Kleita, kura liek pacelties spārnos. Stāsta 4 slavenas Latvijas sievietes

Maģija, kas savaldzina slavenības. Stāsta Katja Šehurina, modes dizainere, zīmola Katya Katya Shehurina radītāja:

“Viss sākās pirms aptuveni trim gadiem, kad Jaungada pasākumam nolēmu sev uzšūt kleitu, kaut pati sev tērpus radu reti. Toreiz pat nespēju iedomāties, ka tā man atnesīs tik daudz veiksmes! Kleita tapa no mana mīļākā auduma – mežģīnēm. Izvēlējos melnu krāsu, lai manā garderobē beidzot būtu universāla, jebkuram pasākumam piemērota un vienlaikus unikāla kleita. Neskaitāmie komplimenti Jaungada vakarā lika aizdomāties, vai kleitas dizainu nevajadzētu iekļaut jaunākajā apģērbu kolekcijā, taču, pirms paguvu to izdarīt, notika Nellijas Furtado menedžera un stilista organizēts „šovrūms” dziedātājas koncertam. Uz labu laimi aizsūtīju savu personīgo, jauno kleitu, un notika neticamais – no vairāk nekā 30 dažādu dizaineru tērpiem Nellija Furtado izvēlējās manu kleitu un, tajā tērpusies, uzstājās koncertā Parīzē. Tas man bija tik liels notikums, ka pēc koncerta kleitu nolēmu viņai uzdāvināt – nu mana īpašā kleita ir Nellijas Furtado garderobē. Taču ar to šīs kleitas panākumi nebeidzās. Melno tērpu iekļāvu jaunajā kolekcijā, un jau pēc pusgada to savam koncerta priekšnesumam izvēlējās arī dziedātāja Melānija C. Divas slavenas zvaigznes tik īsā laikā! Šovasar to iegādājās Kima Kardašjana. Skandalozā amerikāņu sabiedrības dāma to apliecināja, savā Instagram kontā publicējot bildi, kas uzņemta kāda Itālijas veikala pielaikošanas telpā. Biju pārsteigta, ka plašajā Itālijas veikalu piedāvājumā viņa atradusi tieši šo kleitu. Acīmredzot tai piemīt maģiska burvība, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc to joprojām piedāvāju jaunajās kolekcijās.

Kleita raksturo manu būtību. Tās dizains tika radīts man – tātad ar mīlestību, pārdomājot katru sīkumu un pielāgojot manām prasībām. Man nepatīk atkailinātas rokas, tāpēc kleitai ir garas piedurknes, kas padara to ērti valkājamu arī ziemā. Kakla daļa ir nosegta, un dekoltē nav dziļš, taču, lai kleita nebūtu banāla un vienkārši melna, tās augšēja daļa veidota no caurspīdīgas mežģīnes. No vienas puses, kleita valkātājai piešķir šarmantu noslēpumainību, no otras – mežģīņu caurspīdīgums nav vulgārs un apliecina sievietes pievilcību un pārliecību par sevi. Lai arī kleita ir melna, tā nav smagnēja, bet gan ļoti gaisīga un romantiska, un kurai gan negribas tādai būt?

Mode mainās, taču daži apģērbu modeļi spēj izturēt laika pārbaudi. Man šķiet, šī kleita būs viena no tām. To radot, audums viegli padevās manām idejām un veicās šūšanas process – tā bija zīme, ka top kaut kas patiešām maģisks.”

“Pērn slavenais izraēliešu režisors Jevgeņijs Arjē Rīgas Krievu teātrī iestudēja izrādi „Jakišs un Pupče”. Tas bija liels notikums gan teātrim, gan man, jo izrādes formāts – klaunāde – Krievu teātrī tika īstenots pirmo reizi un es atveidoju galveno lomu – skaisto, bet nelaimīgo meiteni Pupči. Saviļņota par jauno iestudējumu un iespēju strādāt ar tik cienījamu režisoru, nolēmu pašūt pirmizrādei īpašu kleitu un, zinādama vecmāmiņas iespaidīgos audumu krājumus, ieniru viņas skapja bagātībās. Atbilstoši izrādes priecīgajam raksturam izraudzījos puķainu atlasa audumu – manuprāt, pietiekami svinīgu un košu, absolūti pretēju savam ierastajam tēlam. Manas mīļākās krāsas apģērbā ir melna un pelēka. Ikdienā priekšroku dodu džinsiem, džemperiem un zābakiem, saviesīgos pasākumos – melnai kleitai vai biksēm un baltai blūzei.

Kad tērps jau bija pasūtīts šuvējai, pastāstīju vecmāmiņai, ko grasos ar audumu darīt. Viņa pārsteigumā iepleta acis un nosauca mani par traku – izrādās, no šāda auduma senāk šuva halātus, un vecmāmiņa to bija iegādājusies tieši šim nolūkam, tāpēc nespēja iedomāties, ka no tā var tapt arī kleita, turklāt tik svinīgam notikumam – teātra pirmizrādei.

Kleitas modeli nošpikoju no pazīstamās krievu modes mākslinieces Uļjanas Sergejenko. Izpētīju, kādas kleitas viņa darinājusi Maskavas zvaigznēm, un to fotogrāfijas kā paraugus parādīju savai šuvējai.

Spilgtā kleita kolēģiem bija liels pārsteigums. Viņi bārstīja komplimentus un teica, lai velku to arī ikdienā. Tomēr, koši tērpusies, uz ielas jūtos neveikli, turklāt man šķiet, ka šīs kleitas burvība slēpjas retajās svētku reizēs, kad atļaujos to uzvilkt. Uzreiz rodas priecīgs un svinīgs noskaņojums.”

“Atrast manām prasībām atbilstošu apģērbu veikalu piedāvājumā nav viegli, tāpēc, ja kārojas ko īpašu, dodos pie šuvējas. Šīs kleitas dizainu izdomāju pati. Modelis nav unikāls, drīzāk vienkāršs, taču pašas radītas kleitas priekšrocība ir piegrieztnes proporcijas, ko iespējams pielāgot savam augumam, lai kleita derētu kā uzlieta. Jau pirmajā laikošanā sajutu, ka kleita būs super ērta, un man tas ir būtiski. Galvenais iemesls, kas mudināja to radīt, bija sarkanais audums, ko nejauši ieraudzīju kādā audumu veikalā un ilgi nedomājot, iegādājos. Sarkanajai krāsai ir daudz dažādu toņu, bet atrast apģērbu klasiskajā, piesātinātajā krāsā bez oranžām un rozā nokrāsām, izdodas reti. Kleitas sarkanā krāsa ir tik silta, starojoša un dzīvības pilna, ka, to uzvelkot, jūtu, kā manī ieplūst enerģija, tā pozitīvi uzlādē un iedvesmo. Pagājušajā vasarā šo kleitu vilku bieži, un tagad, atverot skapi un ieraugot košo tērpu, atmiņā ataust patīkamie vasaras notikumi – vakariņas verandā, draugu dzimšanas dienu svinības un saulainais atvaļinājums... Manuprāt, tā ir kā simbols Latvijas siltās sezonas svinēšanai.

Sarkano kleitu viegli kombinēt ar dažnedažādiem aksesuāriem, un, tā kā esmu zemo papēžu cienītāja, visbiežāk to valkāju ar kedām. Sportiski aksesuāri līdzsvaro koptēlu un spilgto kleitu padara mazāk kliedzošu. Ar augstpapēžu kurpēm kleita iegūtu pilnīgi citu garšu, tas būtu dīvas cienīgs tērps. Iespējams, to kādreiz pamēģināšu, jo mīļo, sarkano kleitu noteikti turpināšu valkāt. Un ne tikai vasarā! Tā lieliski piestāv arī Ziemassvētkiem. Uzskatu, ka apģērbam jābūt ne tikai estētiskam, bet arī praktiskam, lai to var vilkt jebkad un jebkur un lai pēc pirmās mazgāšanas nezūd kvalitāte. Manā skapī nav maz apģērbu, taču neesmu arī fanātiska modes dāma, kurai nepieciešamas neskaitāmas bikses, svārki un džemperi. Neviens no maniem tērpiem, izņemot kāzu kleitu, nav ieguvis viena pasākuma statusu, jo tas palielina nevajadzīgu apģērbu ražošanas apjomu, kas savukārt atstāj negatīvu nospiedumu vidē, kurā dzīvojam. Tekstilindustrija ir viena no piesārņojošākajām ražošanas industrijām pasaulē. Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka bikšu dēļ, kuras atlaižu laikā pērkam par puscenu, cieš Bangladešas iedzīvotāji, jo fabrikas ar tekstila ķimikālijām piesārņo viņu dzeramo ūdeni. Tāpēc pret apģērbu izturos ļoti kritiski. Ja man ir skaista kleita, es to valkāju, kamēr izdilst, nevis veidoju apģērbu kolekcijas, kas skapī aizņem vietu.”

“Lai cik neparasti tas izklausītos, kleitu, ko diendienā valkāju divus gadus pēc kārtas, līdz tai izdila tik daudz caurumu, ka tos vairs nebija iespējams salāpīt, kādā no Livinjo veikaliņiem mani pierunāja nopirkt vīramāte. Sākumā principa pēc spurojos pretī un violeto kleitu negribēju pat pielaikot – nevilkšu taču to, ko ieteikusi vīramāte! Visbeidzot piekāpos, kleitu uzlaikoju un nopirku. Aizbraukusi mājās, pirkumu aplūkoju vēlreiz, un viedoklis mainījās. Tā bija ideāla – ar kuplu svārku daļu, striķīšiem un savilkumiem, ar kuriem spēlēties, lai noslēptu vai – gluži pretēji – izceltu auguma aprises. Gara, bet ērta kleita ar šķēlumu – tajā varēju cēli iet kā princese vai nepieciešamības gadījumā pat skriet. Eleganta un smalka, ar rišām un niansēm, ko, iespējams, redzēju tikai es, taču man tās bija būtiskas un mīļas. Violetā kleita glabā tik daudz brīnišķu notikumu – tajā tērpusies esmu slēpojusi pāri Ķīšezeram, pastaigājusies gar jūru, gājusi uz balli, sarakstījusi dzejoļus un radījusi neskaitāmus mākslas darbus. Tā bija unikāla. Tikai nesen atklāju, ka kleitas vairs nav. Līdzīgi kā vecs suns, kurš aiziet no mājām, lai nomirtu, arī mana caurumainā kleita nemanāmi nozudusi. Domāju – tā glabājas skapī par piemiņu, bet izrādās – tās tur vairs nav.

Viegli pieķeros lietām, tāpēc atvadīties no mīļās kleitas, ar kuru jutos kā viens vesels, bija ļoti grūti. Ilgu laiku nespēju ieiet veikalā un nopirkt citu apģērbu. Kad pirms diviem gadiem sapratu – tā ir izdilusi un to vairs nav iespējams valkāt, meklēju risinājumus. Kopā ar draudzenēm, modes māksliniecēm, mēģinājām radīt ko līdzīgu. Pēc „ciltsmātes” parauga tapa vēl septiņas jaunas kleitas. Tās bija skaistas un jaukas, taču uzvilku tikai pāris reižu. Sadraudzēties ar kleitu tā, lai tā kļūtu par labāko draudzeni, nav viegli. Ir kleitas, kurās ziedam vienā pasākumā, taču īstajā var iet gan uz viesībām, gan pastaigāties gar jūru vai vienkārši sēdēt dīvānā un justies labi.

Kleita ar āboliem ir vienīgā, kas tapusi pēc „ciltsmātes” parauga, kļuva par tuvu draudzeni un joprojām ir pie manis. Pārējās aizgājušas savu dabisko kleitu ceļu... Iespējams, noteicošais bijis burvīgais audums. Ābols ir krāsains un spēcīgs tēls. Ne velti šie augļi rotā vairākas manas kleitas, tos nēsāju līdzi arī somā vai kabatās un labprātāk par ziediem dāvinu draugiem.”