“Gadiem spēlēju un diendienā dzēru...” 7 bērnu tēta stāsts par iegūto brīvību no atkarībām
“Neviens nemelo tik labi kā atkarīgie,” saka Gints Berneckis, atklāti stāstot par azartspēļu un alkohola atkarību vairāk nekā 20 gadu garumā. Viņš ir tētis septiņiem bērniem, vīrs vienmēr atbalstošajai Kristīnei un biedrības BeTheLight dibinātājs, kurš pats savā virtuvē gatavo pusdienas Cēsu senioriem.
Bernecku lielo ģimeni satieku Rīgā skolēnu brīvlaika nedēļā. No savām mājām Straupē uz galvaspilsētu viņi atbraukuši tāpēc, ka citādi visi kopā satikties nevar, jo abi vecākie bērni mācās te – Daniels (20) studē RTU Latvijas Jūras akadēmijā, viņa sapnis ir kļūt par kuģa kapteini, meita Elza (17) ir Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas otrā kursa studente. Vēl ir Gabriela (10), Emanuels (7), Rebeka Sāra (5), Rūbens Jānis (2), un jaunākais, Jonatans, kuram ir tikai trīs mēneši. Gintam šī ir otrā laulība, Daniels ir viņa dēls no pirmajām attiecībām. Arī Kristīnei, pirms viņa satika Gintu, jau bija meita Elza. Abiem kopīgi ir pieci bērni, taču nevienā brīdī nav manāms, ka kāds no viņiem būtu pusbrālis vai pusmāsa vai ka Gints vai Kristīne būtu audžutēvs vai audžumamma.
Ģimene ir liela, bērni kustīgi un labi dzirdami, taču jau pirmajās minūtēs pamanu, cik ļoti viņi cits par citu prot rūpēties. Gints kādā brīdī teiks, ka tikai tagad, apmēram četrus gadus dzīvojot ar skaidru apziņu un bez parādiem, viņš saprot, ko patiešām nozīmē būt vīram un klātesošam tētim, būt brīvam no nemitīgām domām par to, kā samelot sievai, lai neatklātos viņa atkarību nodarītie zaudējumi ģimenes budžetam.
Līdzatkarības valgos
Abi satikušies tālajā 2013. gadā baznīcā, kur Kristīne bijusi jauniņā, bet Gints – švītīgs, izskatīgs vīrietis, kurš gaišmatainās dāmas sirdi iekarojis ne tikai ar perfekto matu sasuku un patīkamām smaržām, bet arī ar brīnumaino stāstu par to, kā Dievs viņu atbrīvojis no visām atkarībām, tostarp azartspēlēm. Vīrietis Kristīnes acīs bija varonis, kurš turklāt vēl prata atrast kopīgu valodu ar bērniem. Kādā reizē viņš piedāvājis Kristīni ar meitu aizvest mājās, un tā sākās viņu mīlasstāsts.
Kristīne atklāj: “Decembrī apprecējāmies, janvārī vīrs atbrauc mājās un saka: “Sieviņ, klausies, es šodien dabūju algu, bet man maku nozaga.” Drīz vien maks it kā atradās – protams, tukšs. Tas bija pirmais tāds viņa gājiens, pēc tam sekoja vēl, un es ticēju. Tolaik strādāju biedrībā Cerība bērniem, un tur psiholoģe man tieši pajautāja, vai Gintam nav kādu atkarību. Tikai tad par to aizdomājos, jo man iepriekš nebija nekādas saskares ar šādām lietām.”
Kolēģes jautājums tik ļoti viņu pārsteidzis, ka Kristīne nevilcinoties ķērusies pie lietas. “Gints atbrauca pie manis uz darbu, un es viņam tiešā tekstā pajautāju – kas notiek? Vai tu spēlē? Gints liedzās, taču pamanīju, ka viņam sejā tā kā kaut kas noraustās.” Taču jau nākamajā šāda sarunā vīrietis visā atzinies. Kristīne stāsta, ka tad ieslēdzies viņas naivums un turpmākie apmēram septiņi gadi pagājuši ar lozungu – mēs tiksim visam pāri, un viss būs labi! Savukārt Gintam šie gadi saistās ar naudas nospēlēšanu, aizņemšanos, lombardiem, arī kādiem laimestiem, dažreiz pat lieliem, kas atkal nospēlēti. Un daudz, daudz alkohola...
Gan pārtikas pakas, gan atrasti tūkstoši
Ģimenei gāja raibi, taču, par spīti visam, bērni turpināja dzimt, jo Kristīne patiešām ticēja, ka viss būs labi, ka šis murgs reiz beigsies. Drīz pēc abu pirmā kopīgā bērna – Gabrielas – piedzimšanas Kristīne sāka strādāt par grāmatvedi, tā nodrošinot ģimenei iztiku. Gājuši arī pēc pārtikas pakām trūcīgajiem un dažreiz pēc gatava ēdiena uz tā saukto zupas virtuvi. “Ne tāpēc, ka nebūtu ko ēst, bet lai mazliet atvieglotu savu ikdienu ar maziem bērniem,” Kristīne saka un neslēpj, ka visus vīra atkarības gadus rūpes par mazajiem un māju bijušas viņas ziņā. Viņa atceras arī tādas reizes, kad Gints mājās atnesis sarullētas banknotes – dažreiz 1000 eiro, dažreiz vairāk – un teicis, ka atradis uz ielas. Gints atklāj, ka dažkārt laimētos tūkstošus jau nākamajā rītā atkal nospēlējis.
Bernecki atzīst – gandrīz neviens no apkārtējiem nezināja, kas patiesībā notiek ģimenē. Kristīne saka: “Mēs daudz ko slēpām, nerādījām uz āru. Arī bērni tā pierada dzīvot. Un es domāju – kā gan es kādam sūdzēšos par savu vīru!” Tikai pārnākot mājās, šķietami priecīgā un laimīgā ģimene pārvērtusies, ļaujot vaļu uzkrātajām emocijām. “Bija traki,” Gints nosaka, un gan Kristīne, gan viena no meitām piekrītoši māj ar galvu. Dažkārt strīdi notikuši tik augstos toņos, ka Kristīne ņēmusi bērnus un braukusi prom no mājām.
Par to, kā Gintam izdevās uzveikt atkarības, nomaksāt visus parādus un kļūt par ideālu tēti saviem bērniem, lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 8. novembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
