Tikai 30 gados - pirmais randiņš un pilnībā mainījusies dzīve. Bijušās mūķenes Lailas Stančofas stāsts

Pareizi, šķīsti, smuki...

   “Piedzimu Riodežaneiro katoļu ģimenē. Man bija gadu vecāks brālis, bet es vecākā no māsām – kopā augām seši bērni!,” gaiši smaida Laila. Apkārtējie, kas joprojām atminējušies reiz populāro filmu Mūzikas skaņas, kuplo Pessoasu ģimeni saukuši par fon Trapiem, jo arī viņi bijuši lieli dziedātāji, muzicētāji. Mamma, profesionāla balerīna, dejot pārtraukusi ceļgalu problēmu dēļ, tēvs bija atzīts inženieris lielos uzņēmumos. Kad abi sagājuši kopā, mamma no dejotājas karjeras jau bija atteikusies un varēja rūpēties par bērniem.

   Katoļu tradīcijas ģimenē bijušas diezgan spēcīgas. Katru svētdienu gājuši uz baznīcu, Laila no 14 gadu vecuma turp devusies katru dienu un nodevusies lūgšanām. Visas meitenes garos svārkos, draudzēties ar puišiem aizliegts. “Bet tas taču nav dabiski – meitenēm puiši interesē jau no 12–13 gadiem! Man pirmais draugs uzradās 16 gados, bet, lai panāktu, ka varu ar viņu tikties, nācās pamatīgi pastrīdēties ar vecākiem. Jo viņiem vajadzēja, lai viss tiktu darīts pareizi, šķīsti, smuki. Vienā ziņā šādas prasības ir normālas, tikai tās vajag pamatot, paskaidrojot – mēs negribam, lai jūs līdz kāzām gulētu kopā –, nevis kategoriski aizliegt. Tad ko – līdz divdesmit un vairāk gadiem, kad vecāki tevi beidzot uzskatīs par pieaugušu, vispār ne ar vienu puisi nesatikties?” jautā Laila. Viņa ir pārliecināta – daudzās ģimenēs lielas problēmas rada tieši tas, ka vecāki nespēj ar bērniem runāt atklāti, tāpēc arī bērni nestāsta par savām izjūtām, pārdzīvojumiem. Piemērs viņai nav tālu jāmeklē.

   “Vecākajam brālim bija 13 gadu, kad viņš man ieminējās, ka gribētu būt sieviete. Kristiano nesaprata, ko ar šo domu darīt, galvā viņam bija putra, bet vecākiem par kaut ko tādu pat ieminēties nevarēja. Viņi patiesību uzzināja tikai pirms gadiem pieciem, kad Kristiano jau bija kļuvis par manu transmāsu Kristīnu. Tad, protams, sekoja pārmetumi – kāpēc neko neteicāt? Tikai ko tas būtu devis? Viņi taču savu dēlu gribētu labot, pat necenšoties saprast, kas īsti ar viņu notiek.” Viņasprāt, šādu attieksmi nevar norakstīt tikai uz reliģiozitāti, jo, piemēram, viņas radi no tēva puses, katoļi būdami, dzīvojot ar atvērtu sirdi, pieņemošāk un nevienam, kurš domā vai ir citāds, ar elli uzreiz nedraudot. 

   “Starp citu, Kristīna tagad ir Amerikā atzīta ērģelniece, viņa ir koncertējusi arī Liepājā – pilsētā, kurā rodamas mūsu ģimenes latviskās saknes. Īpaši par to nerunāju, bet mana vecmamma, mammas mamma, ir pretrunīgi vērtētā Herberta Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs-Rizoto. Daļa no manu latviešu sakņu atklāšanas bija saprast mūsu dzimtas vēsturi un apzināties – kamēr mēs noliedzam realitāti, nevaram iet tālāk. Šī saprašana mudināja mani uz darbību vairākās dzīves jomās,” saka Laila. Vecmamma kopā ar ģimeni uz Brazīliju aizceļojusi kara laikā un vienmēr centusies bērnus un mazbērnus ieinteresēt par savu dzimteni Latviju. Stāstījusi pasakas, kopā ar mazbērniem skatījusies filmas Sprīdītis, Maija un Paija. Cartoon Network ēra bērniem sākusies tikai pēc tam. Kad Laila atbraukusi uz Latviju un te jau iedzīvojusies, vecmamma sākumā brauca viņu apciemot, līdz beidzot, pēc 72 Brazīlijā nodzīvotiem gadiem, pieņēma lēmumu dzimtenē atgriezties uz palikšanu. 

Lailas atziņa. Ar bērniem runā atklāti, izslēdz kategorismu. Viņiem augot, audz līdzi, esi pieņemošāks.

Dzīvot un strādāt Dievam

  Pirmo reizi Laila uz Latviju atbrauca  pirms 12 gadiem kā viena no starptautiskās reliģiskās organizācijas Opus Dei mūķenēm. “Izklausās neticami, bet jau tad, kad sajutu aicinājumu būt daļa no šīs kopienas (mani tiešām neviens nespieda to darīt), zināju – kā misionāre reiz ieradīšos Latvijā! Šī doma galvā bija iesēdusies tik dziļi, ka mana pieklājīgi neremdināmā interese – varbūt Opus Dei vajag palīdzēt ar darbiem Latvijā? – beidzās ar to, ka mani nosūtīja uz šejieni.”   

Kas zina, varbūt Lailai Opus Dei bija jānonāk tieši tādēļ, lai reiz dzīvotu un strādātu Latvijā – un ne kā mūķenei. Kopumā Laila bija mūķene 11 gadu – piecus pavadīja kopienā Brazīlijā, sešus Latvijā. Viņai joprojām patīk kopienas locekļus vienojošais uzstādījums svētdarīt dzīvi un darbu, kas nozīmē “dzīvot pēc Jēzus Kristus Gara – strādāt labi un kvalitatīvi, saskaņā ar taisnīgumu un likumu, lai mīlētu Dievu, un kalpot citiem. Nav svarīgi, kādu amatu kāds vai kāda ieņem, bet gan tajā ieliktais mīlestības mērs”. “Tikai – kur tajā paliku es, manas intereses?” retoriski jautā Laila un piebilst, ka tagad viņai ar Dievu ir citas attiecības – sarunas ar Viņu risina tad, kad jūt sevī vēlmi to darīt, nevis samāksloti sarunājas tikai tādēļ, lai nenonāktu ellē.

   “Mūķenes Dievam var piedāvāt lūgšanas visas dienas garumā, bet es gan Riodežaneiro, gan vēlāk Rīgā tā vietā izvēlējos strādāt Dievam veltītu pilnas slodzes darbu – kā dāvanu Viņam. No 18 gadu vecuma šī kopiena bija mana ģimene, es domāju, ka nekad neprecēšos. No rīta cēlāmies pulksten 5.30, tad sekoja stundu garas lūgšanas, pēc tam Svētā mise, sekoja darbs un tad atkal vakara lūgšana. Mani šī misija tiešām saistīja. Riodežaneiro strādāju projektos, kuros garīgi atbalstījām cilvēkus. Es lasīju lekcijas par morāli, antropoloģiju, cilvēka attīstību. Jā, tas bija saistīts ar katolicismu, tomēr pamatā tika skatīts cilvēciskais faktors. Vēlāk šīs uzkrātās zināšanas, pieredze ļoti palīdzēja arī man pašai laikā, kad no Opus Dei aizgāju.” Laila brīdi par kaut ko aizdomājas, tad turpina: “Pamatā cilvēki mēdz darīt lietas, ko visi atzīst un pieņem esam par labām, bet es ar laiku attapu, ka katrs tomēr esam individualitāte, ka ikviens no mums ir unikāls, un tieši tāpēc jāatmet tas, kas der visiem, bet jāatrod tas, kas der TEV, jo tikai tā var nonākt pie savas būtības.” 

Vairs negribu būt marionete

Rīgā Laila kopā ar citām mūķenēm dzīvoja Opus Dei mājā Vīlandes ielā, un būtībā viņas dzīve šeit ritējusi tāpat kā Riodežaneiro – pēc rīta lūgšanas devās uz darbu, no tā brauca uz mājām, atkal stundu nodevās lūgšanām, tad lasīja lekcijas, vadīja nodarbības. Tomēr kādā brīdī viņa jutusi, ka kopienas mājā dzīvot kļūst arvien grūtāk. 

   “Tiku strādājusi Cabot Latvia, Rimi Baltic un citur. Savās domās, uzskatos kļuvu pārāk neatkarīga, arvien biežāk sajutu protestu – kāpēc vajag darīt tieši tā vai šitā? Līdz ar to doma, ka varbūt pienācis laiks no kopienas aiziet, bija tikai loģiska. Šo savu vēlmi slāpēju, jo manī tomēr bija iesēdies vecāku un vēlāk kopienā audzinātais – visu darīt pareizi, šķīsti, smuki. Nomākdama sava iekšējā Es vēlmi izlauzties no šiem rāmjiem, turpināju lasīt grāmatas par celibātu, par to, kā palikt uzticīgai savam aicinājumam. Tā ar sevi cīnījos piecus gadus! Bet cik ilgi tad var iet pret sevi? Iekritu depresijā, nokritos svarā par 13 kilogramiem. Protams, tas nepalika nepamanīts, man ieteica braukt atpakaļ uz Brazīliju, lai saprastu, vai problēma saistās ar meitenēm, ar kurām kopā dzīvoju Vīlandes ielā, vai vispār ar Opus Dei. Tomēr norunājām, ka pēc laika varēšu atgriezīšos Latvijā.  

Riodežaneiro, Opus Dei mājā, uzveicu depresiju, atkopos un beidzot sapratu – vislielākā problēma ir tajā, ka es vairs negribu būt marionete, kuras dzīvi diktē, lemj citi cilvēki, jo tas man lika justies mazvērtīgai, nelaimīgai. Tas tad arī bija lūzuma mirklis. Punktu visam pielika saruna ar Opus Dei pārstāvjiem Riodežaneiro. Kad teicu, ka esmu gatava atgriezties Latvijā, atbilde bija – varbūt tas vairs nav vajadzīgs. Aizsvilos – bet mēs tā bijām sarunājuši! Nu, vēl esot jāpadomā... Un es arī izdomāju. Tieši savā 30. dzimšanas dienā aizgāju pie vecākiem uz ballīti un kopienā vairs neatgriezos. Par savu lēmumu kopienai pateicu un atļauju no tās aiziet no Romas saņēmu. Ja arī man šo atļauju nedotu, vienīgais, ko varēju zaudēt – iespēju slēgt laulību katoļu baznīcā.  Cik zinu, tagad Opus Dei attieksme pret tās locekļiem kļuvusi pielaidīgāka, un tas ir apsveicami.”

Atziņa. Ilgstoši savu ES nespīdzini. Uzdrošinies un dod iespējas tam izpausties! Kad pieņemsi šo lēmumu, jutīsi, cik spirdzinoša sajūta pārņem – tu beidzot vari izplest spārnus!

Cīņa ar tarakāniem

  Atbrīvojusies no saistībām, Laila bija izvēles priekšā –  Brazīlija vai Latvija. Apzinoties, ka dzīvot patstāvīga pieauguša cilvēka dzīvi Brazīlijā, kur ir pavisam citas nomas maksas, nodokļu sistēma un tamlīdzīgi, viņa nemācēs, Laila nolēma atgriezties Latvijā, jo te viss jau bija zināms. Tad sekoja nākamās pašas izdarītās izvēles – maza dzīvoklīša noīrēšana, darbs NVO Ēku birojs. Paralēli vajadzēja tikt galā arī visādiem tarakāniem sevī.

Lailas vecāki mēdza meitu vērtēt pēc saviem uzskatiem, kas ir pareizi un kas nepareizi. Arī pēdējos gados Opus Dei viņa izjuta, ka tiek nepārtraukti  tiesāta. “Tikai kas kādam ir devis tiesības domāt, ka viņš visu zina labāk par citiem?!”  Lailai vajadzēja laiku, lai uzveiktu to saspringumu, kas viņā šīs vērtēšanas dēļ bija sakrājies.  Pēc tam viņai bija jāmeklē veidi, kā no sevis izdabūt aizspriedumaino domāšanu. Būdama mūķene, viņa teju vai nosodoši uzlūkojusi sievietes, kuras krāso matus, un slavējusi sevi, ka ir pareiza, jo to nedara. Lai viņa vairs nevarētu tiesāt citas sievietes, Laila pati nokrāsoja matus. Turklāt sarkanus! 

   “Pēc tam sevi laboju arī citās lietās – attieksmē, spriedumos–, lai spētu pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nevis visus salikt pašas izdomātos plauktiņos. Krietni pastrādāt nācās arī ar savām emocijām. Biju iedomājusies, ka esmu izteikti racionāla, teju ne ar ko neaizkustināms dzelzs vīrietis, bet tad atskārtu, ka patiesībā esmu ļoti emocionāla. Pat mazāko vardarbību, netaisnību redzot, es no tās novērsos, raudāju, ja kādam neaizsargātam darīja pāri. Tad izvirzīju sev mērķi uztaustīt, atpazīt un saprast savas emocijas. Lai tas padotos vieglāk, izgāju speciālu terapiju. Saprotot, cik daudz manī emociju, pat apjuku – ko tagad ar tām visām darīt? Bet nu jau apmēram zinu. Un labāk, ka to ir jūra, nevis nav vispār. Protams, mainīt sevi citu cilvēku labā nevar mūžīgi – un tas arī nav vajadzīgs. Jo Dievs taču nekļūdījās, radot mani, tevi tādu, kādi esam. Tomēr katrā no mums esošā Dieva – Radītāja – daļiņa arvien liek un ļauj kaut ko sevī pieslīpēt, pakoriģēt.” Tieši par to Laila runā arī savās lekcijās.

Nokavētais jāatgūst!

   Laimīgi atgriezusies Latvijā, Laila vispirms ķērās pie  dzīvokļa meklēšanas un iekārtošanas. Noīrēja pavisam maziņu, tajā daudz kas bija rozā, un tādu arī atstāja. Pārējo gan iekārtoja pēc sava prāta.

   “Iedomājies, es tikai trīsdesmit trīs gados izbaudīju to, ka beidzot man ir pašai sava mājiņa un ka tajā bez manis nav neviena cita! Kopienā vienā istabā dzīvojām daudzas māsas, uz visām bija viena koplietošanas telpa. Kovida laikā, kad nekur nevarēja brīvi iet, reizēm vienai četrās sienās gan kļuva garlaicīgi. Laiku īsināju lasot, liekot puzles – biju sapirkusi veselu lērumu. Beidzoties pirmajai karantīnai, iegāju tinderī un sāku skriet uz randiņiem. No 18 līdz pat 30 gadiem man tas bija liegts, pieredze attiecībās ar puišiem bija nulle, un nu bija iespēja atgūt nokavēto – uz tikšanos gāju divas trīs reizes nedēļā. Katru nedēļu devos arī uz karaoki. Pēc kāda laika pamazām nomierinājos. Adoptēju kaķi, lai mājās būtu vismaz kaut kāda kompānija,” Laila pasmaida.

   Vēl liels jaunums Lailas jaunajā dzīvē bija iespēja pašai rīkoties ar savu naudu, jo līdz tam visa alga aizgāja Opus Dei kopīgajā budžetā, no kura tika segti kopienā dzīvojošo sadzīves izdevumi. Ar nopelnīto Laila iemācījās gudri izdzīvot un gada laikā uzkrāja tik daudz, lai pietiktu pirmajai iemaksai dzīvokļa iegādei. Un savam priekam arī beidzot varēja tērēt! Viņa nomainīja visu garderobi, jo vairs nevajadzēja ģērbties pēc mūķenes standartiem. Te lieti noderēja lietoto apģērbu veikali. Viena problēma gan radās – Lailai gandrīz viss apģērbs licies nepieklājīgs, tāpēc lūkot ko jaunu gājusi kopā ar draudzeni, lai viņa pateiktu, ka ar mugurā uzvilkto viss ir kārtībā. Laila izbaudīja arī to, ka var ēst, ko grib. Pirmajās nedēļās pārtikusi no Pringles čipsiem, desas, avokado, našķiem... Bet, kad karantīnas laikā internetveikalā gribējusi pasūtīt gurķus, zvanījusi mammai, lai pajautātu, apmēram cik gurķu ir kilogramā, jo viņai par to nebijis ne jausmas; Opus Dei par šo ikdienas sadaļu gādājuši citi cilvēki.

   “Profesionālajā jomā biju ļoti izglītota, varoša, bet citās jutos kā pusaudze, kurai viss jāmācās. Arī par seksu neko nezināju. Vecāki par to nerunāja, mūķenes arī – no kurienes, lai es smeltos zināšanas? Savos 30 gados tikai teorētiski zināju, kas ir sekss, bet neko par radošumu ap to un procesu,” smej Laila un jau nopietni piebilst, ka no tā ir arī savs labums – sākot nopietnas attiecības, viņa jau bijusi pietiekami veca, lai saprastu, ko grib un ko negrib. Tas noteikti ļāvis izvairīties no daudzām kļūdām. Un Lailas vīrs ir viņas vienīgais vīrietis.

Gribēju lielu ģimeni

   Laila intuitīvi juta, ka ilgi vairs nebūs viena, tāpēc nolēma pirkt dzīvokli. Tā arī notika. Tagad viņa tajā dzīvo kopā ar vīru, trīs bērniem un trīs kaķiem.

“Tikai gadu pēc aiziešanas no Opus Dei man jau bija savs dzīvoklis un es biju satikusi savu cilvēku. Mana uzdrīkstēšanās būt pašai pavēra iespējas īstenot manas patiesās, iepriekš dziļi pagrīdē iesprostotās vēlmes, piepildīt manu dzīvi ar prieku un justies laimīgai. Ar Nikolasu ilgus gadus kopā strādājām, mums vienmēr bija interesanti parunāt. Viņš ir daudz vecāks par mani, bet mums ir līdzīga pieredze. Kaut gan viņa ģimene bēga uz Ameriku, viņš divas reizes dzīvoja Brazīlijā. Es aizgāju no mūķenēm, jau biju izskraidījusies pa randiņiem, un tad mūsu gara draudzība kļuva par kaut ko vairāk. Tagad kopā rūpējamies par trīs bērniem, un mums ir vēl vairāk, par ko runāt,” Laila teic un laimīgi piebilst, ka viņa katru nedēļu iet uz randiņu ar vīru. Laiks divatā vajadzīgs, lai stiprinātu attiecības un ģimeni. Tā viņiem esot vissvarīgākā.

   “Es ļoti gribēju ģimeni, bērnus. Nikolasa meita Paula dzīvoja pie mums, un mēs bijām vienojušies – ja paši pie sava bērna netiksim, tad adoptēsim. Jo in vitro (laboratorijas apstākļos – red.) negribēju pat mēģināt. Kad tiešām zaudēju cerību pati kļūt par māti, adoptējām māsu un brāli – Kristiānu un Markusu. Es zināju, ka gribu vairākus bērnus, un kāpēc atkārtoti iet cauri tik emocionāli smagam procesam? Turklāt pati biju uzaugusi lielā ģimenē.” 

Nebaidīties no nezināmā

   Jau būdama Opus Dei, Laila bija mentore – padomdevēja un palīdze – daudzām sievietēm. Tolaik tas bija saistīts ar garīgo pusi – viņa dalījās pieredzē, zināšanās par tuvināšanos Dievam, tikai nevis piespiežot, bet atbalstoši, palīdzot viņām pašām nonākt pie atbildēm uz aktuālajiem jautājumiem. 

   “Būtībā jau tad nodarbojos ar pašizaugsmes veicināšanu jeb koučingu. Man tas patika, tāpēc izgāju kursus un oficiāli kļuvu par transformācijas treneri. Jo pati jau biju pieredzējusi, kā ir tad, kad vajag visu mainīt. Jā, sākumā ir bail, ir sajūta – ja aiziešu no ierastā, visa pasaule sabruks, viss būs slikti, Dievs ar mani vairs nerunās. Tikai nekas tāds nenotika, tikai daži cilvēki ar mani vairs nevēlējās runāt. Jā, man beidzot vajadzēja iemācīties iet uz veikalu un iepirkties, apgūt citas sadzīviskas prasmes, bet tas taču bija nieks, ne tuvu tam, no kā biju baidījusies. Tāpēc arī esmu pārliecināta, ka daudziem galvenais šķērslis ceļā uz pašizaugsmi, uz gribu kaut ko savā dzīvē mainīt, ir bailes no nezināmā,” uzskata Laila. 

Pirms nopietni ķērusies pie pašizaugsmes trenera darba, viņai vajadzējis sakārtot pašai savu domāšanu, sistematizēt savu pieredzi, tāpēc arī uzrakstījusi grāmatu 12 soļi ceļā pie sevis. Vairāk tā adresēta sievietēm, jo viņu pasaule Lailai tuvāka, bet var noderēt arī vīriešiem. Ikdienā Laila strādā savā biznesa vadības profesijā un ir priecīga, ka to var apvienot ar kouča darbu, “jo, kopš esam adoptējuši bērnus, stabilitāte man ir vēl jo svarīgāka”.  Bērnu adopcija ir pēdējās izmaiņas Lailas dzīvē. Kas būs tālāk, nevar zināt, bet viņa ir atvērta pārmaiņām, jo nu jau zina – nekāds izaicinājums nav par lielu, ja tu to pieņem saskaņā ar sevi.