Bija palicis pēdējais embrijs, un piedzima Marta
Andas un Vara Lāzo ģimenē aug maza, ņipra, veselīga gadu un piecus mēnešus veca meitiņa Marta, kuru vecāki mīļi sauc par Lauviņu. Marta ir Andas un Vara lielā laime, par kuru sapņots gadiem ilgi, bet līdz viņas piedzimšanai Andai gandrīz četrus gadus bija jāļaujas neskaitāmām procedūrām, arī gana sāpīgām. Jā, Marta ir medicīniskās apaugļošanas priecīgais rezultāts.
Anda uzsver, ka viņu ļoti sāpina, ja cilvēki saka – mākslīgā apaugļošana. “Es vienmēr izlaboju, jo tas ir ļoti aizskaroši un, manuprāt, arī neizglītoti. Mākslīgs skan ļoti rupji – it kā kāds manī būtu ievietojis kaut ko neīstu, modificētu un plastmasīgu. Es skaidroju, ka tā ir medicīniskā apaugļošana, jo mums medicīniski palīdzēja procesā, ar kuru paši nevarējām tikt galā. Tā taču ir mana olšūna, tas ir mana vīra spermatozoīds, tas ir mūsu bērns, kurš radīts ar medicīniski sniegtu palīdzību.”
Superšoks – olvadi jāizoperē
Andai jau no 14 gadu vecuma ir endometrioze, tautas valodā – cistas, kas neuzsūcās, dažkārt kāda plīsa, tāpēc vajadzēja saukt ātro palīdzību, gulēt slimnīcā. “Pusaudzes gados un jaunībā domāju, ka tas ir slikti, sāpīgi, bet neaizdomājos, ka šī diagnoze neļaus man tikt pie bērniņa.” Jaunība ir nemitīgs skrējiens – studijas, darbi, tusiņi. Andai bijušas vairākas ginekoloģiskas operācijas endometriozes un iekšējās asiņošanas dēļ, bet, līdzko viņa atkal jutās labi, tā aizmirsa par to, ka viņai ir noteikts dzīvot saudzīgā režīmā – neko smagu nenest, nestrādāt fiziski. “Kad man zināmu cilvēku bariņš sāka roņoties, es arī gribēju pamēģināt, jo man patīk izaicinājumi, turklāt par ielīšanu ledusaukstā ūdenī jau sen biju domājusi. Tā bija mana absolūtākā stulbība, jo nebiju savu ķermeni tam sagatavojusi. Turklāt nedrīkstēju to darīt savu ginekoloģisko problēmu dēļ. Vīrs Varis bija šausmās, kad sāku runāt par roņošanu, bet es nevienu neklausu un esmu ļoti spītīga! Aukstumpeldes piekopu veselu mēnesi. Protams, guvu ļoti lielu emocionālo prieku par pašu procesu, bet pēc mēneša olvados sākās milzīgas sāpes, ko izraisīja hronisks olvadu iekaisums. Turpmāk atlika tikai nomazgāt rokas pavēsā ūdenī, un atkal biju slima, mocījos sāpēs. Atceros tā gada vasaru, kad +25 grādos staigāju ar biezām vilnas zeķēm kājās.”
Līdz tam Andai neviens ārsts nebija teicis, ka viņai varētu būt problēmas ieņemt bērniņu, vai runājis par neauglību. Viņai bija ap 30, arvien biežāk piezagās domas par bērniem, tāpēc, kad dakteris pateicis, ka ar tik bojātiem olvadiem dabīgā ceļā apaugļošanās nenotiks un ka abi olvadi vispār ir jāizoperē un jādomā par medicīnisko apaugļošanu, Anda piedzīvoja superšoku. “Aizgāju pie vēl viena ārsta, un viņš apstiprināja to, ko jau biju dzirdējusi. Man izoperēja abus olvadus.”
Vispirms jāsaražo olšūnas
Tā kā ģimene ļoti vēlējās bērniņu, tika nolemts veikt medicīnisko apaugļošanu. “Viss process ievilkās trīs gados ar astīti, un ceļš, līdz satikāmies ar mūsu mazo Lauviņu, bija asaru, pārdzīvojumu un emociju pārpilns.” Pirms medicīniskās apaugļošanas ir jāpārbaudās gan sievietei, gan vīrietim, un no rezultātiem ir atkarīgs, vai būs jālieto vitamīni vai jāveic vēl citas manipulācijas. Neatkarīgi no tā, kurš ir neauglīgs, sievietei jāiziet hormonu terapija, lai pavairotu olšūnu skaitu. Terapijas laikā regulāri jāatrādās ārstam, kurš dod norādījumus, kādus medikamentus lietot. Kad sonogrāfijā redz, ka olšūnu ir pietiekami daudz, tās narkozē izņem. Sonogrāfijā gan neredz, vai olšūnas ir veselas, bojātas vai pat nederīgas; to iespējams uzzināt tikai pēc tam, kad tās jau izņemtas. Paralēli vīrietim jānodod analīzes – spermas materiāls, lai olšūnu var apaugļot ar spermatozoīdu.
“Hormonu terapija nozīmē, ka sievietei konkrētā laikā vēderā jāšpricē hormoni, iespējams, kādi medikamenti jālieto arī orāli un vagināli. Emocijas es tobrīd biju palikusi malā, rīkojāmies strikti, kā darbā – dari, paraudi, neizdodas, noskurinies, bet nākamajā dienā atkal ej tālāk. Kā tāds tanks... Terapijas laikā nomainījām ārstu, jo ar pirmo mūsu sadarbība nebija veiksmīga. Atceros vienus Ziemassvētkus un Jaungadu, kad knapi varēju paiet, jo ļoti sāpēja vēders un olnīcas. Šķiet, ka hormonu bija bišķīt par daudz,” Anda atminas.
Ģimene bija iestājusies valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rindā, pirmo hormonterapiju veica par valsts līdzekļiem, bet tā nebija veiksmīga. Lāzo iestājušies valsts apmaksātā rindā atkārtoti, bet savu kārtu nav sagaidījuši, jo izlēmuši ceļu pie bērniņa turpināt ar dakteri Ievu Erciņu par saviem līdzekļiem. “Viss veicās ļoti labi, mēs tikām pie sešiem ļoti labas kvalitātes embrijiem, kurus sasaldēja.”
Tikai viena pēdējā cerība
Ir noteikts, ka valsts finansētas medicīniskās apaugļošanas laikā dzemdē drīkst ievietot tikai vienu embriju, bet, ja šo procedūru finansē paši, tad drīkst ievietot uzreiz divus embrijus. “Mēs to veicām par savu naudu, tāpēc izvēlējāmies ievietot divus embrijus (embrija transfērs – embriju pārnešana uz dzemdes dobumu - red.). Rezultāts nebija veiksmīgs. No sešiem embrijiem bija palikuši tikai četri. Pēc laika mēģinājām atkal, arī šoreiz neveiksmīgi. Mums bija palikuši pēdējie divi embriji. Es tobrīd biju pilnībā sašļukusi un vēl saslimu ar kovidu.”
Slimošana ietekmēja Andas imunitāti, tāpēc pagāja ilgāks laiks, līdz viņa varēja veikt vēl vienu medicīnisko apaugļošanu. “Līdz trešajai medicīniskajai apaugļošanai es daudz raudāju. Pa dienu gāju un darīju savus ikdienas darbus, bet pirms gulētiešanas pieraudāju pilnu spilvenu un izdomāju visus iespējamos scenārijus, kāda būs mūsu dzīve. Man ļoti nepatika, ja kāds gribēja dot padomu. Tobrīd man patiešām riebās visas grūtnieces, es viņas burtiski nevarēju izturēt. Man bija jāraud, jo likās – kā var bāzties virsū ar savu pārpasaulīgo laimi, ja saproti, ka otram bērnu, iespējams, nebūs nekad.”
Andas vīrs kādā brīdī jau sāka runāt par to, ka viņi varētu adoptēt bērniņu. Lai arī Anda pati, nodarbojoties ar labdarību, ir palīdzējusi cilvēkiem adopcijas procesā, viņa nebūt nejutās par šo soli tik pārliecināta kā Varis. “Tas nav vienkārši. Adoptējot ir jābūt superdrošam. Es pat biju pārsteigta, ka vīrs kaut ko tādu piedāvāja.” Pirms Anda devās uz pēdējo medicīnisko apaugļošanu, viņa vīram teica, ka vairāk nekā trīs gadi ir bijis pietiekami ilgs laiks un ka šī ir pēdējā reize, jo viņa to ilgāk neizturēs. “Nebūs bērnu – nu, tad nebūs. Ceļosim, dzīvosim viens otram. Nenoliegšu, ka to apzināties bija sāpīgi.”
Saka jau, ka viss dzīvē sakārtojas tajā brīdī, kad tu pieņem situāciju, un uz trešo embrija transfēru Anda gāja ar citādām sajūtām. “Mums tur viss aizgāja tādā ņigu ņegu. Vēl tagad atceros, ka bija sarunāts pulksten trijos, bet daktere kavējās. Administratore saka, ka ir atnācis nākamais pacients, ka mēs neko nepaspēsim. Pirms katra transfēra bija jāparaksta līguma papildinājums, kurā jāieraksta, cik embriju ievietot dzemdē. Pēdējā reizē uzrakstīju, ka abus, kas palikuši, bet izrādījās, ka viens embrijs pēc sasaldēšanas bija gājis bojā... Bija palikusi tikai viena vienīga iespēja mums tikt pie bērniņa.”
Pēc transfēra ir jāpaiet noteiktam laikam, lai zinātu, ka ir iestājusies grūtniecība. Lai sevi nesāpinātu, Anda apzināti netaisīja grūtniecības testu, bet asinsanalīžu rezultātus nosūtīja dakterei. “Drīz vien saņēmu zvanu no ārstes, kura teica – Anda, ir!”
Mums ir meitiņa
Bērna gaidīšanas laiks ģimenei bija ļoti kluss. “Mēs nolēmām nevienam neko neteikt. Lai gan nebija nekādu medicīnisku grūtību, tomēr bija bailes par to, ka var arī neizdoties un mēs nenonāksim līdz finišam.” Gatavojoties dzemdībām, Andas dakteres teikušas – viņa tik daudz kam gājusi cauri, ka dzemdībās būs vienkārši. “Man bija ierosinātas dzemdības, jo, ņemot vērā, ka tas ir medicīniskās apaugļošanas bērniņš, man neļāva pārstaigāt noteikto laiku. Es tobrīd jutu emocionālu pacēlumu – viss ir brīnišķīgi, skaisti, dabīgas dzemdības.”
Andai bija B grupas streptokoks, tāpēc, tiklīdz viņa sajustu, ka bērniņš grib dzimt, būtu jābrauc uz slimnīcu, lai viņu pieslēgtu pie antibiotiku sistēmas. Ierosināto dzemdību datums bija nolikts uz 21. augustu, bet tajā dienā slimnīcā nebija brīvas nevienas palātas. Andu aizsūtīja mājās ar vārdiem – staigājiet, skrieniet, varbūt dzemdības sāksies tāpat. Taču nekā! “Man nebija uztraukuma. Aizbraucām mājās, es ieslēdzu skrejceliņu un raitā solī apmēram trīs stundas soļoju.” Otrdien, 22. augustā, piedzima mazā Lauviņa – Marta.
“Pēc dzemdībām biju afekta stāvoklī. Bija sajūta, ka tas nenotiek ar mani. Pirms dzemdībām biju pārliecināta, ka raudāšu, kad man mazulīti uzliks uz vēdera, bet, ņemot vērā, kāds bija viss process, vienīgais, par ko domāju, bija – kaut bērniņam viss būtu kārtībā!”
Anda pārdzīvojusi pēcdzemdību skumjas – ļoti daudz raudājusi par to, ka savās rokās tur meitiņu. “Marta guļ manās rokās, bet es nespēju tam noticēt... Nereāla sajūta, un tu raudi it kā par visu to, kas noticis un notiek, – par priecīgo un arī bēdīgo.” Anda atzīst, ka tikai aptuveni gadu pēc Martas piedzimšanas izdevies palaist visu bērniņa gaidīšanas laiku vaļā, jo emocionālie pārdzīvojumi bijuši tik lieli, ka viņa nepārtraukti domājusi par to, vai viss, kas notiek, ir patiesība.
Tagad Anda iedrošina ikvienu ģimeni, kas nevar tikt pie bērniņa, nepadoties, bet meklēt visus iespējamos veidus, kā to izdarīt. “Svarīgi neatlikt bērna ieņemšanu uz vēlāku laiku. Es ar savu stāstu jau esmu palīdzējusi vairākiem pāriem uzdrošināties piepildīt sapni par ģimeni, kurā ir bērni. Bijusī kolēģe man teica – Anda, paldies tev, ka iedrošināji mūs neatlikt bērniņa dzimšanu uz vēlāku laiku un atrisināt savas veselības problēmas, kas mums iepriekš neļāva tikt pie mazuļa.”
Sieviete no savas pieredzes zina, ka dzīvesbiedriem jābūt ļoti vienotiem un nekādā gadījumā viņi viens otram nedrīkst izteikt nekādus pārmetumus. Anda iesaka koncentrēties uz savu ģimeni un neklausīties neskaitāmajos padomdevējos. “Vienmēr saku – mazāk klausieties apkārtējos un paturiet svarīgās lietas ģimenes iekšienē! Es pati ar savas ģimenes stāstu dalos tikai tagad, jo jau gandrīz pusotru gadu uz rokām turam savu meitiņu un ar savu pieredzi varam iedvesmot citus.”
Laikus atklāts dzemdes kakla vēzis
Neilgi pēc dzemdībām Anda devās pie ginekologa, un viņai diagnosticēja papilomas vīrusu otrajā stadijā, kas padziļinātās analīzēs tomēr izrādījās dzemdes kakla vēzis. “Varu pateikt paldies savai intuīcijai! To, ka man ir audzējs, es redzēju sapnī.” Andai veikti daudzi izmeklējumi, un, par laimi, audzēju atklāja laikus un to varēja izoperēt. “Brīnījos, kā var būt tāda situācija, jo es pēdējos gadus esmu nepārtrauktā mediķu uzraudzībā. Kad aizgāju uz padziļinātu izmeklējumu pie ginekoloģes onkoloģes, viņa teica – šādi bojājumi jums ir jau septiņus gadus! Iepriekš pārbaudes procedūra nebija tik precīza. Daktere atzina, ka tagad ļoti daudzām sievietēm atklāj dzemdes kakla vēzi, jo izmeklējums ir precīzāks.” Anda aicina ikvienu sevi pieskatīt un sekot līdzi savam veselības stāvoklim.
