"Nebiju domājusi, ka latviešiem patiks tieši rupjākie teksti" - ukrainiete Iriša rada iedvesmas citātus latviski

Man nupat atnesa citādu kafiju, nekā pasūtīju, bet es to mierīgi sāku dzert – un tu sāki smieties…

Lūk, es uzreiz varu pateikt, kas atšķir latviešus no ukraiņiem, – latvietis nekad nepateiks, ka viņam nepatīk nepareizi atnestā kafija, cietīs klusu, bet ukrainis, tieši otrādi, pastāvēs par savām tiesībām. Es aizietu un palūgtu dzērienu samainīt, bet mani šeit tāpēc uzskatīs par bezkaunīgu. Tā ir tā lielā kulturālā atšķirība. Dzīvoju Latvijā jau 17 gadus, bet joprojām bieži šādos brīžos jūtos bezkaunīga un nekulturāla. Un vienalga nevaru paklusēt, vienmēr runāju pretī.

Pastāsti, kā tu nokļuvi Latvijā.

Šos 17 gadus nodzīvoju daļēji Ukrainā, daļēji Latvijā, braukājot turpu šurpu. Gadu pirms kara dzīvojām Ukrainā, Kijivā. Biju tik pārlaimīga, arī pieminēto kulturālo atšķirību dēļ – tur man nav jātaisnojas par savu “nepieklājīgo” rīcību. Ir ļoti atbrīvojoši dzīvot, nedomājot, ko citi padomās par tavu rīcību vai pateikto. Vismaz mani tas padara laimīgu. Tāpēc jau arī latvieši atgriežas savā valstī. Ir tāds vārds “nostalģija” – es to saprotu kā ilgas pēc pierastā, dzīvošanas atbilstoši savai mentalitātei. Jā, tur “kaut kur” varbūt var labāk nopelnīt, bet šeit, tikai šeit es jūtos kā mājās.

Man ļoti žēl, ka manā valstī ir karš, ka nevaru dzīvot tur, kur jūtos daudz brīvāk. No otras puses, pa šo laiku esmu ļoti latviskojusies, esmu kaut kur pa vidu – gan ukrainiete, gan nu jau arī latviete.  Ukraiņi saka, ka es esmu klusa. Latvijā saka, ka esmu skaļa un aktīva.

Kad ierados, man bija 16, tagad ir 34. Mans tēvs – patēvs, bet saucu viņu par otro tēvu – ir latvietis. Kad man bija 4 gadi, mani vecāki izšķīrās. Patēvs atbrauca komandējumā uz Ukrainu un satika manu mammu. Viņi apprecējās Latvijā, viņš nodzīvoja ar mums Ukrainā 10 gadus, bet tad nolēma, ka tomēr grib atgriezties dzimtenē. Pēc gada paņēma mani, mammu, omi un mēs visi pārvācāmies uz Latviju.

Interesanti, ka teici – Ukrainā var mazāk nopelnīt. Ukrainā ir tik daudz ražošanas, pat kara laikā viss notiek. Kamēr latvieši mēdz skumji teikt, ka mums jau tikai lielveikalu ir daudz.

Tā nauda Ukrainā ir pie tiem direktoriem, darbiniekiem ir ļoti mazas algas. Labas algas ir tirdzniecībā, ja esi labs tirgotājs. Bet Ukrainā tādi esam visi – mēs visi esam bezkaunīgi, mums no bērnības māca “stumdīties ar elkoņiem”, citādi neko nesasniegsi. Ja Latvijā bērnam māca būt klusam un pieklājīgam, tad Ukrainā – skaļam, drošam, savu panākošam.

Kas tev patīk latviešos?

Tas, ka latvieši ļoti ciena personīgo distanci. Ukrainā par tādām personīgajām robežām neviens, šķiet, nav pat dzirdējis. Man patīk latviešos arī tas miers, vienpatība. Jo vairāk pieaugu – tā saku, jo reizēm ir sajūta, ka man vēl joprojām ir 13 gadi –, jo vairāk man arī gribas aizbraukt uz pirti, palikt vienai pašai mājiņā mežā. Tā ir tāda tipiski latviska atpūta. Arī pastaiga pa mežu ir latviska. Sēņošana. Kā man patīk pastaigas pa mežu ar nazi! Pēc lietus jūtu sēņu smaržu un tā mani velk uz mežu, diemžēl neesmu vēl atradusi sev sēņošanas kompāniju.

Ir vēl viena lieta, kas man ļoti patīk latviešos. Nosauksim to par pašbūtību, savdabību – jūs pieņemat cilvēkus, kādi viņi ir. Ja vīrietis grib ģērbties rozā tērpā, jums vispār nav jautājumu, kāpēc. Ukrainā vēl joprojām strikti to nosoda – labi, Kijivā nē, bet, jo tālāk ejam no galvaspilsētas, jo grūtāk būt atšķirīgam un savdabīgam. Latvijā tas ir daudz vieglāk. Daudz mazāk nosodījuma.

Un jums arī ir tādi pasākumi. Performances, kur cilvēki izpaužas, kā grib. Un pat ne mākslinieks var tā izpausties. Jūs attīstāt un cienāt unikālo cilvēkos, ātri pieķeraties jaunajam. Ļaujat izpausties atšķirīgajam sevī un citos. Tas nav tikai par ārējo, bet arī par saturu – par domāšanu. Un tas man ārkārtīgi patīk.

Ko tu Latvijā ikdienā dari?

Esmu koordinatore biedrībā Tavi draugi, kas jau 10 gadus palīdz maznodrošinātām ģimenēm Latvijā. Kopš kara sākuma palīdzam arī Ukrainai, sūtām humāno palīdzību, palīdzam bēgļiem, mums ir sociālie un integrācijas projekti. Kara sākumā aizgāju tur strādāt, palīdzēju pakot kastes, jo trūka darba roku. Kad tur saprata, ka zinu ukraiņu un ļoti labi arī latviešu valodu, tad mana pozīcija izkristalizējās – biju galvenā koordinatore humānās palīdzības sūtīšanā uz Ukrainu.

Cik stundu tolaik strādāji?

24/7, man nebija brīvdienu. Gulējām turpat, angārā.

Tu biji Latvijā, kad sākās karš?

Sanāca ļoti interesanti, jo to gadu nodzīvojām Ukrainā. Vīram vajadzēja vienam lidot uz Latviju, bet, par laimi, es ar bērnu izdomāju pievienoties. Atlidojām februāra sākumā, es uzsāku remontu vannas istabā, domāju – nedēļas laikā tikšu galā. Bija nopirktas biļetes atpakaļ uz Ukrainu 21. februārī. Bet vajadzēja pabeigt dažus mazos remonta darbiņus, un es domāju – lidosim tomēr dažas dienas vēlāk. Pārlikām lidojumu uz 24. datumu. Protams, 24. februārī jau vairs nekur neaizlidojām.

Bet mēs tevi pamanījām nevis caur biedrību, bet Instagramu – tu tur esi īsta zvaigzne! Ar vārdu Latwhiskey – tā kā latvietes un viskija savienojums?

Esmu cilvēks, kurš zina četras valodas: ukraiņu, angļu, krievu un latviešu. Mazliet arī franču un horvātu valodu, bet labi varu runāt četrās. Reiz sapratu, ka mans personīgais Instagram algoritms sastāv no citātiem krieviski un angliski, bet nekad man nebija trāpījies neviens konts latviski. Meklēju ko latvisku – un nespēju to Instagramā atrast.

Te gan vajadzīga atkāpe. Vēl viena īpašība, ko latviešos cienu, – viņi ļoti pastāv par savējiem. Ja veikalā stāvēs vietējais un importa cukurs, latvieši paņems Latvijas cukuru. Ukrainā mēs vienmēr vairāk esam par importu, uzskatām to par labāku. Vārdu sakot, man latviešos ļoti patīk tas, ka viņi atbalsta savējo. Un, zinot to “savējo” latviešos, domāju – kā tas ir, ka latviešiem Instagramā nav tāda sava konta ar citātiem? Līdz vienu dienu patiesībā tīri aiz garlaicības izveidoju kontu Latwhiskey. Melns uz balta fona, nekas īpašs, vienkārši vārdi. Izteicieni latviešu valodā.

Tas notika pirms gada, un tagad šim kontam ir jau 12 000 sekotāju.

Jā, tas man pašai bija pārsteigums. Tādi ikdienas motivācijas teksti, mantras. Nav jau tā, ka visus citātus pati izdomāju. Ņemu arī no interneta, pārtulkoju. Mans mērķis nav būt tam cilvēkam, kurš izdomā oriģinālus tekstus, mans mērķis dot latviešiem viņu valodas kontu. Otrs mans mērķis – šai kontā apkopot ikdienas motivācijas humorā, kā arī domas, kas ļauj cilvēkam saprast, ka viņš savās domās nav viens. Ka viņš var pasmaidīt un no šiem tekstiem saprast, ka viņu saprot. Ja es pati tos tekstus domātu – tas viens teikums būtu viss manas dienas darbs. Tas galīgi nav tik viegli, kā izskatās un izlasās.

Bet ap 30 % šo tekstu patiešām ir mani, no dzīves, runājot ar cilvēkiem, maniem draugiem, – manas atziņas. Tagad tādus tekstus ir sākuši sūtīt arī mani sekotāji, tos arī dažreiz ielieku.

Ko Latwhiskey konts dod tev pašai? Pašapziņu, izklaidi, varbūt arī naudu?

Visu nosaukto. Apziņu, ka varēju izveidot kaut ko savu, ka spēju noticēt sev un ka citiem cilvēkiem to vajadzēja. Latwhiskey man tagad ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī peļņas avots. Negribas to saukt par biznesu, bet jāatzīst, ka tas tomēr ienes naudiņu, jo ir cilvēki, kas vēlas tos tekstus uz T krekliem vai hūdijiem – un kā es varu viņiem atteikt?

Kurš teksts uz apģērba līdz šim aizgājis vislabāk?

“Viss caur dirsu, toties no sirds.”

Nekad nebūtu domājusi, ka latviešiem patiks tieši tie rupjākie teksti. Teksti ar rupjiem vārdiem uzdrukās ir vispopulārākie. Tas nozīmē, ka katrā no mums – pat latvietī! – sēž mazs velniņš… Bet ziniet, Freids tāpat sēž mums visiem blakus un smaida. Nav jau jābūt rupeklim, bet dažreiz katram no mums gribas arī tādu brīvību. Izlamāties reizi gadā. Īsi un kodolīgi pateikt, ko domājam par šo situāciju.

Ir T krekli, hūdiji, tagad ir vēl arī krūzītes – ļoti īpašas, veikalā tādas nenopirkt. Mākslinieces rokām veidotas, katra krūzīte ir unikāla. Porcelāns ar apzeltītu osiņu, iekšpusē vai ārpusē mani teksti.

Atbildot uz jautājumu, kas Latwhiskey ir man, – tas ir mans kodols. Viss, ko esmu savā dzīvē apguvusi. Man ir psiholoģes izglītība, kas daļai tekstu dod dziļāku domu. Atļaušos teikt, ka es jūtu cilvēkus, saprotu situācijas. Esmu interjera dizainere – no turienes stila izjūta. Ir arī mana latviešu valoda, kas ir gana spēcīga.

Plus es esmu šuvēja. Profesionāli mācījusies neesmu, bet daudzas prasmes esmu ieguvusi. Vienkārši aizgāju pie sievietes, kas šuvusi apģērbus Riga Fashion Week, arī man. Tā pieredze, kuru ieguvu, ir daudz vērtīgāka par teorētiskām zināšanām. Viņa man iemācīja pamatus, bet pēc tam mācījāmies praksē – es gribu šādu kleitu, tad tādu arī taisām. Esmu šuvusi dažādas sarežģītas lietas, pat uzšuvu tautastērpu meitenei, kas piedalījās skaistuma konkursā. Tajā tērpā saliku kopā Āfrikas modi kopā ar Latvijas tautastērpu. Meitene bija no Jēkabpils, rakstu svārkiem izvēlējos no tā novada. Starp citu, viņa uzvarēja.

Tev ir nākotnes plāni ar Latwhiskey?

Jā. Bet vienlaikus es tajā arī viegli plūstu, jo Latwhiskey gribu saglabāt kā savu viegluma vietu. Vietu, kur viss mierīgi un bez steigas notiek. Vēl viens mērķis – gribu sadarboties tikai ar latviešu dizaineriem vai māksliniekiem. Ja man ir ziepes, tad ir meitene, kas ziepes ražo Latvijā. Ja ir krūzes, ir meitene, kas ražo šo skaisto porcelāna trauku. Es gribētu atbalstīt savējos. Man ir visādas nākotnes idejas, kas saistītas ar latviešiem, diemžēl jāatzīst, ka tās ir milzīgas izmaksas, ja kaut ko Latvijā ražo uz vietas. Gala cena sanāk nepatīkami augsta. Par to man ir žēl.

Bet Latwhiskey nav izveidots mana ego lutināšanai. Es gribu, lai tas dod cilvēkam siltu sajūtu – iedvesmo, iedrošina, ļauj par kaut ko viegli padomāt vai kaut ko saprast. Man gribētos, lai tādu vieglu un siltu lietu un vietu mums dzīvē būtu vairāk.

Kad sāku Latwhiskey, man nebija nekādu gaidu. Domāju, tieši tas man deva iespēju attīstīties, jo nekādi to nevadīju un neierobežoju. Es neiespringstu, gandrīz visas sadarbības ir ļoti vieglas, es nesteidzinu cilvēku, nenosodu viņus par kļūdām. Tas vieglums arī dod enerģijai plūst, jo cilvēki, kas produktu pērk, redz, no kādas pozīcijas tas tiek pasniegts. Ja produktu gluži vai ar varu bāž sejā, viņi to negrib. Bet, ja uzraksti: re, kādi smukulīši mums atnāca… Es negaidīju, ka būs tāda atsaucība. To pirmo tekstu uzrakstīju, sēžot sapulcē, un, godīgi sakot, pat aizmirsu. Kad nākamo reizi paņēmu rokās telefonu, bija vairāk nekā 1000 like, un tā viss sākās. Nevajag apstādināt enerģiju, mēģināt to ierobežot, iespringt – tad sanāks. Mans mērķis nav pārdot. Kurš gan uzņēmējs negrib, lai viņa ražoto pirktu, bet mans mērķis ir – lai tad, kad cilvēks iegādājas Latwhiskey produktu, viņš priecājas, nevis jūtas apmānīts un domā: kāpēc es šito nopirku? Gribu, lai cilvēks manu produktu iegādājas apzināti, lai viņš skatās uz to uzrakstu, piemēram, “Tu esi māksla”, un jūtas viegli.

Interesanti teici – gribu atbalstīt savējos. Tātad savējie tev ir latvieši?

Jā, arī. Varētu teikt, ka es īsti nepamanīju to brīdi, kad latvieši man kļuva par savējiem, jo pusi dzīves tomēr esmu nodzīvojusi Ukrainā. Es tagad esmu cilvēks, kas ir “pa pusei”.

Bet ir viens liels iemesls, kāpēc man latvieši ir savējie. Latvieši tik daudz palīdzēja Ukrainai, tik ļoti ieguldījās un dara to joprojām, kaut arī viņiem gar to it kā nebūtu nekādas darīšanas. Latvija ukraiņiem palīdzēja tik daudz, ka būšu mūžīgi pateicīga šai tautai un valstij par atbalstu, ko tās sniegušas manai valstij. Tagad uzskatu, ka man ir divas mājas. Esmu visur un neesmu nekur, jāatzīst, ka kaut kur pa vidu iestrēgu. No vienas puses, man ir divas mājas. No otras puses, man vairs nav piederības vienai valstij.

Bet kur tu jūties vislabāk?

Ukrainā. Bet man tur diemžēl vairs nav nekā. Joprojām sapņos rādās māja, dzīvoklis, kur piedzimu un no kura ļoti negribēju šķirties. Kad kara laikā biju Ukrainā, savā pilsētā, es atkal uzvedos bezkaunīgi – aizgāju uz to dzīvokli, piezvanīju, visa trīcēju. Durvis atvēra tantīte, teicu: “Es šeit esmu dzīvojusi, vai drīkstu ienākt?” Man paveicās, un viņa mani ielaida. Es iegāju, un tas skats no loga, ko bērnībā tik bieži redzēju… Man vēl joprojām ir sapnis to dzīvokli kaut kad izpirkt. Pat tad, ja nekad tur nedzīvošu, vienkārši, lai atbrauktu un sajustu to mājas sajūtu.

Tev ir sešgadīgs dēls. Kādā valodā runājat mājās?

Šis ir ļoti provokatīvs jautājums, jo mājās mēs runājam krieviski. Gribu pateikt vienu lietu – visu savu dzīvi, dzīvojot Ukrainā, es runāju krieviski. Un, ja būs vairāk cilvēku, kas uzdrošināsies to teikt, tad citi cilvēki, kas nekad tajā valstī nav dzīvojuši, sapratīs, ka, runājot krieviski, mācoties krievu skolā, es nekad netiku diskriminēta, tāpēc tā ir tāda nepatiesība, ka “Krievija uzbruka tikai tāpēc, ka krievus un krievu valodu diskriminē”. Nekad dzīvē neesmu ko tādu jutusi! Pati esmu ukrainiete, bet viena mana ome ir no Krievijas. Ukrainā puse iedzīvotāju, manuprāt, ir no Krievijas.

Bet mans dēls te iet internacionālā bērnudārzā, kur ir trīs valodas: latviešu, krievu un angļu.

Zini, tev piestāvētu Francija. Ja redzētu tevi uz ielas Parīzē, noturētu tevi par francūzieti. Teici, ka zini nedaudz franču valodu, – kāpēc?

Tāpēc, ka man ļoti patīk Francija. Interesanti, ka tā saki. Kaut gan man pašai liekas, ka vairāk velku uz Āziju, jo vectēvs ir no Kazahstānas. Bet man visu mūžu ir patikusi franču mentalitāte, tas viņu hēdonisms. Man ir divi tetovējumi franču valodā: La Liberté (brīvība) un l’hédoniste. Esmu cilvēks, kurš par dzīves jēgu uzskata baudu. Man patīk franču valoda, ļoti daudz kas no turienes, bet tas nenozīmē, ka tur gribētu dzīvot. Nevajag tūrismu jaukt ar pārvākšanos, tomēr kādu gadu es labprāt gribētu tur padzīvot.

Tev ir valoda un zināšanas, tu varētu apgūt arī milzīgo Ukrainas tirgu.

Tas nav mans mērķis. Lai apgūtu Ukrainas tirgu, ir nepieciešami cilvēki, laiks, es nevaru to atļauties, kamēr strādāju biedrībā. Biedrība ir mana pamatnodarbošanās. Pat negribu to saukt par darbu, jo tā ir palīdzība. Es tur strādāju ar lielu atdevi par mazu apmaksu – domāju, ja tā nodotos citam darbam, piemēram, IT, kur strādā mans vīrs, es pelnītu vismaz desmitreiz vairāk. Bet es nevaru pamest to vietu, jo, pirmkārt, tā man ir mīļa un, otrkārt, tā es palīdzu savai valstij, tas ir mans pienākums. Nesaprotu, ka ir ukraiņi, kas var to pilnīgi nedarīt.

Turklāt es saprotu, ka Latwhiskey piedzima, pateicoties biedrībai. Pirmkārt, manam priekšniekam biedrībā. Katrs no mums ir talantīgs un spējīgs izdarīt ļoti daudz, taču var trāpīties vidē, kur nevari attīstīties. Bet, ja pareizo cilvēku ieliek labvēlīgā vidē, kur viņa prasmes var augt, viņš augs. Un biedrība ir tieši tā vieta, kur jebkurš cilvēks var augt. Tur tev uzticas; ja tev ir ideja, iedrošina – dari! Strādājot biedrībā, es sapratu, ka tur realizēju tik daudz projektu tikai tāpēc, ka vienkārši ņēmu un darīju, nebaidījos, arī no saviem kolēģiem vienmēr saņēmu atbalstu un iedrošinājumu. Un divu gadu laikā šis iedrošinājums man lika saprast, ka varu izdarīt tik daudz! Tā dzima mana pašapziņa. Un tagad man ir jau 12 tūkstoši sekotāju un savs SIA. Un tas notika tik viegli! Jo īstenībā ir tā – ja tu dari no sirds, tas vienkārši realizējas.

Vai tev ir vieglāk atbildēt uz jautājumu “kādi ir tavi sapņi” vai “kādi ir tavi mērķi”?

Mērķi. Man nav sapņu, man ir mērķi – tas ir mans teksts arī Latwhiskey kontā. Sapņu man nav tāpēc, ka sapņi ir kaut kas nerealizējams, neiegūstams. Es neromantizēju to, ko nevaru sasniegt. Mans mērķis ir – daudz pelnīt. Pat neiespējami daudz. Lai realizētu savu projektu, kas man ir prātā jau vairāk nekā 10 gadus. Es gribu uztaisīt bērnunamu. Visiem bērnībā ir sapnis uztaisīt savu dzīvnieku patversmi un paņemt tur visus klaiņojošos suņus. Mans mērķis ir savs bērnunams, jo, kopš man piedzima bērns, esmu kļuvusi par mammu visiem bērniem pasaulē. Man sāp par katru bērnu, kas raud kafejnīcā vai mašīnā. Esmu tik bezkaunīga, ka reiz parkā piegāju pie omītes, kurai ratos raudāja bērns, un jautāju – vai varu viņu nomierināt? Paņēmu rokās, nomierināju.

Es gribu kļūt par miljonāri, lai uzbūvētu ideālo bērnunamu, kas apvienots ar pansionātu. Tik ideālu, cik nu ideāla tāda vieta vispār var būt.

Vai tev dzīvē ir bijis kāds smags, sāpīgs posms?

Manā dzīvē ir nebeidzami sāpīgi stāsti. Mammas nāve ir pēdējais smagais notikums. Tas notika nesen. Viņa cīnījās ar vēzi 15 gadus. Vienā brīdī likās, ka viņa šo cīņu izcīnīs, bet tomēr nē. Viņa ļoti smagi mira, mēs ar to dzīvojām ļoti ilgi, bija remisijas, miera stadijas, krūts vēzis tālāk pārņēma plaušas…

Bet arī te ir pateicība – Latvija manai mammai deva tos daudzos gadus. Jo, kad mēs atbraucām uz Latviju, vēzis jau bija 4. stadijā. Latvijas medicīna viņai iedeva vēl vairākus gadus dzīves. Man likās, ka es viegli tiku šim zaudējumam pāri. Bet tagad saprotu, cik dziļi tas mani ir skāris. Es to katru dienu jūtu gluži ķermeniski – to zaudējumu, sāpes, smagumu, tukšumu…

Ar kuriem Latwhiskey tekstiem tu lepojies?

Tādi ir trīs. Pirmais: “Pasaule nav ideāla, tev arī nav jābūt.” Tas ir manifests arī man pašai. Un ir divi ieraksti, kas man pašai palīdz turēties. “Mēģini vēl un vēl, un vēl, un vēl…” līdz bezgalībai, tas man palīdz neapstāties. Dažreiz vajag atslēgt savas emocijas un vienkārši mēģināt atkal, līdz atkal aizies. Un trešo tekstu man atsūtīja kāda meitene: “Nebojā lietas tikai tāpēc, ka tā ir pareizi.” Piemēram, es vienmēr braucu no darba uz mājām pa vienu un to pašu ceļu, jo tas ir ātrākais. Bet nevajag vienmēr pieturēties pie loģikas vai pareizības.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Latviskākā ukrainiete Instagramā" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.