Pepija ir izaugusi. Zane Daudziņa par rakstīšanu, laimi un spēka atrašanu
Zane Daudziņa ir aktrise, rakstniece, pedagoģe, cilvēks ar daudzām lomām un vēl vairāk talantiem. Žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā viņa dalās pārdomās par radošo procesu, dzīves laimes atslēgām un spēka avotiem, kas palīdz pārvarēt izaicinājumus un izaugt – gan kā cilvēkam, gan māksliniecei.
Aktrise. Rakstniece. Pedagoģe. Zane Daudziņa pērn kļuva par, iespējams, populārāko sievieti valstī. Viņa uzrakstīja visīstāko bestselleru. Paradoksāli, bet tieši grāmatas lielie panākumi viņu uz brīdi padarīja tādu… Kā bez ādas. Zane tomēr neatceļ plānoto interviju, jo tas galīgi nebūtu viņas stilā. Atbildība – tas gan ir viņas stilā.
Kā lai to tagad tā pieklājīgāk pajautā… Vai tu nekad neesi bijusi greizsirdīga uz Vili par to, cik viņš ir izcils aktieris? Pareizāk sakot – vai tev pašai nav gribējies būt teātra dīvai?
Nē, tā gan ne. Drīzāk jau otrādi – redzu, kā viņš lēkā uz vienas kājas, priecājoties par maniem sasniegumiem.
Es priecājos par viņu gandrīz vairāk nekā par sevi. Ja runā pavisam atklāti, pašā sākumā, kad es arī jau biju saņēmusi savu aktrises diplomu, ja kādreiz kāds nievājoši izteicās – re, Daudziņš sievu atsūtījis savā vietā –, tad man nosāpēja gan. Bet nevis tāpēc, ka biju greizsirdīga uz Vili, bet tāpēc, ka šķita – es neesmu varējusi pierādīt, ka man arī tur ir tiesības būt. Viens ir saņemt papīru, diplomu, otrs – ar abām kājām būt profesijā, būt pieņemtai. Tagad šad un tad ir nācies runāt ar autoriem, kuri pēc vienas grāmatas saka, ka viņi ir rakstnieki. Es domāju, man vēl ir tālu līdz rakstniecei. Ar visām savām piecām grāmatām es neuzskatu sevi par rakstnieci. Varbūt arī nekad tāda nebūšu.
Bet nav jau tā, ka viss vienmēr ir bijis rožaini. Ir bijuši sūrāki brīži, kad saproti, ka šajā brīdī tu esi otra ēnā, bet tad tas bija citādi. Tagad mēs ar diezgan lielu baudu pastumjam viens otru uz priekšu un aizejam ēnā, kad otram ir izrāviens. Vienkārši palīdzam tam brīdim būt skaistam. Par greizsirdību to galīgi nevar saukt.
Jums ar Vili izdevies nodzīvot vienā laulībā 28 gadus. Droši vien arī izdosies “līdz galam”. Vai tu saproti, kāpēc jums atšķirībā no daudziem citiem pāriem ir sanācis? Izvēle? Veiksme?
Skaidrs, ka es arī redzu, kas pasaulē notiek, un saprotu, ka tas nav tipisks stāsts. Mēs ar Vili ik pa laikam, it sevišķi vasarā, kad sēžam savos laukos starp rozēm un jasmīniem, viens otram sakām, ka esam laimes lutekļi. Tas ir īpašs gadījums, un tā ir veiksme. Bet jāteic, ka nav arī tā, ka mēs nebūtu uz to apzināti gājuši.
Jau no jaunības?
Jā. Mēs abi esam apņēmīgi uz to noskaņojušies. Tajos brīžos, kad kaut kas mazliet nošķiebjas vai vienam priekš otra nav daudz laika, tad abiem kļūst skaidrs, ka šitā palikt nevar, ka ir vajadzīga telpa kopā būšanai. Tas nenotiek pats no sevis.
Tu noteikti esi redzējusi visas JRT izrādes, ne tikai tās, kurās Vilis spēlē. Tev ir mīļākā JRT izrāde?
Man ārkārtīgi mīļa, līdz pat tādam mīta līmenim, ir pirmā Arkādija. Droši vien Latviešu mīlestība. Arī Garā dzīve. Un Vectēvs – to esmu daudzas reizes redzējusi, un neapnīk. Varbūt pat vēlreiz aizietu. Esmu to redzējusi gan uz lielās skatuves, sēdēdama balkonā, gan nelielā savrupmājas pagrabā Tasmānijā, kur Vilis to spēlēja rekordmazam skatītāju skaitam, kādiem 20 cilvēkiem. Bijām aizbraukuši uz Austrāliju katrs ar savu izrādi. Es ar Tāda es esmu, Vilis – ar Vectēvu. Bet viņš to atceras kā vienu no brīnišķīgākajām izrādēm. Pāris cilvēku publikā nemaz nerunāja latviski. Un mūsu Kārlis, kuram toreiz varēja būt 15 gadu, lika titrus angļu valodā uz atsevišķa lielā ekrāna. Tas bija tāds komandas darbs – mēs ar Matīsu likām rekvizītus, Matīss arī gaismoja… Kad es spēlēju, viņi man palīdzēja. Tā bija ļoti interesanta pieredze.
No vienas intervijas man ļoti palika atmiņā tavs stāsts par to, ka tev patīk vienkārši iekāpt mašīnā kopā ar ģimeni un – juhū, aiziet, laižam dzīvē! Tas stāsta par tavu aizrautību, varbūt pat tādu skaistu nepieaugšanu jeb, precīzāk, nenovecošanu.
Jā, tad manī rodas tāds iracionāls prieks. Nu jau puikas dzīvo atsevišķi. Matīsiņš ir Florencē, kur studē tēlniecību. Es jau tagad drebu satikšanās gaidās. Vai, kad Kārlēns atnāk ciemos pie mums, es sajūtos kā laimīgs šunelis, kad redzu, ka pa durvīm ienāk mans bērns… Nākamnedēļ braucam apciemot Matīsu uz Florenci. Mēs tik ilgi esam gaidījuši kopīgu atpūtu, tāpēc tās dažas dienas noteikti būs ļoti laimīgs laiks.
Bija grūti, kad puikas aizgāja no mājām?
Nē. Redzot to, kā visi apkārt pārdzīvo, mēs jau laikus sevi tam psiholoģiski gatavojām. Nekādi arī viņus nesteidzinājām vai neaizkavējām. Viņi jau arī diezgan ilgi dzīvoja ar mums, 25 un 27 gadi – lieli veči, bija pēdējais mirklis to nabassaiti griezt. Tas ir diezgan smieklīgi, bet mūsu lielais, plašais dzīvoklis, kur katram bija sava istaba, mums tagad, kad esam palikuši trijatā ar manu mammu, šķiet tāds kā sarāvies mazāks. Tagad notiek strauja teritorijas pārdale, katrs mēģinām ieņemt savus mīļos stūrīšus, maksimāli izplešoties. Gandrīz nav kur likties!
Vai tu sauktu sevi par stipru vai vāju cilvēku?
Stipru. Vakar zvanīja Matīss. Viņš tagad Itālijā lasa manu grāmatu un tieši teica – mammu, es tikai tagad saprotu, cik tu esi bijusi stipra, arī kā maza meitene, tāds žipčiks ar raksturu, tāda, kas nekad nepadosies un vienmēr uzskatīs, ka katrai problēmai ir risinājums. Un es viņam atbildēju, ka varbūt manī pārāk dziļi ir iesakņojusies Pepija Garzeķe, kas bija mana mīļākā bērnības grāmata. Tā vienkārši sagadījās. Varbūt, ja citu Lindgrēnes grāmatu būtu izlasījusi pirmo, tā dominētu bērnības uztverē, bet man tieši Pepija dzīvē ir bijusi etalons – stipriniece, kura ir ļoti sirsnīga, kurai ir svarīgi iepriecināt citus, kura nebaidās, kura bezkaunīgajiem puikām sados pa muti, ja tie darīs pāri viņas draugiem, vai izčakarēs zagļus, ja tādi nāks, un liks viņiem dancot pēc savas stabules. Es tāda biju bērnībā.
Un tev taču arī ir Pepijas rudie mati!
Krāsoti. Tolaik, kad man bija 20 un es vēl mācījos filologos, varēja nopirkt tādas dīvainas pudelītes ar tinktūru, ko ielika sausos matos, un tie iekrāsojās sarkanīgi. Kaut kur tādu dabūju un secināju, ka man pēkšņi parādās seja! Visu mūžu esmu cietusi no tā, ka tad, ja neuzkrāsojos, man jautā – vai tev ir slikti? Biju tik bāliņa. Tas sarkanais šķipsnojums beidzot iedeva kaut kādu krāsu visai manai personībai. Vēlāk es atklāju hennu un joprojām krāsoju matus ar to.
Visu interviju ar Zani Daudziņu lasi žurnāla Jauns OK jaunākajā numurā. Tas pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Lasi arī digitālo versiju un abonē Zurnali.lv
