Nāves gide Liene Pētersone pavada mirstošos citā pasaulē

Liene ir rotu māksliniece, un katra viņas darinātā rota ir īpaša, neatkārtojama un unikāla – gluži tāda pati kā sievietes, kuras tās valkā. “Mana personība ir ļoti plaša, mana dzīve un tas, ko es tajā daru, ir ļoti daudzveidīgs. Esmu gan romantiska, gan lietišķa, gan vienkārša – visas personības šķautnes ietveru sevī. Neesmu viendabīga,” Liene smaidot sevi raksturo.

Mirušā dvēseles pavadone

Liene stāsta, ka nāves gids ir viena no senākajām profesijām pasaulē, bet cilvēki par to ir aizmirsuši – tāpat kā to, ka līdz ar sirdspukstu apklušanu nedzīvs kļūst tikai ķermenis, bet esība jeb dvēsele turpina dzīvot. “Es uzskatu, ka līdz ar nāvi neatnāk iznīcība un tās nav beigas, bet gan pāreja uz citu dzīvi. Prāts un dvēsele, iestājoties ķermeniskai nāvei, nepārstāj eksistēt. Tieši tāpēc miršanas process man nav smags.”

Tie, kuri vēlas, lai Liene ir viņiem blakus brīdī, kad pārstāj pukstēt sirds, šo vēlmi visbiežāk izsaka saviem tuviniekiem, kuri pēc tam sazinās ar nāves gidi. “Tā ir dziļa dvēseliska vajadzība – sajust to, ka šajā sarežģītajā brīdī sev blakus vēlies pavadoni.” Liene novērojusi, ka tuvinieki ļoti satraucas, ja zina, ka sekos neizbēgamais. Šādā situācijā viņi dažkārt nespēj adekvāti runāt, rīkoties un visu laiku raud, bet nāve ir atkarīga no tā, kāda ir bijusi cilvēka dzīve pēdējos mēnešos. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vide ap aizgājēju būtu pēc iespējas vieglāka, mierīgāka, nevajag to padarīt smagu. “Tas ir ļoti grūti, bet jācenšas. Mirstošajam jau tā ir tik daudz, par ko satraukties: bērni, mīļotais cilvēks, mājdzīvnieki, iecerētie, bet neizdarītie darbi, nepiepildītie sapņi, ilgas…”

 Lai Liene varētu pavadīt dvēseli jeb esību no brīža, kad tā atstāj ķermeni, līdz nokļūst citā pasaulē, viņai vajag tai piesekot. Vislabāk to var izdarīt, ja ir iespēja tikties ar cilvēku pāris reižu pirms viņa šīs zemes dzīves beigām. Protams, ka nāves gide ir klāt arī pašā miršanas brīdī. Reizēm aizgājējs mēdz ar viņu dalīties savās izjūtās, bet visbiežāk valda klusums un bezierunu mīlestība. “Esmu novērojusi, ka tad, ja cilvēks aiziet no šīs pasaules slimības dēļ, viņš atskatās uz savu dzīvi ar rūgtumu, jo domā par to, ko nav izdarījis, kas noticis nepareizi, kāpēc nav bijusi drosme sekot sirdsbalsij, attīstīt talantus un piepildīt sapņus. Mans uzdevums ir sniegt mierinājumu un atbalstīt.”

Smagākais darbs Lienei sākoties pēc tam, kad dvēsele ir atstājusi ķermeni. Tautā runā, ka dvēsele uz zemes paliek 30 dienas un tikai tad dodas projām, bet viņa novērojusi, ka šis laiks ir ļoti atkarīgs no pašas dvēseles, proti, jo tā vecāka, jo vienkāršāk notiek process. Dvēsele jau tik daudz reižu bijusi uz zemes, ka zina visu, kas to sagaida, bet, jo dvēsele jaunāka, jo mazāk tā aptver enerģētiskos, fiziskos procesus un tai vajag lielāku palīdzību no nāves gides. Kad dvēsele izstaigā visus cilvēka dzīves svarīgos mirkļus un apciemo visus mīļos cilvēkus, tā dodas projām. Reizēm Liene šo mirkli sajūt ļoti izteikti, jo dvēsele pie viņas atnāk atvadīties un pateikt paldies.

Pirts rituāls, kas maina dzīvi

Liene ir ne tikai nāves gide – viņa vada arī īpašus pirts rituālus, kas ilgst pat astoņas stundas. “Šādam rituālam ir pavisam maz līdzības ar tradicionālo pirtī iešanu. Tas drīzāk ir dvēseles, nevis miesas attīrīšanas veids. Rituāls sākas ar dziļu, atklātu sarunu, kuras laikā cilvēks apzinās, kas viņš ir, kāpēc viņš uz šo rituālu ir atnācis un ko no tā grib iegūt. Pēc rituāla cilvēks daudz vairāk spēj sajust pamatu zem kājām, droši paļauties uz saviem lēmumiem, sapņot un virzīties uz mērķu piepildīšanu. Viņš atrod savu dvēseles uzdevumu, jo bez tā cilvēks ir kā dreifējošs kuģis.”

Pirtsslotiņas Liene darina pati, un viņas vismīļākā dziednieciskā zālīte ir kosa, kas spēcīgi velk no organisma ārā toksīnus. “Bet pirts rituālos es slotiņas lieku kopā pēc sajūtām. Ļoti bieži izmantoju pļavu ziedus, kas ir maigi, dziednieciski.” Visi augi ir no Lienes vecāku pļavām, kas plešas visapkārt pirtiņai. Cilvēks guļ uz lāviņas, ir apklāts ar siltajiem ziediem; tā rodas sajūta, ka saplūsti kopā ar dabu. “Pēc izrunāšanās un pēršanās cilvēkam mainās enerģija – atveras saules pinums, līdz ar to arī enerģētiskais centrs, kas atbild par brīvu savas gribas paušanu. Tad, kad saules pinums strādā brīvi, var viegli izdomāt, ko es gribu. Kad cilvēks ir bailīgs un viņam nav aizsardzības mehānisma, saules pinums aizveras ciet un viņš paliek kā lapa, kuru vējš var aizpūst, kur pagadās.” Liene priecājas, ka no pirts rituāla cilvēki aiziet gaišāki, atvērtāki, uzlādēti, atslābinājušies, pat it kā jaunāki. Šī rituāla jēga un būtība ir palīdzēt saskatīt to, kas viņš ir, kur viņam jāiet, kas un kā jādara. “Bieži vien man jābūt ne tikai baltai un pūkainai, bet jāprot arī pateikt patiesību, kuru reti kurš grib dzirdēt.”

Pēc pirts rituāliem Liene ir saņēmusi pateicības vēstules, ka šī pieredze ir palīdzējusi manīt dzīvi. “Es jūtu gandarījumu un mīlestību par visu, ko daru, un par to, ka dodu iespēju cilvēkiem būt viņiem pašiem.”

No skrošu krellēm līdz unikālām rotām

Jau 17 gadu Liene darina rotas no dažādiem materiāliem. “Vēlme izpausties man nāk no mammas Daces. Padomju gadi piespieda cilvēkus būt radošiem, un arī mana mamma nebija izņēmums. Atceros, kā viņa no vecas, baltas, stingras plastmasas taisīja krelles. Tas manī atstāja ļoti spēcīgu nospiedumu, un arī es pamatskolas laikā sāku darināt rotaslietas.”

Liene ar vecākiem dzīvoja Rīgā, bet pēc otrās klases pārcēlās uz Cēsu novadu, kur mācījās Rāmuļu pamatskolā. “Pēc pamatskolas iestājos Rīgas 6. vidusskolā ar mākslas novirzienu, jo man šķita, ka laukos ir labi, bet izaugsmei nepieciešama pilsēta. Vēlāk absolvēju Kristīgās akadēmijas sabiedrisko attiecību nodaļu un sāku strādāt, bet man visu laiku bija vēlme arī darboties radoši.” Vispirms Liene taisījusi kartītes, ko tirgojusi arī tirdziņos, līdz ieraudzījusi, ka kāda meitene darina rotas, un uzreiz sapratusi, ka tas jādara arī viņai. Turpmākos gadus Liene veltīja tam, lai mācītos un iegūtu vairāk zināšanu un prasmju. Vispirms māksliniece ķērusies pie stikla kausēšanas un polimēriem, mēģinājusi apvienot dabas materiālus, piemēram,  gliemežvākus, ar plastiku. Tagad viņa darbojas ar dažādiem materiāliem un gadu gaitā izkopusi gan savu stilu, gan tehniku.

“Man šķiet, ka sieviete vispār savā izpausmē nav viendabīga. Viņa vienā brīdī var būt kā tornado, bet citā tik klusa un mierīga, kā miglā tīts vasaras rīts. To visu es mēģinu ielikt savās rotaslietās.” Liene uzskata, ka sievietei obligāti vajag rotāties, un nevis tādēļ, lai citiem atrādītu savas rotas, bet gan, lai iepriecinātu sevi. Viņasprāt, rotaslietas sniedz sievietei iespēju sajusties tā, kā viņa vēlas. Piemēram, matu stīpiņa liecina par kroni un to, ka sieviete apzinās, kas viņa ir. Lielās kaklarotas norāda, ka dāma vēlas pievērst sev uzmanību, un tajā pašā laikā tās strādā kā vairogs, kas pasargā no apkārtējās pasaules. Auskari ir sievišķības izpausme, ļaušanās. Rokassprādzes Lienei asociējas ar rotaļlietām, jo tās vienmēr var pagrabināt. Gredzeni ir sava iekšējā statusa izpausme, kas norāda uz stabilitāti, tāpēc arī laulājoties mij gredzenus. Josta ir spēka simbols, bet piespraude ir atļauja sev ziedēt kā puķei. Matu sprādzes – karaliskums, augstākās sievišķības izcelšana.

“Atceros pirmo pašas darināto rotaslietu. Kad mācījos astotajā klasē, tēvam nezinot, paņēmu skrotis un tās izkausēju. Ieguvu interesantas pērlītes, ko savienoju kopā ar tranzistoriem, kurus biju izņēmusi no veciem radioaparātiem.” Liene secina, ka pirmā viņas radītā rotaslieta jau norādījusi uz to, ka viņai patīk apvienot netradicionālus materiālus. Nākamajām rotaslietām par izejmateriālu kalpojis viss, ko mājās varēja atrast.

Rotu māksliniece atzīst, ka visgrūtāk esot strādāt ar stiklu, jo tas jākausē un vajadzīga liela precizitāte. “Pats iedvesmojošākais un skaistākais materiāls ir audums. Es izmantoju visus – sākot no lina un beidzot ar samtu, zīdu, brokātu. Tīri simboliski var teikt, ka es rotaslietas gleznoju – lieku kopā, līdz rodas vajadzīgā sajūta.” No sievietēm, kas iegādājas rotas, Liene saņēmusi atzinumu, ka tās ir citādas – īpašas. Šad tad viņai prasot, kas rotā ir tāds īpašs, ka uzliekot var just siltumu. Liene atbild, ka rotā liek savas sirds esenci, mīlestību, cerību, vēlmi padarīt dzīvi skaistāku un iedrošināt. “Tieši tāpēc es neapzināti esmu izvēlējusies iet pašmācības ceļu, nevis apgūt teorētiskās zināšanas par kādu specifisku tehniku. Negribu rāmi par to, kā ir pareizi un kā nepareizi.”