Ieva Vārna - latviešu žurnāliste Ukrainā: "Uzvara mums ir jāsagaida skaistām"

Kopš 2022. gada februāris ir kļuvis par mēnesi, ko pasaule piemin kā gada dienu asiņainam karam, ko Krievija uzsāka Ukrainā. Un visus šos trīs gadus 24. februārī televīzijas žurnāliste Ieva Vārna atrodas Ukrainā, jo, kā teikts viņas darbavietas – TV3 – mājas lapā, Ieva par savu misiju uzskata sniegt sabiedrībai pēc iespējas objektīvāku informāciju, aktualitātes piedzīvojot savām acīm. Arī šogad Ieva atrodas Ukrainā, lai Latvijai vēstītu par zvērībām, ko ienaidnieks tur turpina pastrādāt. “Pasaules uzmanība šim karam ir ievērojami samazinājusies, un, ja pie viņiem atbrauc žurnāliste no Latvijas un ierakumos kopā dzer kafiju, viņi to ļoti novērtē,” vēlāk sarunā paskaidros Ieva. Žurnāls "Jauns OK" ar viņu tikās neilgi pirms kara 3. gadskārtas.

Nenormālajam karam, ko Krievija uzsākusi Ukrainā, 24. februārī aprit trīs gadi. Ar kādām pārdomām tu šo drūmo gadadienu sagaidi?

Pārdomas nav īpaši pozitīvas. Mēs visi dzirdam, ka jābūt miera sarunām, taču nekas no tā, ko mēs šobrīd redzam frontē, neliecina, ka Krievija būtu gatava kādam mieram – viņiem ir iniciatīva un panākumi visā frontes līnijā. Domājot par to, ja ukraiņiem liktu piekrist mieram vai pamieram, vienojoties par teritorijām un to atdošanu, saprotam, ka tas nebūs risinājums – paies gads, divi un Krievija ies tālāk, jo viņi neapstāsies, kamēr Ukrainas valsts un ukraiņu tauta pastāvēs.

Protams, man ir milzīgas cerības – un es to patiešām vēlos, lai varu atgriezties normālā dzīvē, kurā karš nav ikdiena –, lai viss beidzas, bet, manuprāt, tas nebūs tik ātri, un diemžēl domāju, ka vēl šis gads būs gads, kurā regulāri braucam uz Ukrainu, lai televīzijā stāstītu par karu.

Pēc dažām dienām tu atkal brauc uz Ukrainu. Uz kurieni šajā reizē brauksi un ko tur darīsi?

Ukrainā būsim aptuveni pusotru mēnesi. Sākumā ir plānots braukt uz dienvidiem – uz Hersonas un Zaporižjas apgabalu, lai apskatītos, kāda situācija ir visā frontes līnijā, ne tikai austrumos, kur šobrīd ir vissmagāk. Tālāk virzīsimies uz augšu – uz Harkivu, Donbasu un Sumiem.

Vai tev nav bail?

Bail ir visiem. Kā karavīri paši saka: tie, kas saka, ka viņiem nav bail, ir muļķi; bail ir visiem, un neviens nevēlas nomirt. Tu saproti, ka tu brauc uz fronti, brauc strādāt uz pozīcijām. Taču kaut kādā veidā es sevi mobilizēju uz darbu, kas jādara, un bailes savā ziņā tajā brīdī izplēn, tām tur nav vietas, jo citādi šo darbu nevar izdarīt.

Vai šo trīs gadu laikā tev ir bijusi situācija, kurā ir īstas nāves bailes?

Jā, protams. Daudz. Spilgtākais, kas nāk prātā, ir 2023. gada vasara. Strādājām Zaporižjas apgabalā, Ukrainas dienvidos. Ar karavīriem devāmies uz pozīcijām, no kurām krievi nesen bija padzīti. Tas bija ļoti tuvu okupantu pozīcijām, aptuveni 800–900 metru attālumā. Viņiem acīmredzot izdevās izskaitļot, ka mēs tur esam, un sāka uz mums šaut ar mīnmetējiem. 30 metru attālumā krita mīnas un gar ausīm lidoja šķembas. Tad, protams, bija sajūta: vai tiksim vispār no šejienes ārā?

Ko tajā brīdī darījāt, vai esat tam apmācīti?

Klausījām, ko mums saka karavīrs. Ja saka: lec ierakumos! Tad lecam ierakumos. Ja saka: guli zemē! Tad guļam zemē. Un ne pa labi, ne pa kreisi. Tajā brīdī man ir jāuzticas karavīriem, ja es gribu sevi pasargāt, un citādi tur nevar. Paldies dievam, neviens no mums šajā apšaudē necieta, un ar vairāku stundu nokavēšanos, bet tikām ārā sveiki un veseli.

Vai esi mācījusies, kā sevi aizsargāt, kā apieties ar ieroci?

Nē, neesmu. Taču jau ļoti sen – pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – gribēju Latvijā iziet rezerves karavīra apmācības. Toreiz to neizdarīju, bet tagad šīs apmācības, kad trīs nedēļas jābrauc uz Alūksni, parasti iekrīt augustā, bet augustā ir Ukrainas Neatkarības diena, kad man ir jāstrādā Ukrainā. Taču, kad mana darba dzīve kļūs mierīgāka, es to noteikti izdarīšu – manuprāt, tas ir vērtīgi katram no mums.

Man žēl dzirdēt, ka tu saki: neredzi, ka šis karš drīz beigsies. Esot šeit un redzot, dzirdot, ka ir ukraiņi, kas no Latvijas sāk atgriezties Ukrainā, rodas sajūta: miers pamazām tuvojas. Bet acīmredzot tā ir mānīga sajūta.

Par to es ukraiņus ļoti apbrīnoju. Ukrainas rietumos, Kijivā, Ļvivā, kas ir tuvāk pie Polijas robežas, regulāri skan trauksmes sirēnas, visi apzinās, ka raķete var atlidot jebkurā vietā un ka neviena pilsēta un ciems nav pasargāts, pat pie pašas Polijas robežas, taču viņi tur dzīvo. Cilvēki ir jau pieraduši. Iemācījušies sadzīvot ar to, ka ir regulāri elektrības atslēgumi, veikaliem, kafejnīcām, aptiekām vai jebkurai citai publiski apmeklējamai vietai pie ieejas durvīm stāv elektrības ģenerators, un, ja notiek elektrības pārrāvums, pieslēdzas pie tā un turpina strādāt. Par to es viņus apbrīnoju, un tas ir tas, par ko viņi cīnās: lai viņiem būtu normāla dzīve. Un šie trīs gadi ir apliecinājuši, ka krievu raķetēm ukraiņus nesalauzt.

Ieskicē, kāda Ukrainā ir tava ikdiena! Kur dzīvojat, ko ēdat, kur dodaties – savu kā žurnālistes dienaskārtību Ukrainā.

Ieskicēšu drīzumā gaidāmo maršrutu. Galamērķis ir aizbraukt uz Doņeckas apgabalu, kur situācija ir tiešām ārprātīga – ne velti Doņeckas apgabala robežu sauc par vārtiem uz elli. Tur tiešām ir elle.

Pa ceļam vienmēr apstājamies pārnakšņot Kijivā – normālos apstākļos viesnīcā. Normāli pārguļam nakti, paēdam brokastis un braucam tālāk. Bet, kas attiecas uz dzīvi tuvāk frontei, tur šo gadu laikā sagaida iegūtie draugi – karavīri, kuri palīdz atrast vietu, kur dzīvot, jo tur viesnīcas nestrādā. Dažas gan ir, bet tās ir viens no Krievijas Federācijas mērķiem, jo zināms, ka tur paliek žurnālisti, brīvprātīgi, starptautiskie novērotāji, tāpēc viesnīcās, kas frontei ir tuvāk par 100 kilometriem, palikt nav ieteicams.

Karavīri mums iesaka, kurā rajonā labāk palikt, palīdz atrast dzīvesvietu. Piemēram, ir cilvēki, kas ir aizbraukuši no Ukrainas un atstājuši savas atslēgas kaimiņiem, paziņām, un šādi sarunājam, ka tur divas trīs nedēļas varam padzīvoties. Paši gatavojam ēst – makaronus, gaļu, uzcepam olu brokastīs –, kaut ko ņemam līdzi no mājām. Bet, ja kara sākumā Ukrainā nestrādāja pārtikas veikali, bija apgrūtināta iespēja nopirkt, piemēram, degvielu, tad šobrīd tādu problēmu nav.

Ukraiņi kara apstākļos ir atraduši veidu, kā dzīvot.

Jā – ja arī 20 kilometrus no frontes līnijas uz lauka būs palikuši nenovākti kāposti vai cita raža un virs galvas sāks lidot raķetes, tad ukraiņi savu māju pametīs tikai pēc tam, kad raža būs novākta.

Kā tev šķiet – kāpēc tā?

Es apbrīnoju šos cilvēkus. Arī man šķiet – vai tiešām tas ir tas svarīgākais? Bet viņi vienmēr saka, ka ir jāiet, jādara un tu nedrīksti sēdēt un raudāt, un sūdzēties, cik viss ir slikti. Viņi saka: mums ir šāds kaimiņš, ko mēs varam izdarīt? Mēs nedrīkstam padoties – ja valstī nekas nedarbosies, nestrādās, ja visi aizbrauks, tad par ko mēs cīnāmies?

Tu minēji elles vārtus, līdz kuriem arī šajā reizē plānots aizbraukt. Kas tev liek pie tiem braukt?

Virsmērķis ir, lai cilvēki neieslīgst pārliecībā, ka šis karš, kas mums notiek ļoti netālu, ir norma. Atgādināt, ka nekas nav beidzies, mums ir jāturpina palīdzēt – ne tikai ar saviem ziedojumiem, bet arī ar savām domām, lai cik tas neizklausītos banāli. Runāt par to. Visi no šī kara ir jau noguruši, arī es esmu nogurusi – tici man, es ļoti labprāt gribētu nebraukt uz Ukrainu kā uz kara zonu, bet reizi gadā, lai ar tagad tur iepazītajiem cilvēkiem pasēdētu kafejnīcā, iedzertu kafiju un paēstu pusdienas. Diemžēl situācija ir tāda, kāda tā ir, un es uzskatu, ka mans pienākums kā žurnālistei ir turp braukt – neviens man nav spiedis to darīt, tas ir mans ceļš, ko pati esmu izvēlējusies. Es uzskatu, ka tas ir mans pienākums – turpināt braukt un veidot šīs reportāžas un rādīt tos vājprāta kara noziegumus, ko Krievija pastrādā Ukrainas valstij, nogalinot Ukrainas cilvēkus. Rādīt visas šīs prātam neaptveramās lietas, kas joprojām notiek katru dienu!

Kas ir tas vājprātīgākais, ko tu pati esi redzējusi savām acīm?

Ir ļoti grūti izdalīt vienu epizodi. Pirmais šoks bija 2022. gada sākumā, kad mēs ar operatoru Sergeju strādājām Kijivas pievārtē – Bučā, Irpiņā. Tur bija masu kapi, kur uz ielām bija guloši, vienkārši nogalināti iedzīvotāji. Man likās, ka tā nav realitāte, ka ko tādu esmu redzējusi tikai vēstures filmās un lasījusi grāmatās. Uz ielām gulēja cilvēku līķi. Mana galva uzreiz nesaprata, ko tā redz: esmu atbraukusi uz valsti filmēt sižetus, eju pa ielu un redzu, ka cilvēks, kurš ar iepirkuma maisiņu ir gājis uz veikalu, ir vienkārši nošauts un guļ uz ielas. Ieejam mājā filmēt, kā raķešu vai aviācijas triecienā tā ir sagrauta, un redzi, ka uz gruvešiem guļ sieviete, kurai puse ķermeņa ir norauta. Mēs bijām redzējuši un dzirdējuši ziņās, kādas zvērības un vājprāts tur darās vietās, kuras ir okupējusi krievu armija, bet tad, kad tu to ieraugi savām acīm, tas ir kaut kas cits.

Jebkurš reportieris, kurš ir saskāries ar ielu intervijām Latvijā, zina, cik izaicinoši ir to izdarīt – reti kurš cilvēks ir gatavs atbildēt; aizbildinās ar laika trūkumu un aiziet. Taču šeit cilvēkiem, kuri bija padzīvojuši salīdzinoši neilgo laiku okupācijā, izmisums bija tik milzīgs, ka, redzot ārvalstu žurnālistu tuvošanos, gribēja izkliegt savu sāpi. Tajā brīdī saproti: tu esi ne tikai žurnālists, bet arī sava veida psihologs.

Otrs gadījums bija Ukrainas austrumos, Bahmutas pilsētā, kas nu jau kādu laiku ir okupācijā. Braucām filmēt, un mums virs galvas lidoja krievu iznīcinātājs un nometa aviācijas bumbu uz piecstāvu bloku mājas. Notikuma vietai bijām burtiski blakus, tāpēc uzreiz piebraucām. Bijām kopā ar karavīriem, un viņi uzreiz skrēja skatīties, kas tur notiek, vai nav kādam jāpalīdz, – vēl nebija ieradušies ne glābēji, ne ugunsdzēsēji. Viņi no mājas uz rokām iznesa septiņus gadus vecu puisīti, kuram bija pilnīgi sadragāta galva; viņš neizdzīvoja. Atceros, man pieskrēja 12 gadus veca meitenīte, apķērās un sauca: “Kur ir mans tētis, kur ir mans tētis! Vai viņš ir dzīvs?!” Tētis bija iekšā mājā. 

Iekšēji jutu milzīgas dusmas, naidu un šausmīgu bezpalīdzības sajūtu – es redzu, kas notiek, bet nezinu, kā palīdzēt, ko darīt.

Vai tādos brīžos, kad šis notiek, tu spēj savākties vai arī raudi?

Pēc šī konkrētā gadījuma, kad aizbraucām mājās, vakarā sēdēju uz zemes un balsī raudāju.

Taču jūtu, ka kādā brīdī sāku notrulināties. Jau pagājuši trīs gadi! Ja sākumā par dažādiem notikumiem varēju daudz un dikti raudāt un pašai bija liela cīņa ar sevi, tad šobrīd skatos: jā, nu sprāgst, jā, raķetes lido, ir sagrauts. Esmu sevi norūdījusi, bet domāju, ka tā ir normāla psiholoģiska reakcija, jo pretējā gadījumā, to visu redzot un piedzīvojot, var sajukt prātā.

Mēs runājām ar vienu britu kolēģi – žurnālistu, kungu gados –, un šis viņam nav pirmais konflikts, uz kuru brauc strādāt. Viņš man teica, ka šo karu nevarot salīdzināt ar konflikta zonām Afganistānā un Irākā, kur viņš ir bijis, – cik šis ir nežēlīgs. Kaut vai attieksmes ziņā pret žurnālistiem – Ženēvas konvencijā ir noteikts, ka žurnālistam ir jādod iespēja strādāt frontes tuvumā, ka nedrīkst uz žurnālistiem šaut. Taču tik daudzas reizes ir bijis tā, ka mēs braucam tuvu pašai kontaktlīnijai un ukraiņu karavīri plēš nost preses uzrakstus, mici no mikrofoniem, lai mēs maksimāli izskatītos līdzīgāki karavīriem, jo krieviem rietumvalstu žurnālists ir kā bullim sarkanā lupata. Mēs viņu acīs un viņu propagandas kanālos esam Amerikas propagandisti un aģenti.

Vai tev ir sanācis runāt ar kādu cilvēku, kurš par šo karu saka: nu, viss nav tik viennozīmīgi?

Sākumā, jā, taču priecājos, ka man viņi sociālajos medijos vairs neraksta. Atvainojos par tiešumu, bet manā skatījumā šie cilvēki ir vatņiki, kuriem ir lielas problēmas ar loģisko domāšanu, spēju analizēt notikumus, valstu rīcības. Sākumā man tika rakstītas briesmīgas lietas; es mēģināju atbildēt, bet sapratu, ka nav vērts ieguldīt savu enerģiju tajā, lai cilvēkam skaidrotu lietas, kuras viņš pat nevēlas saprast.

Ko viņi tev rakstīja?

Ka tas viss ir feiks, ka viss, ko esam safilmējuši, – tās ir speciāli izveidotas dekorācijas. Nu ko tādiem rakstītājiem var paskaidrot! Mūsu valstij pat nav tāda budžeta, lai uzliktu šādas Holivudas cienīgas dekorācijas, kādas ir redzamas Ukrainas karā! (smejas) Es savu enerģiju labāk ieguldu, vācot Ukrainai ziedojumus, nevis muļķim skaidrojot, ka balts ir melns vai otrādi.

Reiz, atgriezusies Rīgā no Ukrainas, biju aizdevusies iepirkt pārtiku. Nācu ārā no veikala, un krievu sieviete – es neteiktu, ka sieviete gados, kas varētu ilgoties pēc Padomju Savienības, nē, gados jauna sieviete – acīmredzot mani atpazina un sāka uz mani kliegt, lamāt, lai es braucu atpakaļ pie saviem haholiem, ka mūsējie – ar to domājot krievus – man sados pa zobiem. Neatkārtošu vārdus, kādos toreiz tiku izlamāta. Stāvēju šokēta, es nespēju pateikt pat nevienu vārdu. Garāmejošs vecāks kungs sāka mani aizstāvēt. Pēc tam iekāpu mašīnā un sēdēju trīcošām rokām.

Šī ir tā puse, kas mani biedē. Ceru, ka mūsu mājās, Latvijā, nekad nekas tāds nenotiks. Bet, ja pienāktu šī X stunda un Krievija izdomātu, ka viņiem vajag Baltijas valstis, tad es baidos, ka mums atklātos ļoti bēdīga aina par to, cik mūsu valstī ir daudz nelojālu cilvēku.

Vai šo trīs gadu laikā, strādājot šo darbu, pati par sevi esi uzzinājusi ko jaunu?

O, jā! Vispirms – esmu iemācījusies kļūt savaldīgāka, esmu tāds emocionāls cilvēks, kam grūti kaut ko paturēt pie sevis, es pasaku, ko es domāju. Taču karš ir iemācījis savaldīties situācijās, kurās absolūti esi izmests no savas komforta zonas. Iegūts zināms rūdījums. Esmu palikusi skarbāka.

Tāpat esmu pārdomājusi, kādas ir patiesās vērtības. Novērtēt to, kas ir dots. Nav jābūt karam, lai vienā dienā tev būtu viss, bet nākamajā – nekas. Esot tajā vidē, Ukrainā, to saproti vairāk, tev it kā ar bomi iedod pa galvu un atver acis, kas ir tas vissvarīgākais.

Cik liela ir komanda, kas ar tevi parasti dodas ceļā?

No mana darba braucam mēs ar operatoru Sergeju, bet citreiz es braucu viena pati. Maršrutus saplānoju es, un mēs braucam ar mašīnu no Rīgas. Pārsvarā braucam ar divām mašīnām. Es vācu ziedojumus ukraiņiem, un parasti viena mašīna ir tā, ko atstājam kā ziedojumu frontei. Katrs sēžam pie savas mašīnas stūres. Man ļoti patīk braukt! Smejos, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi tālbraucējšoferis, jo man tiešām ļoti patīk braukt – es pie stūres atpūšos.

Vai operators tevi nesauc par traku?

Viņš jau tāds pats! (smejamies) Galvenais, ka ģimenes mūs saprot.

Kad tu brauc viena, tad kurš tev filmē?

Tad es visu daru pati.

Iepriekš intervijās biju lasījusi, ka tev ļoti patīk pucēties.

Ļoti!

Bet ko tu velc, braucot uz kara zonu?

Uz šo jautājumu Sergejam būtu, ko pateikt, jo viņš vienmēr smejas par to, ka es esmu ar četrām somām, kurās ir manas mantas. (smejas) Pusi, protams, nevajag. Bet tā ir taisnība, tā es daru. Jo kara zonā, protams, ir vajadzīgi tikai armijas zābaki, siltas bikses un termoveļa, ja tā ir ziema. Tas ir arī viss. Bet es braucu ar četriem čemodāniem.

Bet smukās drēbes tu arī tātad ņem līdzi?

Protams! Jo, kad braucam atpakaļ, tad piestājam Kijivā un gribu tur apģērbties kā sieviete.

Esmu ievērojusi, ka Ukrainas sievietes vienmēr ir saposušās un saka, ka karš nav iemesls, lai sevi pamestu novārtā.

Jā, tā ir. Spilgti atceros: aizbraucām uz vienu no Donbasa pilsētām, kas arī bija okupācijā. Tur pilnīgi viss bija izpostīts, lai gan pirms 2022. gada 24. februāra pilsētā bija 40 000 iedzīvotāju. Aizbraucām, un cilvēki tur dzīvoja pagrabos. Piebraucām pie vienas mājas, aizvedām produktus: kafiju, tēju, cukuru. No pagraba iznāca pensijas vecuma kundzes, un viņām bija tīri mati, uzkrāsotas lūpas – sakoptas kundzes. Es nenoturējos un prasīju: “Bet kā?! Jūs dzīvojat pagrabā, jums te apkārt viss ir nobombardēts, bet jūs izskatāties tik labi!” Ļubas kundze, pie kuras es joprojām aizbraucu, kad esmu tajā pusē, atbildēja: “Bet uzvara mums taču ir jāsagaida skaistām.” Man vairs nebija, ko teikt. Krievu armija dara pilnīgi visu, lai Ukrainas cilvēkus iegrūstu mēslos, bet šie cilvēki nav salaužami. Pat ja tu viņam visu nobombardēsi un viņš dzīvos savas nodegušās mājas pagrabā, pat tad viņš sevi sakops. Apbrīnojami.

Vai karavīri tev nejautā, ko tu, tāda blonda meitenīte, esi atbraukusi uz šādu vietu?

Jā, citreiz ir tā, ka iebraucam Doņeckas apgabalā, kur ir lielais kontrolpostenis un drošības dienests pārbauda dokumentus un preses akreditācijas, un man prasa: ko jūs te darāt, vai jums ir apnicis dzīvot, vai dzīve ir par garlaicīgu? Viņi saka, ka man neesot jāredz tas, ko Ukrainā redzu, taču ukraiņi novērtē, un viņiem tas nozīmē ārkārtīgi daudz – ka mums nav vienalga. Ne tikai to, ka aizvedam mašīnas, dronus, uzlādes stacijas un citas lietas, bet kopā pabūšanu. To var saprast, jo ir apritējuši trīs gadi, pasaules uzmanība šim karam ir ievērojami samazinājusies, un, ja pie viņiem atbrauc žurnāliste no Latvijas un ierakumos kopā dzer kafiju, tas viņiem ir kā iedrošinājums, motivācija, ka citiem tas ir svarīgi. Un svarīgi ir ne tikai man – kad vedu sagādāto palīdzību, aiz manis stāv tūkstošiem cilvēku, kas Ukrainai joprojām ir gatavi palīdzēt, katrs ir ziedojis naudu, kaut ko sagādājis, adījis zeķes; aizmugure ir milzīga! Kad šīs lietas nododu, saku, lai viņi zinātu, ka Latvijas cilvēki ir kopā ar jums.

Vai tev nav nācies Ukrainā zaudēt kādus draugus?

Ir. Pa šiem gadiem ir gājuši bojā astoņi mani draugi, karavīri. Un vēl viena mana pagraba draudzene – nomira šajā vasarā no vecuma. Tāds skarbs stāsts, kas, tautas valodā runājot, man iedeva pa smadzenēm. Biju aizbraukusi pie viņām ciemos, aizvedu arbūzu, kopā pasēdējām, ēdām cepumus un dzērām tēju. Ar šīm kundzēm regulāri sazvanos, un nākamajā dienā pēc tikšanās viena no viņām man zvana, raud un saka, ka Sveta nomirusi. Bet mēs tikko kopā sēdējām! Aizdomājos: cilvēkam bija normālas vecumdienas, bet šī vājprātīgā kara dēļ, ko sākusi viena imperiālistiska valsts, cilvēks nomirst pagrabā, nevis normāli aizvadot savas vecumdienas. Vienā mazā būcenītī, un viņu pat nevar normāli apglabāt, jo frontes līnija ir tik tuvu, ka bēres neviens nerīko – mirušajam atbrauc pakaļ, ieliek maisā un apglabā. Ļoti skumji.

Vai tev pašai ir nācies dzīvot pagrabā?

Esam pa nakti palikuši pozīcijās – ierakumos uz lauka. Tādas reizes ir bijušas. Tāpēc noņemu cepuri šo karavīru priekšā, kas šādā veidā uz lauka dzīvo pa pusgadam vai pat ilgāk, bez nomaiņām; vien tik daudz, cik reizi nedēļā aizbrauc nomazgāties siltā dušā.

Pirms pāris gadiem vienā no žurnāla Jauns OK numuriem lasīju, ka mācies politiku un diplomātiju. Cik tev tālu ir ar mācībām?

Uz pauzes. Pusgadu pēc kara sākuma sapratu, ka to nevaru apvienot, mācības ir pamestas pusratā – aizskāri sāpīgu tematu, jo man nepatīk nepabeigt lietas, es visu parasti novedu līdz galam. Bet saku sev, ka šie ir attaisnojoši apstākļi.

Vai tu redzi, ka varētu arī iet politikā vai, piemēram, būt vēstniece?

Pagaidām es nezinu. Kamēr man deg acis par to darbu, ko daru šobrīd, es to arī darīšu. Esmu cilvēks, kuram ir nepieciešams darīt lietas, par ko es degu.

Ukraiņu valodu esi apguvusi jau izcilā līmenī?

Esmu iemācījusies, bet nevaru teikt, ka perfekti. Cenšos, turpinu mācīties un karavīriem vienmēr saku, lai ar mani sarunājas tikai ukraiņu valodā. Kļūst arvien labāk.

Vai šobrīd, sagaidot kara trešo gadadienu, tev ir kādas atziņas?

Ukrainā bijām jau dažas dienas, pirms karš vispār sākās, – neviens neticēja, ka tas būs tādā mērogā, bet bija skaidrs, ka kaut kas notiks. Tāpēc pēdējos trīs gadus 24. februārī esmu Ukrainā, arī šogad.

Ja jārunā par atziņām. Šie gadi ir bijuši briesmīgi, pilni ar pārdzīvojumiem un sāpēm, un pārdomām, kas ir kas un kur mēs ejam. Taču katrā lietā meklēju ko pozitīvu, citādi jau nevar. Un sev esmu paņēmusi šo: lai cik briesmīgos apstākļos ar cilvēkiem tur esmu iepazinusies, šajā laikā esmu ieguvusi vienkārši fantastiskus draugus! Tie ir mani īstie draugi, un par to esmu pateicīga – ka šie trīs gadi manā dzīvē ir ieveduši fantastiskus cilvēkus. Dažus no viņiem pat varu saukt par savu ģimeni. Piemēram, Ukrainas bruņoto spēku kapelāns Volodimirs un viņa sieva. Viņš ir mans Ukrainas tētis, un ar viņu iepazinos jau pirmajā reizē, kad turp aizbraucu. Viņš ir mans spēcīgais plecs un atbalsts, un brīžos, kad liekas – psiholoģiski un emocionāli vairs nevaru, viņš manā galvā lietas var salikt pareizajos plauktiņos. Tāpēc vienmēr ir smagi, kad no rītiem rokās paņemu telefonu tikai tāpēc, lai vacapā apskatītos, vai tas un tas cilvēks ir bijis onlainā, jo tas nozīmē – viņi ir dzīvi. Lieku telefonu nost, netraucēju, bet vienkārši zinu – ar viņiem viss ir kārtībā. Taču, ja nav bijis un uzrakstu, vai viss ir kārtībā, un diennakti man neatbild, jo ir bijuši bez zonas un sakariem, tad ir tāds pārbaudījums un iekšā trīceklis, jo negribi saņemt ziņu, ka vēl kāds ir gājis bojā…

Vēl bez kapelāna par savu ģimeni mēs ar operatoru abi varam saukt karavīrus – Olenu un vēl vienu Volodimiru –, kas ir preses virsnieki, bez kuriem mūsu darbs frontē nebūtu iespējams. Kopā esam bijuši tādās situācijās, ka liekas – kāds mums ir sēdējis uz pleca un sargājis un tikai tāpēc mums joprojām viss ir kārtībā. Tās ir spēcīgas draudzības, un ar šiem cilvēkiem kontaktu uzturam būtībā katru dienu.

Tev abi vecāki ir miruši, kad biji vēl maza meitene. Kā tev šķiet, par ko tavi vecāki ar tevi jo īpaši lepotos?

Es ļoti ceru, ka viņi lepojas ar mani, un ļoti ticu, ka viņi abi mani pavada visās manās gaitās. Ka viņi ir mani divi sargeņģeļi.