Agnese Drunka: "Esmu apmaldījusies pārāk labā dzīvē"

Kad ar tevi sazinājos un teicu, ka gribētu sarunu par ziloņiem tevis pašas studijā, vai tev uzreiz kaut kas ienāca prātā?

Kad tu uzrakstīji par ziloņiem, es sasmējos. Protams, tāpat kā visiem, arī man viņi ir – visi satūcījušies tādā mazā skapītī. Mēģina cits ar citu izriktēties. Priekšstats par to, kādai ir jābūt darbiniecei, priekšstats par to, kādai ir jābūt raidījuma vadītājai, kādai ir jābūt mammai, sievai, meitai, māsai. Tur visi tā kūļājas pa to mazo skapīti, biksta un baksta cits citu. Bet nu – parādi man kādu cilvēku, kuram vispār nav neviena ziloņa! Tāpēc raidījums Zilonis studijā pamazām, esot piektās sezonas vidū, ir kļuvis tāds, par kuru vairs nav jāskaidro, kas tas tāds ir. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas prasa, kāpēc nosaukums ir Zilonis studijā. Tad skaidroju, ka raidījumā ir stāsts par tematiem, kurus mēs labprātāk paslaukām zem tepiķīša, jo kurš gan grib izskatīties tāds, kāds viņš ir. Mēs katrs gribam izskatīties maķenīt labāks, gudrāks, skaistāks, iznesīgāks un izdarīgāks.

Tavā raidījumā cilvēki ierodas un dalās pieredzē, atklāj savas lietas, noslēpumus. Par kādu tematu raidījumā Zilonis studijā tu pati ietu pie sevis parunāt?

Man ir milzīgi jādomā. Ne velti, kamēr mikrofons intervijai nebija ieslēgts, mūsu saruna bija par sava terapeita atrašanu; esmu tādā posmā, tādā apmulsumā, ka šobrīd ietu runāt par to, ka kaut kas līdz galam nav kārtībā. Ka mana dzīve no malas neizskatās tāda, kāda tā ir. Ka tā izskatās labāk. Ietu šobrīd runāt – bet pēc mēneša varbūt tā būs jau cita tēma – par to, kā tikt galā pašam ar sevi situācijā, kad no malas visiem šķiet, ka tev ir visideālākā dzīve – trīs brīnišķīgi bērni, mīlošs vīrs, ideāls darbs. Tev ir viss, ko viens cilvēks varētu sapņot vai cerēt! Un tajā visā justies tā, ka… krekls par īsu. Bet droši vien, aizejot uz raidījumu, es reaģētu tāpat, kā reaģēju, sarunājoties ar tevi. (Agnesei pār vaigiem plūst asaras.) Beigās tu būsi mana terapeite! (Smejas caur asarām.) Jā, šis ir tas, ar ko es patlaban sevī cīnos. Kad apkārtējie mēģina mani mierināt – ā, man arī pirms mēneša tā bija! Tas baigi nelīdz.

Jo gribas risināt savu lietu…

Es domāju, ka man pašai sevī atnāks atbilde. To esmu pieredzējusi – ka uzkrātā bagāža, kas veidojusies, daudzu gadu garumā raidījumos runājot ar viediem cilvēkiem, kaut kādā brīdī noderēs, atbilde uzpeldēs. Tagad arī ir rudens – man patīk šis gadalaiks, tomēr vienmēr ar paniku gaidu to slapjdraņķi.

Jo tad tev gribas raudāt līdzi lietum?

Varbūt jā. Nezinu, kāpēc, runājot par šo savu konkrēto ziloni, es tik emocionāli noreaģēju.

Klau, bet viss, ko tu uzskaitīji – bērni, vīrs, darbs – tev patiešām arī ir. Tātad tas, ko mēs, apkārtējie cilvēki, redzam, ir īstenība. Bet kaut kur ir arī zilonis.

Tā ir. Vēl ir tas, ka nākamgad man paliks 50 gadi. Tas ir tāds nogrieznis, kam sabiedrība uzlikusi zināmu nozīmi, – piecdesmit! Es nevaru to saukt par pusmūža krīzi, jo neceru, ka dzīvošu līdz 100 gadiem, bet kaut kāda pēcpusmūža krīze tā ir. (Smejas.) Arvien biežāk nonāku pie jautājuma – bet ko tad es esmu izdarījusi? Kas tad ir paveikts? Tāda vētīšana un vērtēšana. Varu atzīties – man pašlaik ir tāds posms, kad es sevi pat uz sporta zāli aiz matiem velku. Tas zilonis man ir jāmeklē, jo tas manī ir, bet es nevaru pateikt, kāds tas ir.

Varbūt esi to formulējusi iekšēji un nevēlies teikt skaļi?

Tā ir, esmu formulējusi, bet mēģinu iet riņķī apkārt. (Smejas.) Mans zilonis ir tas, ka es šobrīd neesmu mierā pati ar sevi. Vajadzētu būt tā, ka cilvēks pie 50 sevi ir atradis, un man vajadzētu zināt, ko es gribu. Bet es nezinu. Nākot pie tevis uz sarunu, domāju – vai tiešām man vajag strādāt gan radio, gan TV? Vai tiešām man vajag abus darbus? Tādas domas, par kurām sev jautāju – kāpēc tādas ienāk prātā? (Atkal Agnesei pār vaigiem rit asaras.) Es domāju, ka esmu mazliet piekususi, mazliet apjukusi. Un reizēm ir tā, ka mēs nogurstam no pārāk labas dzīves. Nupat atgriezos no Amerikas, kur arī bija – uh! Apkārt tik brīnišķīgi cilvēki! Varbūt man apkārt esošais mutulis ir par lielu? Varbūt man vajag kādas trīs dienas pameditēt – bet arī tas man nesanāk. (Smejas.) Trakākais ir tas, ka manā prātā ir zināmi visi rīki, lai labi justos, bet es ne sū** nevaru labi justies. Droši vien lasītāji teiks – ej un atrodi terapeitu, ej terapijā! Bet ej nu atrodi sev piemērotu terapeitu!

Tai pašā laikā daļa sabiedrības aizvien uzskata – ko viņi tur visi velkas pie tiem terapeitiem?!

Jā! Jo mēs taču paši gudri. Bet, re, atnāk uz interviju un appinkšķas. (Smejas.) Jebkura krīze ir laba un vērtīga. Un varbūt, kad žurnāls būs iznācis, es būšu atpakaļ savā rāmi rimtajā noskaņā. Tagad ir oktobra beigas, un šajā mēnesī man ir bijis tik daudz emocionāli piesātinātu mirkļu. Man vajag mazliet rāmuma, taču mans prāts mani kurbulē. Nedēļas nogalē atbrauks mans vecākais dēls, kurš nedzīvo Latvijā, un es jau plānoju, ko nu visi darīsim. Taču vajag sev iedot dienas, kad tu vienkārši tupa – es atvainojos – neko nedari. Netīri māju, bet sēdi un lūri kādu stulbu seriālu, par kura skatīšanos kauns kādam teikt. (Smejas.)

Domāju, daudzi cilvēki jūtas līdzīgi. Nupat bija grupas Instrumenti koncerts. Es pat nezināju, ka tāds koncerts ir gaidāms, ieraudzīju sociālajos medijos, kad citi dalījās ar bildēm un video, un domāju – bāc, cik smuki! Un ko es tajā laikā daru? Zem segas skatos Midsommeras slepkavības. Viena draudzene atrakstīja: “Es arī tobrīd skatījos Midsommeru.”

Izstāsti, ko tu darīji Amerikā!

Mani uzaicināja moderēt vienu diskusiju Amerikas latviešu kongresā, bet es nojautu, ka tur ir klusi slēpta interese, lai izveidoju arī kādu radio stāstu. Kopā atvedu materiālu piecām sērijām radioraidījumam Globālais latvietis. 21. gadsimts. Tas bija milzīgs piedzīvojums! Cilvēki, kurus es sastapu, bija gan trimdinieki, kas tur dzīvo otrajā trešajā paaudzē, gan tādi, kuri ir dzimuši un auguši Latvijā, tad nonākuši Amerikā. Cik viņi sirsnīgi mani uzņēma! Man galva griezās uz riņķi – viņi gribēja parunāt ar mani, un es ar visiem gribēju parunāt, lai nedomā, ka atbraukusi kāda iedomīgā Rīgas madāma. Tas bija diezgan grūti, bet vienlaikus ļoti patīkami. Nedēļu ilgs ļoti jaudīgs piedzīvojums.

Visi šie cilvēki – kā viņi cīnās par savu latvietību! Piemēram, aizbraucām pie pāra, kas dzīvo okeāna krastā; pa logu var redzēt okeānu. Abiem ir 93 gadi, Biruta un Jānis Zommeri. Amerikā nonākuši no bēgļu nometnēm. Piebraucam pie mājas, un Ieva Dekstere, Oregonas latviešu biedrības vadītāja, jautā – kā jums šķiet, kurā no mājām dzīvo Zommeri? Nebija divu domu, jo uz koka durvīm bija saules un citas latvju zīmes. Jānis gan, verot durvis vaļā, smejot teica, ka tās durvis piecus tūkstošus maksājušas; tas bija tik mīļi! (Smejas.) Tu sper kāju pāri slieksnim, pa logu redzi okeānu, bet istabā ir Birutas adītie cimdi, lampa ar latvju zīmju kokgrebumiem, Birutiņa uzvārījusi pupiņu zupu, kas ir no pašas mērcētām pupiņām, nevis konservētām, plauktos stāv latviešu autoru grāmatas, pie sienām latviešu mākslinieku gleznas. Nonācām mazā Latvijā. Tas manī palika kā spēcīgs nospiedums, un, kad tajā dalījos ar kolēģi, viņa jautāja – bet kāpēc tad viņi nebrauc uz Latviju? Viņiem ir 93 gadi. Saknes ir jau ieaugušas tur, taču viņi nes Latvijas vārdu.

Teici, ka arī tavs dēls nedzīvo Latvijā.

Domāju, ka Fricis uzkrās darba pieredzi un būs atpakaļ. Viņš pašlaik ir Vācijā, un es no tā nebaidos. Pilnīgi vienalga, kur viņš dzīvos, – viņš ir Latvijas patriots. Kaut kāda jēga no mums, vecākiem, ir bijusi. (Smejas.)

Nevienu nesaucu par pārbēdzēju, nodevēju, dzimtenes nemīlētāju, jo kādā brīdī ir devies pasaulē. Mums, šeit dzīvojot, jānovērtē katrs cilvēks, kurš aizbraucot sevi sauc par latvieti. Ar to mēs Latvijā tikai iegūstam. Iepriekšējā raidījumā Globālais latvietis runājām par to, kā svinēt svētkus, dzīvojot citā valstī. Īrijas latviešu jaunieši svētkos uzvelk tautastērpu un ir lepni, ka ir latvieši. Katrs, kurš dzīvo ārpus Latvijas un sauc sevi par latvieti, ir Latvijas vēstnesis.

Stāstot par intervijām ar Amerikas latviešiem, teici – intervēju visus, lai nepadomā, ka Latvijas madāma atbraukusi. Vai tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā?

Jā. Tas, iespējams, ir mans lielais zilonis – ka man ir svarīgi, ko par mani domā. Kad man jautā, no kurienes esmu, es joprojām sevi saucu par saldenieci, es nejūtu sevi kā rīdzinieci. Salīdzinoši nesen es šo sev formulēju – tas ir tas, kas man joprojām liek kaut ko pierādīt, jo jūtos šeit kā ienākusi no laukiem. Tas nekas, ka Rīgā dzīvoju ilgāk, nekā biju dzīvojusi Saldū. Domāju, ka nekad sevi nesaukšu par rīdzinieci, lai gan man ļoti patīk te dzīvot.

Zinu, daudzi cilvēki domā, ka esmu iedomīga, lepna; tas man nāk līdzi jau no skolas laikiem. Varbūt tieši tāpēc es reizēm pārspīlēti mēģinu būt lādzīga un jauka. Bērni man ir teikuši – vai varam kādreiz ieiet veikalā un vienkārši nopirkt lietas, un tu nerunā ar visām pārdevējām pēc kārtas? Patiesībā esmu ļoti kautrīga. Un man drausmīgi nepatīk uzstāties publikas priekšā. Mī un žē! Tad man saka – tu koķetē, kā tad tu vari katru vakaru būt tajā studijā? Bez tabu studijā esam mēs divi, tad vēl trīs operatori, Es pat kursus esmu izgājusi, cerot, ka tas man līdzēs. Nelīdzēja. Latvijas lepnumā man bija jāpiesaka balva, un mana runa bija diezgan nesakarīga, jo paralēli domāju – cik labi, ka uzvilku kleitu, kas ir pāri ceļiem, jo neredz, kā man trīc kājas. Tāpēc mani neaicina vadīt lielus pasākumus – es neprotu izklaidēt auditoriju kā Jana Duļevska, Valters Krauze vai Baiba Sipeniece-Gavare. Uz viņiem varu skatīties ar pavērtu muti! Pat bērnudārza izlaidumā nevaru teikt runas – man ir bail, nāk panikas lēkmes, iepriekšējā dienā neguļu. (Smejas.) Taču mani aicina vadīt diskusijas, un tur es jūtos labi. Jūtos, ka no manis ir jēga, jo varu virzīt sarunu un padarīt to aizraujošu. Nu re, ziloņu man pilns skapis, un šodien šajā mūsu kopīgajā terapijā mēģinām tos sagrupēt. (Smejas.)

Daži ziloņi ir mazāki un ne tik sāpīgi kā tie lielie, kuriem mums bail ieskatīties acīs.

It sevišķi, ja tā ieskatīšanās jāizdara vienatnē, jo neviens cits ar tevi tā ziloņa acīs jau neieskatīsies…

Vēl viena lieta – esmu šausmīgi slinka un neizdarīga. Varu strādāt šo televīzijas un radio darbu, jo tas ir ar pamatīgu dedlainu, un, ja neizdarīšu, tad vai nu būs klusums radio, vai melnums televīzijā. Tāpat mani kurbulē bailes kļūdīties. Amerikas latviešu apvienības kongresā – tas bija 73. kongress pēc kārtas – es vadīju diskusiju par latviešu valodu un mākslīgo intelektu – kāda būs tās vieta mākslīgā intelekta pasaulē, un kāda tā ir šobrīd; starp citu, ļoti labā stāvoklī, salīdzinot ar citām mazajām valodām. Vēl viena tēma bija kino abpus okeānam  – Holivuda un Latvija. Pie galda sēdēja Artūrs Rūsis, pēcapstrādes producents Holivudā, Lolita Ritmane, ASV dzīvojoša latviešu izcelsmes komponiste, un Staņislavs Tokalovs, režisors. Staņislavs pirmais uzdrošinājās pateikt, ka viņš ir narciss un ka baidās kļūdīties, arī Lolita to godīgi atzina. Diskusijas beigās es varēju vienkārši piecelties un pateikties par viņu atzīšanos, atklātību – arī viņi ir tikai cilvēki. Es tūlīt atkal apraudāšos! Tas mani ļoti trigerē – atceros, ka tad, kad tikko sāku vadīt Bez tabu, man šķita, ka tur vispār nedrīkst kļūdīties. Juris Grave (toreizējais “Bez tabu” producents – aut.) kādu dienu apjautājās, kā es jūtos, un es izstāstīju, ka kopumā visu laiku ēterā jūtos panikā – ja nu izdarīšu kaut ko ne tā… Viņš mierīgs sēdēja un teica – bet, Agnese, mēs taču visi esam tikai cilvēki! Tas man ļoti palīdzēja, iedeva sajūtu, ka visu laiku nav jābūt perfektai. Bet laikam man ik pa laikam vajag, lai kāds to atgādina. Tagad Bez tabu jūtos viegli – mēs tur izsmejamies, izdauzāmies. Vislielākā atbildība tagad man ir Zilonis studijā, turklāt atsevišķus raidījumus es ne tikai vadu, bet pati arī esmu to redaktore – atlasu un uzrunāju cilvēkus, rakstu scenāriju, sagatavoju visus vizuālos materiālus konkrētajam raidījumam.

Man kā sievietei no laukiem – esmu no Aizkraukles, un arī es Rīgā dzīvoju ilgāk, nekā biju dzīvojusi tur – jāsaka, ka dārzu ravēt ir vieglāk. (Abas smejamies.)

Protams! Diemžēl dārzu ravēt man nepatīk, un es esmu cilvēks no laukiem, kurš joprojām gaida, kad viņam sāks patikt roku ielikt iekšā zemē. Es pati sevi saucu par kapitālāko puķu bendi šaipus Daugavas, jo visas puķes manās mājās aiziet postā. Man bija gaidas, ka, gadiem ejot, dārza darbi man iepatiksies, bet… Jā, vecuma tēma ir vēl viena liela tēma – kā pieņemt savu novecošanu. Reizēm domāju – vai man vajag strādāt arī radio? Tad sev atbildu – jā, bet radio es varēšu strādāt arī tad, kad vairs nevarēšu būt televīzijā.

Ka būsi tik veca, ka vairs nevarēsi uz sevi paskatīties ekrānā?

Nē, man, visticamāk, liksies, ka viss ir kārtībā, bet skatītāji domās, ka šai kundzei gan vajadzētu iet mājās. (Smejas.)

Pirms gadiem desmit man šķita, ka pats cilvēks savu novecošanos nepamana.

Jā, nepamana. Es joprojām nepamanu!

Bet tad es sāku skatīties spogulī – pag, uz kakla rievas parādījušās. Un domāju – hei, bet tas nozīmē, ka tad, kad man būs 80, es visu skaidri arī pati redzēšu! Ka pretī no spoguļa man neraudzīsies jaunībā nofiksētais attēls.

Tas gan. Tāpēc esmu priecīga, ka mūsdienās ir iespēja šo to ar savu seju padarīt. Un padarīt tā, ka citiem tas nelec acīs.

Vai tu vari atklāt, ko no skaistumkopšanas procedūrām izmanto?

Nē. (Abas smejamies.) Ir lietas, ko es atstāju ekspertu rokās. Man ir tāda dermatoloģe, pie kuras aizejot, saku – es izskatos piekususi, izdari kaut ko! Es ļaujos, un viņa izdara, un priecājos, ka mūsdienās ir šādas iespējas. Esmu dzirdējusi, ka par mani saka – viņa visu laiku sev sejā kaut ko špricē. Jā, es ļauju dermatoloģei darīt to, ko viņa uzskata par nepieciešamu, un esmu droša, ka mana dermatoloģe neļaus ar šo izskata lietu aiziet cūkjūrā; ka es joprojām izskatos pēc sevis. Un tad ir bijis, ka man nāk klāt cilvēki un saka – tu tik labi izskaties, tev laikam ir laba dermatoloģe? Jā, man ir, iedošu kontaktus!

Savulaik mums televīzijā bija tāda jauka grimētāja Guna, un abas runājām, ka mums ir jāuzraksta vēstule sev, ko nedarīt pēc 60 un 70 gadiem. Ko nevilkt mugurā, kā nekrāsoties, jo tad, kad citi aizrādīs, mēs tam neticēsim. Tad padomājām – jā, bet, pensijas gados, izlasot šādas vēstules, mēs noteikti padomāsim, ka jaunībā pašas nebijām riktīgas, norādot, ko vecumdienās nedrīkst darīt, ka nedrīkst vilkt miņukus vai augstpapēžu zābakus.

Tu domā, ka ir vecums, kad vairs nedrīkst vilkt minisvārkus? Ka visi jāieliek rāmjos?

Minisvārki ir dažādi. Bet, jā, tā ir mana sajūta. Taču, kad ar Gintu (Agneses vīrs – aut.) nesen bijām Itālijā, redzēju kundzi, kuru par katru cenu gribēju nobildēt (un arī nobildēju!). Viņa izskatījās kā brīnums! Viņai varēja būt vismaz 70 gadu, un viņai mugurā bija kažoks un īsi – tiešām ļoti īsi! – svārki. Un viņa izskatījās ļoti labi. Bet zinu, ka es tā ģērbties nevarētu, ka man sevi gribas ielikt rāmī, gribas zināmus rituālus, piemēram, pirms ētera, un tas mani nomierina.

Vai kādu rituālu, ko dari pirms raidījumiem, vari atklāt?

Vienmēr mēģinu sešos aiziet uz grimētavu. Ja aizeju sešos un desmit minūtēs, iekšēji jūtos, ka esmu kaut ko pārkāpusi. Tādas nelielas lietas, kas man iedod mieru, bet kurām nav racionāla pamata. Iespējams, tas mani šobrīd drusku arī sašūpo – es joprojām taustoties mēģinu saprast, kā man ir labāk. Pēc iedomātiem priekšstatiem, ja tev nāk 50, tad tev vajadzētu zināt, ko tu esi paveicis un ko vēl darīsi, kādi ir tavi lielie plāni un ko darīsi, aizejot pensijā.

Vai tādi aktīvi cilvēki, kāda esi tu, vispār aiziet pensijā?

Piemēram, mana mamma ir pensijā, un viņa, man šķiet, tagad šiverē vairāk nekā pirms tam. Un tas ir forši!

Vai ar vīru runā par saviem ziloņiem, savām iekšēji grūtajām tēmām?

Īsti ne. Viņš nav mans terapeits. Mēs neapsēžamies un nerunājam, tas notiek sajūtu līmenī. Mēs esam kopā tik ilgi, ka viņš manu temperatūru nolasa pa gabalu, jūt, ka tūlīt nebūs labi, tūlīt uzšvirkstēs. Protams, runājam par to, kā mums pagājusi diena un kā jūtos, lai saprastu, kāpēc manas reakcijas ir tādas vai šitādas, jo otra prātā ielīst gluži nevaram.

Var jau mēģināt paļauties uz visiem citiem, bet cilvēkam jātiek galā pašam. Man līdzās ir brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem varu dalīties pat nedaloties. Bet skaidrs, ka mēs katrs esam viens. Vīrs var man būt blakus, bet viņš nevar atrisināt manas lietas. Viņš var būt blakus, ļaut būt tādai, kāda esmu. Arī tu man jau sarunas sākumā ļāvi būt tādai, kāda esmu, nemēģinot vāķīt un uzkužināt. Tāpat ar vīru.

Es laikam esmu ļoti egoistiska, man šķiet, ka man tikai vienai ir grūti, bet patiesībā viņam ir dubultgrūti, jo ir spiests darīt daudzas lietas, kas normālā ģimenē būtu jādara sievai, mammai. Vakar vakarā vīrs teica – man atkal ir jāgatavo ēst! Es pārnāku mājās, un vairs nav spēka gatavot; pat izdomāt, ko varētu gatavot, nav spēka. Man ļoti patīk to darīt, bet tad, kad gatavot var lēni, – brīvdienās. Patlaban ir tāds traks darba posms, arī pavasarī tāds bija, un Gints teica – pat ja tu esi mājās, tevis tāpat nav mājās. Jo sēdēju pie datora, uzlikusi austiņas, viņš man kaut ko prasa, es pagriežos, un viņš redz to tukšumu manā sejā, kas pauž – es neko no viņa teiktā neesmu dzirdējusi.

Man ir jautājuši – nu kāpēc tev vajag tik daudz strādāt? Man nav atbildes. Tas nav stāsts par naudu. Ļoti bieži piekrītu projektiem, pat nepaprasot, cik man maksās. Man patīk tas, ko daru. Taču, kā teica psihoterapeite Marija Ābeltiņa, tu vari izdegt, arī strādājot darbu, kas tev ļoti, ļoti patīk.

Atgriežoties pie sarunas sākuma – vai vari formulēt tēmu raidījumam Zilonis studijā, kurā tu pati piedalītos un par ko tu pati sarunas sākumā saraudājies?

Apmaldījusies pārāk labā dzīvē. Jeb – vai viegli būt mierā ar sevi, tuvojoties piecdesmit.