Vai tā tiešām ir mīlestība? Kad Mārtiņš grib plānot nākotni, Maija pajoko un maina sarunas tēmu

Šķiet, par mīlestību viss jau ir pateikts, un tomēr, ja tā jādefinē, vienā teikumā būtu grūti izsacīt sajūtu, pieredzi un prāta stāvokli, ko piedzīvo vai tiecas piedzīvot teju katrs.

Psihoanalīzes celmlauzis Zigmunds Freids uzskatīja, ka lielākā daļa cilvēku mīlestību pozicionē savas dzīves centrā, neskatoties uz ciešanām, ko tā rada, un izjūt mīlestību kā “laimes prototipu”. Savukārt Salmans Akhtars, indiešu izcelsmes amerikāņu mūsdienu psihoanalītiķis, nobriedušu mīlestību raksturo kā pieredzi un ilgstošas attiecības ar romantiski vilinošu partneri, pret kuru iespējams just ambivalenci jeb dažādas saliktas un pretrunīgas jūtas. Šādās attiecībās eksistē gan pieķeršanās, gan intimitāte. Turklāt mīlestība ietver arī kapacitāti būt atsevišķi, otra autonomijas un robežu pieņemšanu, rūpes un maigumu.

Mīlestības fenomens

Mīlestība ir daudz plašāka nekā vienkārši "es tevi mīlu”. Katrs, kurš izjutis mīlestības un kaisles pirmo reibumu attiecību sākumā, zina, cik spēcīga var būt vilkme vien tikai elpot otra klātbūtnē un cik sāpīga ir būšana prom no otra. Cik viegli ir izjust greizsirdību, ja partneris veltī maigumu, ko esam iecerējuši sev, kādam citam. Cik spēji var sadusmoties, ja otrs atraida. Cik silti gribas parūpēties par to, kuru mīlam, un saņemt to pretī. Cik vainīgi jūtamies, ja esam bijuši skarbi pret otru.

Savā būtībā jau zinām, cik komplicētas mēdz būt ar mīlestību saistītas jūtas. To esam piedzīvojuši citās daudz senākās attiecībās – ar vecākiem. Domājot par attiecībām ar tuvāko ģimeni šobrīd vai kādreiz, reti kurš varētu sacīt, ka šī platoniskā mīlestība ir bijusi tikai un vienīgi piepildīta ar siltumu un rūpēm. Arī attiecības ar vecākiem un ar viņiem saistītās jūtas ir daudz plašākas.

Tādēļ, lai runātu par mīlestību, vispirms jāpadomā par agrīnām attiecībām ar vecākiem (vai citiem primārajiem aprūpētājiem, kas pildījuši vecāku lomu). Tas nav tik vienkārši, kā to mēdz noreducēt, ka pieaugušā vecumā heteroseksuālai sievietei iepatīkas tēvam līdzīgi vīrieši, bet vīriešiem – mātes kopijas. Tomēr dažādās attiecības, kas veidojas dzīves laikā – ar partneriem, draugiem, bērniem, kolēģiem un relatīviem svešiniekiem –, ir sava veida agrīno attiecību atspulgs.

Ko tas īsti nozīmē, un kādēļ cilvēki mēdz neapzināti “atkārtot pagātnes kļūdas” (jeb replicēt līdzīgus uzvedības modeļus citās attiecībās)?

Dzīves pirmās attiecības

Cilvēks mīlestību pirmo reizi izjūt kā bērns. Kā mīlestību pret saviem vecākiem un savu vecāku mīlestību pret sevi. Pagājušā gadsimta otrajā pusē pētnieki sāka pievērst pastiprinātu uzmanību tam, kā veidojas saikne starp bērnu un aprūpētāju. Angļu psihoanalītiķis un psihiatrs, piesaistes teorijas (angļu val. – attachment theory) pamatlicējs Džons Boulbijs novēroja, ka bērns ienāk pasaulē ar nepārprotamu vajadzību pieķerties. Dž. Boulbijs teicis, ka piesaiste ir strukturāla cilvēka uzvedības daļa “no šūpuļa līdz kapam”. 

Dž. Boulbijs un citi pētnieki secināja, ka piesaiste ir kā instinkts, kas palīdz izdzīvot, un piesaiste veidojas nevis ar aprūpētāju, kas tikai mehāniski pabaro un apģērbj, bet gan ar to, kurš ir pieejams, atsaucīgs un veicina drošības sajūtu.

Līdzīgi kā pieauguša cilvēka vecumā: mēs ilgtermiņa partneros meklējam ne tikai “funkciju” – fizisku drošību, materiālu nodrošinājumu, izklaidi vai seksuālas attiecības vienīgi baudas gūšanai –, bet gan pieķeršanos, mīlestību, kaisli, emocionālu drošību, dziļas un nozīmīgas attiecības. Protams, nobriedušas romantiskas attiecības būtiski atšķiras no agrīnām attiecībām, tostarp ar to, ka pieaugušo attiecības ir abpusējas.

Piesaistes teorija ir balstīta empīriskos pētījumos. Mērija Einsvorta ir pētījusi piesaisti bērniem tā saucamās savādās situācijas pētījumā (angļu val. – Strange Situation), kurā īsā laika posmā tiek novērots bērns un viņa uzvedība pazīstamos apstākļos (ar aprūpētāju) un nepazīstamos (ar svešinieka klātbūtni ar vai bez vecāka klātesamības). Aplūkojot zīdaiņu reakcijas, parādījās ideja par drošu piesaistes stilu, kad bērns jūtas droši ar aprūpētāju, ja telpā ir gan aprūpētājs, gan svešinieks. Bērns ilgojas pēc aprūpētāja, ja tas dodas prom, un priecājas par tā atgriešanos. Droša piesaiste veidojas, ja aprūpētājs ir uzticami pieejams, atsaucīgs un emocionāli klātesošs.

Tāpat tika novērotas citas reakcijas, ko konceptualizē kā nedrošu piesaisti. Piemēram, izvairīgas piesaistes gadījumā bērns šķietami izvairās vai ignorē aprūpētāju. Bet ambivalentas piesaistes stila situācijā trauksme parādās jau pirms atšķirtības, kā arī pēc aprūpētāja atgriešanās bērns ir grūti nomierināms. Vēlāk pētniece Mērija Meina aprakstīja vēl trešo nedrošās piesaistes stilu – dezorganizētu piesaisti.

Taču kā zīdaiņiem novērotie piesaistes stili ietekmē romantisku attiecību veidošanu pieaugušajiem?

Lai varētu veidot tuvas un dziļas attiecības, jāspēj veidot piesaisti. Lielizmēra sabiedrības pētījumos noskaidrots, ka droša piesaiste varētu būt 41–64 % populācijas (atkarībā no pētījuma metodēm, vecuma grupas u. c.). Vai tas nozīmē, ka puse sabiedrības nespēj būt attiecībās? Nē – arī nedrošs piesaistes stils ir pieķeršanās forma, kas, protams, ietver izaicinājumus.

Drošas piesaistes gadījumā pieauguši cilvēki partnerattiecībās jūtas gana brīvi un ērti dalīties savās domās un izjūtās, nebīstoties tikt vērtēti vai atgrūsti. Ja vienam no partneriem, sauksim viņu par Mārtiņu, ir sarežģīta diena, tad viņš paļaujas, ka otrs, piemēram, Maija, atbalstīs un Mārtiņam nešķiet, ka viņš ir “nasta”. Abi ciena viens otru, atbalsta otra hobijus, taču arī prioritizē patīkamu kopīgi pavadīto laiku. Viņu attiecības ir stabilas, drošas un emocionāli piepildošas.

Tomēr kā būtu, ja Maija baidītos, ka Mārtiņš viņu nemīl tikpat daudz, cik viņa? Ja Mārtiņš neatbild uz ziņām, varbūt Maijas prātā uzvirmo fantāzijas ar sāpīgiem, atgrūdošiem scenārijiem: ja nu Mārtiņš viņu krāpj, ja nu viņa vairs nav tik interesanta? Iespējams, Maija bieži jautā: “Vai tu mani arvien mīli? Vai mums viss ir kārtībā?” Šāds scenārijs, ko papildina spēcīgas bailes par pamešanu, tuvojas stāstam par trauksmainu (ar attiecībām pārņemtu) piesaisti.

Izvairīgas piesaistes gadījumā Maija varbūt labprātāk paliek randiņu periodā. Kad Mārtiņš vēlas plānot nākotni, Maija, iespējams, pajoko vai nomaina sarunas tēmu. Strīdos Maija drīzāk noslēdzas, ignorē otru. Lai gan Maija jūt pieķeršanos un vēlmi būt kopā, viņai ir grūti pilnībā atvērties, jo ir bail: ja nu es kļūšu pārāk atkarīga no Mārtiņa?

Savukārt dezorganizētu (trauksmaini izvairīgu) piesaisti raksturo vēlme gan pēc tuvības, gan distances, kas mijas un mainās. Šajā gadījumā šķietami saplūst trauksmainas un izvairīgas piesaistes elementi.

Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” marta numurā.

Vēl šomēnes lasi ekskluzīvu interviju ar Prāta Vētru par gaidāmo, darbīgo gadu, iedvesmojošu stāstu par mērķtiecīgo Madaru Mančinsku, kā arī sarunu ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāju Irēnu Kucinu. Marta numurā dodamies smaragdu medībās uz Zambiju kopā ar juvelieri Juliju Kožarjonoku, iepazīstam pavasara modes tendences, kā arī atklājam jaunākās skropstu tušas inovācijas. Skaistuma lapās – liftinga efekts bez skalpeļa, izmēģinot sejas jogu. Vēl arī padomi pirmajam maratonam no pieredzējušām trenerēm, špikeris gardēžiem ar Latvijas pavāru ieteikumiem un daudz kas cits!

Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk – katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu ikmēneša iedvesmas devu. Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!