Pusaudži Latvijā paliek bez ģimenēm, jo adoptētāji priekšroku dod zīdaiņiem
Par pieciem gadiem vecāku bērnu adopcija ir liels retums, jo adoptētāji grib nesen dzimušu bērnu, no kura vecāks ir atteicies vai kurš ir bijis ievietots glābējsilītē, pauda Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle.
Ērgles ieskatā, patlaban adopcijas situācijā Latvijā ir iestājusies tā sauktā "deinstitucionalizācijas krīze". "Runāja, ka dzīvosim visi laimīgi ar audžuģimenēm, adoptēsim bērnus, bet - tā nav, tas nenotiek. Un tā nebūs, cik man zināms, jo arī citur Eiropā diemžēl tā nekur nav," viņa pauda.
Viņa uzsver, ka pusaudžu vecuma bērniem trūkst audžuģimeņu, jo ar svešu pusaudzi cilvēkiem bieži nav pacietības darboties. Pēc Ērgles paustā, nereti brīdī, kad vecākiem piedāvā adoptēt divpadsmitgadīgu bērnu, kas ir ""Origo" bērns" ar visām savām dzīves pieredzēm", audžuģimenes sakot, ka šis bērns apdraudēs jau ģimenē augošos jaunākos bērnus, vai "parastajam" pusaudzim, kas jau aug ģimenē, "iemācīs ielu dzīvi".
Tāpat arī pats pusaudzis nereti nemaz nav ieinteresēts dzīvot audžuģimenē ārpus Rīgas, jo viņam apkārt ir savs dzīves modelis - draugi, dzīve un vērtības, pauda Ērgle. Dažkārt pusaudzim, iespējams, ir pat labāk, ja viņš dzīvo grupā institucionālā vidē - jauniešu mājā, grupu dzīvoklī, savā komūnā un ka tur ir speciālisti un atbalsta personas, kas pieskata, lai pusaudzis neapdraud sevi un citus, pauda Ērgle.
Ja bērns institūciju redzeslokā nonāk pusaudža vecumā, jau ar savu vērtību modeli, "viņu neizdodas tā pārtaisīt un pārliecināt, lai viņam būtu vēlme dzīvot ģimeniskā vidē", viņa izteicās.
Viņa stāstīja, ka Rīgā ir pakāpeniski samazināts vietu skaits bērnu namos kopējā bērnu skaita samazinājuma dēļ, tomēr tagad pārpildīts ir Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centrs. Nākas domāt par "nepopulāro" variantu, ka pašvaldība pērk pakalpojumus ārpus Rīgas, piebilda bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece.
