Maija Sējāne-Īle: "Iemetot čiekuriņu ugunī, mēs domās atbrīvojamies no tā, kas vairs nekalpo"
Mūsdienās daudzi dzīvo nepārtrauktā skrējienā, neapstājoties, lai padomātu, kas viņiem patiesi ir svarīgs. Tradīcijas un rituāli ir kā pieturas punkti, kas palīdz atgriezties pie pamatvērtībām. Tie ir mazie mirkļi, kas ļauj apzināties savas saknes, stiprināt attiecības un uz brīdi apturēt nepārtraukto steigu. To žurnāla "Patiesā Dzīve" speciālizlaidumā "Rituāli un Tradīcijas" atzīst mūziķe, dabas un rituālu mīļotāja Maija Sējāne-Īle.
Tradīciju kopšana un kopā būšana ir vērtības, kas Maijas Sējānes-Īles ģimenē iesakņojušās dziļi. “Sējānu dzimtas ģimenes vienmēr bijušas ļoti cieši kopā, un tas ir pārmantojies arī uz mani, maniem brāļiem, māsu, brālēniem, māsīcām un mūsu bērniem. Mēs esam kā viens kodoliņš – cits par citu stāvam un krītam. Un skaistākais ir redzēt, kā mūsu bērni uztur šo kopības izjūtu,” stāsta Maija.
No visiem svētkiem Jāņi ir vieni no nozīmīgākajiem Sējānu dzimtā – tie pulcē lielo saimi, kurā ir ap 35 cilvēkiem, un vienmēr tiek svinēti ar plašu vērienu. Svinību neatņemama sastāvdaļa ir dziesmas, kas skan skaistā kora daudzbalsībā. “Mans krusttēvs ir kordiriģents, arī brālēns, un nu jau arī viņa bērni apguvuši šo prasmi. Mūsu ģimenes lokā vienmēr ir tik daudz dziedātāju, ka visas dziesmas varam nodziedāt paši. Kad pievienojas draugi – un daudzi no viņiem arī ir koristi –, dziedāšana top par īstu svētku notikumu.”
Svētki ierasti sākas ar došanos mežā pēc meijām un sētas pušķošanu. Vēlāk ģimenes un draugi sapulcējas uz kora ģenerālmēģinājumu pie Sējānu dzimtas karoga, kas tapis pirms dažiem gadiem un nu ir kļuvis par svētku obligātu sastāvdaļu. Pēc tam seko dziesmas, danči un lielais koncerts pie jūras, kas noslēdzas ar īpašu sveču rituālu. “Jau daudzus gadus mūsu dzimtas vīrieši gatavo koka plostiņus krusta formā, uz kuriem novieto sveces. Vidējās paaudzes puiši tos nes jūrā.”
Viena no maģiskākajām Jāņu tradīcijām ir uguns rituāls, kura vadīšana pēdējos gados uzticēta Maijai un viņas vīram Nilam. Šo tradīciju pirms daudziem gadiem ieviesa Maijas tēvabrāļa sieva Daiga. “Sākumā ne visi uguns rituālu pieņēma, jo tas bija kaut kas jauns un nezināms, bet nu tas Jāņos ir obligāts.” Šī rituāla laikā cilvēks atbrīvojas no liekā un piesaista labo. Visi sastājas aplī, un tad Sējānu dzimtas Jāņiem ir tas gods iedegt ugunskuru. Kad liesmas sāk celties augšup, ar dziesmu piesauc labos garus un pabaro uguni – ar medu, graudiem, ūdeni, maizi, dzintara gabaliņiem un naudiņu. Tad katrs dalībnieks saņem divas lietas – čiekuriņu, kas simbolizē veco un nevajadzīgo, ko vajag atlaist, un pupiņu, kas sevī nes dzīvību un cerību. “Latviešu spēka dziesmu pavadījumā, iemetot čiekuriņu ugunī, mēs domās atbrīvojamies no tā, kas vairs nekalpo. Pupiņu ugunskurā metam ar domu par to, ko vēlamies piepildīt savā dzīvē.”
Pilnu sarunu ar Maiju Sējāni-Īli lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" speciālizlaidumā "Rituāli un Tradīcijas", kas no 8. marta pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
