Uzlecošā latviešu zvaigzne Chris Noah: "Kad parakstīju līgumu ar Sony, man likās - nu, viss, tūlīt gāzīšu kalnus"

Paviesojies gan Latvijas, gan Lietuvas nacionālajā Eirovīzijas atlasē un nemanīti pat pārstāvējis Latviju Eirovīzijā un nupat triumfējis Zelta mikrofonā. Ar latvisku neatlaidību, pasaulīgu skanējumu un muzikālā ģimenē iemantotu piezemētību Krists meklē iedvesmu jau nākamajiem izaicinājumiem. Aprunājāmies par to, kāpēc “Spotify” pleilistēs nav neviena latvieša, vai Eirovīzijā jādzied latviski un kas jādara, lai gūtie panākumi pārsteigtu muzikālu ģimeni.

Albums divās nedēļās

Tiekamies piektdienā, kas mūziķiem ir īpaši svarīga diena, jo tieši piektdienā sākas jaunās mūzikas nedēļas atskaite.

Piektdienas ir svarīgas ne tikai singlu, bet arī koncertu sakarā – piektdienas ir mūsu ražas laiks. Šodiena gan man ir brīva, varu atvilkt elpu pēc diviem vakardienas koncertiem un sagatavoties rītdienas koncertam. Ir labi, ka ir arī tādas brīvas piektdienas.

Tieši pirms pāris piektdienām ir arī iznācis tavs jaunākais singls Desmitiem reižu. Tas ir, nu jau jāsaka, tavs kārtējais singls latviešu valodā pēc daudzām dziesmām angliski.

Šodien ir ziņas, ka tā jau otrajā nedēļā ir kļuvusi par otro spēlētāko dziesmu Latvijas radiostacijās!

Iepriekš intervijās minēji, ka dziesmām latviešu valodā vārdi rodas drusciņ grūtāk nekā angliski. Kā tagad, vai esi jau ielauzījies?

Esmu pieradis, arī vairāk nobriedis kā personība ar skaidrāku skatījumu uz lietām un svarīgām tēmām. Tas ir koks ar diviem galiem – latviešu valoda ir dzimtā valoda, tajā izteikties ir krietni vieglāk un patiesāk, precīzāk. Šo valodu es jūtu krietni labāk, neatkarīgi no tā, kādā līmenī man būtu angļu valoda, tā vienmēr būs mana otrā valoda. Latviešu valodā tu spēj izjust katru valodas niansi, un tur arī slēpjas valodas šarms. Ja kārtīgi pastrādāsi, tu būsi oriģināls. Nav tā, ka tev vajadzēs pieaicināt cilvēku, kam tā ir dzimtā valoda, lai viņš pēc tam tavu dziesmu vārdus koriģētu. Pilnīgi visu vari izdarīt pats. Taču ir arī viens mīnuss – mūsu valoda diemžēl nav tik labskanīga kā angļu valoda. Fonētiski tā tik labi neplūst, ir sajūta, ka daudz kur tiek likti komati, jo vārdi ir asāki un brīžiem šis plūdums apraujas. Bet kopumā man patīk rakstīt latviski, es arī noteikti varu pacelt savu latiņu kā dziesmu vārdu autors tieši latviešu valodā. Šis bija trešais singls latviešu valodā, ap intervijas publicēšanas laiku vesels albums jau būs gatavs klausītāju ausīm. Ir palicis tikai pats personīgākais un sarežģītākais process, kurā progresu nevar paredzēt. Aranžējot dziesmas, tu zini, cik daudz tu padarīsi, ja pavadīsi dienu studijā. Ar vārdu rakstīšanu, manā gadījumā, prognozēt nevar absolūti neko. Vari divas dienas rakstīt vārdus, bet nekas labs nesanāk, vari sarakstīt kaut kādas muļķības, kas nākamajā dienā nepatiks. Un tad tu vari 15 minūtes pirms došanās uz koncertu izdomāt piesēsties pie galda un tev atnāk divi pantiņi, kas pārspēj pilnīgi visu, ko esi gatavojis iepriekšējās trijās dienās – sēžot un koncentrējoties.

Kāds ir tavs dziesmas uzrakstīšanas ātruma rekords?

Godīgi sakot, es savā daiļradē neaizraujos ar ātru rakstīšanu. Man šķiet, ja tu pats komponē, raksti vārdus un aranžē, pie katras no šīm tikko minētajām disciplīnām ir kārtīgi jāpiedomā. Mērķis nav izdarīt ātri, mērķis ir izdarīt labi un pēc iespējas tuvāk savām tābrīža sajūtām. Taču, tā kā es daudz strādāju kā dziesmu autors citiem māksliniekiem, turklāt arī ārpus Latvijas, tad es dziesmu no A līdz Z esmu uzrakstījis arī trijās stundās. Kopā ar aranžiju tās toreiz bija sešas stundas (aranžēšanu jeb producēšanu uzņemas producents). Tikko atgriezos no Vācijas, kur arī tikos ar dažādiem māksliniekiem, tur tas standarts ir viena pabeigta dziesma dienā. Tas ir veselīgs un arī vispraktiskākais koncepts, ja vienlaicīgi pie dziesmas strādā mākslinieks, dziesmas autors un producents.

Visi vienā dienā savācas kopā un aktīvi strādā pie tās dziesmas…

Jā, un tad arī skatās, vai dziesma ir laba, vai kaut ko vajag pielabot. Tādā formātā dziesma arī nav pārāk pārstrādāta un ir dabiska. Taču viss mainās, kad pats esi dziesmas izpildītājs, autors un aranžētājs.

Tad jau divu nedēļu laikā albums gatavs!

Teorētiski – jā. Taču tas ir arī ārkārtīgi nogurdinošs process. Tikko Vācijā 11 dienas pavadīju dziesmu rakstīšanas “tūrē”, kur deviņas dienas aktīvi rakstīju dziesmas. Tas bija gan fiziski, gan emocionāli grūti. Taču jāatzīst, ka mākslinieki, kas izmanto šo dziesmu radīšanas mehānismu kopā ar dziesmu autoriem un producentiem, visbiežāk albumam saraksta 25 vai 30 dziesmas un tad beigās albumam izvēlas, piemēram, 11. Daudzi tā arī dara – daudz saraksta un tad atlasa labākās. Bet tas noteikti nav mans ceļš. Es neesmu tas cilvēks, kas raksta ārkārtīgi daudz. Ja es jūtu, ka idejai ir potenciāls, visbiežāk tā ideja arī kļūst par izdotu skaņdarbu. Fokusējos uz kvalitāti, nevis kvantitāti un cenšos izfiltrēt nekvalitatīvo materiālu pašā sākumposmā. Līdz šim man tas, šķiet, labi izdodas – ja es jūtu, ka tur būs kaut kas labs, es vienkārši sekoju tam domu pavedienam un ieguldu papildu laiku. Ļauju idejai atpūsties, atgriežos un uzrakstu. Nepiekrītu Eda Šīrana teorijai, ka no krāna jāiztecina viss netīrais, trubās sastāvējušais ūdens un ka tikai tad ārā nāks kaut kas labs. Kādam tas strādā, bet es ticu, ka, ja es zinu, ko es vēlos radīt, tad es diezgan ātri varu pie tās idejas nonākt un uzrakstīt vēlamo materiālu. Visas dziesmas arī nav jāpabeidz. Varu iesākt pantiņu, saprast, ka nav labi, un nerakstīt tālāk.

Kas tev tā par dziesmu rakstīšanas tūri Vācijā?

Berlīnē, Londonā un visās citās milzīgajās mūzikas mekās mūzikas industrija strādā katru dienu. Tur ir simtiem studiju un ārkārtīgi daudz talantīgu mākslinieku. Šobrīd es tur darbojos kā dziesmu autors un sadarbojos ar vienu no Vācijas lielākajām mūzikas “publishing” (*strādā tieši ar komponistiem un producentiem, un ierakstu kompānijām; pašas kompānijas mūziku neizdod) kompānijām. Tā nav īsti tūre, bet gan man sagatavotas sesijas kā dziesmu autoram kopā ar māksliniekiem un dziesmu producentiem. Šāda iespēja bija manis paša iniciatīva, nu jau es beidzot esmu sevi pierādījis līdz kaut kāda līmeņa latiņai, ka Vācijā viņi man arī visu noorganizē un gaida. Tā ir vēl viena burvīga iespēja mūziķu dzīvē, ko daudzi mūziķi pat neizmanto. Tas ir eksperiments, kas vēl aizvien ir sākuma stadijā, taču līdz šim gājis diezgan veiksmīgi. Jau viena dziesma ir izdota, to izdeva pagājušā gada šova The Voice of Germany uzvarētāja Malu Luisa. Es esmu gandarīts par paveikto un gaidu, kad varēšu atgriezties tur jau trešo reizi.  Jāatzīst gan, ka šobrīd prioritāte ir pabeigt pašam savu albumu un finalizēt koncertu, tādēļ neskriesim notikumiem pa priekšu. Noteikti negribu, lai cieš mana daiļrade, tāpēc iesākumā vēlos pabeigt savas iesāktās lietas. Berlīne man arī ir atvērusi acis, cik viss ir tuvu un sasniedzams, īpaši tādā dziesmu rakstīšanas un mūzikas radīšanas jomā. Viens no maniem sadarbības partneriem stāsta, kā viņš tikko kopā ir kaut ko rakstījis ar dīdžeju Deividu Getu, Kygo… Ir iespējams būt īstajā vietā īstajā laikā, un tad arī var rasties kaut kas skaists.

Tu bieži piemini īstās vietas un īstā laika konceptu. Man gan izklausās, ka tu vairāk ej uz to, ko tu gribi, jo Vācijas piedāvājuma iegūšana un arī sadarbība ar Sony bija tevis paša iniciatīva.

Es piekrītu, bet man arī ir ļoti paveicies ar cilvēkiem apkārt. Varbūt ne gluži Sony vai Vācijas kontekstā, jo tur es tiešām pats sadzirdēju un izdarīju. Bet man ir paveicies, ka es esmu no muzikālas ģimenes. Man bija vide, kurā pamēģināt, ko nozīmē dziesmas uzrakstīšana, man tas neprasīja papildu līdzekļus. Paldies maniem vecākiem, kas bērnībā man lika mācīties mūzikas skolā un lika arī to absolvēt. Bet visādi citādi, protams, iespējas jāmeklē pašam. Šī racionālā un pragmatiskā domāšana, ka es neesmu pa mākoņiem, ļoti palīdz. Vācijai un Sony pirmo e-pastu uzrakstīju es pats. Ar Vāciju vispār tas sākās ļoti interesanti – Somijas Sony pārstāvji man piedāvāja satikties ar citiem māksliniekiem, kuru kontakti viņiem ir, un kopā kaut ko uzrakstīt man. Dziesmas man – nē, paldies, bet ko jūs tur teicāt par tiem kontaktiem? Tad viņi pastāstīja, ka ir šādas tādas kompānijas, iedeva man kontaktinformāciju, un tad jau es pats viņiem rakstīju, ka esmu Krists un piedāvāju uzrakstīt kādu dziesmu, aizsūtīju savu autora katalogu ar iepriekš paveikto. Mums šīs iespējas pašiem jāmeklē, sevišķi nozarēs, kur nav valodas barjeras. Diemžēl vai par laimi – mēs neesam angliski runājoša nācija, līdz ar to daudzviet saskaramies ar valodas barjeru. Tāpēc iespējas sevišķi jāizmanto nozarēs, kurās tāda neeksistē. Iespējas ir, tās tikai jāmeklē.

Kā kļūt slavenam ārpus Latvijas

Neesam angliski runājoša tauta, bet tavās dziesmās angļu valoda šķiet tik dabiska, ka klausītājiem sākotnēji bieži vien šķitis, ka noteikti neesi latvietis. Bērnībā daudz skatījies multfilmas angliski?

Godīgi sakot, pat nezinu. Multfilmas angļu valodā daudz neskatījos, iespējams, man tā valoda kaut kā dabiski padodas. Man skolā patika un padevās angļu valoda, šad tad es arī piedalījos nometnēs, kur uz Latviju brauca daudz jauniešu no ASV, varbūt arī tas kaut kur nosēdies zemapziņā. Jāatzīst, ka es noteikti neesmu gramatiski izcilākais piemērs, jo es vairāk fokusējos uz fonētiku un izrunu. Pirms pieciem gadiem arī sapazinos ar ārzemju producentu Kristoferu Harisu, ar kuru joprojām sadarbojamies, tas arī pielika savus papildu 30 procentus izpratnei par pareizu izrunu un dziesmu rakstīšanu angliski.

Tagad gan tu atkal esi nonācis pie rakstīšanas latviešu valodā. Kā nonāci pie tāda pavērsiena?

Ambīcijas 20 gadu vecumā, neizprotot industrijas sarežģītību, bija milzīgas. Kad parakstīju līgumu ar Sony, man arī likās – nu, viss, tūlīt gāzīšu kalnus un viss būs. Realitāte mazliet atšķiras, taču es neteiktu, ka esmu pilnībā atteicies no savām ārzemju ambīcijām. Vēl aizvien sapņoju par kādu tūri pa Eiropas valstīm… Šobrīd man ir tāds vecums, ka es domāju par to, ko atstāšu mūzikā pēc sevis, un man kā dziesmu autoram gribējās izteikties un kaut ko atstāt latviski. Albums arī būs latviešu valodā ar vienu dziesmu angliski. Dziedot latviski, es arī koncertos redzu, ka apmeklētāji un klausītāji mani labāk uztver un sadzird. Tas manā dziesmu autora blokā ir viens no svarīgākajiem ķeksīšiem – lai mani sadzird, ieklausās un saprot, ko es vēlos pateikt.

Šobrīd ar Dua Lipu, Ritu Oru, Bebi Rexhu un citu Balkānu izcelsmes dziedātāju panākumiem liekas, ka arī izpildītājiem no citām Eiropas malām ir iespējams izsisties. Varbūt tomēr arī Latvijai tas izdosies?

Sarežģīti izsisties ir ne tikai valodas barjeras dēļ. Jaunajai paaudzei angļu valoda ir gandrīz vai dzimtās valodas līmenī. Problēma vairāk ir tajā, ka industrija ir būvēta tikai par un ap konkrētiem reģioniem, kurus tā redz. Ir teritorijas, tostarp Latvija, kas ir tāds pelēkais punkts un uz ko mūzikas industrijas pārstāvji neskatās. Piemēram, Spotify milzīgās pleilistes, kas ir milzīgs jauno mākslinieku rīks, jo nokļūšana tajās pleilistēs uzreiz nodrošina miljoniem cilvēku klausījumus, teritoriāli neņem vērā Latviju. Es ceru un ticu, ka tas ar laiku mainīsies un cilvēki pamanīs, ka arī Baltijā ir atrodami Eiropas līmeņa mākslinieki. Kad tas notiks, tad arī tas mainīsies.

Lietuva un Igaunija arī ir Spotify melnie punkti?

Absolūti tas pats. Lietuva vienīgi ir lielāka par Latviju, un viņu iekšējais tirgus ir krietni spēcīgāks. Savukārt Igaunija ir blakus somiem un valodas ir līdzīgas. Nereti somi un igauņi veic savstarpējas sadarbības, kas ļauj paplašināties uz lielo Somijas tirgu. Latvija atkal ir kaut kur pa vidu.

Nozīmīgs muzikāls rīks ir arī TikTok platforma. Vai esi apsvēris domu arī to izmantot savā labā?

Esmu, bet jāatzīst, ka es neesmu liels sociālo tīklu cienītājs. Man iet ļoti grūti pat ar regulāru Instagram izmantošanu un visu to, ko mārketinga vai ierakstu kompānija vēlētos no manis redzēt. (smejas) TikTok šobrīd ir spēcīgākais rīks, kur 24 stundu laikā var kļūt slavens. Man ir bijuši ļoti vāji mēģinājumi, kurus es pat īsti negribu atcerēties. Kaut kur tie ir, bet pazuduši nebūtībā TikTok dzelmē. Varbūt ne man, bet kādam jaunietim tas noteikti var būt rīks, kas ļaus ceļot pāri robežām. Es kaut ko reizēm publicēju TikTok platformā, bet man gribas būt tādam, kāds es esmu. Man arī vairs nav 18 gadu, līdz ar to man nav pašmērķa iet uz to, lai mans video sasniegtu miljonus. Visbiežāk tam video jābūt arī drusciņ klišejiskam, kas īsti nav mans. Bet, ja tas atgadītos netīšām ar kādu manu TikTok video, tas būtu izcilākais un labākais veids, kā tapt pamanītam.

Nekad neesi bijis sociālo tīklu cienītājs? Vai šāds viedoklis radies pakāpeniski līdz ar atpazīstamību?

Laikam nekad neesmu bijis fans. Kad tev ir 16 gadi, protams, raksti Twitter visādas muļķības, bet tad kļūsti vecāks un raugies uz to citādāk.  Man liekas, ka ir lietas, kam nav jābūt sociālajos tīklos, nav visiem jāzina, ar ko tu esi saslimis vai kādas zāles dzer tavi bērni.

Cenšos būt ieturēts tajā, ko publicēju, un vairāk kontaktējos ar cilvēkiem klātienē, aci pret aci. Patērēju sociālo tīklu saturu gan es daudz, taču man grūtības sagādā tieši regulāra satura radīšana. Es produktīvāk savu laiku labāk veltu savai radošajai darbībai.

No hokejista par mūziķi

Vēlme radīt mūziku pie tevis atnāca diezgan pēkšņi 16 gadu vecumā. Vai atceries, kāds bija tavs sākotnējais mērķis, kāpēc gribēji rakstīt dziesmas?

Noteikti nebija tā, ka es gara acīm redzētu skatuvi vai kaut ko tādu. Kad es 16 gadu vecumā atsāku spēlēt ģitāru, man laikam bija svaigi nomainījusies muzikālā gaume. Iepriekš es daudz sportoju, spēlēju hokeju un biju hokejistu muzikālajā burbulī. Hokejisti daudz klausās vietējo repu. Tad, kad es izrotēju ārā no šīs vides, nomainījās muzikālā gaume un mani sāka interesēt, kas notiek, kā tas skan un kāpēc tas tā skan. Sākumā es centos vienkārši pārkopēt, paklausīties, ko citi mākslinieki dara. Tobrīd man visaktuālākās bija indie grupas un rokgrupas. Bet kāds bija tas mērķis? Laikam pašam sev paspēlēt un paskatīties, kas notiks. Es arī savu balsi atklāju relatīvi vēlu, 16 vai 17 gadu vecumā. Pusaudža gados tev tēvs un mamma saka, ka tev nav slikta balss. Domā – tas jau tavs dēls, ko nu tur daudz. Neteiks taču, ka slikta balss. Bet tad es arī sāku dziedāt un arī citi sāka teikt, ka vispār man neskan slikti. Pamēģināju ierakstīt dziesmu, un ar to arī viss sākās. Absolūti nebija ambīciju par skatuvēm vai koncertēšanu. Es nedomāju, ka mani tas pat līdz galam interesēja tajā brīdī – skatuves un koncerti. Visu savu bērnību biju skatījies, kā mans tēvs muzicē, mans brālis vienmēr bija mūziķis. Es savukārt biju tas, kurš aktīvi sportoja un spēlēja hokeju. Bet, redz, tagad mēs šeit sēžam un runājam par mūziku. (smejas)

Kāpēc tu aizgāji no hokeja?

Man bija traumas, un es arī nespēlēju pietiekami labi, lai būtu profesionālis. Joprojām uzskatu, ka sports ir mana pirmā mīlestība, bet tas viss kaut kā dabiski beidzās. Satraumējos, tad es kādu laiku nesportoju un lēnām aizslīdēju no tā pavisam prom.

Varbūt tev vienkārši vajadzēja iesākt jaunu hobiju! Hokeja vairs nav, un, re, tur stāv ģitāra!

Ļoti iespējams, bet es vēl kādu laiku to apvienoju. Un vēl slidoju kādu laiku, kad es jau muzicēju aktīvi, spēlēju kaut kādās amatieru līgās, bet tā notiek dzīvē – kāds negaidīts pavērsiens iemet tevi iekšā kaut kur citur, un izrādās, ka viss tev sanāk, atveras daudz dažādu iespēju. Un es esmu absolūti priecīgs par to.

Vecāki tajā pašā nozarē, kur tu, ir vienlaicīgi gan liela dāvana, ka tev ir tāda iespēja un paraugs, uz ko skatīties, gan arī viņi ir tavi lielākie kritiķi, jo viņi arī saprot, ko tu dari.

Jā, es piekrītu. Man gan tikai tēvs ir mūziķis, mamma ir bērnudārza audzinātāja. Bet mammas nopelns ir tas, ka viņa sēdēja vakaros ar mani, kad es mācījos bērnu mūzikas skolā un man bija tikai astoņi gadi. Viņa bija tā, kas teica: “Nē, Krist, aizmirsti, ka tu vari nemācīties šo skaņdarbu!” Tāpēc es saku, ka tas ir arī ļoti liels mammas nopelns. Bet, protams, kā jau es teicu, tā ir svētība, ka tev mūzikas vide nešķiet nekas abstrakts. Tu esi pazīstams ar to, tev ir arī instrumenti, tēvam bija viss, ko vajadzēja, lai ierakstītu dziesmu un finišētu to no A līdz Z. Bet tas mīnuss, kas savā ziņā ir arī pluss, ir tāds, ka tā ir absolūta norma. Tev ir koncerts, tev iznāca jauna dziesma – jauki, strādā tālāk. Es pazīstu daudzus mūziķus, kuri nenāk no muzikālas ģimenes. Viņu tuviniekiem ir tāds “O, tev būs koncerts! Cik forši!” – un visi radi un draugi, ģimenes nāk un tiešām nēsā uz rokām. Tajā pašā laikā man iznāk dziesma – malacis, dari tālāk. Nevienam neinteresē, tā ir ikdiena un kaut kas jau pieredzēts. Tas, manuprāt, mani arī pietur nedaudz pie zemes un liek vairāk strādāt, jo nav tās sajūtas, ka visi jau priecājas par mani, atlaidīšu varbūt kāju no gāzes pedāļa. Šis ir pilnīgi normāls darbs, un vecāki palīdzēs, ja man vajadzēs, bet nav tā, ka viņi skries uz katru koncertu vai nesīs ziedus uz katras dziesmas izdošanu. Bet ilgākā laika periodā tas noteikti ir nācis par labu.

Vai tu jau esi pats izdomājis vai, runājot ar vecākiem, sapratis, kas būtu tāds muzikālais sasniegums, par kuru viņi tiešām būtu pārsteigti? Teiktu: “O, jā! Tagad Kristam beidzot ir izdevies!”

Es neesmu ar viņiem par to runājis, un man arī jāatzīst, ka mans pašmērķis nav apmierināt neviena mana vecāka vēlmes. Bet es domāju, ka viņi jau redz un novērtē to, ka es esmu kaut ko izdarījis, viņiem ir prieks par mani. Albums arī varētu būt tas sasniegums – tad viņi dzirdēs, kā tas skan. Tas viņiem varētu būt kaut kāds atskaites punkts. Jā, mūsu dēls ir izdarījis kaut ko foršu! Jo man nepatīk minēt koncertu lielumu vai saņemtās balvas, kuru man vēl nav daudz.

Vai Chris Noah un Krists Indrišonoks ir viens un tas pats cilvēks? Vai tev ir divas dažādas personības?

Es teiktu, ka viens un tas pats. Ar katru mēnesi es kļūstu arvien tuvāks pats sev. Sākumā man šķita, ka tā pieeja varbūt ir tāda, ka tev ir jābūt mazliet kaut kam citam uz skatuves, tādam jaukākam, saprotamākam, lai cilvēki var labāk asociēties ar tevi. Bet tagad, kad kļūstu vecāks, es saprotu, ka man kā mūziķim un dziesmu autoram gribas būt pašam sev. Man šķiet, ka tās tēmas, par kurām es vēlos dziedāt, būs arī tuvas cilvēkiem, jo viņi jutīs to, ka šeit es esmu tāds, kāds esmu. Nu jau labu laiku viennozīmīgi es esmu es pats. Un Krists un Chris Noah ir absolūti viena un tā pati personība.

Kā strādā dziesmu rakstīšana, kad raksti dziesmas citiem? Tev top dziesma, kuru tu saproti, ka pats negribi izpildīt, un tu iedod to kādam citam? Vai tevi uzrunā: “Hei, Krist! Uzraksti man dziesmu!”

Lielākoties uzrunā un saka: “Mums patīk tas, ko tu dari! Vai mēs varētu sarakstīt kaut ko kopā?” Tā notika ar Lietuvas 2023. gada Eirovīzijas uzvarētājas Monikas Linkites dziesmu, kuru mēs kopā Latvijā pie manis studijā sarakstījām, un tad viņa beigās ieguva 11. vietu lielajā Eirovīzijas finālā. Tas laikam arī ir tas praktiskākais veids. Lai gan vienu no saviem demo ierakstiem esmu atdevis arī Monikai un ir cilvēki, kas ir interesējušies par skaņdarbiem, es tomēr domāju, ka vislabāk ir strādāt ar mākslinieku telpā. Tad mākslinieks tev var uzreiz pateikt – man šis patīk, šis nepatīk. Katram ir dažādas vēlmes un gaumes, vislabāk ir runāt un būt atklātam arī radošajos procesos, jo tad mēs varam nonākt līdz rezultātam, kas patiks izpildītājam. Galvenais mērķis, kopīgi rakstot dziesmas, ir, lai cilvēks, kuram mēs rakstām dziesmu, ir laimīgs un gandarīts sesijas beigās. Savas dziesmas es joprojām daudziem nerādu, jo man labāk patīk koncepts, ka mēs rakstām kopā un tad mēs varam ķidāt gan struktūru, gan saturu kopā.

“Apsveicam ar uzvaru Eirovīzijas atlasē!”

2023. gads tev bija ražīgs vairākās Eirovīzijas atlasēs. Kā tāds pelēkais kardināls tu piedalījies gan Latvijas atlasē, rakstot dziesmu Patrishai, gan Lietuvas atlasē ar vēl vienu dziesmu, kas neuzvarēja.

Jā, es biju sarakstījis divas dziesmas Lietuvā un vienu Latvijā. Žēl, ka Patrisha neuzvarēja. Tad būtu dubulta uzvara.

Kam tad tu būtu jutis līdzi?

Tad es visdrīzāk būtu jutis līdzi Latvijai, bet dziesmu autoram tā ir kaut kāda ikdiena. Ar Moniku mēs sarakstījām šo dziesmu, nedomājot par Eirovīziju. Arī otrai Lietuvas atlases dalībniecei Paulīnai sarakstītā dziesma man joprojām šķiet ārkārtīgi spēcīga. Viņa arī, cik es zinu, šobrīd ļoti strauji Lietuvā aug kā māksliniece. Tāpēc ceru, ka varbūt pēc pāris gadiem mēs vēlreiz kaut ko sarakstīsim kopā un viņa varēs mēģināt vēlreiz. Ja māksliniekam ir balss, talants un vīzija, tad es vienmēr lecu tajā iekšā. Bet jāatzīst, ka Baltijā šādi gadījumi notiek reti. Tāpēc es arī meklēju iespējas ārpus Latvijas, lai satiktu cilvēkus ar izcilām balsīm, interesantām personībām un skaidru žanrisko virzienu.

Tev vēl jānosedz arī Igaunijas Eirovīzijas atlase, lai ir mēģināts visās trijās Baltijas valstīs.

Jā, es mēģināšu. Es domāju, ka kādā brīdī tas varētu arī notikt. Šeit ir nepieciešamie apstākļi un apstākļu sakritības, jo ir arī valstis, kuras nerīko nacionālās atlases, bet iekšēji izvēlas mākslinieku un dziesmu. Tādā konceptā es vēl neesmu piedalījies, bet tas man laikam būtu pat interesantāk. Neskriesim notikumiem pa priekšu! Bet es ceru, ka sanāks atzīmēties arī Igaunijā.

Vai tu nojauti, ka Monika uzvarēs, vai tas tev pašam nāca kā pārsteigums?

Mums bija skaidrs, ka tur ir trīs favorīti, no kuriem viena bija Monika. Es atceros, ka paralēli tieši tajā fināla vakarā notika Zelta mikrofons, man bija divas vai trīs nominācijas. Tur es neko neieguvu, un es pilnībā aizmirsu par Lietuvas Eirovīzijas atlasi. Tad man pienāk klāt Sony Somijas pārstāvis un saka: “Apsveicu!” Es biju ļoti apjucis, bet tad viņš paskaidroja, ka Monika ir uzvarējusi. Tās bija ļoti labas ziņas, jo es jau iepriekš viennozīmīgi teicu, ka, ja man tajā gadā jāizvēlas starp Gada dziesmas titulu ar dziesmu Sunboy vai Monikas uzvaru, lai labāk Monika uzvar un brauc uz lielo Eirovīziju. Man tās balvas nekad nav bijušas tik svarīgas. Tagad ar pilnmetrāžas albumu, protams, gribētos kaut ko saņemt, bet toreiz tas bija tiešām smieklīgs stāsts. Tā koncentrējos uz vienu, ka pilnīgi aizmirsu par otru!

Šoreiz tu arī patrāpījies Eirovīzijā, uzstājies Stokholmā kā Dona bekvokālists. Kā tu tur gadījies?

Mēs kādu laiku ar Artūru (red. – Šingireju, Donu) esam draugi. Kopš es atklāju viņa koncertu Siguldā, mēs esam gan kopīgi komponējuši, gan runājuši par radošajiem procesiem. Viņam kā mūziķim ir liela pieredze, un viņš var padalīties ar padomiem, ko un kā darīt un nedarīt. Mēs runājām par Eirovīziju, viņš teica, ka viņam gribētos, lai ar viņu brauc arī forša komanda, kas ir ne tikai spējīga vizuālajā materiālā, bet arī dziesmu rakstīšanā un citās ar mūziku saistītās jomās. Jo Eirovīzija ir tāds milzīgs burbulis, kurā mūziķi apmainās kontaktiem, tur ir papilnam dziesmu autoru un producentu. Vienu dienu viņš zvanīja un prasīja, vai es gribu piedziedāt, – tas ir arī variants, kā mani paņemt līdzi. Es piekritu, un man ir liels prieks, ka beidzot tika tas pusfināla lāsts lauzts un ka es varēju redzēt šo pasākumu no aizskatuves, jo pagājušogad nesanāca aizbraukt līdzi. Vienmēr pēc kaut kā izdarīta tu vari pārspriest un domāt, ko un kā varēja darīt labāk. Bet man šķiet, ka šis bija tāds ļoti labs pagrieziens Latvijai Eirovīzijas kontekstā, un es ceru, ka nākotnē tas turpināsies un mēs iekļūsim finālā un turpināsim sevi pierādīt kā spējīgu valsti popmūzikas jomā.

Vai tu pats arī gribētu ar savu vārdu kāpt uz Eirovīzijas skatuves?

Godīgi sakot, kādreiz biju ļoti skeptisks par šo – teicu, ka nē, nekad. Šodien es teiktu, ka es apsveru tādu domu. Kad? To mēs redzēsim.

Vai Latvijai Eirovīzijā būtu jādzied latviski? Lietuva un Igaunija bieži vien dzied savā valodā.

Es domāju, ka nē, bet, protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis. Man šķiet, ka Eirovīzija ir liela popmūzikas skatuve, kur būtu jādod iespēja mūziķiem, kas tiešām varētu savu talantu eksportēt ārpus Latvijas. Tur jābūt kvalitatīvai popmūzikai, lai arī Latviju ieceltu tādā eiropeiskākā līmenī šajā jomā. Dziedot latviski, tu noteikti necīnītos par labāko popdziesmu, bet vienkārši dziedātu savā valodā – forši, jauki un mīļi. Man gribētos redzēt, ka Latvija tiešām cīnās gan kvalitātes un balss ziņā, gan izpildījuma un dziesmas ziņā. Nevis tādēļ, ka mēs dziedam latviski, bet tāpēc, ka šī dziesmu kvalitāte ir tik augsta, mēs esam spējīgi cīnīties ar mūzikas lielvalstīm.

Varbūt tas arī vēlāk būtu aizmetnītis tādām Spotify pleilistēm – o, re, Latvijā kaut kas notiek.

Tāda arī ir mana doma. Ja mēs gribam mainīt, kā uz mums skatās Eiropa, tad šī ir lielākā skatuve, kur mēs to varam darīt. Tādēļ man gribētos no Latvijas pārstāvjiem redzēt cilvēkus, kas ir jauni, kas apzinās, kas ir popkultūra kā tāda. Kas spētu mainīt priekšstatu par Latviju, ka mēs vairs neesam nekādā PSRS ēnā. Tādēļ es gribētu redzēt, ka dziedam angliski.

Iedvesmas meklēšana ir darbs

Kas tevi iedvesmo visvairāk, rakstot dziesmas?

Mani iedvesmo ikdiena, citi mākslinieki, no kuriem es gribu iedvesmoties un kurus gribētu kādreiz varbūt pārspēt. Lai būtu iedvesma, tev ir jāspēj saskatīt ikdienu no tādas interesantākas prizmas un cita rakursa. Jātur acis un ausis vaļā savās ikdienas gaitās, un tur, man šķiet, arī ir šī lielā iedvesma – novērojumos un piedzīvotajā.

Kaut ko novēro, pamani interesantu un uzreiz pieraksti telefonā?

Dažreiz – jā, bet dažreiz noslinkoju un aizmirstu. Drīzāk es vienkārši atceros kaut kādas interesantas lietas vai notikumus un tad cenšos to ietērpt idejā. Šad tad pierakstu, šad tad ierakstu savā galvas blociņā, kur dažreiz arī pazūd kādi ieraksti. (smejas) Kopumā es vēroju un domāju, kā es varētu šo notikumu aprakstīt no interesantāka leņķa. Bieži vien vienkārši jāiet cauri šiem notikumiem, jāpiefiksē, jāsaliek kopā dažādi piedzīvojumi, un tad rodas kaut kas labs.

Ko ir vieglāk uzrakstīt – priecīgas dziesmas vai smeldzīgas balādes?

Noteikti, ka smeldzīgas balādes. Bet šajā albumā gan būs mazāk balāžu nekā iepriekš. Jāsaka gan, ka dziesmu vārdos joprojām būs diezgan daudz realitātes sajūtas un tiešuma par manu ikdienu, par to, ko es redzu sabiedrībā. Piemēram, dziesma Desmitiem reižu, kas ir priecīga, patiesībā ir par mīlestību, tas man arī bija izaicinājums. Šobrīd gan neesmu iemīlējies, bet es patinu mazliet atpakaļ filmu, paskatījos, kā es jutos tad, un šķiet, ka diezgan labi izdevās noformulēt.

Vai iedvesma pie tevis atnāk jebkurā brīdī, bet varbūt tev ir kāds īpašais stūris, kurā jāsēž, lai iedvesma rastos?

Iedvesmas meklēšana ir abstrakts jēdziens. Iedvesma atnāk. Jāsaprot, ka mūziķiem tas ir darbs. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt pie sava instrumenta, jāsēž studijā un jāģenerē idejas. Tad, kad šī iedvesma atnāks, tad arī jutīsi, ka tas ir kaut kas labs un to spēsi šo ideju piefiksēt. Ja tu nebūsi pie sava instrumenta vai studijā, tu nekad neuzzināsi, vai šī iedvesma tev ir atnākusi vai ne, jo tu neko nebūsi pierakstījis. Tas ir tāds regulārs darbs, kurā kādu dienu var nepaveikties. Tad atkal kādas dienas idejas atnāk ļoti viegli, bet, lai nofinišētu to, kas tev ir atnācis viegli, ir jāsēž vēl piecas grūtas dienas un vienkārši jāiet caur sāpēm. Beigās, filtrējot tās idejas, kas nākušas grūti, negribīgi un caur slinkumu, bieži vien arī ir kaut kas ļoti labs. Tāpēc iedvesma ir tāda mānīga lieta radošajā pasaulē. Ir vienkārši jāstrādā un visu laiku jābūt ar radošu skatījumu.

Tev var paveikties ar to, ka tev ir radoša domāšana, bet tev tāpat ar to visu laiku jāstrādā, lai kaut ko dabūtu ārā.

Tieši tā. Var jau būt arī neradoša mūzika. Man arī noteikti ir kāda dziesma, ko es nevarētu dēvēt par radošu vai inovatīvu, tā ir vienkārši dziesma. Bet ar laiku, kā jau visās jomās, mēs kļūstam labāki un spējam labāk filtrēt lietas un formulēt teikto. Taču jāatzīst, ka radošums var aiziet arī komerciālajā virzienā, kad sāc analizēt, kas strādā vai nestrādā radio stacijās.

Ja tu vēlreiz sāktu savu muzikālo ceļojumu no nulles, vai tu darītu kaut ko citādāk?

Viennozīmīgi es darītu kaut ko citādāk. Bet ko? Droši vien noticētu sev vairāk un ātrāk. Ja es varētu nodot savu šī brīža muzikālo gaumi tam cilvēkam, kas sāka to karjeru, tad viennozīmīgi es to darītu.

Kāda šobrīd ir tava mūzikas gaume?

Es klausos daudz mūzikas no 1980. un 1970. gadiem, arī daudz mūsdienu indie roka. Mazliet arī popu un kaut ko eksperimentālu.

No Toma Odela par Hariju Stailsu

Vai esi dzirdējis kādus salīdzinājumus par savu mūziku, ko tu atgādini klausītājiem?

Es zinu, ka vizuāli pirms kādiem diviem trim gadiem daudzi teica, ka es atgādinu dziedātāju Tomu Odelu. Par jaunajiem singliem latviešu valodā laikam cilvēkiem vēl nav salīdzinājuma, jo tas ir kaut kas jauns tieši Latvijas mūzikai. Taču šis skanējums noteikti ir paņemts no Brūsa Springstīna. Jaunais britu mākslinieks Sems Fenders arī mani ļoti iedvesmo. Viņu abu kombinācija noteikti ir dzirdama dziesmās: Nomodā un Cik tālu.

Kad es pirmo reizi dzirdēju pa radio Desmitiem reižu, man šķita, ka tu izklausies pēc latviešu Harija Stailsa – viņa populārais hits As it was skan arī līdzīgās noskaņās.

Paldies, tas ir milzīgs kompliments. Šis kolēģis rada ļoti labu mūziku, un pāris Harija dziesmas patiešām ir manās referencēs. Man patīk tas, ko viņš dara ar savu balsi un aranžijām, un man šķiet, ka viņš ir tas, kurš popmūzikā ievelk atpakaļ arī kaut kādus elementus no 1960., 1970. un 1980. gadiem un padara kopējo popmūzikas scēnu interesantāku. Manuprāt, viņam arī šobrīd ir labākā vīrieša balss popmūzikā.

Kā tu sadzīvo ar kritiku, vai tādu saņem?

Es saņemu kritiku, taču jāatzīst, ka diezgan maz. Ja godīgi, mani arī tas baigi neinteresē un neietekmē, jo esmu diezgan pārliecināts par to, ko daru. Varbūt sākumā es būtu nedaudz šaubījies, bet tagad man ir absolūti skaidra vīzija. Es apzinos, ka visiem nekad neizpatikšu. Bet svarīgākais ir tas, ka tu zini, kas tu vēlies būt. Negribu izklausīties augstprātīgs, bet es apzinos, ka manā mūzikā ir kvalitāte un pie tās ir strādāts ārkārtīgi daudz. Kad tu zini, ko tu vēlies, un zini, ka šī kvalitātes latiņa ir augsta, tad jau viss pārējais ir par gaumi. Man nav problēmu pieņemt to, ka kādam vienkārši nepatīk tas, ko es daru, vai mana balss, vai mani teksti, vai žanrs. Tas ir veselīgi. Ja visiem pasaulē patiktu viena un tā pati lieta, tad nebūtu interesanti dzīvot.

Galvenais, ka pats esi apmierināts ar savu paveikto.

Tieši tā. Un man apkārt ir izcili domubiedri, ar ko mēs kopā kāpjam uz skatuves un baudām šo procesu. Tāpēc ir labi, ka ir kritika no kolēģiem. Tā ir kritika, ko es joprojām arī cienu un novērtēju. Vienmēr vari būt politkorekts un teikt, ka viss patīk un viss ir labi, bet ir ļoti vērtīgi, ka kāds, ko tu cieni un respektē, var tev arī pateikt kaut ko skarbāku.

Paralēli mūzikai tu arī esi ieguvis augstāko izglītību nesaistītā jomā.

Jā, es esmu absolvējis komunikācijas zinātni, sabiedriskās attiecības.

Paradoksāli, ka tagad Instagram un sociālie tīkli nav tavs mīļākais komunikācijas veids.

Jā, nu to jau es sapratu vēlāk. Es arī esmu nostrādājis pusotru gadu aģentūrā, lai saprastu, ka tas absolūti nav mans. Tas bija labs laiks, es daudz ko iemācījos, un man bija lieliski kolēģi. Vienkārši paralēli notika mana mūzikas attīstība. Atceros, ka arī priekšniecība mani atbalstīja. Kad es to atlūgumu nesu, viņi arī atzina, ka jau sen to gaidīja, ka es sapratīšu, ka ir laiks pilnībā pievērsties mūzikai. (smejas)

Kas tu gribētu būt, ja tu nebūtu mūziķis?

Es nezinu. Tas ir ļoti sarežģīti. Šobrīd mūzika ir pilnīgi mana ikdiena, tā ir manā asinsritē un daļa no manas personības. Es būtu gribējis būt profesionāls sportists kādā sportā. Vai tas būtu noticis? Nezinu. Varbūt es būtu pavārs, jo man ļoti patīk gatavot.