Katalānis Uri sekoja latvietei Nikai, iemīlēja Rīgu un tagad šeit pārdod silto zemju garšu

“Man šī lēdija ir jāredz vēlreiz!” nosprieda katalānis Oriols Bernads, īsāk saukts par Uri, kad latviete Nika Barselonā bija ieradusies kā tūriste un viņš sniedza ceļojuma fotosesijas pakalpojumu. Ceturtajā tikšanās reizē meitene piedāvāja puisim pārcelties uz Latviju – un viņš viņai sekoja. Pa šiem septiņiem gadiem Uri ir iemīlējis Latviju, runā latviski un arī sievu mudina uz šo zemi paskatīties no cita skatpunkta – šeit ir pasakaini skaista daba, svaigs gaiss, aktīvai dzīvei piemērota gaisa temperatūra, un ne pilsētas, ne pludmales nav stāvgrūdām cilvēku pilnas. 

“Man parasti jautā – kā tu vari izvēlēties dzīvot Latvijā, nevis Barselonā? Cilvēkiem Barselona šķiet lieliska vieta, bet tā ir lieliska vieta, kur pavadīt atvaļinājumu, nevis, lai tur dzīvotu un katru dienu strādātu. Tur ir tik karsti, vide ļoti industriāla, ar šaurām ielām un daudziem, daudziem cilvēkiem. Rīgā ir sajūta – man šeit ir, ko elpot! Ēkas ir zemas, tāpēc šķiet – debesis ir tik tuvu! Latvijā būt ir ļoti patīkami,” Uri pamato savu dzīvesvietas izvēli un piebilst, ka pa šiem septiņiem gadiem ir secinājis: “Latvijas klimatiskajos apstākļos es jūtos pat labāk nekā Spānijas karstumā.”

Pirmais iespaids par Rīgu – uff, cik ļoti man nepatīk šī pilsēta!

“Bieži vien cilvēki man nobažījušies jautā – kā Uri var izturēt šo aukstumu? Bet patiesībā tieši Uri ir tas, kurš mājās visu laiku tur vaļā logus, un auksti ir man. Viņam vienmēr ir karsti, man – auksti,” laužot stereotipus par to, kā silto zemju cilvēki jūtas Latvijā, smejoties stāsta Uri sieva Nika. Viņš pats paskaidro – ja tu dzīvo karstumā, tu esi mazāk aktīvs. Latvijā ir vēsi, un cilvēki var būt aktīvāki.

Patiesība gan ir tāda, ka pirmais iespaids par Rīgu katalānim nav bijis labs. “Kad pirmo reizi ierados Rīgā, es domāju – uff, cik ļoti man nepatīk šī pilsēta! Nē, šī nav pilsēta, kurā es gribētu dzīvot,” viņš secinājis. Tā bijis tāpēc, ka Uri Rīgā ieradās 2017. gada jūlijā, un togad Latvijā bija īpaši auksta un lietaina vasara.

Apjautājos, vai Uri bērnībā vispār bija redzējis sniegu. “Es esmu kalnu puisis,” Uri smejas un paskaidro, ka Spānija ir ļoti liela valsts, viņš nāk no maza ciematiņa Pireneju kalnu vidū, tāpēc kopš mazotnes ir pieradis pie sniega un dabas. “Nika zina, ka mīlu dabu un kalnus, un reiz, tuvojoties manai dzimšanas dienai, teica, ka ir sarūpējusi pārsteigumu – aizvedīšot uz kalnu. Un viņa mani aizveda uz Gaiziņkalnu! Tie ir tikai 312 metri virs jūras līmeņa… Kad bijām klāt, es skatījos un jautāju – vai tas ir joks?” smejoties atceras Uri.

Taču, neraugoties uz īstu kalnu trūkumu, Latvijas dabu viņš ir iemīļojis un īpaši sajūsminās par tīrajām pludmalēm, ko klāj neticami baltas smiltis, turklāt tur nav cilvēku pūļu. “Jūras krasts nav urbanizēts, kā tas ir Spānijā. Kad pirmo reizi redzēju Latvijas pludmales, tas man bija kaut kas maģisks! Pat neredzu iemeslu, kāpēc jābrauc atpūtā uz Bahamām vai citiem tūristu iecienītiem galamērķiem; šeit, Latvijā, viss ir! Turklāt jūras ūdens nav ļoti sāļš.”

Vīra teikto papildina Nika: “Mums Latvijā pašiem šķiet, ka Rīga varētu būt labāka, jo ielas bedrēs un kas tik vēl ne. Pateicoties Uri, esmu uz Latviju sākusi skatīties citām acīm. Barselonā no maija līdz septembra beigām karstums pastāvīgi ir ap 30 grādiem, dažkārt sasniedzot arī 40 , un tad pilsēta un pludmale ir pārbāzta ar cilvēkiem, ielās mašīnu straumes. Pie mums pludmales ir tukšas, Rīgas ielas ir plašas. Šeit ir gaiss, ko elpot! Barselona ir lieliska vieta atvaļinājumam, nevis dzīvei. Uri man parādīja, cik skaista ir Latvija.”

Viņa mani uz Latviju neatvilināja, es viņai akli sekoju

“Latvijā esmu sievas dēļ, viņa mani pārliecināja pārcelties uz šo brīnišķīgo valsti,” savu iepazīšanās stāstu sāk katalānis. “Nika ar savu māsu Itu ieradās pie manis kā klienti – Barselonā kā tūristes uz ceļojuma fotosesiju. Pēc šīs fotosesijas es par Niku nospriedu – man šī lēdija ir jāredz vēlreiz! Un izdarīju to, ko nedrīkst darīt, – klientu sarakstā datorā atradu viņas e-pasta adresi un aizrakstīju. Viņa atbildēja un aicināja uz Rīgu!” Un Uri tiešām sēdies lidmašīnā un atbraucis satikt noskatīto latviešu meiteni.

Par iepazīšanos ar Uri Nika izstāsta arī no sava skatpunkta. “Māsa, lidostā gaidot lidmašīnu uz Barselonu, paziņoja, ka viņa man ir sarūpējusi pārsteigumu – lai nebūtu ceļojumā jātaisa selfiji, noalgojusi fotogrāfu. Paldies māsai!” smejas Nika, un paldies viņas māsai pasaka arī Uri, atklājot, ka Ita tāpēc kļuvusi par viņu kāzu liecinieci.

Drīz vien – pēc ceturtās tikšanās reizes klātienē – Nika nākusi klajā ar piedāvājumu katalānim pārcelties uz Latviju. “Es padomāju – kāpēc ne? Vienmēr esmu gribējis dzīvot ārzemēs, došu mums iespēju,” saka Uri. Smejoties apjautājos, ko Nika silto zemju puisim tādu stāstīja par Latviju, lai viņu tik ātri atvilinātu šurp. “Es viņu neievilināju!” Nika izsaucas, un Uri smiedamies paskaidro: “Es viņai akli sekoju. Pametu savu dzimto pilsētu, jo tobrīd nejutos laimīgs. Jutos tā, it kā Nika būtu ieradusies, lai mani izglābtu no manas dzīves zemākā punkta.” Savukārt Nika par dzīvi Barselonā tobrīd pat neesot domājusi – karjerā veicies labi, turklāt viņai ir liela ģimene. “Šeit, Latvijā, ir viss, ko man vajag: māsas, brāļi, radu bērni. Es sevi neredzu uz mūžiem ārvalstīs, man vajag manu ģimeni. Uri turpretī ir vienīgais bērns – dzimtenē palikusi mamma un tikai daži radi.”

Vēlme ar Katalonijas garšu dalīties Latvijā 

“Kad Nika aicināja pārcelties uz Latviju, jautāju – bet ko es šeit darīšu? Kur strādāšu? Teicu, ka vispirms ir jāatrod darbs, tikai tad varu pārcelties. Bet viņa atteica, lai vispirms pārceļos un tad meklēju darbu. Es paklausīju,” stāsta Uri. Ierodoties Latvijā, viņš atvēris savu uzņēmumu, Rīgā piedāvājot to pašu pakalpojumu, ko savulaik Barselonā, – ceļojuma fotosesijas, kuru laikā vadīja privātas ekskursijas kā gids un ceļotājus fotografēja. Pēc pāris gadiem savu pakalpojumu sācis pārdot arī Tallinā un Viļņā. “Amerikā šādas atvaļinājuma foto ekskursijas ir ļoti iecienītas,” zina teikt Uri.

Vēlāk kopā ar Niku radusies ideja par Katalonijas vīna veikala atvēršanu, un tas noticis pirms diviem gadiem kāzu ceļojuma laikā Itālijā. “Mēs nevēlamies šeit vienkārši tirgot vīnu, bet paši atlasīt vīnus no mazām Katalonijas darītavām, parādot, cik tie ir īpaši. Kas tajos ir tik īpašs? Spānijā ir ļoti spēcīgas vīna darīšanas tradīcijas, un Katalonijas reģionā radīto vīnu garša ir tāda, kādu neatrast ne Itālijas, ne Francijas vīnos. Tāpēc šie vīni ir pelnījuši, lai tos eksportētu. Un es vēlos ar šo garšu Latvijā dalīties,” aizrautīgi stāsta Uri. Sarunas gaitā ir jūtams, ka viņš ļoti lepojas ar savu dzimto zemi. “Tā ir, ar Kataloniju es ļoti lepojos. Uzskatu, ka katalāņu kultūra ir ļoti līdzīga latviešu kultūrai. Cilvēku daba ir līdzīga – esam jauki, vienkārši un patīkami.”

Uri un Nika ir izveidojuši vīna veikalu internetā Raim.lv, un janvārī plānots atvērt veikalu Rīgā. Katru vīnu, kas nopērkams Raim.lv, Uri esot izvēlējies pats personīgi, to nogaršojot un novērtējot. “Mēs dodam garantiju par katru vīnu. Kādam kāds, protams, var negaršot, jo nav viņa gaumē, taču visi vīni ir augstas kvalitātes,” saka Nika. “Vīndari, manuprāt, ir mākslinieki. Katrs vīna darītājs dzērienā ir ieguldījis savu individuālo pieeju un rada vīnu no paša audzētām vīnogām. Tāpēc vīna pasaulē es jūtos iederīgs, jo man pašam šķiet, ka esmu radoša, mākslinieciska personība,” klāsta Uri.

Nika aizrautīgi izstāsta piemēru par vīna darītavu izpēti. Nesen bijuši kādā darītavā, kurai ir ekoloģisks vīna dārzs. Īpašnieks stāstījis, kā cīnās ar kaitēkļiem, neizmantojot pesticīdus. “Ja uz vīnogulājiem sametas kaitēkļi, laukos tiek izvietoti speciāli saldumiņi tauriņu pievilināšanai, jo tauriņi šos kaitēkļus apēd. Kad tauriņi dārzam sāk traucēt, ap lauku izvieto būrīšus sikspārņu pievilināšanai – tie savukārt apēd tauriņus. Fantastiska sistēma! Drīzumā mūsu veikalā būs pieejami arī vīni no šīs bioloģisko vīnu darītavas.”

Latviešiem ļoti patīk, ja ārzemnieks runā latviski

Saruna ar Uri un Niku notiek gan latviešu, gan angļu valodā, un tās gaitā Uri norāda: “Latvijā cilvēkiem ir ļoti laba angļu valoda, un redzu, ka viņi ir lepni par to. Bieži vien, kad sāku ar latviešiem runāt latviski, viņi automātiski pāriet uz angļu valodu. Un es gribu teikt – nē, nē, turpinām runāt latviski, citādi man šo valodu nav iespējams iemācīties!” Viņš uzskata, ka latviešu valodas gramatika ir ļoti grūta, pilnībā atšķirīga no Uri dzimtās valodas, un, lai viņš varētu papildināt latviešu valodas vārdu krājumu, vietējiem iedzīvotājiem ar viņu jāsarunājas latviski.

“Tagad mājās par dažādām tēmām labi varam sarunāties arī latviešu valodā, bet ilgi sazinājāmies tikai angliski. Šeit varu atzīt savu vainu. Bet situācija bija šāda – kolīdz Uri pārcēlās uz Latviju, viņš sāka mācīties latviešu valodas kursos. Kad vakarā pārnācu no darba, teorētiski man vajadzēja ar viņu sarunāties latviski, lai palīdzētu praktizēt kursos apgūto. Taču nogurums pēc darba bija tik liels, ka vienīgais, ko gribēju – ar savu mīļoto cilvēku izrunāt, kā kuram pa dienu ir gājis, nevis praktizēt bērnudārza līmeņa latviešu valodu, kur cilvēks spēj pateikt tikai es esmu Uriol vai es dzīvo Rīga,” atceroties joko Nika, atzīstot, ka arī viņas ģimene, satiekoties ar Uri, parasti sarunās pārgāja uz angļu valodu. “Tāpēc varu teikt, ka no mūsu ģimenes puses šis ir bijis zināms lāča pakalpojums,” – tā Nika. Jāpiebilst, ka arī viņa mācās Uri dzimto – katalāņu – valodu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Barselona ir lieliska vieta atvaļinājumam, Latvija - dzīvošanai" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".