni uzpūst! Izrunāties savā starpā viņi nemācēja, un tā līdz šai dienai mēs patiesību nezinām,” Dzintra nosmej.

Ēvaldam vienmēr paticis humors, dažreiz pat tā, ka nebija iespējams saprast, kad Ēvalds joko, kad runā patiesību, savukārt Anna vienmēr turējusies pie nopietnības. “Es tak teicu – pretstati satikušies! Man jau šķiet, ka lielais gadu skaits un izturība tētim tieši optimisma dēļ. Ja galvā un sirdī tikai slikto vien patur, tad ātri nervi čupā un slimnīcā iekšā. Tētis vakardienu nekad nepiemin, viņš vienmēr dzīvo šodienai un rītdienai. Mūždien viņam prātā kaut kādi aušīgi pantiņi, četrrindes, bezmaz nerātnās tautasdziesmas. Arī uzdzied ik pa brīdim, mutes ermoņikas uzspēlē,” palepojas pāra meita. Savā laikā Ēvalds pašmācības ceļā akordeonu iemācījās spēlēt, un Anna neatpalika – iemācījās uz klavierēm valsīšus, fokstrotiņus klimperēt, pat saņēma uzaicinājumus to darīt arī ballītēs. Visi dejoja, arī viņi paši! Mūzika bija tā, kas Annu un Ēvaldu ļoti vienoja, dejā viņi visas domstarpības izdancoja.

“Kad sāku mācīties mūzikas skolā, vecāki bija sakrājuši naudu mašīnai, bet... nopirka klavieres. Es tad raudāju no prieka!” atceras Dzintra. “Kad Dzintra sēdās pie klavierēm, es sēdēju blakus un skatījos, lai viņa spēlē ar pareiziem pirkstiem,” piebilst Ēvalds. Klausoties meitas stāstu par aušīgajiem pantiņiem un klavierēm, viņš kļuvis manāmi možāks, velniņi acīs nu jau dejo, un šķiet – ja vien varētu, Ēvalds tūliņ kaut ko uz akordeona nospēlētu. Viņš ļoti priecājies par meitas iestāšanos Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, vēlāk arī konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija).

Lai vai kā, bet kopā jādzīvo

“Vispār jāatzīst – tas ir brīnums, kas cilvēkus ar tik atšķirīgiem raksturiem 66 gadus kopā noturējis. Un tēta mīlestība šim brīnumam klāt liekama. Es to no viņa ļoti jutu, jo mammai nekad nebija laika, agri gāja uz šūšanas ateljē, vēlu atgriezās. Tik vien kā paspēja man visādus norādījumus dot – kur un kam jābūt sakārtotam, noslaucītam un nopulētam,” atceras Dzintra.

Ēvalds arī cēlies ļoti agri, jau ap četriem pieciem no rīta, visu mūžu strādājis par metinātāju, un dažkārt arī ļoti smagos apstākļos, piemēram, grāvjos caurules metinājis. Viņš tiešām bijis rūdīts izdzīvot visādos laika apstākļos, un optimisms allaž uzturējis možu garu. Vēl viens pluss Ēvalda ilgmūžībai – viņš nekad nav smēķējis un dzēris. Mājās rīkotas lielas radu ballītes, Anna bijusi ļoti čakla saimniece, izcila pavāre – galdi caur durvīm no vienas istabas otrā iestiepušies. Tomēr viņai bijusi sava stingra nostāja – viss labi, ballējam, bet tikai bez visādiem jociņiem no Ēvalda puses. “Mamma gribēja, lai viss būtu, kā grāmatā rakstīts,” paskaidro Dzintra.

Ēvalds un Anna izturēja visus pierīvēšanās pārbaudījumus. Tajos laikos daudzi sagāja kopā un gredzenus mija nevis lielajā mīlas trakumā, bet tā prātīgāk, visu apsverot, ar apziņu – lai vai kā, bet kopā jādzīvo. Un katrs pielika pūles, lai tas izdotos. Labi zināmais teiciens, ka vīrs ir ģimenes galva, bet sieva – kakls, kas to galvu groza, uz Skreijiem gan neattiecoties. “Nav mammai viegls raksturs, taču tēvs to gudri pieņēma, bet darīja savu. Tik garš mūžs kopā nodzīvots, un pēdējos teju desmit gadus starp abiem valda tiešām brīnišķīga saskaņa. Vai ne, tēti?” Dzintra jautā Ēvaldam. “Kā tad, beidzot vairs nav, par ko kašķēties,” viņš pasmaida. “Un tu, mamm, ko saki?” meita vēršas pie mammas. Anna nesaka neko, tikai uzliek roku uz vīra pleca, pasmaida, un viņas acīs pamanāms miklums... Bet to vienā mirklī aizslauka sirdī nocietinājusies stingrība.

Ko zina tikai akordeona taustiņi

Redzot, ka gandrīz visu viņas draugu ģimenēs aug vairāki bērni, arī Dzintra ļoti gribējusi māsiņu vai brālīti, bet šo prieku piedzīvojusi tikai trīspadsmit gadu vecumā un bijusi pārlaimīga. “Es ļoti lūdzu Dievu, lai dod mums otru bērniņu. Šī mana lūgšana tika uzklausīta. Atceros, kā Dzintra, stāvēdama zem slimnīcas logiem, priecīgi kliedza – mammu, redz, kā es uzvarēju, man ir māsiņa!” smaida Anna. Kopš pirmās dienas Dzintra mazajai māsiņai ļoti pieķērusies – likusi Daci ratiņos, gājusi staigāt un jutusies varen lepna. Vēlāk ņēmusi viņu līdzi arī uz visādiem pasākumiem un pat randiņiem. Citādi Skreiju dzīve ritējusi kā iepriekš, abiem vecākiem šad tad pakašķējoties – un ne jau par neizēstu zupas šķīvi. Varbūt tiešām citas sievietes uz Ēvaldu meta acis, jo viņš bija štremms, izskatīgs vīrietis? “Varbūt arī meta aci, bet nē, nē, par to gan mēs nekašķējāmies. Man nepatika, ka viņš par okultismu interesējas, lasa Zintnieku, atzīst tautas dziedniecību un dzer zāļu tējas. Jo es Dievu par visu augstāku turēju. Un vēl par Ēvalda ikdienas paražām, tas bija tas īstais iemesls. Jo es biju radusi pie lielas kārtības, līdz pēdējam puteklītim,” atklāj Anna.

“Tīrības mīlestību esmu pārmantojusi, bet lielākā daļa rakstura man tikusi no tēta,” smejas Dzintra. Viņa pieļauj, ka varbūt arī zāļu tēju, nevis tablešu dzeršanas dēļ tēvs tik ilgi nodzīvojis un vēl tagad bez zāļu ripiņām iztiek, tikai redze un dzirde švaka. Nu arī mamma vienu otru tēju dzerot, allaž pieprasot, lai "Miegam un mieram" būtu mājās. “Kāds tur okultisms, mammucīt! Tikai citi uzskati un intereses. Kā jau daudziem pēckara laikā, arī viņiem abiem ātrāk gribējās dzīvi nokārtot, ģimeni izveidot, tāpēc viens otru sāka iepazīt tikai pēc kāzām. Bet labi vien ir, ka abi satikās, viss noticis un notiek tieši tā, kā tam jābūt. Galvenais ir vienam pret otru saglabāt cieņu, bez tās nekad tik ilgi kopā nenodzīvot,” secina Dzintra.

Tad meita uzbur ainu no vecāku kopdzīves. Pēc kārtējās domu apmaiņas tētis pieiet pie mammas, apķer viņu – Annucīt... Uz ko mamma reaģē ar aizdomu pilniem vārdiem – vai vēl kas nav lāgā? Un tad Ēvalds ņem akordeonu un spēlē no visas sirds, savas izjūtas uzticot tikai melnbaltajiem taustiņiem.