Kara laika prioritātes un aktiera dzīve: Ivo Martinsons par teātri un realitāti

Kalsnais, neuzkrītošais, kustībās straujais, bet vārdos apdomīgais Ivo Martinsons studēja vienā kursā ar raibu kompāniju: Kristīni Nevarausku, Ingu Alsiņu, Elīnu Vāni, Artusu Kaimiņu un Kasparu Zvīguli. Skatuves mākslā viņš pieteicās kā apvienības United Intimacy dalībnieks, tēlodams Mekiju Nazi Trīsgrašu operā. Slīpēts tips, ko tur teikt, bet pēc dažiem gadiem – sapņotājs Antiņš Zelta zirga izrādē jau Valmierā. Tad nāca nebēdnis komēdijā Krustmāte no Brazīlijas un citas lomas – Martinsona meistarības paletē netrūkst krāsu atšķirīgu raksturu varoņiem. Lai godam filmētos Rīgas sargos, Ivo izgāja militāro apmācību Ādažos. Karotāja ādā viņš iejutās arī kinovēstījumā Nameja gredzens par latviešu senatni. Martinsonam pašam šķiet, ka viņa būtībai atbilstošāks ir kameras redzējums, nevis lielā skatuve. Gada nogalē uz TV ekrāniem nonāks seriāls Templis, bet pirms tā esam iepazinuši Ēnu spēles, Neprāta cenu, Nemīlētos un vēl citus darbus ar šī interesantā aktiera piedalīšanos.

Bērnības graudu maisi

Manā dzīvē aktieris Ivo Martinsons sākas ar Hamleta lomu Oļģerta Krodera režijā (2008), bet jautājums būt vai nebūt ir bijis aktuāls visos, ne tikai Šekspīra laikos. Kādā kontekstā tev pēdējā laikā to nācies uzdot sev pašam?

Atbildi grūti ietērpt vārdos, jo tā slēpjas sajūtās. Tieši pēdējos mēnešos un nedēļās es uzdodu sev jautājumu – cik ilgi es būšu atkarīgs no piedāvājumiem un telefona zvaniem? Varbūt uzņemšos atbildību un radīšu iespēju darīt to, ko gribu pats. Tas prasa drosmi. Daudz vieglāk klājas zobratiņam lielā mehānismā, kad kāds cits ir izdomājis plānu, kas tev darāms. Es tur jūtos slikti. Ir daudz labāk, ja esmu pats izlēmis, kā dragāt ar pilnu jaudu.

No jungas kļūsi par kapteini un sadarbosies arī ar stūrmani un pavāru, jo teātrī vai kino reti kad viens ir karotājs.

Tas nenozīmē, ka es būtu kapteinis, kurš norādītu citiem, ko un kā darīt. Kapteinis es gribētu būt pirmām kārtām pats sev, jo man ļoti ilgi šādas iespējas nav bijis.

Valmieras teātra direktore pret Ivo Martinsona sevis meklējumiem bija iecietīga, tomēr izskatās, ka teātra trupa tik brīvam garam nav domāta.

Man pēdējā laikā ir projekti, kurus esmu radījis pats. Pats atradu materiālu, pats iztulkoju Norma Fostera lugu Garā nedēļas nogale, kuru kopā ar Cēsu Mazā teātra kolēģiem rādām Latvijā. Un sajūta ir fantastiska! Lasīju internetā vienu lugu pēc otras, kopā kādas divdesmit. Ilze Liepa (Cēsu Mazā teātra režisore un aktrise – D. M.) lūdza materiālu komēdijai, ierakstīju gūglē comedy plays, un tā izmeta diezgan daudz variantu gan latviešu, gan arī angļu valodā. Visvairāk man patīk lugas, kurās ir darbība, lai gan tieši šajā lugā izteiktāka ir iekšējā, nevis ārējā darbība. Katram no četriem varoņiem ir ļoti aktīva iekšējā dzīve. Lugā Garā nedēļas nogale darbojas divi četrdesmitgadnieku pāri, un katram ir savs sapnis, virzība, kā attīstīties.

Man teica, ka filmā Nameja gredzens tu esi bijis vienīgais Latvijas aktieris, kurš angliski pats ierunājis savu – Valda lomu (Lielā Kristapa nominācija kā otrā plāna aktierim). Tagad tu, izrādās, tulko lugas. Cik sena ir tava interese par angļu valodu?

Angļu valodu ļoti iemīlēju jau Priekuļu vidusskolā. Mana skolotāja un arī audzinātāja bija Angelina Cine, un viņa panāca, ka mums angļu valodas stunda, negribu pārspīlēt, bet laikam bija katru dienu. Tas mazliet bija tāds kā iekšējais protests pret krievu valodu, kuru mācīties man nepatika. Turklāt man kopš bērnības ir paticis kino, bija sapnis skatīties filmas angļu valodā. Kinoteātris bija Cēsīs…

Par tavu dzimtu, bērnību un pusaudža gadiem zināms maz, tikai par Priekuļu vidusskolas absolvēšanu.

Cik zinu, rados man aktieru nav. Vecāki bija darba cilvēki – tēvs galdnieks, mamma pavāre.

Tātad labi barots puisēns.

Absolūti, turklāt allaž smaržojošs pēc svaigām bulciņām. Neteikšu, ka bērnību atceros kā savas dzīves skaistāko laiku, bet ir bijuši arī jauki posmi. Mazā bērnība ritēja Jāņmuižā pie Cēsīm, lielā bērnība – no otrās klases – Priekuļos. Tur bija arī tehnikums, kuru vēlāk slēdza, un Priekuļi ir slaveni ne tikai ar savām kartupeļu, bet arī graudaugu šķirnēm.

Slavenā Priekuļu selekcijas stacija. Vai biji iesaistīts tās darbībā?

Selekcijā pie kartupeļu šķirnēm strādāja māsa, bet es biju iesaistīts graudu ražošanā. Tā bija mana pirmā darbavieta – ar īpašu agregātu šuvu ciet graudu maisus. Pa leti nāca graudi, tos ar automātisku mehānismu sabēra maisos, un es maisus ar milzu adatu šuvu ciet. Tā bija īpaša tehnika, lai šuvums stingri turas un pēc tam var viegli izārdīt. Vai, kā sīks puika viens pats esmu sapildījis maisos n-tās tonnas! Nopelnīju sešus latus, aizbraucu uz Cēsīm un par visu naudu nopirku kasešu pleijeri ar austiņām, lai varētu klausīties mūziku.

Ko klausījies?

Visu, kas bija pieejams, protams, ārzemju: The Prodigy, Guano Apes, skaidrs, ka Nirvana. Mūzika man patika toreiz un patīk joprojām.

Vai bērnības mūziku klausies arī tagad?

Noteikti ne – par smagu. Tagad esmu atklājis albāņu izcelsmes britu dziedātāju, kuras vārds Dua Lipa man bieži bija izlēcis internetā, bet uzklikšķināju uz to tikai nesen – pat nezinu, kāpēc. Un pirmais, ko no viņas redzēju, bija nevis dziesmas, bet intervija, kurā fascinēja šīs dziedātājas enerģija un cilvēkmīlestība. Izrādās, arī viņas mūzika ir lieliska, viegla un patīkama.

Vai pats esi aizrautīgs cilvēks?

Nu, par Duu Lipu esmu ļoti iededzies, un, ja iedegos par lietu… Netālu no Cēsīm ir lidlauks. Kā mazs puika skatījos, kā lido lidmašīnas un lec izpletņlēcēji – tādi mazi punktiņi tālumā. Pat nezināju, kas tas ir, prasīju vectēvam, kas tur no lidmašīnas krīt ārā. Viņš paskaidroja, ka tie ir cilvēki, un es nolēmu, ka gribu izdarīt tāpat. Kad man palika 15 gadu, pirmo reizi izlēcu ar izpletni. Vidusskolas laikā pa vasarām kopā man sakrājās 33 lēcieni.

Visu, ko nopelnīji ar graudiem, notērēji izpletņlēkšanā?

Laikam gan, turklāt aeroklubā mēs, puikas, locījām izpletņus, tādējādi nopelnot lēcienu par brīvu. Neteikšu, ka man ļoti patika strādāt, bet skaidrs, ka darba tikums no vecākiem ir mantots.

Kā ar tēva galdnieka zelta rokām?

Kaut ko uzmeistarot jau varētu, bet man gribētos darboties savā ritmā un uztaisīt varbūt buru laivu.

Vai skolā tev labāk par darbmācību patika skaitīt dzejoļus?

Nē, tas likās garlaicīgi, taču nevar teikt, ka nepatika lasīšana. Vairāk mani interesēja gramatika, valodas uzbūve – paldies manai mīļajai latviešu valodas skolotājai Inai Gaiķei. Patika rakstīt sacerējumus. Obligātā literatūra gan uzdzina šermuļus. 

Tagad, kad pats tulko lugas, vai uzskati, ka pietiekami labi pārzini latviešu valodu? Vārdu krājums, manuprāt, var būt bezgalīgs, tāpat kā prasme to izmantot.

Pagaidām Garā nedēļas nogale ir mans vienīgais tulkojums, bet labprāt turpinātu to darīt. Šai lugai veltīju divus mēnešus diendienā, Ilzei (Liepai) iebildumu nebija, pie tā arī palikām. Protams, ieskatījos letonika.lv un tezaurs.lv, iestudējuma gaitā ir bijušas arī korekcijas.

Iekšējais pilsoņu karš

Ja tu būtu trupas teātra aktieris, pievērsties literārajam darbam droši vien nebūtu laika. Kad tev radās ideja, ka būsi aktieris?

Vidusskolas laikā, kad gāju uz Cēsu kinoteātri. Gāju vārda tiešā nozīmē, jo bieži naudas pietika tikai kino biļetei, nevis autobusam. Noskatījos filmu un kājām nācu atpakaļ uz Priekuļiem. Un man gribējās kļūt par kino, nevis teātra aktieri.

Vai tiešām tagad kameras priekšā jūties labāk, brīvāk?

Es teiktu, ka esmu tuvplāna aktieris. Uz skatuves, it īpaši lielās, viss tavs ķermenis ir seja – tādu terminu esmu dzirdējis no režisoriem. Man patīk, ja kamera pietuvojas sejai. Visa tava dvēsele un emocijas ir acīs, ar ķermeni nekas nav jārāda – atliek tikai būt. Kamera spēj pielavīties tik tuvu, lai ielūkotos pašās dzīlēs.

Kad dzima šī apziņa?

Strādājot teātrī. Varbūt tādēļ arī izvēlējos aiziet no Valmieras un štata. Iebildumi pret skatuvi man sāka rasties jau studiju laikā. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā, biju šo profesiju iztēlojies citādi. Atkārtošos, bet teātris nekad nav bijis mans sapnis. Pati profesija ir ļoti skaista, tā man ļoti patīk.

Ko vispār nozīmē būt aktierim? Jo jūs vienmēr izliekaties par kādu citu...

...un man nepatīk izlikties par kādu citu, tāpēc manī, kā Šekspīrs saka, valda iekšējais pilsoņu karš – un arī tāpēc esmu neatkarīgais jeb brīvmākslinieks. Tāpēc piedalos dažādos projektos, man sagādā prieku sastapt un iepazīt dažādus cilvēkus. Man nepatīk iejusties lomā, man patīk būt pašam. Gribas spēlēt pēc būtības, nevis izlikties par kādu citu. Ar to es domāju… Nāk prātā Merila Strīpa filmā Sofijas izvēle, kur karā sievietei jāizvēlas, kurus bērnus upurēt un kurus paturēt. Te svarīgi atveidot, kā cilvēks justos šādā situācijā, nevis tēlot, uzvilkt masku.

Varbūt tas primāri ir meistarības jautājums, jo ir aktieri, kuri visās lomās šķiet neatkārojami lieliski, ne tikai Strīpa. Mums bija Vija Artmane, Elza Radziņa…

Robežu starp masku un meistarību grūti novilkt, un man jau nav iespēju tēlot tikai tādas emocijas, kādas patiesībā esmu piedzīvojis. Bet es labāk gribu būt pats…

Vai tad Ivo Martinsons ir arī komēdijas Caurstaigājamā guļamistaba melīgais mīlnieks? Bija arī televīzijas seriāls Projekts: Šķiršanās, kurā tēloji mačo tipu Tāli.

Droši vien tā robeža ir smalkāk novelkama, jo brīdī, kad saku “gribu būt es pats, nevis uzlikt masku”, tas nozīmē arī manu izvēli – kādos darbos es gribu piedalīties.

Teātrī droši vien izvēlēties ir grūtāk. Varbūt tāpēc tavs misters Ročesters Valmieras teātra izrādē Džeina Eira nekļuva par veiksmi – tiesa, tāpat kā režija un scenogrāfija. Romantikas vietā statika...

Jā, precīzi, un tagad mans būt vai nebūt ir būt godīgam pret sevi un no šādas pozīcijas izvēlēties vai nu piedalīties, vai nepiedalīties. Un darbu es neredzu tikai savas lomas ietvarā, bet gan kontekstā ar gandarījumu, kādu šis vakars un šī izrāde nesīs skatītājiem. Ko šī seriāla sērija nesīs skatītājam pie televizora? Tas nav tikai Tālis ar saviem medību ieročiem, tas ir arī efekts, ko aktieris rada skatītājā.

Teātrī enerģijas apmaiņas efekts ir tūlītējs, publika aplaudē, bet kāds gandarījums ir no filmēšanās? Kas to var paredzēt, patiks vai nepatiks?

Tagad divas dienas filmēšos seriālā Nemīlētie. Nolādētie. Darīšu, ko liks, bet pirms pāris nedēļām mums ar Cēsu Mazo teātri bija lieliska Garās nedēļas nogales izrāde Turnas tautas namā. Kolosāli! Maza ciematiņa zālē bija 140 skatītāju…

Komēdijā, protams, skatītājs ir vissvarīgākais. Spēlēt tukšā zālē… Tomēr arī kinolaukumā jūtu atgriezenisko saikni, jo jau intuitīvi, lasot scenāriju, aktieris paredz efektu, ko radīs skatītājā, kurš pēc pusgada sēdēs pie televizora. Vismaz es to varu iztēloties. Nolādētajos tēloju policistu. Man ir radinieks, izbijis policists, bet iedvesmu un izpratni par tēlu gūstu arī samērā klišejiski – no ziņu pārraidēm. Mans darbs ir apvienot to, ko izlasu scenārijā, ar savu pieredzi un, protams, ar režisora ieteikumiem – no visa pa druskai. 

Hamlets un Ķīna

Kas ir bijis vissarežģītākais varonis līdzšinējā pieredzē? Gribas teikt priekšā, ka tas pats Hamlets Krodera oriģinālajā traktējumā Valmieras teātrī.

Lielākais izaicinājums toreiz bija nevis pats tēls, bet teksta materiāla apgūšana, kas ir pamatu pamats. Tīra kalšana, melnais darbs, zubrīšana. Sēdēju ar lapiņu un skaļi skaitīju, mēģinājām gandrīz piecus mēnešus, un diendienā nēsāju līdzi eksemplāru. Izdrukāju mazu kabatas formāta grāmatiņu, bezmaz makā ieliekamu, ar maziem burtiņiem, un kalu tekstu pie katras iespējas. Viss Hamlets ir sarakstīts dzejā, stingrā struktūrā, jāzina vārds vārdā – dzeju nevar improvizēt. Zināju savus un partneru tekstus, pats pie sevis skaitīju garo pantiņu, tikai maniem tekstiem vien bija nepieciešama pusotra stunda. Jā, liels izaicinājums, bet varbūt ne vislielākais dzīvē.

Kāds bijis vislielākais?

Nopirkt biļeti uz Ķīnu un veselu mēnesi pavadīt tur vienam pašam. To paveicu pirms 15 gadiem, tieši tajā vasarā pirms Hamleta. Kad atgriezos, sākām mēģinājumus. Toreiz man līdzi bija tā mazā grāmatiņa to be or not to be.

Vajadzēja taču braukt uz Britu salām, apskatīt Šekspīra dzimteni!

Toreiz staigāju pa lielveikalu un Trako dienu piedāvājumā ieraudzīju aviokompāniju stendu. Lētas biļetes par 300 latu turp un atpakaļ uz pilsētu ar dīvainu nosaukumu Guandžou. Nodomāju, ka vai nu Dienvidamerika, vai Āzija, tikai pēc tam noskaidroju, ka esmu nopircis biļeti uz Ķīnu. Pats sev sagādāju pārsteigumu. Sāku kārtot vīzu, metos iekšā nezināmajā. Mēneša laikā izbraukāju Ķīnu krustām šķērsām, tas bija viens no skaistākajiem ceļojumiem manā dzīvē. Man gribējās lielu izaicinājumu. Sev pateicu – ja netikšu galā ar Ķīnu, tad netikšu arī ar Hamletu. Un tiku galā ar visu! Piemēram, apzināti izvēlējos ēst žurku, ar ko sevišķi nelepojos un maltīti tā arī nepabeidzu.

Ceļojot man patīk tas, ka pilnīgi aizmirstas ikdienas domas. Īsts restarts! Šovasar, atgriežoties no Itālijas un iekāpjot mašīnā, kas noparkota pie Rīgas lidostas, pēkšņi atcerējos kādu praktisku lietu, kas jāizdara šeit, Latvijā. Un ļoti nopriecājos, ka Itālijā par to neiedomājos ne reizi. Absolūti atslēdzu smadzenes.

Kāds ceļotājs tu esi – ekonomiskās klases vai komforta vergs, kam vajag vannu?

Braucu ar vienu mugursomu, bez bagāžas. Drošības spilvenam, protams, jābūt, jo ārzemēs gribas sevi palutināt, piemēram, ēst to, ko ieraugu. Šajā braucienā skaistākais brīdis uz salas, kur apmetos, bija brīdis, kad vīrietis ar bulku vāģīti apstājās un piedāvāja limončello un paša dārzā izaudzētās sulīgās vīģes. Tāda romantika! Aprunāties ar svešinieku – tajā ir kaut kas ļoti sirsnīgs un skaists. Mēģinu ielauzīties itāļu valodā ar telefona tulka palīdzību, dažas vienkāršas frāzes esmu apguvis, un veidojas jauks cilvēciskais kontakts, jo tas otrs jūt, ka es ļoti cenšos runāt itāliski. Man arī ļoti patiktu, ja kāds svešinieks censtos ar mani runāt latviski. Mums visiem tas patiktu.

Dažiem nepatīk ceļot vieniem, jo nav, ar ko dalīties iespaidos.

Reizēm tā ir. Taču svaru otrā kausā nonāku tad, kad esmu viens pret vienu ar svešinieku. Divatā ir grūtāk atvērties, jo turamies viens pie otra, runājam latviski, vienojamies, kur iesim, ko darīsim. Ja tu esi viens, esi spiests sarunāties ar ceļotājiem, ar vietējiem, un tā ir neatsverama bagātība. Tad es varu būt īstais Ivo, es pats, runāt, ko domāju, ko jūtu. Reiz nopirku aviobiļeti uz Madridi, pēc divām nedēļām Spānijā aizbraucu uz Portugāli. Nopirku lielo saulessargu, ieraku smiltīs ar vienu sānu pret vēju, četras naktis gulēju pie okeāna guļammaisā zem klajas debess. Skatījos zvaigznēs, un nekādas lugas man toreiz līdzi nebija. Kad sapratu, ka jādodas uz ciematu meklēt kaut ko ēdamu, es visu savu iedzīvi, ieskaitot somu un drēbes, atstāju smiltīs. Šortiņos un čībās, tikai ar pasi un maku, devos kalnos. Tāda uzticēšanās – mantu atstāšana smiltīs – man nozīmē vairāk nekā centieni sevi pasargāt no negaidītām nepatīkamām situācijām. Tā es arī vairoju sevī cilvēkmīlestību.

Bet kurš būs tas cilvēks, kuram tu zvanīsi, ja nu pēkšņi, tpu-tpu-tpu, kaut kas atgadīsies?

Protams, manas māsas, kas ir mans lielākais dārgums. Abas jaunākas. Jā, nācās arī paauklēt, bija dienas, kad pirms skolas pinu māsām bizes. Vecākā no abām nu jau divdesmit gadu ir Vācijā, jaunākā dzīvo Cēsīs.

Vai tāpēc tu tagad tur dzīvo?

Noteikti esmu vidzemnieks, patika arī Valmiera, Gauja, tālie skati ar pauguriem. Pēc Valmieras, kur īrēju dzīvokli, uzradās sentimentāla vēlme pēc savas vietas, māju izjūtas. Valmierā dzīvoju teātra dēļ, tagad varbūt tiešām esmu atradis savas mājas. Jāpiebilst, ka Cēsīs ir ļoti veselīga vide radošam cilvēkam. Te esmu arī mazliet tuvāk Rīgai, kur man ir diezgan daudz darba.

Kāda ir tava mājvieta? Droši vien bez dzīvajiem augiem, kas nomirtu, kamēr saimnieks ceļo.

Taisnība. Protams, minimālisms. Baltas sienas. Pat televizora nav, tikai dators. Drēbju skapis bez durtiņām. Man ir apbrīnojami paveicies ar īres dzīvokli, kuru atradu pēc sludinājuma. Tā ir pasakaina vieta – dzerot rīta kafiju, no saviem logiem varu skatīties tālu pāri Cēsīm.

Viss sastājas savās vietās

Drīz uz ekrāniem nonāks komēdijseriāls Templis, kas skatītājus vedīs uz prestižu un stilīgu Rīgas sporta klubu.

Sāku filmēties, tiklīdz atbraucu no Itālijas. Man tik ļoti patīk komēdijas! Un Templī ir vislieliskākais kolektīvs, kādu var iedomāties. Māris Bezmers, mans kursabiedrs, kā režisors ir brīnišķīgs. Tomēr vissvarīgākais Templī ir scenārijs. To sarakstīja Artūrs Dīcis, un tas ir brīnums, ka tik jauns cilvēks var būt tik asprātīgs un stilistiski izturēts. Kolīdz izlasīju pirmo sēriju, uzreiz sapratu, ka gribu piedalīties. Bija videoproves, pirmo veicu saskaņā ar savu izpratni par ieceri, un režisori un producenti to apstiprināja. Prieks, ka šajā ziņā mūsu gaume sakrīt, un uz Itāliju jau devos ar elektronisku septiņu sēriju materiālu. Šai darbā sakrita visas zvaigznes, turklāt iepazinu brīnišķīgo mākslinieku Intaru Busuli. Tas, cik viņš ir labs aktieris, bija mans šīs vasaras lielākais pārsteigums. Izveidojās maza, silta kompānija, kurā, protams, bija arī Raivis Vidzis, Mārtiņš Upenieks, Katrīne Vasiļevska un citi.

Vai darba gaitā tev rodas arī ilglaicīgi draugi?

Noteikti, un, pat ja netiekamies gadu vai divus, saikne nezūd. Radošos cilvēkos ir kaut kas tāds, kā dēļ mūs dažreiz apskauž. Man dažreiz saka – jā, jums pēc izrādēm ir tās pasēdēšanas, jūs dzerat vīnu, dejojat, dziedat, visa tā bohēma… Kad dzirdu kaut ko tamlīdzīgu, man jāatzīst, ka dažkārt tā notiek, tomēr tā nav ikdiena. Taču arī tā dēvētā bohēma nav plika ballēšanās un dzeršana. Vai nu esam gadiem ilgi pazīstami, kopā mācījušies, vai arī tikko filmēšanas laikā iepazinušies, mums, aktieriem, nav citas izvēles, kā kļūt ievainojamiem un savā ziņā intīmiem vienam pret otru, citādi mēs nedabūsim aktierisko ķīmiju. Jā, ja jau mēs tēlojam gadiem ilgi savstarpēji pazīstamus ļaudis vai pat mīlniekus, mums ir jāsadraudzējas. Lai to dabūtu gatavu, pa pauzītēm starp kadriem jāatrod laiks, lai iepazītos un aprunātos. Tas mūs atver, līdz godīgi kļūstam pa īstam tuvi. Bet dzīve ir dzīve, nekas nav perfekts, toties viss sastājās savās vietās.

Kāds šajā seriālā ir tavs varonis?

Esmu garīgā novirziena treneris, un man sporta klubā ir sava zāle. Pasniedzu mācekļiem gonga meditācijas, vadu retrītus. Jāatceras, ka Templis būs komēdijseriāls, tātad zināmā mērā esmu šarlatāns…

Rietumniekiem ezoterika kļuvusi par acu aizmālēšanu, jo tepat Latvijā katrs kociņš māca garīgumu.

Vai ne? Es gan esmu bijis Indijā, toreiz mēnesi ceļojām divatā, bet tam nebija nekāda sakara ar reliģiju vai apziņas paplašināšanu. Protams, zinu, kas domāts ar vārdu meditācija, esmu centies to praktizēt, bet ikdienā to nedaru. Manuprāt, meditācija ir vienkārša nomierināšanās, un ir ideāli atslēgt domas kaut uz brīdi.

Kāda ir tava recepte pret stresu? Varbūt vizinies ar auto, kā reiz stāstīji?

Nu ja, braucu gan, un man ir pietiekami laba lietota mašīna, pilnīgi atbilstoša manām vajadzībām – uzticama, lai nav lieku trokšņu. Arī ekonomiska degvielas patēriņā. Pirms neilga laika nosvinēju sava auto īpašumtiesību viena gada jubileju un apaļus 30 nobraukuma tūkstošus. Man gan ir turbodīzelītis, bet pa Cēsu apkaimi vizinos ļoti mierīgi, nedriftoju. Iekāpju mašīnā, uzlieku mūziku – pēdējā laikā tā ir Dua Lipa – un dodos, kur acis rāda, piemēram, uz Gaujienu. Nostaigāju gar Jāzepa Vītola Anniņām. Vidzeme ir ļoti skaista, kalnaina. Iebraucu ciematā, ieeju veikalā…

Un kāds atpazīst aktieri Ivo Martinsonu…

Vai nu pazīst, vai nepazīst. Latvieša mentalitāte nepieļauj sākt sarunu ar svešiniekiem. Bērni gan ir izņēmums. Ak jā, mums Cēsu Mazajā teātrī ir arī Ziemassvētku izrāde bērniem.

Ak, Ziemassvētki… Dažreiz sev uzdodu jautājumu, vai aktieriem dvēselē vēl saglabājusies kāda tīras romantikas druska – nācies taču tēlot tik daudz jūtu...

Mēs, aktieri, visi esam sapņotāji. Citādi mēs neizvēlētos šo profesiju, kas pašā saknē ir ļoti nepraktiska un sabiedrības acīs nav primāra. Piemēram, kara apstākļos maizes cepējs būs daudz svarīgāks par aktieri. Vai šuvējs…

Gribēju arī zināt, kā tu jūties, skatoties uz sevi televizora ekrānā.

Zini, man patīk! Bet tā nav paštīksmināšanās. Vai varbūt daļēja paštīksmināšanās. (Smejas.) Bet es skatos arī tā saukto pleibeku, kad uzreiz filmēšanas laukumā režisors paaicina pie monitora: “Atnāc paskaties, man tev grūti paskaidrot!” Un tad skatoties saprotu – ā, tu tā to ainu esi domājis! Man pagriezties šādi? Man ļoti patīk sevi, savu darbu pētīt konstruktīvi, jo ekrānā ieraugi pilnīgi citu pasauli nekā filmēšanas laukumā.

Plastilīns ne tikai režisora, bet arī paša rokās. Rezultāta vārdā esi gatavs darīt visu?

Visu ne, bet tuvu tam. Taču uz svaru zāli neiešu pat seriāla vārdā – man labāk patīk izstaigāties pa meža taku. Par laimi, dzīvoju piektajā stāvā. Zāle ar sviedru smaku un darba sajūtu man nepatīk, jo tur jūtu piespiešanos…