Atmodas leģenda Velta Čebotarenoka un viņas meita Lauma Paegļkalna: "Jāstāv stalti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē"

Pirms sākām sarunu, dzirdēju, kā pārrunājāt – o, kāda man bija aizņemta nedēļa! Velta, jums ir 75 gadi. Kas jūs abas šobrīd dara par aizņemtām sievietēm?

Velta: Mani mans 4. maija Deklarācijas klubs. Man ir tas gods būt ievēlētai par kluba prezidenti, līdz ar to man ir ļoti liela cilvēku uzticēšanās – to cilvēku, kuri ir balsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tie ir drosmīgi, gudri, zinoši un vienlaikus arī prasīgi cilvēki. Prasīgi gan pret sevi, gan pret mani. Kādreiz viņi saka, ka man jāsamazina temps un ka varbūt man nevajag tik daudzām lietām piekrist. Bet, piemēram, pagājušajā nedēļā bija 18. novembra svētki, tas bija skaists notikums, apmeklēju koncertu. Nākamajā dienā biju uz Ārlietu ministrijas 106. dzimšanas dienas svinībām, pēc tam man bija jābūt Latvijas Televīzijā – jāieraksta LSM.lv raidījums jauniešiem. Tad man bija jābūt Satversmes tiesā, lai piedalītos raidījumā Tversme. Tajā atbildēju uz jautājumiem par Latvijas neatkarību, balsojumu, saviem uzskatiem un to, kas man dzīvē ir svarīgi; jautājumi bija ļoti interesanti. Lūk, tāda bija mana nedēļa.

Jums patlaban ir tāds skaists dzīves posms – visu laiku labi izskatīties, būt cilvēkos. Jums prasa padomus, vērtējumus, dalīšanos pieredzē.

Velta: Mans stimuls rūpēties par sevi ir arī mana ģimene, jo es saprotu, ka mana meita un mazmeita kā divas jaunas sievietes, dāmas ir pietiekami prasīgas, un es nevaru iziet sabiedrībā jebkā, lai viņām nebūtu kauns par mammu. Mums ar meitu gan ir viena noruna – tikko viņa jutīs, ka mammai tā runāšana noiet šķērsām, tad nu gan pietiek. (Smejamies.) Bet pagaidām to neesmu dzirdējusi.

Lauma, kas aizņem tavu ikdienu?

Lauma: Manu ikdienu aizņem aktīva politiskā dzīve. Esot Tieslietu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā, tas nozīmē aizņemtību. Šis darbs nozīmē ne tikai sava viedokļa paušanu, bet arī ieklausīšanos. Esmu absolūts sadarbības un sarunu cilvēks – no vienas puses, man patīk ieklausīties un sarunāties, no otras, uzdot jautājumus. Dialogs un debates ir mana darba labākā, interesantākā sastāvdaļa. Ne vienmēr gan izdodas vienoties, un kādā brīdī ir jānostājas savas idejas pusē. Par ideju ir jāstāv, bet vienlaikus jāspēj dzirdēt, ko otrs saka. Jo nav vērts būt stūrgalvim.

Pieļauju, mamma ir ietekmējusi to, ka Lauma ir politikā. Savukārt Veltu ir ietekmējis tēvs Augusts Deglavs, kurš arī bija politikā. Citiem ir ģimenes bizness, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, jūsu dzimtā – politiskā darbība.

Velta: Šajā sakarā man bija saruna ar mecenātu, cilvēku, kuru es ļoti cienu un augstu vērtēju, – Vili Vītolu. Viņš teica, ka ir ļoti labi un sevišķi pieņemts Amerikā un citās rietumvalstīs, ka ģimenē manto politisko darbu. Latvijā diemžēl tas vēl nav iesakņojies, bet ceru, ka tā notiks. Jo bērns tomēr ir klātesošs un redz, kā lietas virzās, notiek. Manam tēvam bija tikai 30 gadu, kad viņš bija Saeimas deputāts, un viņš diemžēl nomira, kad man bija tikai deviņpadsmit.

Esmu ļoti priecīga, ka es tolaik iestājos Tautas frontē; tas bija ārkārtīgi skaists laiks. Vēl esmu gandarīta, ka šajā laikā Lauma visu laiku bija kopā ar mani, jo valdes sēdes, Tautas frontes sanākšanas notika mūsu mājās Bulduros pie liela, apaļa galda. Kad vajadzēja kafiju un maizītes, Lauma mūs apkalpoja, sēdēja pie mums un klausījās, un es domāju – vai tiešām viņai ir interesanti? Kad ģimenē bija kādas pasēdēšanas un sarunas, Lauma vienmēr bija klāt, kopā ar pieaugušajiem. Viņa auga radošā vidē ar cilvēkiem, kas bieži viesojās mūsu mājās: manu brālēnu Augustu Sukutu, Maiju Tabaku, Anitu Kreitusi, Miervaldi Poli, Līgu Purmali, Miku Savisko, Ramonu Umbliju, Asnati Smelteri, Georgu Smelteru, Valdi Līcīti un vēl citiem. Kopā pavadījām laiku un klausījāmies visas nepareizās radiostacijas, kas padomju laikos bija aizliegtas. Un arī pārspriedām Latvijas tālāko dzīvi.

Mūsdienu jauiešiem šādas sarunas un aizliegumus grūti saprast. Tolaik es zināju – tevi jebkurā brīdī var izsaukt sniegt paskaidrojumus. Piemēram, es pavadīju uz vilcienu draugus, ebrejus no Latvijas, stacijā biju atvadīties, pirms tam mums bija kopīgas vakariņas, ballīte un garšīgas vistas – vēl tagad atceros, kā viņi tās cepa! Un nākamajā dienā mani izsauca Valsts drošības komiteja un prasīja, kādā sakarā es ar šiem saviem draugiem satikos. Teicu, ka atvadījos no viņiem uz mūžu (toreiz nezināju, ka tomēr dzīvē vēl satiksimies).

Lauma, kādas ir tavas atmiņas no laikiem, ko Velta aprakstīja? Kad notika Augstākās padomes vēlēšanas, jūs jau bijāt gandrīz pusaudzes gados.

Lauma: Šos laikus atceros ļoti labi, arī agrākus nozīmīgus notikumus. Piemēram, 1986. gada Kino dienu – tolaik to vēl nesauca par Arsenālu; par Arsenālu pārdēvēja 1988. gadā. Kino dienu ballīte pēc tam notika mūsu dārzā Jūrmalā, jo mums bija māja ar lielu dārzu, un tur notika šādi pasākumi. Tā bija zināma brīvības elpa un arī pieaugšana brīvdomātāju sabiedrībā. Tāda bija manu vecāku un arī vecvecāku draugu vide. Un tālākais ceļš ar Tautas frontes sarunām mūsu virtuvē un viesistabā – tolaik virtuvē vēl drīkstēja pīpēt –, un tur bija daudz melnas kafijas un dūmi. Manās kā 10–11 gadu veca bērna atmiņās tās palikušas kā bildes ar dūmiem. Es patiesi tiku ņemta līdzi gan uz manifestāciju jūras krastā Baltijas jūras aizsardzībai, gan uz Baltijas ceļu, lielo manifestāciju 11. novembra krastmalā, divu karogu pacelšanu. Jūrmalā bija vēl vairākas manifestācijas, un visur es biju klātesoša – ziema vai vasara, auksti vai silti, lietus vai vējš. Tās ir ārkārtīgi spilgtas, fotogrāfiskas atmiņas; toreiz vēl biju tikai tāds meitēns.

Tālāk sekoja 1990. gada balsojums. 1991. gada barikādes atmiņā palikušas ļoti spilgti – ne katram izdodas piedzīvot kaut ko tādu. Šie asiņainie notikumi sākās tieši manā 13. dzimšanas dienā. Toreiz mamma man teica – diemžēl, meitiņ, būs jāatceļ tava dzimšanas dienas ballīte. Lai arī es biju pusaudze, mazliet jaunāka, nekā ir mana meita šobrīd, es to sapratu un noliku savas bērna vajadzības par ballīti malā. Jo biju šajā Latvijas neatkarības veidošanās procesā tik ļoti iekšā. Tagad, atskatoties atpakaļ, tas izskatās naivi – mani aizveda paslēpt pie mūsu draugiem Babītē. Ja kāds būtu gribējis, būtu taču atradis. Visu šo barikāžu laiku pavadīju tur, bet mamma Rīgā.

Politika mani vienmēr ir interesējusi. Savulaik, kad stājos universitātē, iestājos gan juristos, gan politologos, bet izvēlējos par labu juristiem. Ilgi esmu nostrādājusi par tiesnesi, un tagad beidzot esmu nonākusi tur, kur man ir prieks un gandarījums būt. Tas ir smags un lielus resursus patērējošs darbs, lai gan, iespējams, kādam var šķist, ka tā ir viegla pastaiga pa Saeimas gaiteņiem. Man noteikti palīdz mana ģimenes pieredze – nedaudz, bet esmu redzējusi arī mammas darbu Augstākajā padomē. Protams, šodien tas notiek citādi. Augstākā padome bija tiešām viena, kā likumdevējs paši visu darīja, jo viss tikai veidojās; šodienas politiķiem ir liels atbalsts.

Šīs atmiņas dod sajūtu par piederību dzimtai. Ir arī ļoti patīkami, ka, ieejot Saeimas bibliotēkā, ir izlikti visu deputātu vārdi. Tur ir mana Papapā – tā mēs saucam savu vectēvu Arnoldu Deglavu –, 4. Saeimas deputāta, uzvārds. Un blakus ir 1990. gada balsojuma uzvārdi, starp kuriem ir arī mana mamma. Vienmēr, to redzot, ir laba sajūta. Biju aizvedusi meitu uz Saeimu un rādīju viņai šos vārdus – ka te ir viņas vecmāmiņa – viņu savukārt saucam par Nonnu, Nonnīti, tas ir no itāļu valodas vecmāmiņa –, un blakus ir Papapā. Ir laba sajūta būt šajā dzimtā – ka tu vari darīt kaut ko Latvijas labā, savu bērnu un nākotnes paaudzes labā.

Velta, minējāt, ka savulaik jūsu virtuvē tika spriests, kādai Latvijai vajadzētu būt un kur virzīties. Kā jūs teiktu, kas ir tas labais, kas ar Latviju pa šiem gadiem ir noticis, un kādas vēl pārmaiņas gribētu?

Velta: Labais, protams, ir neatkarība, brīvība un demokrātija. Šis laiks ir tāds, kad noslāņojamies – kurš bagātāks, kurš trūcīgāks. Atceros kādu sarunu ar tēvu, viņš teica – meitiņ, no visiem vienādi prasīt nevar. Ir cilvēki ar lielākām spējām, vēlmi un paša sasniegtām zināšanām, un šiem cilvēkiem, , kuri tiek tālāk, ir jāpalīdz tiem, kam tik lielu spēju nav. Tēvs man iemācīja – nav svarīgi, vai cilvēks ir sētnieks, sanitārs vai cita aroda pratējs, tev katram ir jāpasaka paldies par darbu. Tu nedrīksti pret viņu būt iedomīga vai ļauna, jo mēs visi kopā esam sabiedrība un šo vidi veidojam kopā. Paldies, ka ir tīrs perons vai iela; par to jāpateicas kādam, kurš to ir izdarījis. Lauma par šo tik tālu bija iemācīta, ka reiz Bulduru stacijā sāka lasīt izsmēķus, un es biju ārprātā – skrēju pakaļ, bet viņa tik veikli vāc un vāc, lai palīdzētu apkopējam.

Latvijā ir lietas, par kurām man, protams, sāp sirds, un nevarētu jau būt tā, ka tagad mēs esam iebraukuši nezin kādā Saules zemē vai Raiņa Stikla kalnā. No otras puses, mana cieša pārliecība ir, ka Latvija tik uzplaukusi nav bijusi nekad. Tik vizuāli skaista! Aizbrauc uz jebkuru Latvijas pilsētu un jūties laimīgs, ka tur zied puķes, apkārtne ir sakopta, tiek restaurētas ēkas. Tas pats par Rīgu. Protams, ir daudz problēmu, piemēram, man sāp sirds par centru, bet mani sajūsmina apkaimes, sajūsmina, ka tiek stādīti koki, veidotas puķu dobes, ka vairs nav okupekļa – kur ir arī mans zināms nopelns – un dārzs tagad tajā vietā ir tāds, ka prieks! Arī Staro Rīga, ko nesen apmeklēju… Tā bija mazā Parīze, kā koki bija izgaismoti! Ir jācenšas redzēt to labo, jo tad vieglāk ir labot to, kas vēl nav padarīts. Visu vēl nav iespēts izdarīt, tāpēc jāliek darbu saraksts un jāstrādā uz priekšu. Rīga manās acīs ir viena no skaistākajām pasaules pilsētām, lai ko man teiktu.

Kādā jūsu intervijā lasīju, ka tad, kad notika Augstākās padomes vēlēšanas, viens no pretiniekiem nosaucis jūs par Dzelzs lēdiju, mēģinājis veidot šādu jūsu tēlu. Kā jūs tolaik par to jutāties? Un varbūt kāda zināma taisnība tajā ir – jūs abas ar meitu izskatāties ļoti majestātiskas, turklāt esat politiskajā vidē, kas ir liels izaicinājums.

Velta: Te jāsaka paldies maniem vecākiem, jo es biju ļoti kautrīga un bailīga. Mani aizveda uz basketbolu, uz komandas spēli. Man negāja viegli, nebiju ne ātrākā skrējēja, ne labākā bumbas metēja. Bet man palīdzēja treneris Andris Purkalns, burvīgs cilvēks, kurš nevienu nepazemoja, nekliedza un nesita, lai gan zinu komandas, kur mēdza ieštaukāt. Atceros braucienu uz manu mīļo Ukrainu, uz Dnipro. Lidojām uz Padomju Savienības jauniešu sacensībām, ieguvām trešo vietu, un lidmašīnā treneris teica – pamācieties no Veltas! Jo man bija vaļā grāmata, es visu laiku lasīju – mamma bija Valsts bibliotēkas, tagad Nacionālās bibliotēkas direktore. Man lasīšana bija kā likums. Un to gan es gribētu, lai Latvijā vairāk mīlētu un lasītu grāmatas. Mūsu skaistā Gaismas pils brīžam ir patukša, kad tur esmu bijusi.

Lauma: Un par Dzelzs lēdiju? (Smejamies.)

Velta: Ā, jā! Bija viena situācija. Es biju apmēram otrajā klasē. Iespējams, biju drusku labāk apģērbta nekā citi bērni – kā trešais bērns ģimenē biju dikti mīlēta un pucēta. Biju arī garāka par citām meitenēm, kas ne visiem patika, jo padomju bērniem visiem bija jābūt arī vienāda auguma. Mums netālu pretī dzīvoja citu tautību bērni; kad gāju uz skolu, viņi man draudēja un ļoti sāpīgi meta ar sniega pikām. Atnācu mājās, teicu, ka vairs uz skolu neiešu, vai arī lai kāds nāk līdzi, jo mani sāpīgi sit. Tēvs teica – nē, tev ir jāsaņemas un jāiet. Ej, skaties viņiem acīs, nebaidies – tu esi stipra, liela, un tu uzvarēsi! Nevarat iedomāties, ar kādām bailēm man bija jānoiet šis kvartāls! Es eju, puikas jau stāv, mazliet pieliekušies, sārtiem vaigiem, jau sagatavotām sniega pikām. Domāju – nu tūlīt būs! Bet skatos uz viņiem, kā tēvs teica. Jo ciešāk skatos, jo zemāk nolaižas viņu rokas. Jo zemāk nolaižas viņu rokas, jo es izslejos taisnāk. Paeju garām, domāju – tūlīt būs pa muguru. Bet nav! Aizgāju uz skolu priecīga – es uzvarēju! Un tikai vēlāk, pēc kādiem gadiem desmit, tēvs man izstāstīja, ka todien nācis man aiz muguras un tos puikas pēc tam aiz mēteļiem sakratījis. Bet, kad es gāju, pat neiedomājos atskatīties! (Sirsnīgi smejas.)

Šī epizode man radīja pārliecību un drosmi tālākai dzīvei – ka man ir aizmugure, ka esmu pasargāta. Arī es savu ģimeni mēģinu sargāt, cik nu ir iespējams. Jā, ir situācijas, kurās esmu parādījusi raksturu, un par to man pašai prieks. Piemēram, kad 21. augustā omona bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu, man bija ļoti bail. Rīgā viss skanēja un blīkšēja, un mūs, Augstākās padomes deputātus, neviens nesargāja, priekšā bija tikai betona bluķi, barikādes. Man tolaik zvanīja un teica, lai uz sēdi nebraucu; ne jau Augstākā padome zvanīja, bet citi. Tika saņemti daudzi nepatīkami zvani, tēva plāksne tika aplieta ar zilu krāsu, izcelti mājas vārtiņi un piedzīvoti citi nepatīkami brīži. Taču man pat domas nebija, ka es varētu sēdē nepiedalīties! To es lielā mērā darīju savu bērnu un nākamās paaudzes dēļ. Bet omonieši pagriezās un aizbrauca – laikam uzzināja, ka Latvija tagad ir neatkarīga valsts, un uzbrukt neatkarīgas valsts augstākajām amatpersonām, respektīvi, deputātiem… Tas nebija tik vienkārši – mēs jau bijām kļuvuši par Latvijas Republiku.

Lauma, vai jūs sajūtat mammas spēku kā savu aizmuguri?

Lauma: Ir cilvēki, kas mammā saskata dzelzs lēdiju, bet es nemaz ne. Paturpinot šo spēcīgas sievietes stāstu, jāteic, ka droši vien tā nav pašpārliecība, nē. Tā ir pārliecība par sevi, savu ideju, par to, ko dari. Tas, manuprāt, arī iedod mums šo stalto stāju. Mammai ir laba īpašība – ideju, par ko viņa iedegas, nest līdz galam. Līdzīgi kā par okupekļa stāstu – nesa tik ilgi, kamēr panāca. Otra lieta – mamma ir ārkārtīgi sirsnīga, maiga un trausla. Arī maniem draugiem un meitas draugiem mana mamma asociācijas ar lielu sirsnību un pieņemšanu, jo gan man mājās vienmēr bija atļautas ballītes un draugu nakšņošanas, gan arī manai meitai Madarai.

Tāpat mamma un arī papus mums ir ļoti palīdzējuši ar meitas pieskatīšanu, kad man vajadzēja atgriezties darba dzīvē. Un par to mēs esam ļoti pateicīgi. Te mijas divas lietas – no vienas puses, milzīga sirsnība un mīlestība, no otras, mugurkauls, kas laikam nāk no Papapā un Mamamā, jo arī viņi abi bija ļoti spēcīgas personības. Staltā stāja un pārliecība nāk kopā ar lielu mīlestības un sirsnības devu.

Kā tev šķiet, ko esi paņēmusi no mammas?

Lauma: Patstāvību. Arī es esmu gara auguma – tāpat kā mamma. Mamma man vienmēr teica – tu nedrīksti salīkt! Ir jāstāv stalti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Arī manos pusaudžu gados garas meitenes bija retums; tagad tā vairs nav. Un dabiski gribējās salīkt. Kad tu ej gar skatlogu, paskaties uz sevi un izstaisnojies, mācīja mamma. Ja tu ej ar sakumpušiem pleciem, tu tā arī jūties.

Velta: Savukārt man to iemācīja mana mamma! Lai skatos skatlogos.

Lauma: Un arī cilvēkmīlestību esam pārmantojuši no paaudzes paaudzē. Tā piemīt visai mūsu plašajai ģimenei. Mēs visi ap sevi pulcējam cilvēkus, mums ir ļoti lielas draugu un radu balles. Šogad mammai svinējām 75 gadus, mūsu dārzā bija ap 90 cilvēku, un tie visi bija cilvēki, kurus tiešām gribas satikt. Tas arī paliek atmiņā – šī būšana kopā. Reizēm esi noguris pēc šādām nedēļas nogalēm, bet tas ir bagātinošs nogurums.

Velta: Mans tēvs bija Jūrmalas padomes priekšsēdētājs – viņu pilsētā sauca par saimnieku. Ja viņš brauca ar mašīnu uz darbu un redzēja, ka iet kādi darbinieki – vienalga, mašīnrakstītāja vai apkopēja –, viņš vienmēr apturēja un teica, lai kāpj iekšā, aizveda. Vēl nesen, esot Mežotnes pilī koncertā, man pienāca klāt viena dāma, ļoti skaista sieviete stingri gados, un teica: “Veltiņ, es tevi atceros vēl mazu! Strādāju kopā ar tavu tēvu – tāda otra priekšnieka man dzīvē vairs nekad nav bijis! Tik cilvēciska un jauka.”

Savukārt mamma bija pieņēmusi darbā sievieti, kura bija piegādājusi pārtiku Latvijas partizāniem, tas ir, Latvijas aizstāvjiem. To gan uzzināju krietni vēlāk, mamma tolaik neko tādu nestāstīja. Mamma strādāja bibliotēkā, kur bija vairāk nekā 500 sieviešu kolektīvs, un visas dāmas un meitenes mammu ļoti mīlēja un cienīja. Viņa par katru zināja – tai būs bērniņš, tā nesen apprecējusies, tai nelaimīga mīlestība, to tagad, meitiņ, neaiztiec. Viņa savas meitenes uzprišināja, teica – meitenes, sapucējieties, esiet vienmēr ar tīriem matiem, jūs esat bibliotēkas seja! Jā, meitenes mammu mīlēja, jo viņa turēja par viņām rūpi; tur bija arī daudz vientuļo mammu.

Arī jūs pati agri zaudējāt vīru, Lauma vēl bija maza.

Velta: Jā. (Smagi nopūšas.) Kad Lauma bija maziņa, vīrs traģiski gāja bojā. Tas laiks man bija briesmīgs. 1990. gadā aizgāja bojā mans vīrs – fotomākslinieks Igors Čebotarenoks, 1991. gadā nomira brālis Egils Deglavs, 1992. gadā – mamma. Tie ir Augstākās padomes gadi. Kad šo laiku atceros, brīnos, kā to izturēju. Kad Igors gāja bojā, pirmkārt, man to paziņoja krievu valodā un pa telefonu. Otrkārt, mani sāka nenormāli pratināt – man tika teikts, ka esmu savu vīru nogrūdusi uz sliedēm. Tieši tajā laikā es kandidēju uz Augstāko padomi, jau biju Jūrmalas deputāte, padomes priekšsēdētāja vietniece, un bija nojausma, ka būšu arī Augstākās padomes deputāte. Tāpēc tika darīts viss, lai mani diskreditētu, lai izsistu no ierindas. Piemēram, pratinātāji varēja ierasties darbavietā. Igora bēru rītā viņi ieradās pat mājās! Divi cilvēki mani pratināja, un istabā ienāca mana draudzene, tautfrontiete Irēna Liuķe, ielika rokas sānos un teica: vai nu šie tagad vācas prom, vai nu es par sevi negalvoju, jo visam ir robežas. Tas viss bija pilnīgi nenormāli!

Kas jūs tajā laikā atbalstīja? Īsā laikā zaudējāt tik daudz tuvu cilvēku…

Velta: Man bija liels atbalsts no Jūrmalas padomes priekšsēdētāja, Tautas frontes toreizējā vadītāja Jāņa Liepiņa, kurš vēlāk kļuva par manu vīru, no Indras Kalvānes un Līgas Libertes; viņas abas bija Tautas frontē. Vēl brālēns Augusts Sukuts, mana māsa Vija Slava, mūsu draugs Juris Svaža, Igora draugs Dzintars Lemhens un daudzi citi. Man bija jāiztur – Laumas dēļ. Tad es iegāju dušā, atgriezu to, izraudājos un nācu ārā. Jā, un, kad man paziņoja par Igora nāvi, Lauma bija blakus.

Lauma: To situāciju ļoti spilgti atceros. Es pacēlu klausuli. Bijām Mamamā istabā, kur viņa gulēja uz gultas. Šis ir viens no tiem dzīves notikumiem, kas atmiņā palicis kā fotogrāfija. Arī mammas māsa bija liels atbalsts, tāpat arī mamamā.

Velta: Jā, Mamamā bija brīnišķīga – kaut uz gultas un uz ratiņiem. Paldies Litai Beirei, kura mums toreiz atdeva savas mammas ratiņkrēslu, jo tad Mamamā varēja krēslā pārvietoties pa māju. Mammai ļoti vajadzēja sabiedrību, un bija svarīgi, ka viņa viesistabā ar visiem var būt kopā. Arī Tautas frontes laikā viņa mums ļoti daudz palīdzēja ar savu padomu un pieredzi. Viņai bija vairākas draudzenes, kuras no Mamamā atteicās tāpēc, ka viņas meita ir Tautas frontē.

Politika ir skarba, un Lauma vienalga ir politikā.

Lauma: Jā, skarba vide un arī atmaskojoša. Politika, no vienas puses, izgaismo paša cilvēka vājības, no otras puses, kad izvēlies iet šo politisko ceļu, vari ieraudzīt, kuri ir tavi patiesie draugi. Īpaši jau pārmaiņu laikos, kādus piedzīvoja mamma. Vai arī uzrodas jauni draugi. (Smejas.). Šī vide ir prasoša, jo zināmā mērā esi zem lupas. Katra tava kļūda tiek pamanīta, bet panākumi ne. Politika ir skarba vide, bet noteikti ļoti interesanta.

Kā tu raksturotu savas attiecības ar mammu?

Lauma: Ir cilvēki, kas brīnās, kā mēs varam dzīvot vairākas paaudzes kopā. Šādi esmu arī izaugusi – arī mamamā ar mums dzīvoja kopā, un arī mamma dzīvo kopā ar manu ģimeni. Daļa manu draugu ar saviem vecākiem veido dzīvi atšķirīgi, nostāk. Mēs savukārt esam ļoti tuvi, un man prieks, ka manai meitai ar manu mammu ir tuvas attiecības. Īpaši, kad meita bija maziņa. Meitai liela mīlestība bija arī vectētiņš – viņš ir miris nu jau trīs gadus.

Man ir prieks par mūsu savstarpējo uzticēšanos. Ģimenē izrunājam daudzas lietas, uzticamies, varam pajautāt padomu. Protams, trim paaudzēm dzīvot kopā – tur ir arī savi izaicinājumi, bet spēja uzklausīt un ieklausīties ir tā, kāpēc mēs varam sadzīvot. Mamma man ir liels balsts arī darba ziņā – gan ar padomu, gan ar kritiku. Un tas ir svarīgi, ka ir kāds no malas, kurš pasaka, ko varētu darīt labāk.

Šis ir brīdis, kad jums jāizstāsta par savām ģimenes iesaukām, ko tik bieži pieminat!

Lauma: Jā, mums tādas franču un itāļu iesaukas. (Smejas.)

Velta: Mamamā un papapā ir mani vecāki. Mana mamma vienmēr bija mīļa ar bērniem, un brāļa dēliņš viņu iesauca par Mamamā, tēti – par Papapā. Laumiņas māsa Lilita savukārt teica, ka es neesmu ne ome, ne vecmāmiņa, bet Nonna! Nonnīte, itāļu vecmāmiņa. Madarai to bija viegli pateikt, un vectētiņu viņa iesauca par vece.

Lauma: Man pat telefonā mamma ierakstīta kā Nonnīte, un arī mani un meitas draugi viņu sauc par Nonnu.

Velta: Tas mani ļoti priecē! Gribu piebilst par attiecībām. Protams, arī mums iznāk strīdi, pat nopietni strīdi, bez tā nevar būt. Arī par politiskām tēmām (smejas), jo es kā vecāka paaudze vairākos jautājumos esmu strikta, bet Lauma kā jaunāka paaudze demokrātiskāka. Bet mēs spējam atvainoties – visi kā viens. Spējam samīļot viens otru. Man nav grūti atvainoties arī znotam Jānim, kad saprotu, ka esmu kaut ko nepareizi pateikusi, pārmetusi vai aizrādījusi. Es katrā situācijā viņam atvainošos – tieši tāpat kā viņš man. Un aizvakar es no viņa vārdadienā saņēmu 11 sarkanas, smaržīgas rozes. (Smaida.)

Kad nolēmām, ka tiks celta māja, Lauma bija komandējumā, un Jānis ar Madaru nāca pie mums ēst; dzīvojām katrs savā dzīvoklī,  bet vienā kāpņutelpā. Un es Jānim jautāju, kā viņš uzskata, vai varēs ar mums dzīvot kopā. Bija skaidrs, ka Laumai nebūs pretenziju, bet Jānis ir no citas ģimenes, savas jaunās ģimenes galva – vai šāds modelis dzīvošanai būs pieņemams? Jo mēs ar vectētiņu varam palikt arī dzīvoklī. Viņš atbildēja, ka tad jau nevakariņotu pie manis, kamēr Laumas nav mājās. Arī meitas roku Jānis vispirms lūdza man un tikai pēc tam pašai Laumai. Es atbildēju, ka būšu ļoti priecīga.

Es arī mācos, cenšos nebūt tāda, kas kā vecāks cilvēks visiem krīt uz nerviem. Saprotu arī līniju, kuru ar mazmeitu Madaru nevaru pārkāpt; es ar viņu ļoti rēķinos. Ja Laumas nav mājās un man kaut kur jādodas, ļoti labprāt ieeju pie Madaras un pajautāju, vai šis apģērbs man piestāv. Un citu reizi abas vērtējam Laumu.

Sadzirdu, ka jūsu dzimtā ir liels sieviešu spēks.

Lauma: Jā, mums ir sieviešu spēks. Tas nāk no manas vecvecmāmiņas Annas Gulbes Sukutes. Viņa bija zobārste un no Elejas devās studēt uz Pēterburgu. Viņu gribēja izprecināt bagātam saimniekam, bet viņa izvēlējās studēt.

Studēt tajā laikā…

Lauma: Jā, tā bija ļoti liela uzņēmība – tas notika 19. gadsimta beigās. Vēlāk viņai Rīgā bija liels dzīvoklis ar savu kabinetu Lāčplēša un Barona ielas stūrī. Par māsām Sukutēm, kas bija Augusta Sukuta mamma un mana mamma, rakstīja tā laikā avīzē Atpūta, jo viņas bija ļoti skaistas Rīgas dāmas.

Pabeidzot sarunu – ko vēl jūs gribētu izdarīt Latvijas labā?

Velta: Es gribētu, lai latviešu valoda atgūst savu pienācīgo vietu, ko dažādu apstākļu dēļ bijām pazaudējuši. Es piederu pie tiem, kas no deviņdesmitajiem gadiem publiskās vietās nav runājuši krievu valodā, jo esmu pietiekami ilgi mocīta un pazemota, kad man likta runāt krieviski. Latviešu valodu esmu uzlikusi par savu pienākumu, tā ir cieņa pret savu tautu un tās nākotni. Ja cilvēks no citas valsts dzīvo Latvijā un zina latviešu valodu, viņš vairāk ieklausīsies manā tautā, manā valstī, labāk sapratīs politiskās norises. Ja tu šo visu saproti, tad sāc valsti pieņemt. Es nesaku iemīlēt, bet pieņemt un cienīt. Ja svešzemnieks pieņem un ciena šo zemi, valsti, es cienu arī viņu.

Valodu es uzskatu par savu galveno pienākumu. 25. aprīlī būs liela konference, kas veltīta 4. maija deklarācijas 35 gadu pieņemšanas jubilejai. Ļoti domājam gan par vēsturi, gan nākotni. Pagājušajā gadā bija konference par latviešu valodu, šogad par Baltijas ceļu, un šīm konferencēm ir liela atsaucība. Mēs gribam redzēt, ka ir rūpes par latviešu valodu. Situācija ir ļoti mainījusies – vēl pirms pāris gadiem uz ielas bija sajūta, ka tu neesi Latvijā. Bet tas mainās. Otra problēma tagad ir angļu valoda, bet tas ir skolu un ģimenes jautājums, nevis politiskais, un ceru, ka ģimenes un skolas ar šo tiks galā.

Lauma: Pašlaik mans galvenais uzdevums tuvākā un tālākā nākotnē ir valstiski radīt tādus apstākļus, lai cilvēks šeit justos droši un piederīgi. Mēs nevaram ignorēt, ka mums blakus notiek karš, un tas uz Latviju atsaucas ļoti dažādos aspektos, arī uz cilvēku sajūtām. Te gribu atzīmēt pateicību un lepnumu par mana vīra Jāņa Paegļkalna ieguldījumu, nepagurstoši sniedzot dažādu veidu palīdzību ukraiņu Azov vienībai. Man pārliecība ir, ka piederība veidojas caur sajūtu. Šeit var likt lielākas un mazākas lietas, piemēram, lai bērni justos droši uz ielām, lai nebūtu ielu bērnu, tāpat par uzticēšanos valstij un valsts varai – tam visam ir nozīme, lai nenobītos X stundā. Lieli un mazi politiski soļi, kas jāveic, lai cilvēku piederība stiprinātos. Lai Latvijā ir sajūta kā mājās.