"Biju tas viegli apaļīgais bērns ar brillēm un izcils apsmiešanas mērķis" - mūziķis The Ludvig atklāti par savu dzīvi

Pirms sarunas mākslinieks uzsver, ka Ludvigs ir viņa otrais vārds un ikdienā visi viņu sauc par Jēkabu. Tāpēc arī Jauns OK saruna ir ar Jēkabu, nevis Ludvigu. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpačukst, ka viņam ir vēl daži vārdi. Piemēram, Latvijā daļa viņu pazīst kā JL Kalmann, savukārt Lietuvā viņu mēdz dēvēt par… Juno Jacqueline. Tas ir viņa kā dīdžeja vārds!

Pēc astoņu gadu pauzes atkal nonāci Supernovā. Kāpēc tieši tagad?

Tā bija ļoti spontāna ideja. Pēc 2017. gada Supernovas es vienmēr sapņoju, ka varētu atkal kāpt uz Supernovas skatuves, jo iepriekšējā reizē tas man bija ļoti izdevies pasākums. Zināju, ka nevaru kandidēt ar vājāku skaņdarbu, jo latiņa jāceļ tikai augstāk. Vienmēr arī ir tas joks – ja pārcenšas, tad nemaz nesanāk tik labi. Tāpēc citreiz no tādām spontānām idejām var rasties arī kaut kas labs, un Līgo ir labs piemērs. Pēdējā laikā esmu daudz strādājis kā producents, taču tieši šo dziesmu es pats neproducēju. Savu gala skanējumu dziesma ieguva tikai pašā pēdējā Supernovas dziesmu iesniegšanas dienā. Tā vietā es producēju citas šīgada pretendentes – Rūtas Dūdumas-Ķirses – dziesmu, kuru realizēt man palīdzēja arī viņas vīrs Jānis Ķirsis. Es viņam sūtīju miksēt Rūtas dziesmas melnrakstu, bet viņš man pretī atsūtīja šādu grāvēju – Līgo. Viņš vaicāja, vai negribu iedziedāt šo dziesmu un uzrakstīt pantus angļu valodā. Es uzreiz sajutu tādus sāpīgus tauriņus, ka šī ir tā dziesma, ar kuru man beidzot jāmēģina. Līdz iesniegšanas termiņa beigām bija atlikušas piecas sešas stundas – aizbraucu līdz studijai, sarakstīju vārdus, un dziesma bija gatava. Šī dziesma noteikti nav mans ikdienas skanējums, ikdienā neaizraujos ar klubu grāvējiem ar folkloras elementiem. (smejas) 

Starp 2017. gadu, kad pirmoreiz startēji Supernovā, un šo gadu tu arī paspēji nomainīt savu skatuves vārdu uz JL Kalmann. Taču tagad tu atkal esi The Ludvig.

Tā visa ir mijiedarbība – es esmu mākslinieks ar daudzām šķautnēm. Tur arī atšķiras, ko es pats esmu producējis un ko es izpildu pats. Paralēli pagājušajā gadā esmu nodibinājis arī grupu Piramīdas kopā ar Kristapu Ērgli no Triānas Parka.

Attiecībā uz The Ludvig… ja pilnīgi godīgi saka, pēc 2017. gada Supernovas, kad pāris dienu vēlāk nomira mans tētis, manai ģimenei bija neliels prāta aptumsums. Tētis bija liela daļa no The Ludvig un tā sākotnējā augšanas procesa, un, kad viņa vairs nebija, visi pamati sabruka un The Ludvig projekts arī pašķīda. Nebija sajūtas, ka to vajag turpināt. Gribējās kaut ko jaunu, man gribējās radīt tādu mūziku, kā man pašam gribas, un tad es dabiskā ceļā nonācu pie vēlmes savu uzvārdu arī iesaistīt savā skatuves vārdā. Tā tapa JL Kalmann, kurā es simtprocentīgi piedalos gan kā producents, gan izpildītājs. Tas ir manis paša veidots mazs bērniņš. Taču visu laiku man prātā bija tā doma par atgriešanos Supernovā, tāpēc pēc astoņiem gadiem brūces ir sadzijušas, esam paaugušies un iemācījušies, kā atrisināt dažādas problēmas. Viss ļoti organiski ir pie šī novedis, un es domāju, ka mans tētis arī būtu ļoti priecīgs, ka es esmu atgriezies un nolēmis šo spēli turpināt. Negribu sevi ielikt rāmjos pie viena konkrēta projekta, lai gan dažādi mārketinga eksperti varētu apgalvot pretējo. Esmu simtreiz dzirdējis, ka labāk darīt kaut ko vienu, bet man tā nešķiet. Ja es izdodu labu mūziku, nav nozīmes, zem kāda vārda es to daru. Man šķiet, dažādus žanrus un skanējumus atdalīt ir pilnīgi normāli.

Kā tu nonāci mūzikas pasaulē?

Mans lūzuma punkts mūzikā bija tad, kad Maroon 5 un Kristīnas Agileras hits Moves Like Jagger vēl atradās mūzikas topos. Es atceros, ka sēdēju mašīnā un riktīgi dziedāju līdzi, man bija kādi 10 vai 11 gadi. Mana māsa teica: “O, tev ir laba balss, tu varētu būt dziedātājs!” Bams, nākamajā naktī nosapņoju, ka es esmu uz milzīgas skatuves un dziedu. Pamodos un nodomāju, ka, jā, tas varētu būt kaut kas labs arī dzīvē. Tad es iestājos mūzikas skolā, spēlēju trombonu, ko gan pirmos četrus gadus man riktīgi nepatika darīt un pēdējos divos gados tikai sāku kārtīgi spēlēt, jo skola bija jāpabeidz. Sāku dziedāt, iestājos vokālajā ansamblī. Tad Talsos notika talantu šovs, un tas bija gada notikums. Tur piedalījās vairāku skolu skolēni, pēc tam bija diskotēka, tur piedalījās simtiem Talsu bērnu skolas vecumā. Mani uzaicināja dziedāt šovā kopā ar vienu ansambļa meiteni – viņa konkursā piedalījās, bet es biju kā dueta partneris vienai dziesmai. Pēc tā šova visi pēkšņi gribēja būt mani draugi un bija šokā, ka Jēkabs māk dziedāt. Līdz tam brīdim mani ļoti bullijoja un apsmēja, es biju tas viegli apaļīgais bērns ar brillēm un izcils apsmiešanas mērķis. Bet ar to talantu šovu viss mainījās – tiku pie pirmās draudzenes, sajutu sevī nekad iepriekš neizjustu spēku. Sapratu, ka tas ir tas, ko māku darīt, ka nejūtos viens un nevajadzīgs.

Spēka sajūta un prieks nekur nav pazudis arī šodien.

Vispār nē. Uztraukums gan arī nav pazudis – ar gadiem vieglāk nekļūst. Es vienmēr ļoti uztraucos, un to var pamanīt, jo es sāku daudz žāvāties. Rokas netrīc, bet es žāvājos.

Bet, kad uzkāp uz skatuves, uztraukums pazūd?

Jā, tieši tā. Kad noskan pirmās notis, viss jau ir kārtībā. Bet tas stress pirms tam… tas ir neizturams.

Vai esi domājis, ko tu darītu, ja nebūtu mūziķis?

Es noteikti gleznotu vai veidotu grafisko dizainu. Pēdējā laikā man ļoti patīk pētīt dažādus fontus un krāsas, kā viss saskan kopbildē. Nesen dabūju krītiņus, brīvajā laikā visu laiku kaut ko zīmēju. Mana mamma ir gleznošanas skolotāja, tāpēc man mājās vienmēr bijušas dažādas krāsas. Nespēju sevi iztēloties kā inženieri, matemātiķi vai kaut ko pārāk nopietnu. (smejas)

Tēva nāve nav vienīgais grūtais pārbaudījums, ar ko tev nācies saskarties pēdējo astoņu gadu laikā – tiki izslēgts no skolas narkotiku lietošanas dēļ. Ļoti drosmīgi, ka tu par šo tēmu arī esi atklāti runājis dažādos medijos.

Mana ome jau saķēra galvu, kad viņa par šo izlasīja Talsu avīzē. Bet mēs jau visi esam cilvēki, zinām, ka dzīve nav tik perfekta, kā to rāda filmās.

Taču ar Supernovu jau toreiz stāsts nebeidzās.

Tieši tā, viss iet tikai uz priekšu. Es arī esmu ļoti slikts melis, tāpēc stāstu visu, kā tas ir. Tās narkotiku lietas sākās neilgi pēc tēva aiziešanas. Pamanīju, ka man vairāk piedod dažādas lietas, sāku to zemapziņā vai arī pilnīgi apzināti vairāk izmantot. Negāju uz noteiktām stundām, pamēģināju dažādas lietas. Narkotikas bija mana izeja un patvērums no realitātes. Bet es neesmu vienīgais tāds, esmu ievērojis, ka daudzi māk narkotiku lietošanu apslēpt. Es ļoti ilgi dzīvoju savā bohēmā... līdz tam brīdim, kad mani izmeta no skolas. Domāju, ka es biju pelnījis, ka mani izmet. Tajā brīdī, protams, man tā nelikās, gribējās vainot skolu un manā “izlidināšanā” iesaistītos cilvēkus. Atceros, ka bija pirmsziemassvētku laiks, savās domās skaļi laiku pa laikam runājos ar tēvu. Gāju pa parku, pīpēju zāli un klausījos D’Angelo, līdz es sāku raudāt un izmetu zālīti upītē. Sapratu, ka šādi vairāk nevaru turpināt, un vienā dienā saņēmos. Sāku dzīvi no nulles. Kad mani izmeta no skolas, kādus trīs mēnešus arī staigāju apkārt kā Dieva nepieņemts. Man bija kauns braukt pie mammas uz Talsiem, jo... nu, ko es tur darīšu. Paliku pie draugiem Rīgā, līdz pienāca Ziemassvētki un saņēmos.

Mūzika arī palīdzēja ar to cīnīties?

Mūzika vienmēr ir bijusi ar mani gan priekos, gan bēdās. Tā man nevar ne palīdzēt, ne situāciju pasliktināt. Bet tas bija tieši Covid laiks, un īstenībā tieši tas man palīdzēja. 2020. gadā pelnīt ar mūziku nebija iespējams, tāpēc zināju, ka jāatrod cits darbs. Sāku strādāt, kā jau daudzi jaunieši, Rīgā kazino, bet tajā brīdī varēju atļauties dzīvokli Tukumā. Pieteicos uz darba interviju un tikai tad paskatījos, cikos ir vilciens un man jāceļas. Lai paspētu uz interviju, man bija jābrauc ar pirmo vilcienu, kas nozīmē celšanos trijos naktī. Bet tad es izdomāju, ka tieši šāds režīms man ir nepieciešams, un visu 2020. gadu tā arī nostrādāju, ceļoties trijos naktī un braucot no Tukuma uz Rīgu. Mana vecākā māsa man uzdāvināja savu veco datoru, ar kuru es iekārtoju savu pirmo studiju un mācījos producēt. Atmetu smēķēšanu, gāju uz sporta zāli. Domāju – esmu viens kā pirksts, man vairs nav skolas un kaut kā jātiek ar visu galā. Tā arī tas notika – vēl aizvien esmu dzīvs, mūzika ir kļuvusi tikai labāka, veselība un mentālais stāvoklis arī. Rutīna bija labs enkurpunkts, kas ļāva saprast, ka ar smagu darbu nāk panākumi. Ja tikai bumbulē visu dienu un cenšas no darba izbēgt, tad arī uzrodas narkotikas un stundu neapmeklēšana. 2020. gadā varēju pats sevi pa īstam iepazīt un saprast, cik daudz es varu izturēt. Izrādās, diezgan daudz…

Tā jau runā, ka liela daļa emocionālu problēmu sākas tieši no bezdarbības.

Tieši tā, var sēdēt mājās un domāt par to, ka tev ir ļoti grūti. Bet, ja tev ir jāceļas trijos naktī, nu, tur absolūti nav laika depresijai.

Šobrīd producēšana ir tava pilna laika nodarbošanās?

Jā, bet patiesībā starp 2020. gadu un šo brīdi es gadu nodzīvoju arī Marbejā, Spānijā, kur mācījos dīdžejot. Biju tikko sācis īrēt dzīvokli Rīgā, iekārtojis savu mazo studiju un izstrādājis divas dziesmas house žanra bītu stilā, iedvesmojoties no izpildītāja Drake albuma. Nosūtīju dziesmas draugiem, neko daudz nedomājot. Pēc kādām divām nedēļām man raksta draugs un saka, ka viņš esot manas dziesmas aizsūtījis kādam sev pazīstamam kluba īpašniekam Spānijā, kurš tieši tobrīd vēra vaļā jaunu vietu. Kluba īpašniekam mūzika patika, un viņš gribēja mani jau nākamajā pirmdienā redzēt uz DJ setu Marbejā. Ja priekšnesums būšot labs, es varēšu tur palikt un spēlēt. Draugs jau bija man nopircis vienvirziena biļeti uz Spāniju, un man bija nedēļa laika iemācīties dīdžejot. Joki bija jāmet pie malas. Uzreiz zvanīju Tomam Grēviņam un prasīju: “Tu man vari stundas laikā iemācīt dīdžejot?” Viņš atbrīvēja sev 15 minūšu kafijas pauzi, atnācu uz Latvijas Radio māju, un viņš man pastāstīja dažādus trikus, cik nu kafijas pauzes laikā var paspēt izstāstīt. Nedēļu trenējos, aizbraucu uz Spāniju, nospēlēju, manuprāt, vissliktāko setu savā dzīvē. Sirds lēca pa muti ārā, žāvājos un pildīju visu stresa programmu pēc kārtas. Vadītājs teica, ka mūzika būs izcila jaunajai vietai un ka mani ņem darbā. Tā gada laikā Spānijā iepazinos ar ļoti daudziem lietuviešiem, pie kuriem es vēl aizvien laiku pa laikam dodos dīdžejot. Latvijā pat krietni mazāk sanāk ar to nodarboties.

Kāds ir tavs dīdžeja vārds? JL Kalmann vai The Ludvig?

Man ir arī dīdžeja vārds! Juno Jacqueline. Man vispār ir daudz vārdu, es gribēju tagad savu DJ personību nosaukt citādi, bet viņi vēl aizvien mani Lietuvā sauc tieši tā.

Kā tu izdomā visus tos vārdus?

Juno Jacqueline atnāca ļoti dabiski. Jacqueline ir kā Žaklīna – kopš desmit gadu vecuma man ir bijis sapnis, ka man ir meita, kuru sauc Žaklīna, un mums arī vienā dienā būtu vārdadiena. Juno vispār ir meiteņu vārds, bet tas ir ļoti leģendārs sintezators. Šis vārdu savienojums man likās ļoti loģisks un ar labu skanējumu.

Bet tu Spānijas atlases DJ setā biji vadītājam teicis, ka tu dīdžejo vienu nedēļu?

Nē, galīgi ne! Teicu, ka es kādu gadu jau ar šo nodarbojos. Ar šībrīža prātu un prasmēm es saprotu, ka viņiem uzreiz bija skaidrs, ka es tādas pultis un aprīkojumu redzu pirmo reizi dzīvē. Es absolūti nezināju, ko katra poga dara, un darīju pilnīgākās iesācēju lietas. Īstenībā es vēl aizvien esmu šokā, ka viņi mani pieņēma darbā. Taču esmu ļoti pateicīgs par šo pieredzi, katru dienu tiku pie iespējas dīdžejot. Es gan tur spēlēju pilnīgi citu mūziku, nekā pats radu, – indie house, afro house, kas nu klubos parasti skan.

Ko visvairāk esi paņēmis sev līdzi no Spānijas pieredzes?

Apziņu, ka nedrīkst baidīties teikt arī “nē”. Lai arī Spānijas pieredze bija izcili veiksmīga un tajā brīdī man obligāti bija jāsaka “jā”, jo tur arī veidojās savi projekti, draugi un sadarbības, es biju tik pārlaimīgs par visām iespējām, ka iesaistījos arī dažos projektos, kuros varbūt nebūtu līdz galam gribējis. Esmu iemācījies, ka vissvarīgākā vienmēr ir komunikācija – bez tās nekas nevar izdoties.

Kāpēc tu atbrauci atpakaļ? Tev bija līgums uz konkrētu laiku?

Man pilnīgi pietika Spānijas. Nebiju Latvijā bijis gadu – es aizbraucu 1. augustā un atgriezos nākamā gada 18. augustā, kad man piedāvāja DJ setu Latvijā. Sākumā man šķita, ka es atbraukšu tikai uz to setu un tad braukšu atpakaļ uz Spāniju, bet atbraucot es sapratu, ka ir tikai loģiski palikt Latvijā. Atvest manas jauniegūtās zināšanas uz šejieni un izmantot praksē te. Esmu ļoti priecīgs būt atpakaļ.

Kā tev visvairāk pietrūka Spānijā no Latvijas?

Pavisam noteikti – rudens. Tas ir mans mīļākais gadalaiks, man tad ir arī dzimšanas diena. Man patīk rudens dzestrais, kraukšķīgais gaiss. Kādreiz man arī likās, ka, dabūjot nāsīs pirmo dzestro rudens gaisu, atmostas smeldze un iedvesma. Visas pirmās mīlestības, salauztās sirdis man vienmēr bija tieši rudenī. Sajūtot rudens gaisu, es uzreiz atceros to nostalģiju. Vispār traki, ja tā padomā.

Ja tu šobrīd satiktu 2017. gada Jēkabu, kas piedalījās toreiz Supernovā, ko tu viņam gribētu pateikt?

Nelieto narkotikas! (smejas) Nu, tas nebūtu vienīgais, ko es teiktu, bet noteikti viena no lietām. Ieteiktu lasīt vairāk grāmatu un nebeigt klausīties mūziku. Vairāk ticēt sev un pasportot!

Vispār daudz lasi grāmatas?

Īstenībā – nē. Es tagad sāku pa īstam pēc savas vēlmes to darīt un iedziļināties tajā, ko lasu. Domāju, cik šausmīgi daudz esmu nokavējis, grāmatas nelasot. Kļūstot pieaugušākam, man likās, ja reiz tik daudz cilvēku lasa grāmatas, tur noteikti jābūt kaut kam labam, tāpēc izlēmu pats kārtīgi pamēģināt. Sāku ar Robinu Šarmu, tādas pašpalīdzības grāmatas. Esmu iemācījies arī nejusties slikti, ja es nepabeidzu grāmatas lasīšanu. Kādreiz, ja es iesāku grāmatu un negribēju to lasīt tālāk, es to noliku malā, jutos slikti un nelasīju arī neko citu. Patiesībā jau tā nav, katram vienkārši vajag atrast savu žanru un lasāmvielu. Nesen es izlasīju Paulu Koelju Alķīmiķi. Jā, citi tur smejas, ka tā grāmata tik viegli plūst un lasās un ka tāpēc man patika. Man vienalga! Es jau biju to stāstu dzirdējis audiogrāmatā, bet tik un tā gribēju izlasīt arī papīrā ar milzīgu interesi. Ja ir viena tāda grāmata, es zinu, ka ir vēl simtiem citu grāmatu, kas man tikpat labi lasīsies. Es tagad tik bieži apmeklēju grāmatnīcas, šķirstu grāmatas un meklēju kaut ko, kas mani uzrunātu. Bet nu līdz Supernovai es noteikti nevienu grāmatu neizlasīšu.

Ja nu vienīgi kādu audiogrāmatu…

Audiogrāmatas vispār ir superīga lieta. Cilvēki saka, ka tā ir šmaukšanās, bet es tieši labāk varu uzburt to ainu acu priekšā, kad klausos audiogrāmatu. Varu izdzīvot visu to stāstu dzīvāk. Bet īsta lasīšana noteikti prasa lielāku koncentrēšanos.

Atgriežoties pie tā, ka minēji, ka 2017. gadā sev ieteiktu nelietot narkotikas. Ja tev būtu iespēja izdzīvot to periodu vēlreiz, vai tiešām tu darītu visu citādāk vai tomēr izietu cauri tam pašam, lai būtu tāds, kāds esi šobrīd?

Tas ir labs arguments. Ja tā padomā, gan jau es neko nemainītu. Tas viss mani veidoja par to, kas es esmu. Ja es dienas beigās varu pateikt, ka es sevi mīlu, tad jau viss ir kārtībā. Tas veidoja manu raksturu un bija nepieciešams. Protams, bez šādām problēmām būtu bijis krietni vienkāršāk, bet neviens jau neteica, ka dzīve būs viegla. Tikai tādu sliktu brīžu dēļ varam novērtēt labos.

Bet ar skatu nākotnē – kāds būtu tavs lielais mūzikas sapnis?

Man vispār grūti iet ar sapņiem. Neesmu sev izvirzījis nekādu īpašu mērķi un negribu arī neko sasolīt. Atceros, ka 2017. gadā Ludvigs solīja, ka 18 gadu vecumā izdos albumu. Kur tas albums ir? Tālu, tālu… Es varu apsolīt, ka turpināšu darboties mūzikā. Vai zem The Ludvig vārda, vai JL Kalmann, vai ar grupu Piramīdas – es radīšu mūziku, un to noteikti varēs dzirdēt.